– Pat ļoti smaga! – atteica lords Olverstoks. – Feliksam bija karstumi, brīžiem viņš murgoja un nemitējās žēloties par sāpēm. Viņš apgalvo, ka sāpot itin visur, bet, paldies Dievam, laikam ne galva!

– Tas gan ir vājš mierinājums, – īgni norūca ārsts.

Doktors krietnu laiku pavadīja Feliksa istabā; pēc rūpīgas un ilgas vārgdieņa apskates viņš sasedza puisi siltāk un diezgan priecīgā balsī sacīja: – Tā, jaunais cilvēk! Nemaz nešaubos, ka pašlaik jūs jūtaties tik slikti, ka sliktāk vairs nevarētu būt, tomēr drīz jums būs pavisam labi! Un tagad es iedošu jums kaut ko stāvokļa normalizēšanai.

Felikss nemurgoja, tomēr bija pusnemaņā. Viņš enerģiski iebilda pret apskati, apgalvoja, ka viņam nedrīkst pieskarties, un paklausīja tikai pēc tam, kad to pavēlēja marķīzs. Jauneklis iebilda arī pret visai riebīga izskata dziru, ko ārsts lēja mazā glāzītē. Marķīzs paņēma glāzi no Elkota rokām un, kad Felikss atkal papurināja galvu, strikti pateica: – Feliks, tu kļūsti nāvējoši garlaicīgs, un es neciešu garlaicīgus tipus, tāpēc klausi, ja gribi, lai palieku pie tevis. Tūdaļ pat!

Šādu draudu sabiedēts, Felikss uzreiz izdzēra piedāvāto šķidrumu un bažīgi raudzījās uz marķīzu, kad viņš palīdzēja atkal atlaisties spilvenos. – Vai tagad jūs neiesiet projām?

– Nē.

Izskatījās, ka Feliksu šāda atbilde pilnībā apmierina, un jau pēc dažiem mirkļiem viņa plaksti kļuva smagi. Doktors Elkots pieskārās lorda Olverstoka plecam, un abi izgāja no istabas.

– Vai jums ir bērni? – vaicāja ārsts, kad bija aizvēris durvis.

– Cik man zināms, nav.

– Man radās iespaids, ka ir, jo jūs lieliski protat ar zēnu tikt galā. Ir tieši tā, kā biju gaidījis. Reimatiskais drudzis. Netērējiet laiku jautājumiem par to, cik tas ir bīstams, jo es pats to īsti nezinu. Varu sacīt tikai to, ka zēnam nepieciešama ļoti rūpīga kopšana. Jūs sacījāt, ka atbrauks viņa māsa. Vai uz viņu var paļauties? Atvainojiet, ka es runāju tik atklāti, taču tas ir ārkārtīgi svarīgi.

– Uz mis Merivilu var pilnībā paļauties, – atbildēja Olverstoks. – Viņa ir ļoti saprātīga sieviete un jau no agras bērnības Feliksam bijusi mātes vietā. Tomēr… Es nudien neko nezinu par dažādām kaitēm, tālab, lūdzu, paskaidrojiet vairāk! Tas reimatiskais drudzis, kā noprotu, ir nopietnāka liga, nekā es biju domājis.

– Tai var būt nopietnas sekas, – atbildēja Elkots. – Bet, manuprāt, zēnam ir gana stiprs organisms, tāpēc nevajag lieki satraukt viņa māsu. Kad viņa ierodas?

– Skaidri nezinu, tomēr secinu, ka tas notiks tik ātri, cik vien viņai būs iespējams. Un, protams, viņa vēlēsies jūs sastapt.

– Arī es gribu iepazīties ar viņu. Patlaban zēna stāvoklis ir apmierinošs. Es iedevu viņam pretsāpju līdzekli un ceru, ka viņš gulēs rīta lielāko daļu. Jums, milord, arī nekaitētu mazliet pagulēt.

– Es labprātāk noskūtos! – atbildēja lords Olverstoks.

– Tad izdariet gan vienu, gan otru, – ieteica ārsts.

Marķīzs tomēr iztika vien ar skūšanos. Viņš ar aizdomām nopētīja skuvekli, ko bija aizdevis Džadbruks un kas izskatījās nedrošs un vecmodīgs, lai gan asmens bija labi uztrīts un skūšanās noritēja bez aizķeršanās. Mis Džadbruka bija parūpējusies, lai viņa saņurcītais muslīna kaklauts atkal izskatītos piedienīgi. Nu jau varēja sagaidīt Frederiku puslīdz pieņemamā izskatā, kaut gan drānu gludināšanu lords Olverstoks zemnieka māsai neuzticēja.

