– Ceru, ka izskatās ļaunāk, nekā ir patiesībā. Vai jūsu māsa varētu man atsūtīt aukstu gaļu vai kaut ko tamlīdzīgu?

– Ko jūs, gaišība, par ko tādu pat nedomājiet! Viņa lūdza, lai pasaku jums, ka ēdiens tiks pasniegts pēc pusstundas viesistabā. Viņa jau iepriekš atvainojās, ka nebūs nekas izcils, jo viņai nebija laika sagatavot gaļu vai izcept cāli. Mēs ēdam dienā, – zemnieks, juzdamies vainīgs, paskaidroja, – bet Pollija lieliski zina, kā jāapkalpo džentlmeņi, jo piecpadsmit gadus nokalpoja Londonā par saimniecības vadītāju. Reizēm es nožēloju, ka Pollija nepalika tur, jo viņai nekad nav paticis dzīvot laukos… tāpēc jau viņa arī tā izturas! Bet… kad nomira mana sieva, Pollija uzskatīja par savu pienākumu braukt pie manis. Dvēselē viņa ir laipna sieviete, par spīti visām savām dīvainībām, milord. Pollija pārskaitās, jo es atgādāju šurp jauno džentlmeni, bet iepriekš neapspriedos ar viņu. Kā gan es varēju ar viņu apspriesties, milord? Tas taču atgadījās, kamēr es strādāju uz lauka, ceturtdaļjūdzes attālumā no šejienes, milord! – Zemnieks pasmaidīja un noteica: – Jūsu gaišība lords taču zina, kādas ir sievietes! – Šajos vārdos bija daudz vairāk patiesības, nekā viņš pats to apzinājās.

– Kā nu man to nezināt! – piekrita lords Olverstoks. – Domāju, ka ar mis Džadbruku es varēšu saprasties. Un palūdziet, lai viņa neraizējas par manām pusdienām. Man pilnībā pietiks ar aukstu gaļu un sieru. Tikai, lūdzu, ja iespējams, atnesiet tos man uz šejieni.

– Es varētu pasēdēt ar jauno džentlmeni, kamēr jūsu gaišība ieturēs maltīti ēdamistabā.

Olverstoks pašūpoja galvu. – Nē. Tas ir ļoti laipns piedāvājums, bet zēns satrauksies, ja pamodīsies un ieraudzīs sev blakus svešinieku, – taktiski aizrādīja lords.

– Kā sacīsiet, milord. Bet ir vēl kāds jautājums, kurš… Man īsti nav skaidrs, kādu dzērienu es varētu piedāvāt jūsu gaišībai, – Džadbruks atzinās. – Mums ir tikai Pollijas gatavotais gaiļpiešu vīns, bet viņa apgalvo, ka jums tas nederēšot. Es varētu vienu no saviem puišiem aizsūtīt uz traktieri, bet šaubos, vai…

– Nekādā ziņā! Vai tad jums mājās alus nav? Vairāk man neko nevajag.

Džadbruks atviegloti uzelpoja. – Ja reiz jūs tā sakāt, milord, tad es jau tūdaļ jums atnesīšu krūku.

Kopā ar alus krūku viņš atnesa arī paplāti, kas bija pārpildīta ar viņa māsas viesmīlības izpaudumiem. Ap to laiku, kad marķīzs beidza maltīti, kurā bija baudījis lielisku zupu, steidzīgi pagatavotu jērgaļu un divus uz iesma uzceptus baložus, garā vasaras diena jau sliecās uz galu.

Olverstoks ar zināmu apmierinājumu ievēroja, ka viņa aizbilstamais ir mazliet pakustējies, pavisam nedaudz mainījis pozu un pagriezis galvu. Pēc tam marķīzs ilgstoši runāja ar zemnieku, kurš nekādi nevēlējās pieņemt maksu par izrādīto viesmīlību; šāda situācija citos apstākļos lordam Olverstokam jau drīz vien būtu uzdzinusi navējošu garlaicību; viņš bija palūdzis pasaukt arī mis Džadbruku, it kā vēlēdamies pateikties par viņas kulinārajām prasmēm un cerēdams, ka neliela glaimu porcija vēlāk nesīs labumu Frederikai. Mis Džadbruka nedeva ne mazāko iemeslu, lai lords Olverstoks varētu sevi apsveikt ar veiksmīgu manevru; viņa gan sarunājās visai pieklājīgi, tomēr sejā saglabājās skarbums pat tad, kad marķīzs paziņoja, ka Monka fermā visai drīz ieradīsies mis Merivila, tādējādi noņemot jebkuru atbildību no viņas pleciem.

