žordžeta Heiere - Frederika

– Man uz mēles bija vārds “derdzīgs”! – Frederika nekavējoties atbildēja. Un pēc tam viņas skatiens atmaiga. – Nē, tā nu gan nevajadzētu runāt! Pret mums jūs vienmēr esat izturējies ļoti laipni, lai cik derdzīgs arī būtu. Un tagad, ser, sāksim runāt nopietni. Viss nemaz nav tik ļauni, kā jūs varbūt domājat. Mātesmāsa apsolīja pieskatīt Haritu, tomēr viņa jūt, ka krustmātei Amēlijai ir vajadzīga vairāk. Jā, jā, laikam jau arī man būtu tā jājūtas, tāpēc diezin vai es drīkstu viņu par to nosodīt. Mis Vinšema uzskata, ka viņas klātbūtne nemaz nav nepieciešama, jo šādā brīdī Haritai nepiedien apmeklēt pieņemšanas, bet pastaigās viņu var pavadīt Harijs, turklāt par viņu rūpēsies arī mis Hērlija. Un arī jūsu māsa lēdija Elizabete pret mums ir bijusi tikpat laipna kā jūs. Viņa šajā rītā atsūtīja Haritai zīmīti, kurā aicināja paviesoties jūsu namā, kamēr manis nebūs, un solījās viņu šovakar pavadīt uz pieņemšanu pie lēdijas Kāslrejas. Protams, Harita atteicās, jo šādos apstākļos viņu nekas nepiespiedīs ļauties jautrībai… Un es zinu, ka uz Hariju varu paļauties. Viņš ļoti mīl Haritu un neļaus viņai ieslīgt pilnīgā grūtsirdībā. – Frederika piecēlās. – Man tagad jāiet. Kad būsiet atgriezies Londonā, lūdzu, izstāstiet Haritai par to, kā ir šeit. Un aplieciniet viņai, ka nav pamata pārmērīgiem uztraukumiem. Es par to būtu jums ļoti pateicīga!

– Labprāt to darīšu, taču es pagaidām vēl neatgriežos Londonā. Vai tiešām jūs uzskatāt, ka es grasos vienkārši aizbēgt? Man tomēr gribētos cerēt, ka tik derdzīgs es gan neesmu. Kā jums liekas, kālab es liku atvest arī manu kambarsulaini?

– Tā es nemaz nebiju domājusi! Es gribēju sacīt… ak, tātad tas ir jūsu kambarsulainis? Es viņu noturēju par kurjeru un vēl nobrīnījos, kālab jums likās, ka man tāds būs nepieciešams.

– Patiešām visai muļķīgs pieņēmums, Frederika!

– Nebūt ne. Kā gan es varu zināt, kādas dīvainas domas ienāk jūsu galvā? – atcirta Frederika. – Tik ekstravagantu tipu kā jūs man vēl ne reizi nav gadījies sastapt! Bet manis dēļ jums šeit nudien nav jāpaliek. Tas nemaz nav nepieciešams.

– Jūs kļūdāties. Pēc pēdējo divdesmit četru stundu laikā piedzīvotajiem satraukumiem un piepūles es jūtos pilnībā zaudējis spēkus, tālab man nepieciešams dažas dienas pavadīt lauku klusumā un mierā. Es Hemelhempstedas viesnīcā “Saule” esmu noīrējis istabas un… Lūdzu, nestrīdieties ar mani! – Viņš satvēra Frederikas delnu un cieši paspieda. – Tagad es došos projām, bet jau drīz atgriezīšos, lai pats pārliecinātos, cik labi jūs rūpējaties par manu aizbilstamo.

Marķīzs Monka fermā atgriezās īsi pirms sešiem vakarā; viņš bija paguvis kārtīgi izgulēties, pārģērbties un ieturēt pat visai pieņemamas pusdienas. Pēc īsas sarunas ar Džadbruku un viņa māsu lords uzkāpa augšstāvā un uzmanīgi atvēra durvis uz istabu, kurā gulēja Felikss. Aizkari bija aizvilkti, un telpā neieplūda pamazām rietošās saules stari, tomēr Olverstoks uzreiz sajuta pārmaiņas. Telpā vairs neoda pēc pelējuma un jautās lavandas aromāts. Kad lorda acis pierada pie puskrēslas, blakus lielajai gultai viņš pamanīja arī mazāku; no Feliksa gultas bija pazudusi pārlieku smagā sega; vēl bija parādījies arī aizslietnis, kas neļāva uz galda esošās lampas gaismai apspīdēt slimnieku. Puisis gulēja, kaut ko murmināja un laiku pa laikam ievaidējās, bet Frederika sēdēja pie loga piestumtā krēslā. Ieraudzījusi marķīzu, viņa piecēlās un tuvojās tik klusi, ka vairāk līdzinājās rēgam. Viņa tikko dzirdami sacīja: – Nemodiniet viņu!

Frederika pagāja garām lordam Olverstokam un devās ārā no istabas, viņš sekoja un aizvēra durvis. Lords ievēroja, ka Frederika izskatās bāla un nomocījusies, tālab vaicāja: – Vai viņam nav kļuvis labāk? Redzu, ka esat pārcietusi grūtus brīžus!

