– Kā izskatās, arī tu par tādām lietām zini pietiekami daudz. Kas to būtu domājis!

– Ne vairāk kā jebkurš mēreni saprātīgs cilvēks. Tagad gan es grasos doties ēnā zem kokiem – neatkarīgi no tā, vai tu gribētu būt tuvāk notikuma vietai.

Elizabete sāka smieties. – Nē, sirsnīgi pateicos! Lai gan domāju, ka Felikss mūs uzskatīs par gļēvuļiem.

Kaut arī bija vēl visai agrs, viņi nebūt nebija pirmie apmeklētāji. Ap laukumu, ko ierobežoja virves, jau stāvēja vairāki cilvēki; zem kokiem bija izvietotas ekipāžas.

Starp tām bija arī lēdijas Bakstedas lando, un lēdija Elizabete iesaucās: – Dievs augstais! Vai patiesi Luīzas lando? Kā gan izdevās pierunāt, lai viņa atļauj to izmantot? Viņa taču Merivilus neieredz ne acu galā!

– Manuprāt, viņai nebija izvēles. Kārltons, protams, ir ļoti garlaicīgs tips, tomēr patiesības labad jāteic, ka viņš nebaidās no Luīzas ļaunās mēles un nedanco pēc mātes stabules. Vismaz tā es spriežu pēc viņas gaušanās, ko man nākas uzklausīt.

– Nemaz neesmu manījusi, ka viņam būtu tik stingrs raksturs. Apstājies pie lando, man gribētos turpināt pazīšanos ar Frederiku.

Marķīzs izdarīja, kā lūdza māsa, un novietoja savu faetonu blakus Baksteda lando. Tā kā faetons bija daudz augstāks, Elizabetei neizdevās paspiest Frederikai roku, tomēr varēja sasveicināties un varētu arī sarunāties, ja nebažītos par to, ka jaunajai sievietei sāks sāpēt kakls no nemitīgās skatīšanās uz augšu. Džesamijs nolēca no lando un mazliet neveikli, tomēr ar galantuma izpausmēm palīdzēja lēdijai Elizabetei izkāpt no faetona, kad dāma izteica vēlēšanos patērzēt ar viņa māsām.

– Pateicos, – sacīja Elizabete. – Jūs noteikti esat Džesamijs, tas pats, kurš tik lieliski māk apieties ar zirgiem! Jauneklis nosarka, noliecās pār lēdijas roku un nočukstēja, ka viņas gaišība laikam ir kļūdījusies, jo viņš esot vien zaļknābis, kā noteikti apgalvotu lords Olverstoks.

– Nē, nē! Viņš teic, ka jūs… esot tikai mazliet neveikls. Esi sveicināts, Kārlton! Es priecājos tevi sastapt, bet tu jau laikam vēlēsies redzēt, ko viņi iesāk ar to gaisa balonu, nevis pļāpāt ar mātesmāsu. Tad nu uz kādu laiku tu varētu man atvēlēt savu vietu.

Patiesībā nebija nekādu iemeslu, lai viņas gaišība nevarētu ieņemt Džesamija vietu, tomēr lords Baksteds viņas lūgumu uzklausīja visai augstsirdīgi un neaizrādīja viņai par citu iespēju. Viņš palīdzēja lēdijai Elizabetei iekāpt lando un ar smaidu pievērsās tēvocim: – Varu iztēloties, kas vai, precīzāk sakot, kurš jūs šurp atvedis tādā agrumā, ser!

– Jā, nepārvarama vara. Bet kāda velna pēc tu ieradies šādā laikā?

– Iemesls ir līdzīgs, – atbildēja lords Baksteds un paraudzījās uz Džesamiju, kurš pat nepievērsa viņam nekādu uzmanību, jo bija aizņemts ar lorda zirgiem un iegrimis sarunā ar zirgu puisi. – Es zināju, ka mūsu jaunais brālēns vēlas redzēt sagatavošanās posmu, – lords Baksteds pieklusināja balsi, – un nolēmu, ka no manis nebūs liels labums, ja atbrauksim tikai tad, kad viņi jau pacelsies gaisā.

Marķīzs juta, ka pamazām viņu pārņem tik pazīstamā garlaicība. Viņam uz mēles jau bija kāda indīga atbilde, tomēr tā palika neizteikta. Paraudzījies uz māsasdēlu, lords Olverstoks saprata, ka Baksteds runā no sirds. Kārltons ticēja, ka ir sagādājis Džesamijam vairāk prieka un, spriežot pēc viņa nākamajiem vārdiem, parūpējies, lai vienlaikus pasākums būtu arī izzinošs.

– Es nojautu, ka man nāksies atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, tālab vakar ieskatījos savā “Enciklopēdijā”, – lords Baksteds turpināja runāt. – Jāatzīstas, ka šis temats mani aizrāva. Protams, tur ir izlasāma jau diezgan novecojusi informācija, tomēr pirmo gaisa kuģotāju piedzīvojumi mani patiešām fascinēja. Es tikko izklaidēju savus ceļabiedrus ar stāstiem par profesora Šarla eksperimentiem. Domāju, ka Džesamijs varēs jums pastāstīt, cik augstu viņiem izdevās pacelties, vai ne, Džesamij? – lords Baksteds vaicāja skaļākā balsī. Viņam gan nācās atkārtot savu jautājumu, lai Džesamijs novērstos no zirga, taču atbildēt vienalga vajadzēja Olverstokam.

