– Mans Dievs, tāpat taču bija arī ar mammu! – iesaucās Harijs. – Fredij, mūsu Felikss jāparāda izcilākajam galvaspilsētas ārstam, kurš labi pārzina šīs kaites.

– Es arī uzskatu tāpat. Un doktors Elkots ieteica man tā rīkoties pirms došanās projām no Londonas. Tālab mēs palūgsim, lai sers Viljams Naitons iegriežas Augšvimpolstrītā, tiklīdz Felikss būs kaut cik atlabis pēc atgriešanās no šejienes. Ceru, ka jau drīz viņam pietiks spēka, lai pārciestu tādu braucienu, jo īpaši lorda Olverstoka lieliskajā karietē. Ja sers Viljams atbalstīs manu ieceri, tad es aizvedīšu Feliksu uz kādu nelielu, ne pārāk modernu vietu, varbūt pie jūras. Taču mums vajadzēs ņemt līdzi gan Haritu, gan arī Džesamiju, un diemžēl tas varētu maksāt lielu naudu, pat gadījumā, ja mums izdotos tur atrast lētu dzīvokli. Es gribētu lūgt, Harij, lai tu uzzinātu, kāds no piejūras kūrotiem mums būtu piemērotāks, aizbrauktu uz turieni un noīrētu mums mēbelētas istabas vai māju.

Harijs šajā jautājumā nebūt nejutās zinošs. Viņš uzskatīja, ka labāk būs, ja dzīvokli piemeklēs pati Frederika, un augstsirdīgi piedāvājās viņu turp pavadīt.

Frederika neuzstāja, jo nosprieda, ka būtu nesaprātīgi, pat visai dumji paļauties uz nepieredzējušā brāļa spriedumu. Viņa apvaicājās par Haritu. Brālis sacīja, ka uztraukumam neesot pamata, tomēr Harita esot visai nomāktā omā, valkājot melnus cimdus un atraidot ielūgumus uz viesībām, kurp tiek aicinātas viņas abas ar Frederiku. Viņai neesot īsti depresija, tomēr… varbūt viņa jūtoties vientuļa… Un tad viņš atcerējās, ka grasījies apvaicāties par to dīvaini Naitliju, kurš nemitīgi slaistās gar namdurvīm, jautā par Feliksa veselību, ar Badla starpniecību nodod biļetes un ziedus Haritai un vispār uzvedas kā īsts nejēga.

– Mans Dievs! Tas ir mūsu kaimiņš! – izmisusi iesaucās Frederika. – Viņš ir visumā cienījams jauns cilvēks, tikai ārkārtīgi uzmācīgs. Man viņam nav ko pārmest, jo Harita ir viņu iedrošinājusi – un ne jau tālab, ka viņš māsai patiktu. Nē, tikai tālab, ka viņa ir muļķīte ar mīkstu sirdi! Es mēģināju viņam dot mājienu…

– Nu, es gan izdarīju kaut ko vairāk! – lepni pavēstīja Harijs. – Lai tāda niecība slaistītos nopakaļ manai māsai? Kad viņš nekaunīgi apgalvoja, ka šajā grūto pārbaudījumu brīdī vēlas viņai pakalpot, es pateicu, ka Haritai pilnībā pietiek ar manu palīdzību. Ar prieku varu tev ziņot, ka tas viņu kārtīgi atvēsināja!

– Nabaga misters Naitlijs! Un misters Neivenbijs? Vai arī viņš iegriezās pie jums?

– Jā, un bija atvedis līdzi arī savu māmuļu! Viņa it kā pat atļāvās pasmīnēt par Feliksa stāstu, savukārt Neivenbijs sākotnēji pat atteicās tam ticēt, bet pēc tam izvalbīja acis no pārsteiguma. Par to taču bija rakstīts arī laikrakstos! Laimīgā kārtā ne pārāk daudz, tomēr pietiekami.

– Tā jau es domāju! – Frederika nopūtās. – Visiem tas laikam bija pamatīgs satricinājums.

– Tā īsti nevarētu sacīt. Visādā ziņā ne lēdijai Elizabetei. Un es varu tev nosaukt vēl divus, kuri nemaz nejutās šokēti. Bārnijs Pīplovs un Endimions Dontrijs. Viņi uzskata, ka Felikss ir īsts malacis, bet es lūdzu, lai viņi pat nemēģina viņam to teikt.

– Ceru, ka Endimions Dontrijs nenīkst pie mūsu mājas sliekšņa?

