– Felikss stāstīja, ka pusjūdzi. Ak, es ceru, ka šodien viņi tā nedarīs! Man bail pat domāt par kaut ko tādu!

Precīzi nolasījis Haritas sejas izteiksmi, lords Olverstoks ierunājās: – Kārlton, vai tiešām tu ceri pārsteigt Feliksa māsu? Ja vien viņa uzmanīgi klausījusies brāļa lekcijas visas pagājušās nedēļas laikā, tad noteikti spēj atkārtot faktus. – Viņš paraudzījās uz Haritu un pasmaidīja.

– Tikai, lūdzu, Harita, to labāk nedariet!

– Par to nevar būt ne runas! Es tādās lietās vispār neko nesaprotu.

– Vai arī jūsu mazais brālis ne gluži precīzi bija sapratis to, ko centās jums izstāstīt, – ieteicās lords Baksteds. – Ne jau pats augstums ir visbīstamākais, bet tas, cik trausls ir vārstulis, kurš regulē gāzes padevi. Atmosfēras spiediena dēļ ar virvi, kas piestiprināta šim vārstulim, ir jāapietas ārkārtīgi uzmanīgi. Ja šo vārstuli neizdodas laikus atvērt, var gadīties, ka tiek nokavēts īstais nolaišanās brīdis; savukārt, ja laikus to neaizver, tad gāze no balona izplūst tik strauji, ka balons ar milzīgu ātrumu gāžas lejā, un tas jau var izraisīt katastrofu.

Harita kļuva gluži bāla, jau iedomājoties vien, ka varētu nejauši kļūt par šādas katastrofas aculiecinieci, taču tajā brīdī atskanēja Džesamija sauciens, kas novērsa viņas domas: – Skatieties! Gaisa balons sāk celties!

Un patiesi! Zīda apvalks, kurš vēl tikko izklāts gulēja uz zemes, tagad slējās pār cilvēku galvām. Pūlī bija dzirdami sajūsmināti izsaucieni.

– Jūsu pārbaudījums ir jau gandrīz galā, brālēn! – ieteicās Frederika.

Marķīzs nepaspēja atbildēt, jo abus izbiedēja Haritas kliedziens. Frederika laikus paguva pagriezties, lai noķertu māsu, kura bija noģībusi. Piepeši Frederika ieraudzīja, ka gaisa balons, kuru pie zemes vairs nesaistīja virves, lēnām ceļas augšup kopā ar puisi, kurš gluži kā mērkaķēns ar rokām ieķēries vienas virves vidū; tā vēl tikko bija turējusi balonu pie zemes. Šausmu sastindzināta, Frederika stāvēja un nespēja ne parunāt, ne pakustēties. Viņas skatiens kā piekalts sekoja brāļa augumam, kurš ar katru brīdi izskatījās arvien mazāks; viņa nedzirdēja ne pārējo skatītāju baiļpilnos izsaucienus, ne savu pavadoņu klusēšanu.

Pirmais iekliedzās Džesamijs, kurš bija tikpat nobālis kā Harita.

– Viņi ceļ Feliksu augšup! Nerāpies augstāk, muļķi! Mīļais Dievs, viņš taču nenoturēsies! – Džesamijs ar plaukstām aizklāja seju.

– Viņš noturēsies, – rimti sacīja lords Olverstoks. – Nesatraucies, viņi jau ātri ceļ puiku groza virzienā.

Tieši tāpat kā Frederika, lords Olverstoks nenolaida acu no sīkās, uz debesu fona tikpat kā nemanāmās Feliksa figūras. Spriedzes dēļ sekundes likās ilgstam stundu garumā.

– Es neko neredzu! – iesaucās lords Baksteds.

– Toties es gan redzu! – teica Džesamijs. – Viņi jau ievelk Feliksu grozā! Pagaidi tik, briesmoni! Es vēl tev parādīšu! – Viņš piepeši apsēdās zālē un nolieca galvu.

Olverstoks, uzlicis kāju uz lando pakāpiena, cieši paspieda Frederikas delnu. – Iesim, – viņš autoritatīvi sacīja, – jūs taču neģībsiet. Pašlaik viņš ir drošībā.

– Drošībā? – iesaucās satrauktais lords Baksteds. – Ser, ja jūs uzskatāt, ka ir droši atrasties…

– Aizveries, stulbeni! – viņu pārtrauca lords Olverstoks un tik draudīgi paraudzījās uz māsasdēlu, ka nabadziņš teju vai sāka drebēt bailēs.

