žordžeta Heiere - Frederika

Tādējādi sanāca, ka lords Olverstoks, kurš visai reti nopūlējās kāda cita labā un laiku pavadīja galvenokārt izklaidēs, bija uzsācis savas dzīves līdz šim grūtāko posmu. Viņš apmetās vienkāršā, vecmodīgā viesnīcā un stundām ilgi sēdēja pie slima zēna gultas. Kad viņš ieradās fermā, Frederika varēja doties gulēt, tālab viņu sarunas bija visai īsas un saistījās tikai ar mazo vārgdieni. Vēlākos gados marķīzs bieži sacīja, ka bez šausmu trīsām nespējot atcerēties savas ciešanas, tomēr tajā brīdī nežēlojās ne ar sīkāko vārdu un nekad nezaudēja savaldību.

Nākamajā dienā ieradās Džesamijs. Viņš jau bija noskaņojies no Votfordas kājām iet pāri laukam, taču lords Olverstoks nosūtīja Kariju ar faetonu sagaidīt pasta karieti, tādējādi liekot jauneklim atteikties no šās ieceres. Tas bija pat ļoti labi darīts, jo Džesamijam līdzi bija ne tikai ceļasoma, bet arī liels čemodāns ar grāmatām. Marķīzam, kurš sēdēja pie vārgdieņa gultas, Džesamijs paskaidroja, ka tur esot gan grāmatas, kas viņam nepieciešamas mācībām, gan arī tādas, kuras var lasīt priekšā Feliksam.

– To jau nu es mierīgi varu darīt, – sacīja Džesamijs. – Viņam ļoti patīk, ja lasa priekšā, kad viņš slimo, tāpēc es esmu atvedis viņa iemīļotākās grāmatas, kā arī Valtera Skota “Vāverliju”. Harijs man par to atgādināja. Es biju pavisam aizmirsis, ka Frederika mums to vakaros lasīja priekšā, kad Felikss jau gulēja, jo bija pavisam maziņš. Tagad tā viņam noteikti patiks, vai ne, ser?

– Nešaubos, ka viņam tā varētu patikt, tikai diemžēl, domāju, ne šajā brīdī.

Džesamijs sadrūma.

– Jā, Karijs man pastāstīja. Paldies, ka atsūtījāt viņu man pretī, brālēn! Karijs sacīja, ka Feliksam esot reimatiskais drudzis un viņam ļoti sāpot. Kā jūs domājat, ser… vai Felikss… nomirs?

– Protams, ka ne. Pašlaik viņam ir patiešām slikti un var kļūt vēl ļaunāk, taču pēc tam viņš sāks atveseļoties. Felikss ir iegrimis snaudā, bet reti guļ ilgstoši, tāpēc man tagad ir jāatgriežas pie viņa. Ja vēlies, nāc man līdzi. Ja runāsi klusi, tu viņam netraucēsi.

– Jā, lūdzu, ser! – sacīja Džesamijs. – Es ļoti gribētu viņu redzēt.

– Tikai nebrīnies, ja Felikss pamostas un tevi nemaz nepazīst. Viņš bieži ir nemaņā.

Tomēr, kad Džesamijs, brāļa izskata satraukts, apsēdās viņam blakus uz gultas, Felikss pamodās un viņu pazina.

– Man ir karsti un slāpst! – untumainā tonī zēns paziņoja. – Frederika!

– Tūdaļ, – sacīja Olverstoks, paslidināja roku zem Feliksa pleciem un mazliet piepacēla viņu. – Te būs tava limonāde. Kamēr tu dzersi, Džesamijs uzbužinās tev spilvenus, lai tev būtu ērtāk. Tu taču nemaz nezināji, ka Džesamijs pie tevis atbrauks, vai ne?

– Džesamijs? – Felikss vārgā balsī izdvesa. Atkal atlaidies spilvenos, Felikss pagrieza galvu, ieraudzīja brāli, pasmaidīja un manāmi apmierināti noteica:

– Džesamijs!

Paņēmis Feliksa roku, brālis neveikli sacīja: – Viss ir labi, veco zēn!

– Kaut es nebūtu to darījis! – Felikss sērīgi sacīja. – Es nezināju, ka viss izvērtīsies tik ļauni. Vai tu esi pamatīgi noskaities?

– Nē, nē! Tici man, es nedusmojos.

Felikss vēlreiz nopūtās un, kad Olverstoks sāka slaucīt viņa seju ar mitru drānu, atkal aizvēra acis.

