Frederika iesmējās.

– Un pēc tam jūs no viņām nekādi netiksiet vaļā.

– Jūs mani vērtējat par zemu! Ja man neizdosies pierunāt mis Vinšemu, tad Olverā iemitināšu kādu no savām radiniecēm vai uzaicināšu tur paviesoties, ja pats sadomāšu turp doties. Nav jau tā, ka es to uzskatītu par īpaši nepieciešamu. Mana saimniecības vadītāja, kura tur dzīvoja jau tad, kad es vēl nebiju piedzimis, lieliski parūpēsies par jums un Haritu, bet zēnus izlutinās tā, ka jums par to nemaz nebūs prieka. Kā jau sacīju, Olverā varat palikt tik ilgi, cik vien paši vēlēsieties, un, lūdzu, neiztēlojieties, ka es jums izdaru kādu īpašu pakalpojumu. Man ļoti gribas, lai tajā mājā kāds dzīvotu. Un uzskatīsim šo jautājumu par atrisinātu.

– Bet…

Lords Olverstoks nopūtās.

– Ja jūs raizējaties par to, ko sacīs ļaudis, tad varat būt mierīga. Visticamāk, viņi runās, ka tas nudien ir tīri manā garā, jo es esmu ticis vaļā no saviem aizbilstamajiem, tiklīdz parādījusies tāda iespēja, proti, esmu aizsūtījis viņus uz Olveru!

– Jūs allaž protat panākt, ka man vairs nav nekā iebilstama. Es jūtu, ka man nevajadzētu piekrist, tomēr darīšu to Feliksa labā un arī Džesamijam par prieku. Pienācis laiks padomāt arī par viņiem, jo ilgu laiku es viņus biju atstājusi novārtā, visu uzmanību pievēršot vienīgi Haritai. Tas bija aplami un arī visai nelietderīgi… Un es tik ļoti cerēju, ka varēšu viņai nodrošināt atbilstīgu laulību!

– Nekrītiet izmisumā! Vēl jau nekas nav zaudēts.

Frederika piekrita, lai gan labi apzinājās, ka nespēs Haritai nodrošināt vēl vienu sezonu Londonā, tālab viņas balsī nebija dzirdama pārliecība.

– Un es vēlētos, lai jūs padomājat vēl par kaut ko, – turpināja lords Olverstoks. – Nezinu, kādas ir jūsu domas, bet es uzskatu, ka zēniem vajadzētu sameklēt citu pasniedzēju; jo īpaši tas nepieciešams Džesamijam. Ja reiz puisis pēc palīdzības vēršas pie tik viduvēja padomdevēja zinībās, kāds esmu es, tas jau runā pats par sevi. Un, ja Harijs rudenī grasās Feliksu sūtīt skolā, tad zēnam ir jāsagatavojas, viņš jau pietiekami ilgi ir varējis slaistīties. Nebīstieties, mana dārgā! Izlemsiet jau tikai jūs pati, es vienkārši devu jums padomu, tātad padarīju pats sevi par vēl neciešamāku personu.

Frederika pašūpoja galvu. – Nekādā ziņā! Jums ir pilnīga taisnība, bet tas, ka es ar šo lietu nesāku nodarboties jau pirms vairākām nedēļām, liecina tikai par manu paviršo attieksmi. Ko lai es iesāku? Ja mēs paliktu Londonā, viss būtu daudz vienkāršāk…

– Jums vislabākais būs nedarīt pilnīgi neko, bet ļaut, lai es atrodu piemērotu pasniedzēju, kurš būtu gana skolots, lai varētu labi sagatavot Džesamiju, tomēr ne tik nobriedušu, lai viņš nevarētu ar Džesamiju atrast kopīgas, ar mācībām nesaistītas intereses; turklāt arī jau tādos gados, lai viņš neiemīlētos Haritā, bet arī ne tik senilu, lai puikām ar viņu būtu garlaicīgi…

– Stop! Stop! – iesaucās Frederika, tēlotā izmisumā pamezdama rokas gaisā. – Tas taču ir neizpildāms uzdevums! Pat ja tas būtu izpildāms, man nekādā ziņā nevajadzētu jums lūgt šādu pakalpojumu, brālēn.

– Kā tad tā? – vaicāja lords Olverstoks un mazliet sarauca pieri. – Jūs jau man to palūdzāt!

– Es? Vai tiešām es jūs lūdzu sameklēt pasniedzēju maniem brāļiem? Tas nu gan ir pārspīlējums! Es neko tādu nedarīju.

