žordžeta Heiere - Frederika

– Jūs sacījāt, ka viņi nolaidīsies atklātā vietā, ser! Tas varētu būt dažas jūdzes ārpus pilsētas. Ja nu viņiem neizdosies nosēsties pienācīgi… man ir jābrauc! Un kāpēc te nav Harija? – Džesamija balsī ieskanējās sāpes.

– Brālēn, – ierunājās Frederika.

Lords Olverstoks viņas acīs ieraudzīja neizteiktu jautājumu; viņš greizi iesmējās un paraustīja plecus.

– Lai notiek!

Satraukumu viņas skatienā aizstāja dziļa atzinība.

– Pateicos! Man nav tiesību lūgt, lai jūs brauktu, bet…

– Un es vēl devos šurp, būdams pārliecināts, ka mani gaida nāvējoša garlaicība! – noteica marķīzs. – Diemžēl man nāksies tevi atstāt, Elizabete! Ļoti atvainojos!

– Par mani neraizējies! Es aizvedīšu mūsu māsīcas uz mājām, bet pēc tam Kārltons mani aizvedīs uz Olverstoku namu.

Marķīzs pamāja ar galvu un pagriezās pret Džesamiju.

– Nu, ko? Braucam?

– Jūs brauksiet man līdzi? – iesaucās Džesamijs. – Liels paldies! Es esmu jums tik ļoti pateicīgs! Tagad mums noteikti viss izdosies!

Priecīgais satraukums nebija ilgs. Kad viņi bija sasnieguši Stenhopgeitu, Džesamijs atkal atcerējās par visām nedienām, kādas varēja draudēt Feliksam, un iegrima drūmā klusēšanā, un gaisma viņa acīs bija apdzisusi. Kad faetons tuvojās vārtiem, pa tiem izbrauca tilberi divriči, ko vadīja reti neglīts cilvēks, kurš bija tērpies pēc pēdējās modes. Ieraudzījis marķīzu, viņš pievilka grožus un uzsauca: – Olverstok! Tieši tu man esi vajadzīgs!

Marķīzs piebremzēja zirgu gaitu, bet papurināja galvu.

– Piedod, Ķengur! Taču man nav ne minūtes laika.

– Es tikai vēlējos… Kurp tu tik ļoti steidzies, velns parāvis? – uzkliedza neglītenis, pagriezies uz bukas, kad faetons traucās garām.

– Dzenos pakaļ gaisa balonam! – pēc plecu attrauca lords Olverstoks.

– Kāpēc jūs tā sacījāt? – vaicāja Džesamijs. – Viņš nospriedīs, ka esat zaudējis prātu!

– Pat ļoti iespējams! Un viņam būs taisnība.

Pēc neliela klusuma Džesamijs apvaicājās: – Jūs gribējāt sacīt, ser, ka mēs ķeram nenotveramo?

– Ne gluži, – atbildēja Olverstoks. – Mēs, protams, esam pamatīgi atpalikuši, taču no manis vēl nevienam nav izdevies aizbēgt.

Pusjūsdzi viņi brauca klusēdami, tad Džesamijs ierunājās atkal: – Felikss ir pelnījis pērienu! Ja mēs sastapsim viņu sveiku un veselu, tad es viņam to noteikti sagādāšu!

– Te nu man nekas nav iebilstams! – atteica marķīzs. – Jau pēdējās stundas laikā arī es domāju, ka viņu noteikti vajadzētu nopērt. Pat Harijs nespēs man liegt šo prieku.

Džesamijs nevilšus iesmējās un sacīja: – Laikam vajadzētu nopērt mani. Tā bija mana vaina.

– Es jau kādu laiciņu domāju par to, cik ilgi tu pārliecināsi sevi, ka vaina jāuzņemas tev, – indīgi ierunājās Olverstoks. – Nekādā ziņā es nealkstu uzzināt, kā tu esi nonācis līdz tik nejēdzīgam secinājumam, tālab nemaz nepūlies un man to nestāsti! Ja, izņemot Feliksu, vispār ir kāds cits vainīgais, tad tas esmu es. Atļaušos tev atgādināt, ka viņš bija manā gādībā, ne tavējā.

– Man nevajadzēja viņu atstāt tur, aiz tām virvēm! – Džesamijs papurināja galvu. – Es taču labi zinu, kāds ir Felikss!

– Redz kā? Tātad tev jau bija aizdomas, ka viņš varētu riskēt ar dzīvību, lai tikai izmēģinātu šādu lidojumu?