– Protams, ka ne! Taču, lai esmu nolādēts, ja saprotu, kālab tev tas slaists Neivenbijs liekas labāks par Endimionu! Es gan, Frederika, viņam dotu savu svētību. Viņš varbūt arī nav nosaucams par spīdošu partiju, tomēr par visai cienījamu gan. Ja reiz Haritai neliekas svarīgi, ka viņam prātiņš tāds paīss, tad kāpēc par to vajadzētu raizēties tev? Galu galā, viņš vismaz nav nekāds švauksts.

– Jā, gan. Bet… ja viņi vairs nesatiksies, tad Harita pēc mēneša jau būs par viņu aizmirsusi, – sacīja Frederika un nopūtās. – Labi, nesāksim te tagad strīdēties. Šajā jautājumā mums vienalga nekad nebūs vienota viedokļa. Labāk pastāsti man, ko šodien dara Harita! Vai viņa ir kopā ar lēdiju Elizabeti?

– Nē, tomēr viņa nav viena pati. Hloja Dontrija būs pie viņas visu dienu, bet no rīta viņas grasījās doties uz pastaigu parkā.

– Ak, cik ļoti man gribētos, lai viņu pavadonis nebūtu jūsu tukšgalvis brālēna dēls! – vēlāk lordam Olverstokam atzinās Frederika, kad stāstīja viņam par sarunu ar brāli. Lords šķita uzjautrināts. – Manuprāt, ja viņām ir kāds pavadonis, tad tas varētu būt mans visādi prātīgais un gudrais sekretārs. Vai viņa romāns ar Hloju turpinās?

Frederika veltīja lordam Olverstokam īsu skatienu.

– Vai jums tur būtu kas iebilstams?

– Manu dārgo meitenīt, kāda man tur daļa? Jāatzīstas… manuprāt, Čārlzs nudien varēja sameklēt sev kādu labāku partiju, un es esmu pārliecināts, ka viņš sastapsies ar Hlojas mātes izmisīgu pretestību. Domāju, ka viņam vispirms vajadzēja stabili nostāties uz savām kājām un tikai pēc tam cerēt uz laulībām, bet… Lai kā arī būtu, man nav ne mazākā nolūka iejaukties.

– Man prieks to dzirdēt. Un es jums pilnībā piekrītu. Turklāt arī Hloja ir pārāk jauna, lai jau prātotu par laulībām: ja viņa par tām patiešām prāto. Viņa taču ir pārāk jauna pat tam, lai būtu oficiāli saderināta! Taču man liekas, ka viņu saikne būs cieša un ilgstoša. Ja runājam par misis Dontriju, es zinu, kā viņu varētu pārliecināt, lai neiebilst pret šīm laulībām. Man ir lielisks plāns!

Lords Olverstoks mazliet bažīgi paraudzījās uz Frederiku. – Ja jūsu plānā esmu iekļauts arī es, Frederika…

– Esat gan, tikai pavisam nedaudz! Cik sen jūs neesat redzējis Diānu?

– Laikam jau tas būs bijis patiešām sen, jo nekādi nespēju atcerēties nevienu dāmu ar šādu vārdu, – atzinās lords Olverstoks. – Bet jūs jau zināt, ka mana atmiņa ir visai neuzticama! Un kas ir šī… Diāna, un kādā veidā viņa ir saistīta ar visu šo notikumu?

– Olverstok! – Frederika iesaucās. – Diāna ir Hlojas māsa! Nē, nudien! Kā gan jūs pamanījāties aizmirst kaut ko tādu?

– Ak, vieglāk par vieglu. – Tad viņš triumfāli pavēstīja: – Taču nu es sāku atcerēties, ka Lukrēcijai ir trīs bērni.

Frederikas skatienā dejoja smieklu velniņi, tomēr viņa gluži nopietni sacīja: – Vai jūs zinājāt, ser, ka esat derdzīgs cilvēks?

– Kā gan citādi! Jūs man to tik bieži atkārtojat, ka es jau pilnībā esmu sācis ticēt jūsu apgalvojumam.

– Kādas blēņas! – Frederika iesmējās. – Lūdzu, esiet taču nopietns kaut minūti!

– Es esmu pati nopietnība!

– Bet es esmu pietiekami pieredzējusi lēdija, – attrauca Frederika. – Izbeidziet mani ķircināt un paklausieties uzmanīgi! Ja vien es nekļūdos, tad Diāna, izvesta sabiedrībā, radīs pamatīgu furoru. Viņa ir īsta skaistule! Diāna un Endimions ir līdzīgi mātei, un es jums neticēšu, ja jūs man sacīsiet, ka misis Dontrija jaunībā nav bijusi daiļava! Un, ja sieviete ir tik skaista, tad viņas cāļa smadzenēm nav īpašas nozīmes…

– Un Diānai ir cāļa smadzenes? – ievaicājās lords Olverstoks.