Pēc tam Džadbruks parādīja lordam savu guļamkambari un piekodināja pamodināt, ja radīsies tāda vajadzība. Viņš arī bija sagādājis marķīzam diezgan daudz sveču, lai pietiktu visai naktij, un tad novēlēja arlabunakti. Pēc tam gan Džadbruks ieradās vēlreiz, tērpies naktskreklā, – gluži nosarcis, viņš par to ļoti atvainojās –, un paskaidroja, ka ārsta kalpotājs tikko esot piegādājis solīto sāls šķīdumu.

Marķīzs sagatavojās garas stundas aizvadīt nomācošā garlaicībā, tomēr izrādījās, ka tās nemaz nebija tik ilgstošas. Jau ilgi pirms tam, kad saimniecības strādnieki sāka posties jaunai dienai, lords daudz labprātāk būtu piekritis nedēļu aizvadīt nāvējošā garlaicībā, nevis atrasties pie Feliksa gultas, kad opija tinktūras iedarbība pamazām gaisa.

Iesākumā Felikss tikai murmināja kaut ko galīgi nesaprotamu, bet arvien spēcīgāk izjuta sāpes un saprata, ka atrodas gluži svešā vietā. Zēns sauca māsu un tad pūlējās izvilkt rokas no segas apakšas; izmežģītā delnas locītava iesāpējās, un viņš vārgi iekliedzās. Kad marķīzs paspieda viņa veselo roku un ierunājās, liekas, Felikss pazina Olverstoku.

– Nepieļaujiet, lai es nokrītu! Nepieļaujiet, lai es nokrītu! – atkārtoja Felikss, skatīdamies Olverstokam sejā un ķerdamies ar pirkstiem pie viņa rokas.

– Nepieļaušu, – viņš atteica un pastiepa roku, lai paņemtu sāls šķīdumu, ko bija ielējis glāzē, tiklīdz pamanīja pirmās satraukuma pazīmes. – Tagad tev nekas nedraud. Tu esi drošībā. – Atbrīvojis roku, Olverstoks pielika glāzi Feliksam pie lūpām. – Te būs kaut kas dzerams. Atver muti!

– Es gribu Frederiku! – Felikss sacīja un kaprīzi aizgrieza galvu uz otru pusi.

Tomēr viņš paklausīja Olverstoka atkārtotajam mudinājumam, kas bija izteikts diezgan pavēlnieciskā tonī: – Atver muti, Feliks! Atver! Klausi, ko tev saka! – Olverstoka gaužām nelielā pieredze zāļu lietošanā sacīja, ka visas tās bez izņēmuma ir pretīgas, tomēr viņš bez žēlastības ielēja dziru Feliksam mutē. Jauneklis sāka klepot, un viņa acīs sariesās asaras, bet izskatījās, ka viņš kļūst rāmāks. Olverstoks palīdzēja viņam atkal atlaisties spilvenos. – Tā jau ir labāk! – viņš sacīja.

– Es gribu Frederiku! – atkārtoja Felikss.

– Viņa drīz atbrauks, – solīja lords Olverstoks.

– Es gribu, lai viņa nekavējoties ir te! – pieprasīja zēns. – Pasakiet viņai!

– Labi, es pateikšu.

Uz īsu brīdi iestājās klusums. Lords Olverstoks cerēja, ka zēns atkal iemigs, un jau grasījās aiziet no gultas, bet pamanīja, ka Felikss viņu vēro, it kā pūlēdamies izpētīt viņa seju. Un laikam tas beidzot izdevās, jo viņš atviegloti nopūtās un sacīja: – Ai, tas esat jūs! Lūdzu, neaizejiet!

– Es nekur neiešu.

– Man ļoti slāpst!

Olverstoks mazliet pacēla Feliksu un pasniedza viņam miežu novārījumu, kuru jauneklis ar labpatiku izdzēra. Pēc tam slimnieks atkal iegrima miegā, kas bija smags un ilga tikai īsu brīdi. Felikss nodrebēja, pamodās un kaut ko nomurmināja. Laikam viņu bija mocījis kāds murgs, kurā marķīza balsij nebija tik viegli ielauzties.

– Brālēn Olverstok! – viņš sacīja, tad novaidējās un pateica, ka viņam ir ļoti auksti. Marķīzs sadrūma, jo zēna plauksta, kas tvērās pie viņa rokas, bija sausa un karsta. Lorda mierinošā balss deva gaidīto efektu. Kādu brīdi Felikss gulēja pavisam rāmi, bet ar atvērtām acīm, un jau drīz satraukti ierunājās: – Šī nav mana istaba! Kāpēc es esmu te? Man te nepatīk! Es pat nezinu, kur esmu!

