žordžeta Heiere - Frederika

Lords Baksteds ienāca viesistabā un ieraudzīja, ka Džesamijs ir noliecies pār grāmatām, bet lords Olverstoks iegrimis domās par kādu grūtāk izprotamu fragmentu, par kuru zēns bija lūdzis konsultāciju.

– Jūs, ser? Joprojām šeit? – iesaucās lords Baksteds. – Un man likās, ka jums jābūt Eskotā!

Marķīzs pacēla skatienu un ar nepatiku sacīja: – Tātad tu esi kļūdījies. Un kāds velns tevi attriecis uz šejieni, Baksted?

– Pats par sevi saprotams, es atbraucu apraudzīt, kā klājas manam mazajam brālēnam, un piedāvāt savu palīdzību viņa nabaga māsai. Cik satriecošs negadījums! Es vainoju sevi par to, ka pienācīgi neizrādīju varu un nepavēlēju zēnam iet nost no gaisa balona un kopā ar mani atgriezties karietē!

Marķīzs ar vienu roku bija atspiedies pret krēsla atzveltni, bet tagad viņš roku uzlika Džesamijam uz pleca; jauneklis pareizi saprata lorda žestu un neteica ne vārda.

– Tev nav iemesla sevi vainot Kārlton, – sacīja marķīzs. – Nekādas varas tev nebija, bet atbildība gan toreiz, gan tagad ir uz maniem pleciem. Tieši tālab arī es esmu šeit. Ja runājam par pārējo, tad Felikss jau sāk atveseļoties, bet Frederika noteikti būs pateicīga par piedāvāto palīdzību, kura, starp citu, būtu bijusi ļoti noderīga, ja es būtu zaudējis pienākuma apziņu un pametis savu aizbilstamo šādos apstākļos.

Lords Baksteds no sava tēvoča nebija atkarīgs un nebaidījās, tomēr viņa klātbūtnē allaž jutās kā zaļoksns jauneklis, nevis kā ģimenes galva, saprātīgs un gudrs māsu un brāļu paraugs un atbalsts, par kādu sevi uzskatīja. Lords Baksteds nosarka un sacīja: – Ak, ja vien es būtu zinājis, ka jūs esat te, ser… Nē, bet… Un es ļoti priecājos dzirdēt, ka nabaga zēns jau sācis atlabt. Tā viņam noteikti būs laba mācība, lai gan šādu sodu neviens viņam nenovēlētu! Džesamij, vai tu varētu mani pavadīt uz brāļa istabu? Es atnesu Feliksam grāmatu un krustvārdu mīklas.

– Ak, nē! – gluži nevilšus izlauzās pār Džesamija lūpām. – Es gribēju teikt, ka tas ir ļoti laipni, ser… Viņš būs jums pateicīgs, bet… – Jauneklis apklusa, sajutis, kā Olverstoka garie pirksti iespiežas viņam plecā.

– Diemžēl man jāteic, ka laikam nevarēšu ļaut viņu apmeklēt, – sacīja lords Olverstoks. – Ārsts ir aizliedzis pie vājinieka laist ciemiņus. Viņš nepavisam nedrīkst satraukties.

– Pats par sevi saprotams, bet es varu apliecināt, ka negrasos viņu satraukt! Jūs taču zināt, ka mēs ar Feliksu esam seni draugi.

– Diezin vai tikpat seni kā viņš un Harijs, – ieteicās Olverstoks. – Mēs atļāvām Harijam ieiet pie brāļa, bet pat šī vizīte izsauca slimības recidīvu. Džesamij, uzkāp augšā un pavēsti Frederikai, ka ir ieradies lords Baksteds!

Palicis divatā ar Olverstoku, Baksteds sadrūvējās, paraudzījās uz tēvoci un teica: – Jāatzīst, ser, ka jūsu klātbūtne šeit visu šo laiku mani nudien izbrīna! Tā kā mis Vinšema joprojām atrodas Londonā, man likās, ka…

– Vai tu gribi sacīt, ka raizējies par piedienību? – noteica Olverstoks. – Varu tevi nomierināt! Es esmu apmeties viesnīcā “Saule” Hemelhempstedā, un tā ir visai neērta vieta. Vienalga. Jau pēc dažām dienām es varēšu doties atpakaļ uz Londonu. Tiklīdz Felikss varēs iztikt bez mana kambarsulaiņa pakalpojumiem.

Bakstedam no izbrīna teju acis izsprāga no pieres.

