žordžeta Heiere - Frederika

Ar mokām pasmaidījis, Džesamijs sacīja: – Jā, protams! Vai varbūt bija sasitis degunu.

– Tas ir pilnīgi iespējams.

– Jā, bet… – apspiedis balss trīsas, Džesamijs noteica, – šo diezin vai iespējams nosaukt par sīku negadījumu!

– Jā, diemžēl ir ļoti iespējams, ka viņam būs arī lauzti kauli, – vēsi attrauca Olverstoks. – Cerēsim, ka tā viņam būs kārtīga mācība. Tagad, mans jaunais draugs, es grasos darīt to, ko tu vēlējies jau no paša mūsu brauciena sākuma. Mēs trieksim zirgus auļos!

Jebkurā citā gadījumā Džesamija uzmanība būtu pievērsta prasmei, ar kādu lords Olverstoks pa šauro un līkumaino ceļu vadīja viņam nepazīstamos zirgus, taču tagad jaunekli nomāca raizes par brāli. Kad marķīzs veikli vadīja zirgus kalnup vai piebremzēja to gaitu pirms asāka pagrieziena, Džesamija vienīgā vēlēšanās bija palūgt, lai viņš brauc ātrāk. Karijs aizvēra acis, kad faetons aiztraucās garām pretimbraucošai ekipāžai vien collas attālumā, un šausmās noelsās, kad parādījās pirmās Kingslenglijas ēkas: – Dieva dēļ, milord…

Zirgu puisis uzreiz nožēloja savus vārdus, jo saimnieks jau piebremzēja zirgus. Iebraucot pilsētiņā, lords Olverstoks pār plecu pavaicāja: – Kas noticis, Karij?

– Nekas, milord. Es tikai iedomājos, ka jūs laikam esat zaudējis prātu, un par to ļoti atvainojos, jūsu gaišība! – atbildēja Karijs, kā jau ilgi dienestā sabijis uzticams kalpotājs.

– Tev bija pamats tā domāt.

– Skatieties, lūk, ceļa rādītājs! – piepeši iesaucās Džesamijs, kas bija sēdeklī paliecies uz priekšu.

– Kliperfīlda un Sarata, – izlasīja Karijs.

Lords spēji pagrieza zirgus, taču jau tūdaļ viņam nācās piebremzēt skrējienu. Līkumotā aleja, kam abās malās auga dzīvžogs, bija šaura un bedraina; Karijs pateicās Dievam, ka ir jūnijs, nevis februāris. Pēc divām galēji nogurdinošām jūdzēm, kad Džesamija nervi jau bija saspringti līdz pēdējam, Karijs sacīja: – Priekšā ir krustojums, milord! Bet kreisajā pusē es redzu divus skursteņus. Tur laikam būs Kliperfīlda!

Negadījuma radītais satraukums ciematā laikam jau bija pierimis. Cilvēkus neredzēja, bija tikai viena miesās kupla sieviete, kura savā piemājas dārziņā grieza kāpostu. Viņa pavēstīja, ka arī bez visādiem gaisa baloniem viņai darba pietiek, un neko nespēja Džesamijam pavēstīt par Feliksu, bet Olverstokam pateica, ka Monka ferma atrodoties apmēram jūdzes attālumā uz Bakshilas pusi. Sieviete ar nazi norādīja virzienu un vēl piebilda, ka neievērot fermu nebūšot iespējams. Marķīzs šim apgalvojumam īpaši neticēja, taču izrādījās, ka tā bija taisnība.

Ferma atradās apmēram simt jardu attālumā no ceļa. Liels, noplucis nams, apkārt tam bija klēts, rija un govju kūtis. Pie atvērtajām durvīm bija novietoti ārsta divriči, un uz bukas sēdēja kučieris. Olverstoks iegrieza zirgus lielajos baltajos vārtos un tuvojās fermai.

Faetons vēl nebija īsti apstājies, kad Džesamijs jau nolēca zemē un ieskrēja mājā. Spalgi iekliedzās sieviete.

– Kas jūs esat, un ko jums vajag?

– Šī noteikti būs tā pati dāma, – noteica marķīzs, – kura sadeva puisim pa ausīm un piekodināja, lai nebāž degunu citu darīšanās!

