– Jaunais cilvēk, – ierunājās ārsts, – ja jūs nesaprotat, kālab jūsu brālis nespēja noturēties pie zara, es jums to paskaidrošu. Viņa rokas bija pārāk sastingušas no aukstuma.

– Mans Dievs! – iesaucās gaisa kuģotājs. – Viņš taču ne reizi pat neieminējās…

– Diezin vai viņš pats īsti visu apzinājās. Viņam bija nosalušas rokas, taču viņš neattapa, ka vairs nespēs ar tām rīkoties. Viņš taču ir tikai zēns, turklāt nonācis šādā situācijā…

Gaisa kuģotājs skatījās uz lordu Olverstoku, un viņu plosīja divējas izjūtas, viņš jutās vainīgs un vienlaikus arī vēlējās attaisnoties. – Milord, tā nebija mūsu vaina! Var jau būt, ka man vajadzēja viņu padzīt uzreiz, taču zēns nedarīja neko sliktu un bija tik ļoti saprātīgs! Misters Oltons var to apstiprināt. Zēns ne tikai vēlējās paskatīties, kā pacelsies gaisa balons, bet arī uzdeva jautājumus par to, kā balons veidots, kā tas vadāms un tamlīdzīgi…

– Tikai nedomājiet, ka es jūs vainoju, – ieteicās marķīzs. – Ja kāds ir vainīgs, tad vienīgi es, jo zēns bija manā uzraudzībā.

– Ne jau jūs esat vainīgs, bet es, – drūmā balsī pavēstīja Džesamijs.

– Mēs taču pat nenojautām, milord, ka viņam padomā kas tāds! Es gan teicu, ka priecātos, ja viņš varētu lidot kopā ar mums, taču nesacīju to nopietni! Puika lūdzās, lai paņemam viņu līdzi, bet misters Oltons diezgan asi viņu atraidīja un teica, ka viņš esot vēl par mazu un… zēns izskatījās tik bēdīgs un nožēlojams… jūsu gaišība lords noteikti saprot, ko es ar to domāju…

– Pat ļoti skaidri saprotu, – skumji atsaucās lords Olverstoks.

– Es sacīju, ka bez tēva atļaujas mēs nedrīkstam viņu ņemt līdzi, un misters Oltons piekrita. Viņš arī piebilda, ka mūs varētu ieslodzīt cietumā, ja mēs bez tēva atļaujas puiku aizvestu! – To atcerējies, Bīnišs pat pasmaidīja. – Un sasodītais resgalis misteram Oltonam to atgādināja, kad mēs iecēlām viņu grozā! Viņš teica, ka mūs uz cietumu neviens nevedīšot, jo viņam tēva nemaz neesot. – Gaisa kuģotājs atkal pasmaidīja. – Drošsirdīgs puika! Kad es ieraudzīju viņu karājamies pie virves, kad balons jau cēlās gaisā, tad bažījos, ka viņš no bailēm varētu izdarīt kādu neglābjamu muļķību. Mēs uzsaucām, lai viņš cieši turas pie virves, bet zēns vispār nemaz nebija nobijies, un mēs viņu itin viegli iecēlām grozā. Katra lidojuma minūte viņam sagādāja prieku, lai gan no aukstuma viņam klabēja zobi! – Izdzirdējis, kā Džesamijs novaidas, Bīnišs pagriezās pret viņu. – Mēs izdarījām visu, ko vien varējām, bet tas nebija pārāk daudz.

– Zinu, jūs viņu izglābāt, un par to esmu… es esmu jums ļoti pateicīgs! Ser, kur patlaban ir mans brālis? Vai es varu viņu sastapt?

– Protams, ka varat, – atbildēja ārsts. – Viņš ir augšstāvā. Kārtīgi noguldīts gultā. Pirmās durvis kāpņu labajā pusē. Aizejiet un pasēdiet pie viņa, bet meitenei, kura pašlaik ir tur, sakiet, ka viņa var atgriezties pienotavā. Zēns patlaban ir cieši aizmidzis, un papūlieties viņu neuzmodināt. Un nekrītiet izmisumā, kad ieraudzīsiet viņa pārsieto galvu! Brūcei uz viņa sejas nācās uzlikt pāris šuvju.

– Ja viņš pamodīsies, vai man pasaukt jūs? – pazemīgi vaicāja Džesamijs.

– Viņš pašlaik vēl nemodīsies. Es iedevu viņam miegazāles, jo vēlējos, lai viņš guļ iespējami ilgāk. Un tagad ejiet! – Ārsts noskatījās, kā Džesamijs izsteidzas no istabas, saviebies paraudzījās uz Olverstoku un sakārtoja marles mezglu Bīnišam uz kakla. – Ar jums es laikam būtu beidzis, – doktors sacīja gaisa kuģotājam. – Ceru, ka šī būs jums laba mācība! Ja Dievam labpatiktos, ka cilvēki prot lidot, viņš tiem būtu piešķīris spārnus. Tagad jums būs labāk, ja kādu laiku pasēdēsiet mierīgi.