– Jūsu kambarsulaiņa, ser? Vai viņš apkalpo Feliksu? Man nudien jābrīnās, ka jūs spējat iztikt bez sava uzticamā kambarsulaiņa!

– Nevaru, – attrauca lords Olverstoks, – un tāpēc esmu kā sapīts. – Lords pagriezās, jo istabā bija ienākusi Frederika, pasmaidīja, un viņa acīs uzzibsnīja ironiskas liesmiņas. – Ā, Frederika! Es jau zināju, ka vēlēsieties redzēt lordu Bakstedu! Viņš veicis visu šo lielo ceļu, lai apjautātos, kā klājas Feliksam.

– Patiešām? – viņa bilda. – Tas nudien bija ļoti laipni, brālēn!

Kārltons saņēma viņas roku savējā. – Es taču nevarēju palikt malā.

Lords Olverstoks uz šo ainu noraudzījās caur monokli, ieteica Frederikai izstāstīt lordam Bakstedam visu par Feliksa slimības gaitu un devās projām.

Tiklīdz Baksteds bija aizbraucis, Frederika viņu norāja par šādu dezertēšanu. – Kā gan jūs varējāt atstāt mani divatā ar viņu? Tas ir… tas ir… vienkārši zemiski!

– Jūs taču neskaitāmas reizes man esat sacījusi, ka jau sen neesat tajā vecumā, kad blakus nepieciešama kompanjone.

– Kompanjone! Protams, ka tāda man nav nepieciešama. Es taču nemaz nerunāju par to, un jūs lieliski to zināt! Tik bezsirdīgi pamest mani…

– Ne tuvu! Es nebiju tik bezsirdīgs, lai atņemtu Kārltonam to laimi parunāt ar jums divatā, un tieši to viņš nepārprotami vēlējās. Tas nabadziņš taču ir pelnījis kādu balvu par savu uzticību! Viņš atkal lūdza jūsu roku?

– Tieši tā! Un tas bija briesmīgi! Viņš par Feliksu runāja tā, ka es gandrīz pārplīsu no dusmām! Tomēr man nācās valdīties, jo es zināju, ka viņam ir vislabākie nolūki. Turklāt viņš Feliksam atveda grāmatu un krustvārdu mīklu, kas atkal noteikti brālim liktu degt kā ugunīs vai varbūt pat zaudēt prātu, ja vien man būtu pieticis muļķības viņam to aiznest! Baksteds kaut ko sacīja par to, ka justos laimīgs, ja varētu nocelt to smago nastu no maniem pleciem… it kā brāļi man kādreiz būtu bijuši par nastu! Es varēju tikai pieklājīgi atteikt viņam. Taču tagad es nožēloju savu pieklājību, jo viņš sacīja, ka nezaudējot cerību. Viņš ir tikpat stulbs kā Endimions!

– Nē, nē, – mierinoši sacīja lords Olverstoks. – Tik stulbs kā Endimions nevar būt neviens!

– Nu, ja jūs varat iedomāties kaut ko vēl stulbāku par bildinājumu šādos apstākļos, tad… Vai jūs spertu tik idiotisku soli? Nekādā gadījumā! Un es domāju, ka pat Endimions tā nedarītu.

Kādu mirkli lords Olverstoks, dīvaini smaidīdams, skatījās uz Frederiku un pēc tam atbildēja: – Par Endimionu gan es nevaru galvot, Frederika, taču es tā nudien nerīkotos.

Pēc trijām dienām marķīzs aizbrauca no Hārtfordšīras. Kad viņš par savu nodomu pavēstīja Frederikai, viņam likās, ka jaunās sievietes acīs uzzib satraukums, tomēr viņa visai rāmi atteica: – Jā, protams, ser! Mani jau bija sākusi mocīt sirdsapziņa, jo jūsu klātbūtne šeit nudien vairs nav nepieciešama. Mēs gan izbaudām jūsu sabiedrību, taču jūs laikam mokāties briesmīgā garlaicībā.

– Vai zināt, Frederika? Tas nudien ir gaužām dīvaini, tomēr varu jums apliecināt, ka es ne mazākajā mērā negarlaikojos, – lords Olverstoks sacīja.

Viņa iesmējās. – Jums taču nemaz nebija laika garlaikoties, vai ne? Kad vien jūs negājāt pastaigās kopā ar mani, nevizinājāt mani faetonā vai neizklaidējāt Feliksu, jums nācās palīdzēt Džesamijam mācībās!