Frederika saņēmās un mazliet piesmakušā, tomēr mierīgā balsī sacīja: – Es nekad neģībstu. – Atcerējusies par Haritu, kura ļengani balstījās uz viņas pleca, viņa iesaucās: – Man laikam smadzenes atteikušās darboties! Es taču pilnīgi aizmirsu…

– Paņemiet šo! – teica lēdija Elizabete un no rokassomiņas izcēla ožamās sāls flakoniņu. – Lai gan tas nebūs vajadzīgs. Atbalstiet viņu pret spilveniem. Dieva dēļ, Vērnon, ko iesāksim?

– Vispirms modināsim Haritu! – viņš ierosināja.

– Es taču nerunāju par to! – atcirta lēdija Elizabete, kura atsēja Haritas cepures lentes un nolika smalko galvasrotu malā. – Frederika, samainīsimies vietām! Vai arī ļaujiet, lai Vērnons jūs aizved no karietes.

Joprojām šokētā Frederika pieķērās Olverstoka rokai un izkāpa no karietes. Meitenei tik ļoti trīcēja ceļgali, ka viņa ar prieku pieturējās pie lorda elkoņa.

Frederika mēģināja pasmaidīt. – Lūdzu, piedodiet! – viņa sacīja. – Es esmu izturējusies muļķīgi. Laikam jau esmu zaudējusi spēju spriest, tālab, brālēn, pasakiet jūs, kas man būtu jādara.

– Jūs neko nevarat darīt, – marķīzs atteica.

Apmulsusi Frederika vērās uz lordu Olverstoku un pēc tam sacīja: – Jums taisnība. Neko. Es taču pat nemaz nezinu, kurp viņi lido! Man liekas, ka gaisa kuģotāju uzdevums ir noteikt, cik tālu viņiem izdosies aizlidot no pacelšanās vietas, vai ne?

– Man tā liekas, tomēr neraizējieties par to. Viņiem arī tikpat ļoti gribas nogādāt Feliksu uz zemes, kā jums viņu sagaidīt atpakaļ. Es nevaru pateikt, kur tieši viņi piezemēsies, taču, pēc lēnā vēja spriežot, tam jānotiek kaut kur Votfordas tuvumā.

– Votfordas? Vai tas nav ļoti tālu no šejienes?

– Nē, mazāk nekā divdesmit jūdzes. Diezin vai viņi riskēs ar nolaišanos piepilsētā vai pašas galvaspilsētas robežās. Kaut kas viens ir pacelšanās Haidparkā, bet gluži kas cits ir tā sasodītā balona nosēdināšana pilsētā vai ciematā.

– Jā, es to saprotu. Viņi taču būs piesardzīgi?

– Nenoliedzami.

Frederika atkal mēģināja pasmaidīt.

– Par to, ka varētu notikt kāds negadījums, es nebaidos. Vismaz ne pārāk. Bet lords Baksteds stāstīja mums, ka lielā augstumā esot ļoti auksts. Felikss ir stiprs puika, tomēr viegli saaukstējas un pēc tam ilgi klepo. Mūsu ārsts apgalvo, ka viņam neesot nosliece uz diloni, tomēr viņš sauc to par bronhītu, kas pāriešot, kad Felikss kļūs vecāks. Man no prāta neiziet tas, cik smagi viņš slimoja pirms diviem gadiem… Un tagad viņam mugurā ir vienīgi plāni svārki… – Viņa mazliet paklusēja. – Es laikam runāju muļķības. Tik un tā vairs nekas nav līdzams.

– Pats par sevi saprotams, ka mēs pašlaik neko nevaram viņa labā darīt, tomēr jūs varat paļauties uz to, ka gaisa kuģotāji viņu jau ir ietinuši siltās segās.

Marķīzs runāja savā ierasti saltajā un vienaldzīgajā balsī, un tas atstāja nepieciešamo iespaidu. Frederika jūtami nomierinājās. Toties uz lordu Bakstedu tas atstāja pilnīgi pretēju efektu. – Ser, un tas ir viss, ko jūs varat sacīt par šo biedējošo situāciju? – viņš nikni vaicāja.

Olverstoks mazliet sarauca pieri un paraudzījās uz viņu.

– Viss, – viņš attrauca un, pamanījis, ka Baksteds vīksta dūres, ar smaidu brīdināja: – To gan es tev neieteiktu.

Kādu mirkli šķita, ka lords Baksteds nenovaldīsies, tomēr viņš saņēmās. – Vai jūs no tiesas neapjaušat tās briesmas, kādām ir pakļauts zēns, vai arī esat tik ļoti nejūtīgs? – lords Baksteds vaicāja.