– Doktor, ar mani viss ir kārtībā! – priecīgi atsaucās Bīnišs. – Jūs mani labi salāpījāt. Lielisks darbs! Man ļoti žēl, ka tam mazajam resgalim tika vissmagākais pārbaudījums. Tagad es došos paraudzīties, vai balons jau izņemts no koka zariem.

– Tam gan drosmes daudz vairāk nekā smadzeņu! – ārsts nīgri noburkšķēja, kad durvis aiz Bīniša bija aizvērušās. – Gaisa baloni… Un kas būs pēc tam?

– Uz šo jautājumu Felikss jums atbildētu daudz izsmeļošāk, – teica Olverstoks, novilkdams mēteli un uzklādams to uz krēsla atzveltnes. – Bet tagad pastāstiet man, cik nopietni zēns patiesībā ir cietis.

– To pavaicājiet rīt, milord, – joprojām nīgri attrauca ārsts, likdams instrumentus somā. – Es neliekuļoju, kad sacīju, ka pašlaik vēl pāragri spriest. Lai gan, ja es būtu kaut ko vairāk zinājis, tad viņa brāļa klātbūtnē to noteikti nesacītu. Man tādi ļaudis ir labi pazīstami. Viņiem ir vairāk nervu nekā miesas uz kauliem. Un man nav ne mazākās vēlēšanās tūdaļ pat tikt pie kārtējā pacienta. Ja runājam par… kā jūs sacījāt?.. Feliksu… Gandrīz visi kauli, izņemot tās divas ribas, ir veseli. Un par ribām pārāk nav jāuztraucas. Taču zēns ir pārcietis pamatīgu satricinājumu, un tālab es viņam iedevu tik daudz opija tinktūras, cik vien viņa organisms spēja izturēt. Parasti es tā nemēdzu rīkoties, taču šajā situācijā galvenais ir pilnīgs miers! Pagaidām es nepievēršu pārāk lielu uzmanību tam, ka viņš sūdzas par galvassāpēm, bet vēl ir pāragri spriest. Milord, ja vēlaties vest viņu projām no šejienes, es to ļoti neiesaku darīt.

– Esiet mierīgs, doktor! Tāda nodoma man nav.

– Lieliski! Tomēr, ja nemaldos, zēnam būs nepieciešama rūpīga kopšana. Uz Džadbruku var paļauties, taču viņa māsa… un kopēju atsūtīt es nevaru. Šajā apkaimē ir tikai viena, un pašlaik viņa atrodas pie kādas dzemdētājas…

– Ja jūs runājat par misis Haknalu, – ieteicās lords Olverstoks, – tad mums nav jātērē laiks, spriežot par šās dāmas labajām īpašībām! Mis Džadbruka jau informēja, ka viņas te vairs nebūs, ja misis Haknala pārkāps šā nama slieksni. Rīt Feliksa krustmāte vai, vēl ticamāk, māsa atbrauks un parūpēsies par zēnu. Un tagad pasakiet skaidri un gaiši, par ko jūs tomēr bažījaties!

Doktors Elkots aizvēra somu, sadrūvējās un galu galā atbildēja: – Tas zēns, milord, bija pārsalis līdz kaulam.

– Es tikai nesen esmu kļuvis par Feliksa aizbildni, bet, pēc viņa māsas mis Merivilas vārdiem, man zināms, ka viņš mēdz bieži slimot ar krūšu kaiti… ar bronhītu.

Ārsts nicīgi pavīpsnāja. – Kā tad! Jauns nosaukums vecai slimībai! Ja nekas ļaunāks neatgadīsies, viņš varēs uzskatīt, ka ir bijis liels veiksminieks! Pagaidām es jums, milord, vairs neko nesacīšu. Gaidīsim un vērosim. Pollija Džadbruka ir ietiepīga vecmeita, bet viņai vismaz pietika prāta zēnu ievīstīt segās un pie kājām viņam nolikt sakarsētu ķieģeli. Pēc izskata šķiet, ka puika ir izturīgs, tāpēc ir ļoti iespējams, ka viss galu galā beigsies labi. – Vēl viņš piemetināja: – Ja gribat, milord, atvediet šurp savu Londonas ārstu, es neiebilstu. Tikai pašlaik viņš nevarēs pateikt jums neko citu. Un nedos arī nekādas citas rekomendācijas. Turiet zēnu siltumā un nodrošiniet pilnīgu mieru, kā arī dodiet dzert tik daudz karsta miežu novārījuma, cik vien viņš vēlas. Es jau liku Pollijai to pagatavot, un viņa paklausīs, varat neraizēties. Ja viņam uznāks karstumi, tad iedodiet sāls šķīdumu. Es pats pagatavošu vajadzīgo koncentrāciju un likšu kādam no maniem cilvēkiem to atgādāt šurp. Tikai nedodiet viņam uzkarsētu vīnu un nelietojiet nekādas tamlīdzīgas vecu sievu ārstniecības metodes! – Viņš apklusa un paraudzījās uz lordu Olverstoku; ārsta acīs bija lasāmas šaubas. – Vai es pareizi saprotu, ka jūsu gaišība grasās palikt te kopā ar slimnieku?