– Atzīšos, ka tas bija skarbs pārbaudījums. Tomēr es mierinu sevi ar domu, ka tas man nāca par labu. Es taču biju pamatīgi ierūsējis! Diemžēl man vairs nav pa spēkam tā veltīt sevi mācībām, kā to dara Džesamijs.

– Es ticu, ka jūs priecājāties par iespēju atsvaidzināt savas zināšanas! Tomēr pat nemēģiniet man iestāstīt, ka tikpat lielu prieku jums sagādāja nepieciešamība no guļamistabas iznākt krietni agrāk nekā pusdienlaikā.

– Laukos es nekad neievēroju pilsētas režīmu, – lords attrauca.

– Es taču sacīju, ka jūs esat neciešams! Jums uz visu ir jau gatava atbilde, – viņa sacīja. – Esiet taču nopietns kaut dažas sekundes! Man jāizteic jums visdziļākā pateicība par to, ka…

– Tās dažas sekundes ir galā, – lords Olverstoks pārtrauca Frederiku. – Tā kā es sapratu, ka neko svarīgu jūs man nevēstīsiet, tad nešaubīdamies atļāvos jūs pārtraukt. Tas, kas sakāms man, ir daudzkārt svarīgāks! Es runāju ar Elkotu un diemžēl no viņa, nevis no jums uzzināju, ka jūs grasāties vest Feliksu uz kādu piejūras kūrortu. Tā, Frederika, nav laba doma! Šajā sezonā jums būs grūti atrast piemērotu mājvietu pat visnomaļākajā kaktā; ja arī izdosies, tad jums apkārt mudžēs nepatīkami ļautiņi, no kuriem būs grūti atkauties.

– Bet kaut kur taču noteikti jābūt arī kādam mierīgākam kūrortam!

– Par to es nemaz nešaubos, tikai man tādi nav zināmi, un jums tieši tāpat. Līdz brīdim, kad būsim atraduši tādu, būs aizritējusi jau puse vasaras. Ja esat iedomājusies par Vērtingu, tad jau uzreiz izmetiet šo ideju no prāta! Tā ir neprātīgi dārga vieta, kur katru gadu sabrauc dažādi dīvaiņi, kas tur īrējuši mitekļus arī iepriekšējās sezonās. Man ir kāds labāks ierosinājums. Brauciet uz Olveru, visa ģimene, un palieciet tur, cik vien ilgi vēlaties.

– Uz Olveru? – pārsteigti pārvaicāja Frederika. – Vai jūs domājāt Olverpārku, kura uzziņu krājumos tiek minēta kā jūsu galvenā apmešanās vieta?

– Jā, tieši tā. Kad uzzināju, ka Feliksu nāksies aizvest no Londonas, man prātā bija doma par viņa izmitināšanu tur. Olvera atrodas divpadsmit jūdžu attālumā no Bātas, tādējādi nepieciešamības gadījumā viņš varēs turp braukt, lai dzertu ūdeņus, pieņemtu karstās vannas vai darītu vēl kaut ko tādu, ko ārsts būs ieteicis. Olverā ir daudzkārt mierīgāk nekā jebkurā piejūras kūrortā, tomēr Feliksam un Džesamijam tur atradīsies krietni vairāk izklaižu. Es likšu saviem cilvēkiem, lai viņi par to parūpētos. Zēniem būs iespēja izjāt ar zirgiem, bet, ja viņiem patīk makšķerēt foreles, es ar prieku ļaušu viņiem to darīt.

– Džesamijs būs ļoti priecīgs! – iesaucās Frederika. – Pateicos par jūsu labo sirdi! Taču šādu piedāvājumu es nevaru pieņemt. Nekārdiniet mani!

– Un kālab jūs nevarat to pieņemt? Vai jums ir paradums atteikties no visiem piedāvājumiem?

– Nē, taču… tas ir kaut kas cits. Mēs jau tāpat pārāk daudz esam jums parādā un…

– Nekļūstiet nu banāla, Frederika, jums tas nepavisam nepiestāv! Jūs uzskatāt, ka uz Olveru varat braukt tikai kopā ar kādu gados vecāku kompanjoni? Nav nekā vienkāršāka. Ja mis Vinšema nevēlēsies doties projām no Londonas un pamest māsu, tad man ir trīs radinieces, kuras pēc vecuma būtu piemērotas šim uzdevumam, viena atraitne un divas vecmeitas. Nemaz nerunājot par veselu lērumu māsīcu, kuras būs laimīgas par iespēju padzīvot Olverā. Lielākā tiesa no viņām jau nezin cik gadus pūlas to panākt.