– Nē, Dieva dēļ, nē! Man kaut kas tāds ne prātā nevarēja ienākt… Tomēr, ja es nebūtu brāli izlaidis no acīm, un tā notiktu, ja lords Baksteds mani neizvestu no pacietības… – atzinās Džesamijs. – Visā vainojams mans nolādētais raksturs! Es saskaitos tikai tāpēc, ka brālēns Baksteds lika Feliksam iet nost no gaisa balona. Un viņam taču bija taisnība! – Džesamijs ar plaukstām aizklāja seju un drūmā balsī noteica: – Es nekad nebūšu savas izraudzītās profesijas cienīgs.

– Nebūsi jau arī, kamēr neiemācīsies neļauties šādiem sevis šaustīšanas uzplūdiem, – nesatricināmā mierā iebilda Olverstoks. Brīdi nogaidījis, līdz Džesamijs aptver šos vārdus, viņš piebilda jau uzmundrinošāk: – Man nav ne mazāko šaubu, ka tevi gaida panākumi. Negrasos tevi apvainot, dēvējot par mazu zēnu, tomēr tu labi zini, ka līdz vieda večuka statusam tev arī ir krietni tālu.

Nolaidis rokas, Džesamijs pūlējās pasmaidīt. – Zinu, ser. Man ir jāiegūst gara spēks un jāiemācās nelocīties apstākļu priekšā, nepārspīlēt ne savus, ne arī citu grēkus, jo pašiznīcināšanās ir ļaunāka par lepnību. Vai jūs man piekrītat, ser?

– Iespējams. Lai gan jāatzīstas, ka pašiznīcināšanās grēks man līdz šim nav bijis pazīstams, – neizteiksmīgi atteica lords.

– Un Frederikai arī. Turklāt viņa nekad nelasa citiem notācijas. Es nepazīstu nevienu labāku par Frederiku! – viņš piebilda ar atbruņojošu naivumu. – Liekas dīvaini ko tādu sacīt pašam par savu māsu, taču tā ir taisnība un es nekaunos to atkārtot! Frederika varbūt arī nav tāda skaistule kā Harita, bet…

– Viņa ir vesela duča Haritu vērta! – teikumu pabeidza marķīzs.

– Jā, tieši tā. – Džesamija skatienā uzzibsnīja sapratne.

Un pēc tam viņš iegrima klusēšanaā, kuru pārtrauca tikai ar vienzilbīgiem atbildes vārdiem uz Olverstoka jautājumiem. Pēc brīža gan Džesamijs pavaicāja, kāds, pēc marķīza domām, ir gaisa balona ātrums, un atklātības uzplūdā pavēstīja: – Protams, Feliksa rīcība ir nosodāma, tomēr jūs taču nenoliegsiet, ka viņš ir drosmīgs puisis!

– Jā gan! Viņš nemaz nezina, kas ir bailes. Gluži tāpat kā daudz ko citu.

– Laikam jau tā ir, taču es kaut kam tādam nebūtu gatavs.

– Paldies Dievam!

– Man nepietiktu drosmes, – atzinās Džesamijs.

– Gribētos jau cerēt, ka tev pietiktu veselā saprāta! – diezgan strupi noteica lords Olverstoks. – Ja tu savā vecumā izspēlētu tamlīdzīgu gājienu, tad vienīgā tev piemērotā vieta būtu Bedlama!

– Jā, bet gluži nevilšus jājūt pazemojums, kad tavs jaunākais brālis izdara ko tādu, kam tev pašam nepietiktu drosmes!

Šāda puiciskuma izpausme sasmīdināja Olverstoku, bet viņš nesāka Džesamijam skaidrot savas jautrības iemeslus un ieteica neizlaist no acīm gaisa balonu, kas, izņemot brīžus, kad paslēpās aiz namiem vai kokiem, visu laiku palika redzams. Tas lidoja pieklājīgā augstumā, taču, pēc visa spriežot, ne pārāk ātri. Cik nu Olverstoks varēja secināt, attālums, kas šķīra viņa faetonu no gaisa balona, bija apmēram astoņas vai desmit jūdzes; un tas palielinājās visai lēni. Sākotnēji balons atradās rietumos un, kad vēl vairāk nosliecās uz rietumu pusi, Džesamijs tikai ar grūtībām valdīja satraukumu. Viņam jau vairākkārt gribējās palūgt lordu, lai viņš nogriežas no galvenā ceļa un seko gaisa balonam pa kādu no vietējiem ceļiem, taču saprāts teica, ka tā būtu liela muļķība. Lauku ceļi nereti meta līkumus un atdūrās pret kādu ciematu vai fermu.