– Kad mēs abi, Frederika, tikko iepazināmies, jūs sacījāt, ka tad, kad kļūšu par jūsu aizbildni, man nāksies nodarboties ar šādiem jautājumiem, jo neesot nekādu iemeslu, kālab es nevarētu būt noderīgs. Vai atceraties?

– Nē. Ja arī es esmu kaut ko tādu sacījusi, tad tas noteikti bija domāts kā joks. Un man, milord, atšķirībā no jums, ir laba atmiņa.

– Mana atmiņa ir neparasta, – nesatricināmi atteica lords Olverstoks. – Es atceros vienīgi to, kas man šķiet interesants. Es neuzdrīkstos nolīgt zēniem pasniedzēju, bet, ja būšu kādu piemērotu atradis, tad nosūtīšu viņu pie jums, kad būsiet atgriezušies Londonā.

– Pateicos, – Frederika piekāpīgi sacīja. – Gribu izteikt cerību, ka šis uzdevums nešķitīs jums pārmēru garlaicīgs.

Lordam Olverstokam pat nenāca prātā šaubīties, ka tas varētu nebūt tieši tā. Un tomēr viņš kļūdījās. Nākamajā dienā pēc atgriešanās Bārklija laukumā lords Olverstoks kopā ar savu sekretāru pārskatīja dokumentus un it kā nejauši ievaicājās: – Starp citu, Čārlz, vai jūs gadījumā nepazīstat kādu, kurš būtu ar mieru uzņemties Džesamija un Feliksa izglītošanu? Uz laiku. Nu, piemēram, trīs mēnešus.

– Nē, ser, ja vien…

Čārlzs apklusa. Lords Olverstoks, novērsies no dokumenta, ko pētīja, paraudzījās uz viņu, un pamanīja, ka viņš ir samulsis.

– Ja vien kas? Tu gribēji teikt, ka tomēr tev ir kāds padomā?

– Nē, nē, ser! Man tikai ienāca prātā, ka šim uzdevumam varētu būt piemērots Septimuss. Tikai man nekādā ziņā negribētos jums uzbāzties ar viņa kandidatūru, un, lūdzu, bez mazākās šaubīšanās…

– Septimuss?

– Mans brālis, ser. Pašlaik viņš cītīgi strādā, lai kļūtu par koledžas stipendiātu, bet es zinu, ka viņš uz vasaras brīvlaiku meklē privātskolotāja vietu. Manuprāt, šī viņam būtu piemērota vairāk nekā jebkura cita, ņemot vērā to, ka jūs grasāties Merivilus izmitināt Olverā. Septimuss varētu turp braukt katru dienu un joprojām dzīvot mājās, kas manam tēvam būtu ļoti pa prātam.

– Čārlz, jūs esat īsts sekretāru princis! – uzslavēja Olverstoks. – Tūdaļ pat uzrakstiet viņam! Protams, ja vien viņš nenobīsies no tik… enerģiskiem skolēniem.

– Nekādā ziņā, ser! – Čārlzs iesmējās. – Viņi Septimusam iepatiksies, un es esmu pārliecināts, ka arī zēniem viņš liksies visai pieņemams. Septimuss ir lielisks puisis, prot visdažādākās spēles un aizraujas ar sportu… – misters Trevors apklusa un nosarcis piebilda: – Protams, jūs pats par to spriedīsiet, ser! Jums nav jāpaļaujas uz maniem vārdiem.

– Vai tad tu, manu zēn, kaut reizi esi mani pievīlis? Uzaicini viņu pie mums nākamajā nedēļā! Es pieļauju, ka Felikss tad būs jau gana atkopies, lai varētu doties ceļā, un tavs brālis varēs iepazīties ar mis Merivilu. Un tas man lika atcerēties, ka rīt jāiegriežas Augšvimpolstrītā un jāpavēsta pēdējie jaunumi par Feliksu. Neļauj man to aizmirst!