Frederika marķīza karietē ieradās mazliet pēc desmitiem, un viņu neviens cits nepavadīja. Olverstoks izcēla meiteni no karietes, īsu brīdi turēja savās spēcīgajās rokās un pēc tam sacīja: – Lieliski! Es zināju, ka jūs nekavēsieties.

– Man neizdevās izbraukt no Londonas tik agri, kā gribēju, bet jūsu kučieri dzina zirgus vēja ātrumā. – Frederika paraudzījās uz lordu Olverstoku; viņas acīs vīdēja smaids, kurš ar katru dienu vairāk vilināja marķīzu. – Es jau tik bieži esmu jums pateikusies, brālēn, ka nereti jau vairs nepietiek vārdu.

– Es esmu ļoti priecīgs par to, – attrauca Olverstoks.

– Jā, jūs garlaiko pateicības izpausmes, bet ceru, ka jūs zināt, kas notiek manā sirdī!

– Nezinu gan, tomēr vēlētos noskaidrot.

Frederika pasmaidīja. – Jūs laikam jokojat. Es jums piedodu tikai tālab, ka jūs… ka jūs… jūs tā nedarītu, ja stāvoklis būtu bezcerīgs. Sakiet, kā viņam klājas?

– Viņš joprojām guļ. No rīta es aizsūtīju pēc ārsta, kurš iedeva Feliksam pretsāpju līdzekli. Ap pusdienlaiku ārsts grasījās atkal ierasties un apraudzīt viņu. Es doktoram sacīju, ka jūs noteikti vēlēsieties ar viņu iepazīties, un arī viņš pauda nepacietību sastapties. Viņam pietika nekaunības apvaicāties, vai uz jums var paļauties! Nāciet! Jums jau ir sagatavots guļamkambaris, un viesistaba, kas atrodas blakus, atvēlēta jūsu rīcībā.

– Kundze, ja būsiet tik laipna un nāksiet man līdzi, es jūs pavadīšu uz viesistabu, – sacīja mis Džadbruka, nostājusies uz mājas sliekšņa.

Viņa runāja diezgan salti, bet kļuva mazliet pielaidīgāka pēc tam, kad Frederika pastiepa sveicienam roku un sacīja: – Sirsnīgi tencinu! Es esmu jums tik ļoti pateicīga par visu, ko jau esat paveikusi! Baidos, ka tas jums sagādāja pārāk daudz lieku rūpju.

– Ja runājam par to, kundze, tad es nekad neesmu iebildusi pret rūpēm, – atteica mis Džadbruka, paspiedusi pastiepto roku un nelabprāt pakniksējusi. – Ja Džadbruks man būtu pavaicājis, es pati viņam sacītu, lai ved šurp to jauno džentlmeni, tomēr viņu apkopt es neesmu spējīga.

– Pats par sevi saprotams, – piekrita Frederika. – Jums jau tāpat noteikti darba pietiek! – Saimniecei nopakaļ iegājusi viesistabā, Frederika mirkli pakavējās uz sliekšņa, ātri pārskatīja telpu un iesaucās: – Ak, cik skaists paklājs!

Marķīzam gan šis paklājs šķita visai briesmīgs, un viņš neizpratnē mirkšķināja acis, taču drīz vien atskārta, ka Frederika ir pateikusi tieši to, kas vajadzīgs. Mis Džadbruka, apmierināti starodama, atbildēja, ka paklājs tur esot nolikts pirms nepilna mēneša, un jau gandrīz laipni mudināja Frederiku doties uz augšstāvu.

Olverstoks izlēma palikt lejā un devās aprunāties ar savu zirgu puisi. Karijs bija atbraucis ar faetonu, kas sekoja karietei pa pēdām, un kādam Džadbruka puisim palīdzēja no karietes izcelt bagāžu, bet Neps, kurš ceļojuma laikā nebija zaudējis savu cienīgumu, vadīja visu šo procesu. Olverstoks pavēlēja karieti nogādāt uz viesnīcu ”Saule” Hemelhempstedā. To viņam bija ieteicis doktors Elkots. Nepam viņš lika tur noīrēt istabas, bet Karijam ar faetonu gaidīt pie fermas. Pēc tam Olverstoks iegāja mājā.