– Pats par sevi saprotams! Tikai es neko daudz no sirdzējiem nesaprotu un neesmu guvis pieredzi kopšanā, tāpēc būtu jums galēji pateicīgs, ja jūs man izstāstītu, ko varu sagaidīt un kas tieši būtu jādara, kā arī to, kur man jūs meklēt, ja rastos tāda nepieciešamība.

– To jums pateiks katrs šejienietis. Ja zēna stāvoklis mainīsies uz slikto pusi, Džadbruks pie mani atsūtīs kādu no saviem cilvēkiem. Es, visticamāk, ieradīšos, – ārsts sacīja ar dzēlīga humora pieskaņu. – Tā kā jūs esat visnotaļ saprātīgs cilvēks, kā man liekas, tad nekritīsiet panikā, ja zēns miegazāļu iedarbības rezultātā sāks murgot. Nākamajā rītā es atnākšu viņu apraudzīt.

Kad ārsts bija aizgājis, marķīzs vairākas minūtes apdomāja radušos situāciju. Tā noteikti nebija nosaucama par ikdienišķu. Lords bija gatavs tikt ar visu galā, nezaudējot ne galvu, ne aukstasinību, tomēr paraudzījās uz norādījumiem, ko ārsts bija uzšvīkājis uz papīra lapas, un ilgojās, kaut tie būtu izvērstāki. Mazliet skumīgi lords Olverstoks paskatījās uz šo papīra lapu, tad salocīja, ielika sev kabatā un devās uzmeklēt Kariju.

– Milord, tā vien liekas, ka briesmas ir pamatīgas, – kalps sacīja. – Viņas man teica… tā vecā ragana un Betija… ka Felikss var nomirt, taču es ceru, ka tā tas nav.

– Es arī, Karij. Tagad es tevi sūtīšu uz Londonu.

– Uz Londonu, milord? – Karijs pārvaicāja, cieši raudzīdamies uz saimnieku.

– Jā, un jābrauc pēc iespējas ātri, – sacīja Olverstoks, izņemdams pulksteni. – Tev tur jānokļūst krietni pirms pusnakts, tālab maini zirgus tik bieži, cik vien tas būs nepieciešams. Paņem līdzi arī māsteru Džesamiju. Te no viņa tāpat nekāda labuma nebūs, bet mis Merivila varētu nospriest, ka viss ir daudz ļaunāk nekā patiesībā, ja vakarā Londonā nebūs ne manis, ne Džesamija. Viņš var palīdzēt māsai un noteikti pavadīs mis Merivilu, kad viņa rīt dosies uz šejieni, lai koptu Feliksu.

– Ka tikai māsters Džesamijs nepārbiedē māsu līdz nāvei, – šaubīdamies noteica Karijs. – Viņš taču visu ceļu nevarēja mierīgi nosēdēt, milord!

– Protams, bet… ja es viņu kaut cik pazīstu, tad viņš vairs tā nerīkosies, kad jutīsies atbildīgs par māsu. Līdz Votfordai brauksiet ar faetonu, pēc tam ar pasta karieti. Paņēmis viņam pasniegto naudas žūksnīti, Karijs mazliet sadrūvējās. – Jums tā varētu noderēt arī šeit, milord.

– Ne jau tūdaļ. Rīt tu man atvedīsi vairāk. Par to parūpēsies misters Trevors. Kad ieradīsies Augšvimpolstrītā, pacenties aprunāties ar mis Merivilu. Pasaki viņai, ka rīt pēc viņas atbrauks mana kariete jebkurā laikā, kurš viņai liksies pieņemams; tikai nekādā ziņā neļauj viņai braukt naktī. Lai gan domāju, ka viņai pietiks prāta to nedarīt. Pēc tam dodies uz Olverstoku namu un nodod misteram Trevoram manu vēstuli. Viņš izdarīs visu pārējo. Rīt tu pavadīsi mis Merivilu vai varbūt mis Vinšemu uz Votfordu, tur paņemsi manu faetonu un sirmjus un atgādāsi tos man. Atceries, Karij! Ja mis Merivila grasīsies noīrēt pasta karieti, paziņo, ka es esmu devis rīkojumu braukt ar manu karieti, jo tā būs nepieciešama, kad jauno Feliksu vajadzēs vest uz mājām. Un tagad izlūdzies spalvu, tinti un rakstāmpapīru no šīs galēji nelaipnās sievietes un atnes to visu uz viesistabu. Tas varētu palielināt viņas acīs manu nozīmīgumu.