Haritu plosīja visai pretrunīgas izjūtas. Pirmo satraukumu Harijam bija izdevies gaisināt, bet tam cits pēc cita sekoja gan cerību, gan dziļa izmisuma viļņi, turklāt tie nebūt nesaistījās ar Feliksu un skāra pašu Haritu. Kad Endimions bija viņai blakus, un tas notika visai bieži, visas raizes tūdaļ pat pazuda – viņš Haritu mīlēja, un uz viņa spēku varēja droši paļauties. Bezkaislīgs vērotājs sacītu, ka šis spēks bija tikai un vienīgi fizisks, taču Harita nekādi nebija nosaucama par bezkaislīgu vērotāju. Kad Endimions sacīja, ka Haritai nav pamata raizēties, ka viss būs labi, vai arī cēli pavēstīja, ka Harita droši visus rūpestus var uzticēt viņam, meitene tūdaļ pat nomierinājās; viņa ne reizi nesāka šaubīties par šā cēlsirdīgā cilvēka prātu vai izlēmību. Toties Endimiona prombūtnē Haritu māca šaubas; protams, viņa pat neiedomājās šaubīties par mīļotā labajām īpašībām, toties baidījās par to, vai patiešām viss varētu atrisināties iecerētajā veidā. Lords Olverstoks viņai šķita kā ļauns burvis, kurš ar vienu nūjiņas mājienu var aizsūtīt Endimionu tālu projām; Frederika savukārt no mīļas māsas pārvērtās par nepielūdzamu ienaidnieci. Par laimi, Frederikas prombūtne un tas, ka Endimions nebija pārāk noslogots ar dienesta pienākumiem, ļāva viņam Haritu apciemot visai bieži, tādējādi paglābjot viņu no grimšanas izmisumā. Viņš ieradās Augšvimpolstrītā, aizbildinoties ar to, ka it kā nācis apciemot Hariju vai pavadīt Hloju, tādējādi pat aizdomu māktajam Badlam nebija pamata viņu neielaist. Harijs, kurš Endimionu uzskatīja par lielisku puisi, uz šiem viltus manevriem skatījās caur pirkstiem, tomēr stingri uzmanīja, lai viss būtu piedienības robežās, un nekad nepameta Endimionu divatā ar Haritu ilgāk par pusstundu. Hloja no sirds juta līdzi mīlniekiem, un Harita viņai bija tikpat mīļa kā pašas brālis, tāpēc viņa allaž bija gatava sagādāt Endimionam iemeslu Augšvimpolstrītas apmeklējumam. Un tad liktenis sūtīja Haritai palīdzību gripas veidolā. Misis Dontriju šī liga piemeklēja daudz smagāk nekā citus. Pilnībā paļaudamās uz savu istabeni un pašas uzticamo māsīcu, misis Dontrija meitas nelaida savai guļamistabai pat tuvumā; viņu aprūpe tika uzticēta mis Plamlijai un Diānas guvernantei. Tā kā Hloja vairs nebija nekāda skolniece, bet mis Plamlija bija aizņemta vājinieces istabā, abas lēdijas neiebilda pret Hlojas un Haritas draudzību vai ekspedīcijām brāļa pavadībā.

Mis Vinšema gan nebija tik tuvredzīga. Uzzinājusi no misis Hērlijas par to, cik bieži Endimions pasācis uzturēties Augšvimpolstrītas namā, viņa uzreiz ķērās pie Haritas audzināšanas. Mis Vinšema norāja Haritu tik sirsnīgi, ka meitene nespēja valdīt asaras; vecā dāma piekodināja, ka Haritai jāizmet Endimions no prāta, jo Frederika nekad nepiekritīšot šādai savienībai.

Harija atnestā ziņa par to, ka Frederika grasās ģimeni aizvest no Londonas, mīlētāju sirdīs iesēja pamatotu satraukumu.

Pirmais atguvās Endimions. Viņš apgalvoja, ka spēs panākt, lai tiktu nosūtīts uz Remsgitu vai kādu citu piejūras kūrortu, lai slepus tiktos ar Haritu, kura nespēja rimties, jo viņu māca traģiskas priekšnojautas.

Un tajā laikā Londonā atgriezās lords Olverstoks. Nākamajā dienā viņš ieradās Augšvimpolstrītā un viesistabā sastapa vienīgi Haritu un Endimionu.

Jauniešu mulsums bija acīmredzams, un lorda monoklis to nekādi nepadarīja mazāk pamanāmu.

– Es ie-ie-r-ados uzzināt par… Feliksu, ser, – nomurmināja Endimions un nosarka līdz matu saknēm. – Un papļāpāt ar Hariju.

– Harijs tikko izgāja, – drosmīgi iestarpināja Harita. – Tikai uz mirklīti, un tālab es palūdzu brālēnu Endimionu pagaidīt, kamēr viņš atgriezīsies.

Lords Olverstoks, tikko valdīdams smieklus, atbildēja visai draudzīgi, taču mīlniekiem šis tonis izklausījās draudīgs. – Cik veiksmīgi, ka es ierados tieši īstajā laikā un varu atbrīvot tevi no raizēm, Endimion! Ar prieku jums pavēstu, ka Felikss ir sācis atlabt un jau drīz varēs atgriezties Londonā. Tev tagad vairs nav pamata te uzkavēties, Endimion! Ja tev bija kas svarīgs sakāms Harijam, tu vari atstāt viņam zīmīti, Badls to nodos. Un Harijs noteikti priecāsies tevi apciemot.