– Jā, gan. Viņa ir skaista muļķīte. – Mirkli klusējusi, Frederika piesardzīgi turpināja: – Sacīsim tā, ka viņas prāta spējas ir visai vājas. Taču tas nav svarīgi, viņai būs tādi paši panākumi kā Haritai. Un viņu noteikti, pat bez jūsu palīdzības, gaida izdevīgas laulības. Protams, jūs sarīkosiet balli viņai par godu…

– Izlūdzos piedošanu! Jūs sacījāt “protams”?

– Tieši tā. Jūs taču sarīkojāt balli Hlojai!

– Neko līdzīgu es neatceros darījis! Es sarīkoju balli jums un Haritai.

– Jā, un visai zemiska motīva vadīts. Taču es jums esmu pārāk pateicīga, lai par to tagad runātu. Tātad, ja reiz jūs rīkojāt balli Džeinai Bakstedai un Hlojai Dontrijai, protams, tiks gaidīts, ka jūs tādu rīkosiet arī par godu Diānai.

– Un tikpat “protams” ir tas, ka es balli rīkošu arī Džeinas māsām? – lords Olverstoks vaicāja.

Frederika domīgi sarauca pieri. – Man jāteic, – viņa godīgi sacīja, – ka šī doma var atņemt drosmi. Tomēr atcerieties, ka viņām ir brālis, kurš pilnībā ir spējīgs viņām palīdzēt un darīs to labprāt! No jums, brālēn, tiks gaidīts tikai viens… Lai jūs īstajā brīdī misis Dontrijai dotu mājienu, ka ir ļoti svarīgi vispirms izprecināt vecāko meitu un tikai tad izvest sabiedrībā Diānu. Protams, ja Hloja otrās sezonas beigās jau nebūs pieķērusies kādam citam. Lūdzu, tikai pacentieties par to neaizmirst!

Lords Olverstoks paraudzījās uz Frederiku un pasmīnēja: – Laikam es to nevarēšu. Jums, Frederika, nāksies to atgādināt. Kālab jūs par šīm lietām tik ļoti satraucaties?

– Jūs vēlējāties pateikt, ka tā nemaz nav mana darīšana? Jā, tiešām, jums ir taisnība, bet man ļoti patīk Hloja un Čārlzs. Ja jums kādi cilvēki patīk, tad taču jūs pūlaties viņiem palīdzēt…

Likās, ka lords Olverstoks domā tāpat. Viņš gan neko nesacīja, taču, pārdomājot šo sarunu, nonāca pie secinājuma, ka viņam gan laikam patīk ļoti nedaudzi. Jā, viņš vairākkārt bija draugiem palīdzējis finansiāli, taču nekādas īpašas labdarības šajā rīcībā nebija, jo tas no Olverstoka neprasīja ne mazākos upurus. Viņš, protams, labi izturējās pret Čārlzu un pat grasījās veicināt šā cilvēka augsmi karjeras ziņā, bet tas viņam arī nesagādāja nekādas grūtības. Vienīgi Feliksa dēļ lords Olverstoks patiešām bija nopūlējies – tālab, ka mīlēja Frederiku. Bet… vai tā patiešām bija? Vai tādā gadījumā, ja Frederikas nebūtu, viņš atstātu Feliksu kaut kādas neizglītotas lauku sievas gādībā? Nekādā ziņā, protams! Viņš patiesībā nebija atbildīgs par brāļiem Meriviliem, tomēr bija viņiem pieķēries; varbūt tāpēc, ka viņi likās interesanti un tik aizkustinoši ticēja lorda spējai atrisināt itin visas problēmas, turklāt pilnīgi paļaujoties uz to, ka viņam ir arī vēlēšanās to darīt. Māsas nelūdza, lai marķīzs atbalsta viņu atvases, bet Frederikai, lai kā viņa domātu pretējo, šāda palīdzība bija pat ļoti vajadzīga. Felikss bija jāiekārto labā skolā, bet Džesamijam jāatrod zinošs un prasmīgs pasniedzējs, nevis divu atšķirīgu vecumu zēnu izglītošana jāuztic pirmajam pretimnācējam, kurš tam piekristu pirmām kārtām naudas pēc.

Kamēr lords Olverstoks domāja par šādiem jautājumiem, bija vēl kāds Frederikas pielūdzējs, kurš, būdams pārliecināts, ka viņas nevaldāmajiem brāļiem ir nepieciešama stingra un prasmīga vadība, bija ceļā uz Monka fermu; viņš tur ieradās divas dienas pēc Harija apmeklējuma.