It kā tas būtu gluži pašsaprotami, marķīzs sacīja: – Tu esi kopā ar mani, Feliks.

Lords Olverstoks bija runājis gluži instinktīvi, pasakot pirmos vārdus, kas gadījās uz mēles, bet jau nākamajā sekundē viņš tos nožēloja, vērtēdams kā galēji muļķīgus. Tomēr Felikss pasmaidīja un noteica: – Ak, jā! Man bija aizmirsies! Jūs taču neiesiet projām, vai ne?

– Nē, protams, ne. Es nekur neiešu. Aizver acis. Tu esi drošībā, vari man ticēt.

– Jā, skaidrs, ka tā. Kamēr jūs esat te, es nenokritīšu, – miegaini nomurmināja Felikss. – Es to droši zinu!

Olverstoks neko neteica un manīja, ka jau drīz puisis atkal iegrima miegā.

Piesardzīgi atbrīvojis roku no Feliksa tvēriena, viņš aizgāja un pārbīdīja sveci, lai mirguļojošā gaisma nekristu Feliksam tieši uz sejas. Marķīzam šķita, ka zēna elpa kļuvusi līdzenāka, tomēr cerība, ka viņš varētu gulēt ilgi, ātri pagaisa un vairs tā arī neparādījās. Pat medicīnas jomā tik nezinošam cilvēkam kā lords Olverstoks bija pilnīgi skaidrs, ka Feliksam kļūst sliktāk; viņa seja kļuva aizvien sārtāka, bet pulss jūtami paātrinājās. Brīžiem zēns iekrita trauslā snaudā, taču šie momenti bija gaužām īsi un pēc tam viņš modās drudžaini satraukts, likās, ka viņš murgo. Kādā no gaišākiem mirkļiem Felikss pasūdzējās, ka viņam sāpot itin viss, bet, kad marķīzs mēģināja ar mitru drānu pieskarties viņa pierei, kur tā nebija apsaitēta, zēns atgrūda viņa roku un dusmīgi teica:

– Man galva nesāp!

Nākamā sāls šķīduma deva mazliet palīdzēja un sniedza nelielu atvieglojumu, bet Olverstoks jau vairākkārt apspieda vēlēšanos doties pie Džadbruka un likt, lai aizsūta kādu pēc ārsta. Viņu aizkavēja vienīgi doktora brīdinājums par to, ka zēns varētu sākt murgot, un apziņa, ka viņš vēl ir spējīgs atmodināt Feliksu no prāta krēslas.

Rītausmai tuvojoties, Feliksa karstumi mazliet mitējās, tomēr sāpes turpinājās. Felikss klusi raudāja un vaidēja:

– Frederika! Frederika! – Pulksten piecos marķīzs izdzirdēja, kā iečīkstas eņģes, kāds uzmanīgi vēra durvis. Olverstoks ātri izgāja gaitenī un paguva sastapties ar Džadbruku, kurš uz pirkstgaliem zagās pa gaiteni, apavus turot rokās.

Džadbruks ļoti satraucās, uzzinājis, ka zēns nevis atveseļojas, bet viņam it kļuvis daudz sliktāk. Viņš apsolīja nekavējoties aizsūtīt vienu no saviem puišiem uz doktora māju Hemelhempstedā, kura atrodoties tikai četru jūdžu attālumā. Kad marķīzs pavēstīja par nepieciešamību pēc kārtējās miežu novārījuma porcijas, Džadbruks uzdrīkstējās ieteikt, ka arī tase tējas zēnam varētu nākt par labu. Marķīzs gan apšaubīja šādu priekšlikumu, tomēr pusnemaņā esošais Felikss nočukstēja: – Es gribu tēju. – Un lords Olverstoks pamāja ar galvu Džadbrukam.

– Nepaies ne acumirklis, kad jūs to dabūsiet, ser! – viņš apsolīja un klusāk piebilda: – Lai kā arī būtu, tas zēnam nekādi nenāks par sliktu, ser!

Marķīza šaubas tikai pastiprinājās, kad paplāte tika atnesta. Olverstoks nebija tik labs tējas pazinējs kā viņa draugs Pīteršems, tomēr juta instinktīvu nepatiku pret sarkanbrūno dziru, kas atradās tējkannā, un cerēja, ka Felikss atteiksies to dzert. Tā nenotika, un likās pat, ka tēja sasirgušo ir uzmundrinājusi. Pēc stundas ieradās doktors Elkots un sacīja: – Ja vien jūs viņam nedodat uzkarsētu vīnu, man nav iebildumu. Tagad, pirms eju pie zēna, pasakiet, kas īsti nav labi, milord! Jūs izskatāties satraukts. Vai nakts bija smaga?