Viņa pašūpoja galvu. – Nē. Pagaidām mēs nemaz vēl nevaram gaidīt, lai viņam kļūtu labāk. Un šajā dienas stundā drudža slimniekiem allaž kļūst ļaunāk. Bet doktors Elkots man izskaidroja, kas darāms.

– Vai esat apmierināta ar doktoru Elkotu? Ja vēlaties dzirdēt vēl kāda cita ārsta viedokli, tikai pasakiet man! Es nekavējoties likšu, lai aizsūta uz Londonu cilvēku pēc doktora Naitona! Vai jebkura cita, kura vārdu jūs nosauksiet.

– Paldies, bet man liekas, ka doktors Elkots lieliski pārzina savu darbu.

– Prieks dzirdēt. Tādā gadījumā nokāpiet lejasstāvā un paēdiet, citādi mis Džadbruka apvainosies. Kā liekas, viņa ir krietni pūlējusies un sagatavojusi jums labu maltīti, turklāt brīdināja mani, ka šis ēdiens ātri bojājas. Ja sacīsiet, ka nevarat atstāt Feliksu manā ziņā, tad būsiet aizvainojusi arī mani!

– Kaut ko tādu gan es nesacīšu! Doktors Elkots man izstāstīja, kā jūs rūpējāties par Feliksu. Patiesību sakot, man nemaz negribas ēst, tomēr es zinu, cik muļķīgi būtu atteikties, tāpēc es tūdaļ kāpšu lejā. Ja Felikss pamostas un sāk žēloties par slāpēm, limonāde ir zilajā krūzē uz galda.

– Nē, nudien! Un kāpēc es neiedomājos par limonādi vakar, kad viņam tik ļoti slāpa? – izsaucās marķīzs.

– Vai tad par visu var iedomāties? – Frederika pasmaidīja. – Turklāt es ļoti šaubos, ka mis Džadbrukai ir citroni. Es dažus atvedu no Londonas, bet… ja reiz par to runājam… iedomājos, ka noteikti būs nepieciešami vēl. Vai rīt jūs varētu Hemelhempstedā man tos nopirkt, brālēn?

– Nopirkšu it visu, kas jums nepieciešams, tikai ejiet ātrāk lejā!

Frederika paklausīja; kad viņa pēc pusstundas atgriezās, lords Olverstoks ar vienu roku balstīja Feliksu, bet ar otru ne pārāk veiksmīgi pūlējās pagriezt spilvenu uz otru pusi. Frederika tūdaļ piesteidzās viņam palīgā.

– Diemžēl es neesmu īpaši izveicīgs, – viņš atvainodamies sacīja. – Felikss nemitīgi grozīja galvu, laikam jau vēlējās atrast kādu vēsāku vietu. Frederika, vai jūs no tiesas nevēlaties, lai viņu apskata arī kāds cits ārsts? Es negribu jūs maldināt un sacīšu, ka, manuprāt, salīdzinājumā ar pagājušo nakti, viņu moka lielāki karstumi.

Ar lavandas ūdenī samitrinātu nēzdogu Frederika atvēsināja Feliksa seju un rokas. – Doktors Elkots jau brīdināja, ka, viņaprāt, brālim vispirms kļūs ļaunāk un tikai pēc tam situācija sāks uzlaboties. Jau drīz man atkal jādod Feliksam zāles, un jūs redzēsiet, ka pēc tam viņam kļūs vieglāk. Vai jūs jau tūdaļ grasāties atgriezties viesnīcā? Varbūt pagaidīsiet kādas minūtes divdesmit? Jūs varētu man mazliet palīdzēt, kad nāksies dot viņam zāles. Man ir diezgan grūti tikt galā, kamēr viņš ir šādā stāvklī; atbalsts būtu ļoti noderīgs.

– Es pilnībā esmu jūsu rīcībā, Frederika! Vai jūs kaut mazliet paēdāt?

– Jā, un pat izdzēru glāzi vīna, ko jūs man sagādājāt, brālēn! Mis Džadbruka pateica, ka jūs esot atvedis pudeli no “Saules”. Tencinu, brālēn! Tagad es jūtos daudz možāka.

– Priecājos to dzirdēt, – viņš neizteiksmīgi atsaucās un pagāja sāņus, bet pamanīja, ka Frederika pūlas neļaut Feliksam nosviest segu, atgriezās un sacīja: – Ļaujiet pamēģināt man, paraudzīsim, ko es varu izdarīt! Pagājušajā naktī man tas izdevās. Kas zina, varbūt arī tagad.