Aiz durvīm bija gaitenis, kura grīda bija izlikta ar nelīdzenām akmens flīzēm, gaiteņa galā bija no ozolkoka tēstas kāpnes, kas veda augšup. Pēc savas steidzīgi nekaunīgās ielaušanās Džesamijs mirkli vilcinājās un tad ieraudzīja kaulainu sievieti, kuras asie sejas vaibsti liecināja par viņas nebeidzami slikto garastāvokli. Uz viņas nikni izgrūsto vaicājumu Džesamijs stomīgi atbildēja: – Lūdzu, piedodiet! Taču te ir mans brālis… tas zēns, kuru šurp atveda…

Šī atbilde nekādā ziņā sievietes niknumu nemazināja, drīzāk jau vēl vairāk uzkurināja viņas nešpetno dabu. Viņas vaigos uzziedēja niknuma sārtās rozes, bet acis ļauni nozibsnīja. – Ak tā gan, ko? Tādā gadījumā es priecājos jūs redzēt, jaunais ser! Un es ļoti ceru, ka jūs viņu no šejienes aizvāksiet! Man te nav nekāda slimnīca un arī nekāda iebraucamā vieta! Man jau tāpat pietiek rūpju, lai vēl noņemtos ar visādiem slimiem puikām! Turklāt es nemaz neesmu slimnieku kopēja un nevēlos uzņemties tādu atbildību! – Piepeši viņas monologs, kurš tiecās stiepties aizvien garāks, pārtrūka. Sieviete apklusa un palika pavērtu muti. Uz sliekšņa bija nostājies lords Olverstoks. Viņa ietērps – neaizpogāts dzeltenpelēks mētelis ar vairākām platām apkaklēm, ārkārtīgi eleganta veste, gaišas bikses un nospodrināti zābaki – gan vairāk bija piemērots Bondstrītai un lauku sētā izskatījās pilnīgi neiederīgi, tomēr uz mis Džadbruku atstāja žilbinošu iespaidu. – Jums nudien tas nav jādara, – pieklājīgi, tomēr ar nelielu augstprātības pieskaņu balsī, sacīja marķīzs. – Jūs noteikti esat mis Džadbruka. Bet es esmu lords Olverstoks. Ja jūs būtu tik laipna, es vēlētos aprunāties ar ārstu.

– Jā, milord, – apstulbusī mis Džadbruka paklanījās reveransā. Tomēr sieviete ātri vien attapās, jo nepiederēja pie bailīgajām. – Ceru, ka neuztversiet mani par bezjūtīgu, milord; turklāt es zinu savus pienākumus, taču tajos neietilpst no gaisa baloniem izkritušu slimu zēnu pieskatīšana. Džadbrukam jau nu vajadzēja to zināt un apvaicāties man, pirms veda zēnu šurp! Un viņš vēl atveda Betiju no pienotavas, lai viņa pie tā puikas sēdētu! Lai nemaz nedomā, ka es tagad darīšu viņas darbu! Man nudien ir ļoti žēl tā jaunā džentlmeņa, taču man nav ne tik daudz laika, ne pacietības, lai es aprūpētu viņu, kamēr viņš guļ tādā stāvoklī, kā es jau aprakstīju doktoram Elkotam. Ja šās mājas slieksni pārkāps misis Haknala, tad varat nešaubīties, ka manis te vairs nebūs!

– To visu neapšaubāmi būs iespējams atrisināt, kad es aprunāšos ar ārstu, – sacīja lords Olverstoks.

Mis Džadbruka aizvainoti pavīpsnāja, tomēr marķīza garlaikotais izskats atņēma viņai drosmi. Jau mazliet pielaidīgāk viņa sacīja: – Es ceru, ka tā, milord! Ārsts ir manā viesistabā un noņemas ar marles saitēm, šinām, ūdens traukiem un vēl sazin kādām lietām, par ko man nav ne mazākās nojausmas. Uz šo pusi! – Sieviete atvēra durvis gaiteņa kreisajā pusē un iesaucās: – Doktor, jūs vēlas sastapt lords Olverstoks un tā zēna brālis! Es būšu jums ļoti pateicīga, ja jūs vairs neliesiet ūdeni uz mana jaunā paklāja!

– Ej projām, sieviete! Ej projām! – īgni atsaucās ārsts.

Par spīti tam, ko bija cerējis ieraudzīt Džesamijs, istabā bija tikai ārsts un gados jaunākais gaisa kuģotājs. Viņam uz pieres bija uzlīmēts plāksteris, un ārsts nostiprināja šinas uz viņa rokas.

– Feliks… – Džesamijs nenovaldīja saucienu. – Mans brālis.