– Ne viens un ne otrs, – atbildēja lords Olverstoks. – Priecājos redzēt, ka tavās dzīslās arī tek karstas asinis, tomēr, ja tu nepievaldīsi mēli, tad man var rasties nepārvarams kārdinājums to izraut tev no mutes!

– Izbeidziet, abi! – iesaucās lēdija Elizabete. – Klausieties, Harita! Felikss atrodas drošībā. Nav iemesla raudāt!

Harita gan bija pamodusies no ģīboņa, tomēr nu bija nodevusies histēriskām raudām. Nebija īsti skaidrs, vai viņa gluži vienkārši nespēj tās valdīt vai arī nemaz nesaprot, ko lēdija Elizabete viņai saka.

– Sasodīts! – nomurdēja lords Olverstoks. – Histērija mums nudien nebija nepieciešama. Tūdaļ apkārt saskries ziņkārīgo pūlis.

Frederika ātri iekāpa lando.

– Ļaujiet, tagad es pamēģināšu, māsīc! No mierinājuma vārdiem viss kļūs vēl ļaunāk.

Pārņēmusi vadību, Frederika māsai spēcīgi iesita pļauku, tādējādi pārsteigdama ne vien Haritu, bet arī visus pārējos. Harita pārstāja raustīties elsās un asaru pilnām acīm bailīgi skatījās uz Frederiku.

– Felikss… Ak, Feliks, Feliks… Ak, Frederika! – viņa drebošā balsī ierunājās. – Ko lai mēs iesākam, Frederika?

– Izbeidz! – pavēlēja Frederika. – Vairs nesaki ne vārda, kamēr nebūsi pilnībā atguvusies.

Lēdija Elizabete izkāpa no lando un klusi sacīja brālim:

– Izskatās, ka šī visai skarbā metode bija iedarbīga. Nabaga meitene pārcieta tādu satricinājumu! Uzreiz redzams, ka viņa ir ļoti jūtīga.

– Pat pārāk! – aizrādīja marķīzs.

Ar gribasspēka palīdzību apspiedis nelabumu, kas kāpa viņam kaklā, Džesamijs piecēlās kājās. Viņš bija ārkārtīgi bāls, elpa bija saraustīta gluži kā pēc ilga skrējiena.

– Atļaujiet izmantot jūsu faetonu, ser! – viņš lūdzās, skatīdamies uz lordu Olverstoku. – Goda vārds, es nesēdīšos pie grožiem! To var darīt Karijs.

– Vai tu grasies dzīties pakaļ gaisa balonam? – izsmējīgi apvaicājās lords Olverstoks.

– Dieva dēļ, Džesamij, nerunā muļķības! – iesaucās lords Baksteds. – Situācija jau tā ir pietiekami ļauna! Nudien, tu mani pārsteidz! Tagad nav īstais laiks te rīkot izrādes!

– Tieši pretēji! Paskatoties uz tevi, rodas iespaids, ka ir pats īstākais brīdis rīkoties tieši tā! – iebilda lords Olverstoks.

– Un brīdis nav piemērots arī muļķīgiem jociņiem! – no niknuma piesarcis, atcirta lords Baksteds.

– Ser! – Džesamijs lūdzās. – Vai atļausiet?

Lords Olverstoks papurināja galvu. – Piedod, Džesamij! Balons nu jau ir vairāku jūdžu tālumā. Jā, es zinu, ka mēs to joprojām redzam, taču šķietamais tuvums ir mānīgs, tici man. Un stāvoklis nemaz nav tik ļauns, kā apgalvo lords Baksteds. Nelaimes gadījumi drīzāk ir izņēmums, ne likums.

– Taču tie mēdz notikt! – nepiekāpās Džesamijs. – Ja arī lidojums beigsies laimīgi, Felikss būs nosalis līdz nāvei, bet viņam līdzi nav naudas un… Ser, jūs taču sacījāt, ka viņi nolaidīsies, tiklīdz pamanīs kādu piemērotu laukumu, kur tuvumā nav apdzīvotu vietu. Ja es paturētu gaisa balonu acīs…

– Muļķības! – nošņāca lords Baksteds.

– Vai tas ir iespējams? – brālim vaicāja lēdija Elizabete.

– Domāju, ka jā. Tikai… kāds no tā būs labums? Gaisa balons nolaidīsies zemē daudzkārt agrāk, nekā mēs pagūsim turp nokļūt. Gaisa kuģotāji taču nepametīs Feliksu, lai cik ļoti viņiem to varbūt gribētos. Kad mēs noskaidrosim balona piezemēšanās vietu, ja tas mums vispār izdosies, Felikss, visticamāk, jau atradīsies kādā īrētā ekipāžā, kas trauksies uz Londonu.