Frederika palaida lordu Olverstoku savā vietā, viņš saņēma Feliksa karsto roku un ierunājās diezgan pavēlnieciskā tonī, kas iepriekš bija devis visai labus rezultātus. Šajā reizē Felikss gan nepaklausīja, tomēr Frederikai šķita, ka marķīza balss spējusi ielauzties jaunekļa aizmiglotajā apziņā. Viņš joprojām vaidēja, tomēr vairs tik ļoti nesvaidījās gultā. Felikss gan pūlējās atvairīties no zāļu dzeršanas, taču Olverstoks piespieda viņu sev pie pleca un Frederika steidzīgi ielēja mikstūru viņam mutē, kad viņš to bija pavēris, lai bērtu nesakarīgus protesta vārdus. Zēns sāka klepot un izdvesa biedējošus gārdzienus, taču jau drīz aprima. Olverstoks atkal nolika viņu gulēt un pār plecu klusām sacīja: – Jums, Frederika, arī vajadzētu mazliet pagulēt!

Frederika samirkšķināja plakstus un nočukstēja: – Es jau drīz atlaidīšos tajā mazajā gultā. Lūdzu, ne…

– Jūs iesiet uz gultu savā istabā. Es pamodināšu jūs pusnaktī vai agrāk, ja man tas liksies nepieciešams. Tikai pasauciet Kariju un pasakiet viņam, lai uz to laiku viņš būtu sagatavojis zirgus.

– Jūs taču nedrīkstat braukt uz Hemelhempstedu tādā stundā!

– Nē, tieši to es darīšu. Mēnessgaismā! Un es nemaz negrasos klausīties kaut kādus muļķīgus iebildumus. Kāds labums no jums būs rīt, ja pat tagad jūs esat vai pusdzīva no pārguruma?

Bija vien jāpiekrīt, ka marķīzam ir taisnība. Iepriekšējā naktī satraukums Frederikai bija liedzis jebkādu iespēju aizvērt plakstus, viņa bija piecēlusies pašā rītausmā, lai sakravātu mantas, nobraukusi divdesmit četras jūdzes, pēc tam astoņas stundas kopusi Feliksu un tagad nudien krita vai no kājām. Frederika uzsmaidīja marķīzam, pateicās un izgāja no istabas.

Īsi pirms pusnakts Frederika atgriezās un jau izskatījās daudz labāk. – Laikam biju nogurusi vairāk, nekā pati domāju, – viņa sacīja. – Es aizmirsu par zālēm! Feliksam vienpadsmitos vajadzēja iedot vēl vienu porciju, brālēn.

Lords Olverstoks pasmaidīja. – Viņš jau to ir saņēmis. Jūs laimīgā kārtā bijāt atstājusi uz galda Elkota dotos norādījumus, un es tos izlasīju. Vai labi gulējāt?

– Ak, patiešām lieliski! Četras stundas no vietas un, man liekas, ne reizi pat neuztrūkos. Kā jūtas Felikss?

– Nekas nav mainījies. Tagad es jūs pametīšu, bet rīt atkal atgriezīšos. Arlabunakti, mans bērns!

Frederika pateicīgi pamāja ar galvu. Viņa necēla protestus pat tad, kad Olverstoks, atgriezies no rīta, stingri paziņoja, ka no šā brīža dežūras pie slimnieka gultas tiks strikti sadalītas. Viņa apzinājās, ka laikā, kad Feliksa stāvoklis ir kritisks, viena nespēs tikt galā. Protams, ne viņai, ne Feliksam nebija ne mazāko tiesību uz šādu marķīza izmantošanu, tomēr viņai sāka šķist tikai dabiski paļauties uz viņa palīdzību. Lords Olverstoks ar Feliksu tika galā tikpat veiksmīgi kā pati Frederika, bet reizēm pat vēl labāk, turklāt Feliksam nebija ne mazāko iebildumu ļauties marķīza rūpēm. Citi apsvērumi Frederikai tobrīd nešķita svarīgi; ja lords pavēstītu, ka grasās atgriezties Londonā, viņa nešaubīdamās apspiestu vēlmi lūgt, lai viņš tomēr paliek. Tomēr lords nekur braukt neposās. Marķīzs labi saprata, ka Frederikai prātā ir tikai viņas neciešamais brālītis, un tas viņam šķita uzjautrinoši. Olverstokam patika Felikss, taču nebūtu gudri pieņemt, ka tikpat lielā mērā viņam patika arī jaunekli kopt; ja viņš gluži nevilšus nebūtu iemīlējies Feliksa māsā, tad viņam ne prātā nenāktu sev uzkraut tik lielus rūpestus un pienākumus. Tomēr lords Olverstoks palika, ne jau vēlēdamies iepatikties Frederikai; viņam bija svarīgi tikai tas, ka šī jaunā sieviete nonākusi grūtā situācijā, un viņš pūlējās to visādi atvieglot. Lords Olverstoks lika, lai Čārlzs Trevors atceļ visus pasākumus, kas bijuši ieplānoti tuvākajam laikam. Nevarētu sacīt, ka viņam nemaz nebija žēl to darīt, tomēr viņš nekavējās dot tādu rīkojumu. Protams, skumji, ka biedri no žokeju kluba velti viņu gaidīs zirgu skriešanās sacīkstēs Eskotā, bet tur nekas nebija līdzams. Lordam Olverstokam piederēja lielisks rikšotājs, taču viņam nesagādātu prieku skaistā dzīvnieka uzvara, ja būtu zināms, ka Frederikai tajā brīdī ir nepieciešama palīdzība.