žordžeta Heiere - Frederika

– O, jā! Kaut ko tādu es jau esmu pieredzējis, milord! – Karijs pasmaidīja. – Tā nu gan ir īsta ragana! Kad es viņai pateicu, ka jūsu gaišība dāsni samaksā par to, ka tiek izpildītas viņa vēlmes, jaunkundze kļuva daudz pielaidīgāka.

– Priecājos to dzirdēt. Pasaki viņai, lai ciematā nolīgst kādu sievieti vai pat vairākas. Un es samaksāšu. Kur ir viņas brālis? Vai esi viņu redzējis?

– Vēl pagaidām neesmu ar viņu ticies, milord. Viņš ar saviem puišiem esot devies noņemt balonu no koka un iekraut savos ratos. Un tas savukārt nemaz nepatika viņa lieliskajai māsai.

– Kāds pārsteigums! – ieteicās lords Olverstoks.

Jau drīz Karijs lordam atnesa papīru, tinti un rakstāmspalvu; visi šie rakstāmpiederumi nudien nebija tādi, par ko varētu priecāties. Tinte bija kļuvusi blāva, spalva prasījās pēc nomaiņas, papīrs bija netīrs un ar uzlocītiem stūriem. Marķīzam nācās tos izmantot, bet daudzkrāsainos zīmogus gan viņš atteicās lietot un vienkārši salocīja lapu. Viņš varēja samierināties ar spalvu, kas ķērās pie katra burta, un pat ar netīru papīru, bet vēstuli aizzīmogot ar sārtu, zaļu vai koši zilu zīmogu viņš nekādi nebija gatavs.

Nodevis vēstuli Karija rokās, Olverstoks grasījās kāpt uz otro stāvu, kad negaidot ieradās misters Oltons kopā ar fermeri. Lordam Olverstokam nācās pacietīgi uzklausīt gaisa kuģotāja paskaidrojumus, pārmetumus un atvainošanos, savukārt Džadbruks izrādījās patīkams, laipns un vārdos skops cilvēks.

– Jūs, milord, tikai pasakiet, ja kaut kas vajadzīgs, – viņš apgalvoja, – un es par visu parūpēšos. Manai māsai piemīt visādas dīvainības, taču saimnieks te esmu es, tāpēc varat par viņu neraizēties.

Felikss bija novietots lielā istabā ar zemiem griestiem, gulēja plašā gultā ar baldahīnu un bija apsegts ar biezu segu. Cieši aizmidzis, viņš elpoja smagi un pārsietās galvas dēļ izskatījās tik maziņš un aizkustinošs, ka visas Olverstoka dusmas pagaisa, dodot vietu žēlumam. Vairākas sekundes viņš vēroja Feliksu, bet pamanīja, ka Džesamijs skatās, un pagriezās pret viņu. Jaunekļa acīs bija lasāms gan mokošs jautājums, gan dziļa uzticēšanās. Šis savādnieks, kurš daudzreiz šķita vecāks par saviem gadiem, pilnībā paļāvās uz savu aizbildni; viņam ne prātā nenāca šaubīties, ka Olverstoks, kurš visu dzīvi bija vairījies no nogurdinošas atbildības, ārkārtīgi reti nopūlējies kāda cita, nevis sevis labā, un ir pilnīgi nezinošs slimnieku kopšanā, tagad gan parūpēsies par Feliksu un par pašu Džesamiju, gan tiks galā ar ārstu un pat ar naidīgi noskaņoto mis Džadbruku. Tas viss bija neticami absurdi, tomēr lordam Olverstokam tas nemaz nešķita izklaidējoši. Džesamija uzticība padarīja viņu tikpat aizkustinošu kā viņa brāli. Ja vien jauneklim būtu zināms, cik nelabprāt lords Olverstoks uzņēmās šo atbildību un cik nepiemērots šādam uzdevumam jutās! Lai gan… laikam pat labāk, ka Džesamijam tas palika nezināms.

Marķīzs uzsmaidīja Džesamijam un pieklusinātā balsī sacīja: – Tas jau bija gaidāms, ka šis mazais velnēns tiks cauri ar pāris lauztām ribām un saskrāpētu seju!

Džesamija vaigs kļuva gaišāks, bet viņš pašūpoja galvu. – Ārsts sacīja, ka vēl nekas nav droši secināms. Felikss izskatās slikti un elpo tik smagi…

– Tas ir miegazāļu dēļ, – mierināja lords Olverstoks.

– Ser, vai jūs esat par to pārliecināts?