Drīz Frederika nokāpa lejā. Viņa nevēlējās sēdēt klubkrēslā, bet iekārtojās pie galda un atbalstīja sakļautās rokas pret to. – Felikss vēl guļ, taču ļoti nemierīgi. Iekams es atkal došos pie viņa, brālēn, es gribētu uzzināt, ko sacīja ārsts. Feliksam ir lieli karstumi, un es nojaušu, cik smagu nakti jūs aizvadījāt. – Pamanījusi, ka lords svārstās, Frederika rimti piebilda: – Nebīstieties sacīt taisnību, es neesmu nekāda muļķe un tik viegli ģībonī nekrītu. – Viņa mēģināja pasmaidīt. – Nav jau pirmā reize, kad kāds no maniem brāļiem ir saslimis vai pielicis visas pūles, lai pats sevi iedzītu nāvē. Runājiet droši!

– Elkots uzskata, ka Feliksam ir reimatiskais drudzis, – pateica Olverstoks.

Frederika pamāja ar galvu. – No tā jau es baidījos. Mana māte reiz bija sasirgusi ar kaut ko tādu un vairs īsti nemaz neatlaba. Drudzis atstāja nelāgu ietekmi uz sirdi. Toreiz es vēl biju pavisam maza meitene, taču labi atceros, kā mamma slimoja. Un man liekas, ka viņai klājās grūtāk nekā Feliksam. Diemžēl mūsu ārstam nebija pietiekamas pieredzes, un mamma nevarēja baudīt pienācīgu aprūpi. Atceros, kā viņa tikai ar grūtībām cēlās no gultas, kad dzirdēja Feliksu raudam. Taču Felikss ir stiprāks par mammu, turklāt medicīna taču attīstās. Neskatieties uz mani tik bažīgi, it kā baidītos, ka es jau tūdaļ kritīšu ģībonī!

– No tā es nemaz nebaidos! Jūsu gars ir pārāk spēcīgs, lai jūs tik vienkārši ģībtu. Mani tikai māc satraukums, ka jūs sagaida grūts un bīstams laiks. Es varu vien atļauties cerību, ka jūs to izturēsiet.

– Tencinu! Es jau nemaz neesmu tik bezpalīdzīga būtne. Mani atbalstīs Džesamijs. Viņš atbrauks varbūt jau rīt, ja vien Harijs šovakar atgriezīsies Londonā, kā mēs ceram. Nabaga Džesamijs ļoti vēlējās braukt šurp kopā ar mani, taču ne ar vārdu par to neieminējās. Viņš saprata, ka nedrīkst atstāt Haritu vienu, tikai ar kalpotājiem, un tāpēc sacīja, ka paliks mājās, kamēr viņu nomainīs Harijs. Džesamijs pošas līdz Votfordai braukt ar pasta karieti. Viņš man būs labs palīgs un pieskatīs Feliksu, kamēr es varēšu atpūsties. Redziet, cik es esmu saprātīga, brālēn!

– Par to es nekad neesmu šaubījies. Un kādu lomu visā šajā pasākumā spēlēs mis Vinšema?

– Ļoti niecīgu, – atteica Frederika. – Mans tēvocis pagājušajā naktī nomira.

– Izsaku jums līdzjūtību! Man likās, ka tas varētu mis Vinšemu atbrīvot no tā, ko viņa uzskata par savu pienākumu, bet, kā noprotu, esmu kļūdījies.

– Jā, jo tagad krustmāte Amēlija ir pilnīgi bēdu sagrauzta un viņai sākas histērija, tiklīdz māsa paiet nost. Viņu moka spazmas, viņa slīgst melanholijā un… Ak, man laikam nevajadzētu tā sacīt! Es laikam esmu tik salta, ka nespēju just līdzi tādiem cilvēkiem kā Serafīna. Man tā vien rodas vēlēšanās… Nē!

– Es skaidri zinu, ko jums gribētos. – Marķīzs iesmējās. – Es redzēju, kā jūs līdzīgā situācijā tikāt galā ar Haritu.

– Tā nemaz nebija līdzīga situācija! – iebilda Frederika. – Nagaba Haritu bija pārņēmis spēcīgs satricinājums. Viņu pilnībā varēja saprast. Bet to, ka tēvocis ir uz nāves gultas, visi zināja jau ļoti ilgu laiku. Lai kā arī būtu… es savai mātesmāsai nekādā gadījumā neiecirstu pļauku!

– Lai cik ļoti jums to gribētos, – Olverstoks piekrita.

– Nekādā ziņā! – viņa attrauca nikni, bet acīs uzzibēja smieklu dzirkstis. – Jūs nu gan esat… Ja vien es jums nebūtu tik lielu pateicību parādā, tad sacītu, ka jūs esat…

– Ka es esmu pats neciešamākais cilvēks pasaulē?