Ārsta acis zem biezajām uzacīm pievērsās Džesamijam un nopētīja viņu. – Tu esi viņa brālis? Pārāk lielām raizēm nav pamata. Nogalināt sevi viņam neizdevās. – Paraudzījies uz lordu Olverstoku, doktors pamāja ar galvu. – Labdien, milord! Jūs esat zēna radinieks?

– Brālēns un hmm… aizbildnis, – atbildēja Olverstoks.

– Tad atļaušos jums teikt, milord, – ārsts, nepārtraucot darbu, sacīja, – ka jūs esat varen bezrūpīgs aizbildnis.

– Tā nudien varētu izskatīties, – piekrita lords Olverstoks. – Vai zēns ir smagi cietis?

– Pagaidām par to vēl grūti spriest. Zēns ir nopietni kontuzēts, un uz sejas viņam ir atvērta brūce, vēl arī sastiepta delnas locītava, lauztas divas ribas, bet pārējie kauli ir veseli. Protams, ir ļoti daudz sasitumu. Pirms pusstundas viņš atguvās un sūdzējās par stiprām galvassāpēm. Un tas varētu nozīmēt…

– Tas varētu būt no augstuma, – ierunājās aeronauts. – Daudziem cilvēkiem sāp galva pēc…

– Es neesmu nekāds tumsonis! – skarbi atcirta ārsts. – Sēdiet mierīgi!

– Vai… vai viņam varētu būt cietušas smadzenes? – ievaicājās Džesamijs tik bikli, it kā baidītos izdzirdēt atbildi.

Ārsts atkal cieši paraudzījās uz zēnu. – Nav nekāda pamata tā domāt. Protams, viņš ir apdullis, un tas arī bija gaidāms pēc tā, kas ar viņu noticis. Puika nemitīgi atkārto, ka neesot kaut ko varējis, un stāsta par kritienu.

Gaisa kuģotājs vērsās pie Olverstoka: – Es domāju, ka viņš ir drošībā, milord! Viss bija labi līdz brīdim, kad sākām nolaišanos un vējš mūs aiznesa uz citu pusi. Saprotiet, kad nolaidies tuvu zemei…

– Jā, es zinu, ka tur bieži nākas sastapties ar vējiem, kādu nav lielākā augstumā, – iestarpināja Olverstoks. – Jūs, pēc visa spriežot, tikāt aiznesti uz koku pudura pusi. Nav svarīgi, kālab tā notika, jūs labāk pastāstiet, kas atgadījās tad, kad jau bijāt iepinušies koku zaros… tā laikam bija goba, vai ne?

– Jā, varbūt. Es par kokiem neko daudz nezinu. Misters Oltons saprata, ka mēs nevaram pacelties, jo bija ieķīlējies vārstulis, kuru viņš pūlējās aizvērt. Viņš pavēlēja: “Tu, Bīniš, pieķeries zaram, pirmais izrāpies no groza un pasniedz roku zēnam.” Es tā arī darīju, tas nemaz nebija tik grūti, turklāt tas pat nebija bīstami. Bez pasažieriem groza svars spēji kļuva mazāks, tāpēc tas nevarēja salauzt zarus un nogāzties uz zemes. Arī vārstuli izdevās atvērt, tāpēc gaiss spēji sāka izplūst un vairs nebija jābažījas, ka balons atkal pacelsies gaisā. Un tas puika vispār nebija nobijies, varat man ticēt! Viņš bija pilnīgi mierīgs un domāja tikai par gaisa balona vadīšanas veidiem. Viņš teica, lai par viņu neraizējos, un sacīja, ka pats tiks galā. Un es par to nemaz nešaubījos, milord. Misters Oltons viņam palīdzēja izkāpt no groza, bet man ienāca prātā, ka zēnam nepatiks, ja es pasniegšu viņam roku, un piepeši izskatījās, ka viņš ir tīri vai zaudējis galvu. Vismaz… Man nekas cits prātā nenāk, pat nespēju iedomāties, kas varēja notikt… Man izskatījās, ka viņš ir cieši pieķēries zaram… pēc tam viss notika tik ātri… un es ne par ko vairs nevaru būt drošs. Zinu tikai to, ka viņš iesaucās: “Es vairs nevaru!” un nokrita. Milord, es zvēru, ka darīju visu, kas bija manos spēkos! Es pūlējos zēnu noķert, bet zaudēju līdzsvaru un arī nogāzos no koka.

Džesamijs klausījās, un viņa neticība auga augumā. Pēc tam viņš izgrūda: – Felikss? Viņš taču pa kokiem kāpaļā gluži kā īsts kaķis!