Džesamijs jutās ārkārtīgi atvieglots, jo saprata, ka brālis ir pie skaidras apziņas, un, kad Felikss atkal iegrima snaudā, izstāstīja lordam Olverstokam visu, kas bija noticis Augšvimpolstrītā. Kopumā ziņas rādījās labas. Lai gan Harita raudāja ik reizi, kad iedomājās par nabaga Feliksu, bet mis Vinšema apgalvoja, ka jauneklis to izdarījis tīšām, lai viņai būtu vairāk rūpju, un ka viņai jau tā nepietiekot pacietības ne puikam, ne Frederikai, kura viņu ir gluži vienkārši izlutinājusi. Harijs iepriekšējā vakarā esot atgriezies no Velsas un nekavējoties pārņēmis vadību. Džesamijs gan uzskatīja viņa ierašanos par labu zīmi, tomēr Harijs jau uzreiz sastrīdējās ar mis Vinšemu, kura savāca savas mantas un steigšus aizbrauca uz Hārlijstrītu, un lords Olverstoks izteica pamatotas šaubas par to, vai Frederika atbalstīs vecākā brāļa rīcību.

– Noteikti! – Džesamijs bija nesatricināmi pārliecināts. – Viņa taču lieliski zina, ka mammas māsa un Harijs allaž ir kā suns ar kaķi. Un es esmu pārliecināts, ka Haritai būs labāk bez mis Vinšemas, kura nemitējās runāt briesmu lietas un visus pamatīgi satrauca. Haritai ir vajadzīgs atbalsts, un Harijs viņai to spēj sniegt. Viņa kļuva možāka, jau tikko brāli ieraudzījusi. Ja viņš paliek pie Haritas, tad mammas māsai tur nav nekas meklējams.

Marķīzs izskatījās ļoti pārsteigts, un Džesamijs paskaidroja, ka, par spīti biežajiem strīdiem, viņš nekad nav šaubījies par Harija pieķeršanos ģimenei un uz vecāko brāli var paļauties. Kā pierādījumu Džesamijs minēja faktu, ka Harijs mudinājis savu draugu Pīplovu, lai tas izklaidējas bez viņa un pat dodas uz zirgu skriešanās sacīkstēm Eskotā. Un Harijs jau nekavējoties esot vēlējies doties uz Monka fermu, tomēr viņu pārliecinājuši palikt Londonā.

– Ser, man jāatzīst, ka tas viņam dara godu, – piebilda Džesamijs. – Man likās, ka viņš sadusmosies par manu aizrādījumu, ka no viņa nekad nav bijis nekāda labuma, ja kādam no mums gadījās saslimt.

Harijs ne tikai nesadusmojās uz Džesamiju, bet pat iedeva viņam naudu ceļam, kā arī uzrakstīja Frederikai vēstuli ar mierinājuma vārdiem, uzmundrināja Haritu un apsolīja parūpēties par Lufru.

– Viņš Lufru pat nenosauca par neaudzinātu plušķi! – savu vēstījumu beidza Džesamijs.

– Visai laipni no viņa puses, – nopietni atteica lords Olverstoks.

– Harijs ir ļoti laipns! Viņš nekad nemēdz mani apcelt un nedusmojas, ja es viņu provocēju, atšķirībā no daudziem vecākajiem brāļiem citās ģimenēs. – Džesamijs smagi nopūtās un sapņaini piebilda: – Es ļoti būtu gribējis atvest šurp Lufru… Bet man jau neļautu suni ņemt pasta karietē, vai ne, ser?

Lords Olverstoks klusībā pateicās Visaugstākajam, kurš atbrīvojis viņu no nepieciešamības arī sargāt Džadbruka ganāmpulku no Lufras tīkojumiem. Jauneklim viņš atbildēja ar visu iespējamo līdzjūtības devu: – Diemžēl. Taču tu vari mierināt sevi ar domu, ka tavas prombūtnes laikā par suni labi rūpēsies.

– Jā, – Džesamijs novilka. – Ouens apsolīja, ka pabaros Lufru un izvedīs pastaigās.

Frederika varbūt arī nepriecājās, kad uzzināja par mis Vinšemas aizbraukšanu un atteikšanos no rūpēm par saviem gados jaunajiem radiniekiem, tomēr šo jaunumu uztvēra visai mierīgi un sacīja Olverstokam, ka viss esot tikai uz labu. – Ja viņa nepārtraukti īgņotos un burkšķētu uz Haritu, it kā nabaga meitene būtu pie visa vainīga, no tā taču vienalga nebūtu nekādas jēgas! Protams, Serafīna ne vienmēr domāja to, ko runāja, tomēr nešaubos, ka, arī dzīvojot kopā ar krustmāti Amēliju, viņa savus radiņus neizlaidīs no acīm. Un Haritai ar Hariju dzīve būs daudz jaukāka, es nemaz nešaubos, ka viņš par māsu parūpēsies. Tikai… – Frederika sadrūma un aprāvās pusvārdā.