– Jā, – atteica marķīzs, klusinot savu sirdsapziņu ar domu, ka Džesamija miers ir svarīgāks par patiesību. – Jā, doktors arī bažījas. Būtu īsts brīnums, ja Felikss nebūtu pamatīgi saaukstējies. Tālab, manu zēn, pašlaik ir ārkārtīgi svarīgi atgādāt šurp jūsu māsu. Viņa zina, kas tādās reizēs darāms.

– Es arī gribētu, lai Frederika būtu šeit. Viņa zina visu! Bet kā gan…

– Tu tagad brauksi uz Londonu, lai māsu jau rīt atvestu uz šejieni, – paskaidroja lords Olverstoks.

Džesamijs sāka protestēt: – Nē, nē, nē! Es taču nepametīšu brāli! Kā gan jūs vispār varējāt iedomāties…

– Es domāju par Frederiku, nevis par tevi, Džesamij!

– Jā, ser! Bet varbūt tomēr uz Londonu brauktu jūs, bet es paliktu tepat un rūpētos par brāli. Tas ir mans pienākums.

– Tu esi nepareizi sapratis! Viņš bija manā uzraudzībā, tālab man par viņu ir jārūpējas. – Džesamija sejā parādījās ietiepīga izteiksme, un marķīzs ironiski piebilda:

– Vai tu domā, ka pats spēsi to izdarīt labāk par mani?

– Nē, nē, to es negribēju sacīt! Jūs zināt, kas jādara, ja Felikss pamodīsies un sāks satraukties, turklāt jūs viņš paklausīs vairāk nekā mani. Tikai… varbūt Karijs varētu braukt uz Londonu?

– Protams, ka viņš brauks. Viņš jau jūdz zirgus. Jūs Votfordā paēdīsiet, bet tālāk jau brauksiet ar pasta karieti.

– Paēdīsim? Es taču ne kumosa nevarēšu norīt! Un kāpēc man jābrauc kopā ar Kariju?

– Kuš! Tā tu vēl pamodināsi Feliksu! Tev būs jāpalīdz Frederikai un viņa jānomierina. Iztēlojies, cik gan ļoti viņa satrauksies, ja ne tu, ne es šovakar neatgriezīsimies Londonā! Karijam nebūs pa spēkam viņu pārliecināt, ka Feliksam nekas nedraud. Ja es palikšu pie Feliksa, tas Frederikai nešķitīs nekas īpašs; ja būsi palicis arī tu, viņa nospriedīs, ka brālis ir jau gandrīz nāvei rokās. Un, ja runājam par ēšanu, tad kopš brokastīm tu neko neesi baudījis, un nepavisam nebūs labi, ja Augšvimpolstrītā tu noģībsi no bada. Patiešām, manu dārgo zēn, badoties tāpēc, ka Felikss ir cietis negadījumā, būtu visai melodramatiski. Vai tad tev pašam tā nemaz nešķiet?

Košs sārtums sakāpa Džesamija iekritušajos vaigos. Jauneklis nolieca galvu un noteica: – Atvainojiet! Man nebija nodoma uzvesties kā pilnīgam nejēgam. Ja jūs uzskatāt, ka man ir jābrauc, tad es to arī darīšu.

– Jā, es tā uzskatu! Tu māsai būsi vajadzīgs. Un braucienam uz šejieni ir jāsagatavojas. Frederika varētu gribēt, lai tu paliec Londonā kopā ar Haritu un viņai nebūtu jāpaliek gluži vienai. Jo, cik es nopratu, jūsu radiniece visu laiku atrodas Hārlijstrītā.

– Bet Harijs ar savu trulo drauģeli devās uz kaut kādām zirgu skriešanās sacīkstēm Velsā! – rūgti noteica Džesamijs. – Tieši tad, kad viņš būtu visvairāk vajadzīgs…

– Diezin vai viņu var vainot tajā, ka viņš neparedzēja tik saspringtas situācijas rašanos. Nedomā, ka es nenovērtēju Hariju, tomēr grūtā brīdī es Frederikas vietā noteikti vērstos pie tevis, nevis pie Harija.

Džesamijs atkal nosarka, taču šajā reizē no pagodinājuma un apmierinājuma.

– Pateicos, ser! Es izdarīšu visu, ko varēšu. Ja Frederika vēlēsies, lai es palieku ar Haritu, es palikšu! – Ar īpašām pūlēm pārvarējis pats sevi, viņš piebilda: – Es viņai to pat piedāvāšu! – Piepeši viņa vaigs sadrūma. – Tikai pasakiet man, ser, kas tieši jādara. Es runāju par īrēti karieti, ziņnešiem… un to, cik viss izmaksās. Baidos, ka man naudas nepietiks pat tam, lai norēķinātos par tūliņ gaidāmo braucienu.