Džesamijs pūlējās tikt galā ar nepacietību, apgalvodams pats sev, ka gaisa balons nenovēršami lido uz ziemeļaustrumiem, bet šķietamās novirzes no kursa norakstāmas uz ceļu līkumiem, diemžēl viņiem nācās apstāties pie kontrolpunktiem, kur uzraugi ne vienmēr uzreiz neieradās pēc Karija aicinājuma, un jauneklim bija grūti savaldīties, lai nekliegtu niknumā. Olverstoka nesatricināmība viņu kaitināja un, kad marķīzs piebremzēja zirgu skrējienu, zēns iecirta nagus delnās, lai neizvirstu nepateicīgu vārdu straumē. Izskatījās, ka Olverstoks nemaz nepūlas panākt gaisa balonu. Tomēr, kad Džesamijs slepus uzmeta skatienu marķīzam, tad manīja, kā viņš piemiedz acis un aprēķina iespējamo attālumu līdz tam. Bija skaidrs, ka lords noteikti zina, ko dara.

Aiz Stenmoras Olverstoks pār plecu vaicāja: – Kur pēc Votfordas es varēšu nomainīt zirgus, Karij?

– Arī es par to iedomājos, milord. Manuprāt, tā varētu būt Berkamsteda.

– Tad jau iznāk… ja šis sasodītais gaisa balons drīzumā nenolaidīsies, mums nāksies zirgus mainīt Berkamstedā. Lai esmu nolādēts, ja dzīšu postā savus sirmjus! Tu, pats par sevi saprotams, paliksi kopā ar viņiem.

– Cik tālu no šejienes atrodas Berkamsteda, ser? – ievaicājās Džesamijs.

– Desmit vai divpadsmit jūdžu.

– Tātad mēs atpaliekam par veselu stundu! – Džesamijs iesaucās skumjā balsī.

– Iespējams, ka daudz vairāk.

– Pagaidiet, ser! – ierunājās Karijs. – Pēc manām domām, balons sāk piezemēties.

Džesamijs raudzījās uz gaisa balonu, līdz viņam sāka asarot acis. Viņš ar delnu novilka pār tām un dusmīgi sacīja: – Lai velns būtu parāvis to sauli! Balons pat nedomā piezemēties. Tas joprojām atrodas tik augstu kā… Ai, nē, nē, nē! Tas nudien sāk nolaisties! Paskatieties, ser!

Olverstoks ātri paraudzījās debesīs. – Jā, nudien! Mums ir paveicies! Es taču sacīju, ka tas nolaidīsies Votfordas rajonā.

Priecīgo perspektīvu sajūsmināts, Džesamijs atkal sajuta optimisma uzplūdu un pat bija gatavs pajokot.

– Jūs nu gan esat viens īsts nazis! Ak, ser! Man žēl, ka tā izrunājos. Piedodiet!

– Skaties tu man!

– It kā jums tas ļoti rūpētu. Jūs mani tik viegli neapmānīsiet, ser, es taču labi zinu… – Viņš aprāvās un jau pilnīgi citādā balsī vaicāja: – Kāpēc balons tagad sācis mainīt kursu? Vēl tikko tas laidās lejup gandrīz vertikāli!

– Var gadīties, ka tu vēro balonu no kāda cita leņķa.

– Ja arī tā, vienalga tas neizkaidro balona pašreizējo virzību.

Jau nākamajā mirklī kāda birztala aizklāja gaisa balonu viņu skatienam. Kad viņi bija pabraukuši garām pēdējiem kokiem, balons vairs nekur nebija redzams. Džesamijs apbēra marķīzu ar jautājumiem, uz kuriem nebija atbilžu. Kāds varēja būt iemesls, lai gaisa balons novirzītos no kursa? Vai ir iespējams vadīt gaisa balonu? Vai tikai kaut kas nav atgadījies ar ventili?

– Man ticamāka liekas versija, ka, pietuvojušies zemei, viņi pamanīja vēju, kurš te ir lielāks, nekā viņiem pirmīt licies, – atteica Olverstoks.

Džesamijs iepleta acis.

– Vējš! Vai atcerieties, ko brālēns Baksteds stāstīja? Stiprinājuma āķi mēdzot pat izraut krūmus ar saknēm, tomēr nespēj noturēt gaisa balonu pie zemes. Un tad nākas aizvērt ventili, balons atkal ceļas gaisā un…