– Kas? – lords Olverstoks mudināja turpināt. – Mans pamuļķais skaistais mantinieks?

Apliecinādama, ka marķīzs ir uzminējis, Frederika pasmaidīja un sacīja: – Lai kā arī būtu, es tur neko nevaru darīt, tālab nav nekādas jēgas sevi mocīt.

Marķīzs neteica neko, jo zināja, ka Frederika galvenokārt domā tikai par Feliksu. Haritas nākotne lordam šķita interesanta tikai tik lielā mērā, cik tas skāra viņas vecāko māsu, tālab viņš pat necentās turpināt šo sarunas tematu. Olverstoks bija visai pārliecināts, ka Endimiona aizrautība būs tikpat īsa, cik spēcīga, tomēr, ja izrādītos, ka viss ir nopietnāk un atbilstu Frederikas bažām, tad viņš būtu gatavs iejaukties. Lords Olverstoks, kurš agrāk interesējās vienīgi pats par savu labklāšanos, tagad bija gatavs ziedot vai visus pasaules ļaudis, lai tikai neļautu Frederikai piedzīvot vilšanos. Jāteic, ka viņš izdarītu izņēmumu – tie būtu divi jaunākie šās ģimenes zēni, kurus Frederika tik ļoti mīlēja. Džesamijs, kurš pūlējās slēpt neapmierinātību par to, ka brāļa kopšanā viņam atvēlēta tik niecīga loma, un bija gatavs sniegt jebkuru palīdzību, kāda vien būtu nepieciešama; un mazais resgalis Felikss, kuru marķīzs spēja nomierināt tikai ar savu balsi vien. Jā, Feliksu un Džesamiju lords Olverstoks nebūtu gatavs ziedot, jo bija abiem pieķēries – iemeslu viņš pats īsti nezināja.

Nākamo divu dienu laikā lordam nepietika ne laika, ne vēlēšanās šo jautājumu apsvērt. Kā jau doktors bija paredzējis, Feliksa karstumi kļuva tikai lielāki, un Olverstoks pavisam nopietni bažījās par ļaunāko, lai gan ārēji saglabāja ierasto mieru. Viņš zināja, ka arī Frederika jūt tādas pašas bažas, lai gan nekad par tām skaļi nerunāja un neizrādīja satraukumu. Jaunā sieviete šķita mundra un nenogurdināma, bet, kad lords Olverstoks redzēja viņas izvārguma pilno seju un saspringto skatienu, viņam nācās domāt par to, cik ilgi viņa vēl spēs to visu izturēt.

Kad trešās dienas rītā lords Olverstoks iegāja vārgdieņa istabā, tā viņam šķita neierasti klusa. Vakarā Feliksa stāvoklis marķīzam bija šķitis tik kritisks, ka viņš pa nakti bija palicis fermā. Olverstoks mirkli vilcinājās uz sliekšņa, jo viņu māca ļaunas priekšnojautas. Felikss gulēja nekustīgi, nesvaidījās palagos un nemurgoja. Frederika stāvēja pie gultas. Izdzirdējusi, ka atveras durvis, viņa pagriezās, un lords Olverstoks pamanīja, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Viņš piesteidzās pie Frederikas un sacīja: – Ak, mana nabaga meitene!

Un tad viņš ievēroja, ka Frederika smaida caur asarām. – Felikss guļ. Karstumi ir mitējušies. Es uzreiz sapratu, ka mēs esam to paveikuši, brālēn!

Feliksam briesmas vairs nedraudēja, viņš pamazām atguva spēkus, un dzīve Monka fermā ieguva dažas jaunas iezīmes. Vairs nebija nepieciešams pastāvīgi uzmanīt Feliksu; lai gan Frederika joprojām gulēja mazajā gultā vājinieka istabā un vairākas reizes naktī cēlās un brālim palīdzēja, viņai vairs nevajadzēja cilvēku, kurš viņu nomainītu, kā arī nebija obligāti visu laiku jāatrodas mājā. Felikss daudz gulēja un, kad pamodās, daudz untumu neizrādīja, jo bija vēl ļoti vārgs. Šis apstāklis satrauca Džesamiju, kuram beidzot bija ļauts vairāk iesaistīties brāļa kopšanā. Viņš pēc padoma vērsās pie lorda Olverstoka. – Es nevēlos satraukt Frederiku, ser! – jauneklis sacīja. – Taču tas nemaz nav Feliksam raksturīgi! Viņš paklausa jums un Frederikai, un tas ir normāli, bet viņš izdara visu, ko viņam saku es, un pat nemēģina strīdēties! Marķīz, vai jums nešķiet, ka viņa smadzenes ir cietušas?