– Par to visu parūpēsies Karijs. Tev arī nevajadzēs īrēt karieti Frederikai. Viņa šurp atbrauks ar manu ceļojumu karieti, un tā paliks šeit, kamēr Feliksu varēs vest uz mājām. Nešaubos, ka manā karietē viņam noteikti būs ērtāk nekā īrētā.

– Protams! Vēl reizi pateicos, jūs esat padomājis par visu, ser. Es izdarīšu visu, ko liksiet.

Olverstoks pasmaidīja.

– Karijs tev izstāstīs, kā esmu licis viņam rīkoties. Ej pie viņa. Jums laiks posties ceļā.

Džesamijs pamāja ar galvu, mirkli pakavējās, lai paraudzītos uz Feliksu, pēc tam aizgriezās un iekoda lūpā.

– Es zinu, ser, ka ar jums kopā viņš būs drošībā. Jūs taču viņu nepametīsiet? Vai… piedodiet! Es jau tāpat zinu, ka nepametīsiet!

– Vari nemaz nešaubīties! – Olverstoks maigi pastūma jaunekli uz durvju pusi. – Lai gan, kad viņš pamodīsies un sāks skaidrot, kā varētu vadīt gaisa balonu ar tvaika palīdzību, tad gan šāds kārdinājums man varētu rasties!

Iesmējies Džesamijs paspieda marķīzam roku un ātri devās projām.

Olverstoks aizvēra durvis un paraudzījās uz Feliksu, pēc tam piegāja pie loga. Karijs jau bija pievedis faetonu pie mājas. Drīz parādījās Džesamijs. Viņš iemetās faetonā, un Karijs mudināja zirgus ceļā. Marķīzs skatījās uz faetonu, kamēr vien tas bija redzams. Pēc tam viņš atgriezās pie gultas un paraudzījās uz Feliksu.

Nebija nekāds brīnums, ka Džesamijs satraucās brāļa izskata dēļ. Galva bija apsaitēta, elpa smaga… turklāt viņš gulēja pilnīgi nekustīgi, taisni izstiepies uz muguras, un sega bija uzvilkta līdz pat zodam. Neapšaubāmi, ka šādi viņu bija novietojis ārsts. Ļoti iespējams, ka lauzto ribu dēļ viņš nevarēja gulēt uz sāniem, taču vērotājam no malas varēja šķist, ka zēns jau sagatavots apbērēšanai. Par laimi, marķīzam tik dzīva iztēle nepiemita, un viņš spēja saglabāt vēsu prātu. Viņam bija radies labs iespaids par doktoru Elkotu, un tāpēc viņš arī uzticējās ārsta viedoklim. Jā, doktors Elkots bažījās, ka ir iespējami sarežģījumi, bet nedomāja, ka nekavējoties gaidāmas kādas biedējošas pārmaiņas, un noteikti neuzskatīja Feliksa stāvokli par draudīgu.

Marķīzs apjauta, ka viņu gaida nevis satraukuma pilns laiks, bet gan drīzāk milzu garlaicība. Ja Felikss nepamodīsies vēl vairākas stundas, bija svarīgi arī pašam palikt nomodā. Iespējams, ka varētu līdzēt apsēšanās klubkrēslā, tas izskatījās ciets un ļoti neērts. Olverstoks atcerējās, ka bija posies vakarā apmeklēt jautru pasākumu “Pils krogā”. Viņš greizi pasmaidīja, salīdzinājis tur gaidāmās izklaides ar tagadējo situāciju. Viņš cerēja, ka Čārlzs Trevors atvainosies viņa vietā. Sekretārs par tādām lietām nekad nemēdza aizmirst. Čārlzs noteikti gaidīs jaunas ziņas, jo lēdija Elizabete jau neapšaubāmi viņam ir visu izstāstījusi, un sapratīs, ka viņa pakalpojumi var būt nepieciešami. “Viņš ir lielisks sekretārs, un man viņa ārkārtīgi pietrūks, taču jau drīz nāksies viņu atbrīvot. Vien jāatgādina, lai viņš parūpējas par piedienīgu maiņu sev pašam,” marķīzs prātoja.

Viņa gaišība lords sēdēja krēslā un apcerēja šo jautājumu.

Tomēr marķīza prātojumi jau visai drīz tika pārtraukti, jo pie druvīm atskanēja piesardzīga klauvēšanās. Lords Olverstoks atvēra durvis un ieraudzīja Džadbruku; viņam rokās bija paplāte, ko viņš nolika uz galda, klusi sacīdams, ka māsa atsūtījusi ne vien miežu novārījumu, bet arī etiķa šķīdumu gadījumam, ja zēnam sāktu sāpēt galva. Džadbruks paraudzījās uz Feliksu un sērīgi pašūpoja galvu. – Izskatās, ka puikam ir pavisam ļauni, – viņš nočukstēja.