– Divtūkstoš pēdu augstumā, – viņš atteica, glābjot Džesamiju. – Ne jau velti es visu rītu pavadīju Džesamija brāļa sabiedrībā! Tāpēc nemaz nepūlies man stāstīt, ka Lunardi savu balonu piepildīja ar gāzi, ko ieguva no cinka, bet Tailers Edinburgā pacēlās pusjūdzes augstumā, vai to, ka Blanšāram vajadzēja uzkavēties ozola zaros… jo es jau pilnībā par to esmu informēts. Kā arī par daudziem citiem gadījumiem.

– Felikss ir tik zinātkārs! – Lords Baksteds iecietīgi pasmaidīja. – Kur tad ir šis palaidnis?

– Ļoti iespējams, ka viņš piedalās visai nogurdinošajos gaisa balona sagatavošanas darbos.

– Diezin vai viņu kāds laidīs aiz iežogojuma, bet mums laikam vajadzētu pieraudzīt, lai viņš neiekļūst kādās nepatikšanās, Džesamij. Un arī tev nemaz nenāktu par sliktu paskatīties, kā tiek piepildīts gaisa balons, – ieteica lords Baksteds.

Viņš pagriezās, lai piedāvātu dāmām iespēju pievienoties, bet Džesamijs nopūtās un sacīja marķīzam:

– Kā man gribētos būt Feliksa vietā! Vai viņš lūdza, lai vedat viņu faetonā, ko velk jūsu sirmji? Es viņam sacīju, ka jūs nebūsiet ar mieru… Punkts tā mazā mērkaķēna labā! Jā, brālēn Baksted, es jau nāku!

Dāmas no piedāvātās izklaides atteicās, tālab Baksteds un Džesamijs gāja divatā, bet pēc dažām minūtēm jauneklis atgriezās. Olverstoks tobrīd bija nokāpis no faetona un sarunājās ar Frederiku. Viņš pagriezās pret Džesamiju. – Es ceru, ka tu viņu nenonāvēji? – marķīzs pavaicāja.

– Nē, – ar pūlēm valdīdams smieklus, atteica Džesamijs, – tomēr tas bija tik neizturami, ka es atvainojos un devos projām. Pietiekami grūti bija klausīties jau to, kā viņš izpaužas par to sasodīto aeronautiku, it kā es jau pietiekami nebūtu to visu dzirdējis no Feliksa. Tad viņš sāka bārt Feliksu un tiem, kas rosījās ap gaisa balonu, lūgt piedošanu, ka viņš pieļāvis, lai puika viņus apgrūtina… Es sapratu, ka man nepietiks pacietības, tāpēc devos projām.

– Vai Felikss patiešām viņus apgrūtina ar savu uzmācību? – Frederika vaicāja. – Varbūt būs labāk, ja es viņu aizvedīšu?

– Viņš nebūs ar mieru. Jo īpaši tagad, kad viņam to lika darīt brālēns Baksteds, kurš sacīja apmēram šādi: “Cilvēki dara nopietnus darbus un nevēlas, lai viņiem pa kājām pinas visādi mazi zēni!” Nav nekāds brīnums, ka Felikss uzreiz saniknojās.

– Jā, tāds aizrādījums nebija īsti vietā, – gluži nopietnā balsī piekrita lords Olverstoks.

– Jūs taču viņam neteiktu, ka viņš ir mazs zēns, vai ne?

– Nekādā ziņā, – priecīgi apstiprināja lēdija Elizabete. – Šodien viņš nodēvēja Feliksu par jaunu nelieti, cik atceros!

– Tur jau tā lieta, – piekrita Džesamijs. – Tas viņam neko neizsaka, gluži tāpat kā rājieni, ko viņam veltu es. Lai cik dusmīgs es būtu uz Feliksu, par mazu zēnu es viņu neriskētu nosaukt!

– Baidos, ka mēs ar Haritu būsim pūlējušās velti, ja cerējām, ka viņš vienreiz izskatīsies piedienīgi! – sērīgā balsī sacīja Frederika.

– Izskatās viņš nudien pēc ielu puikas, – piekrita Džesamijs. – Taču viņš tiem cilvēkiem patiešām netraucē, drīzāk gan patīk viņiem. Turklāt pat pretējā gadījumā… kāda Bakstedam tur darīšana? Ar kādām tiesībām viņš vispār izturas kā mūsu aizbildnis? Iejaucas, it kā… – Džesamijs nepabeidza teikumu, sakoda zobus un savaldījies jau mierīgi turpināja: – Man nevajadzēja tā sacīt. Lords Baksteds ir cienījams džentlmenis un pat nesadusmojās, kad es pret viņu izturējos nepieklājīgi. Tomēr es nolēmu, ka neļaušu viņam mani atkal provocēt, tālab aizgāju.

– Un pareizi darīji, – piekrita lords Olverstoks. – Vai tu uzzināji, kad tas sasodītais balons pacelsies?

– Nē, ser. Es tikai dzirdēju kaut ko par vēju, kas esot pārāk mazs, un nepieciešamību pacelšanos šodien atlikt. Taču es neklausījos pārāk uzmanīgi.

– Žēl gan, – noteica lords Olverstoks. – Man tas viss ir tikpat neinteresanti, cik tev, un es ar prieku dotos no šejienes projām. Bet, ja to lidojumu atcels, Felikss mani atkal piespiedīs visu atkārtot!

Frederika sāka smieties. – Nebaidieties! Es neļaušu jums atkal uzbāzties!

– Tukšs solījums! Viņš jūs pārliecinās un mani tāpat, ka nemaz negrasās man uzmākties un…

– Un tikai palūgs, – iestarpināja Elizabete.

– Piedāvās man to kā pasaules izcilāko izklaidi un, ja es atteikšos, sāks izskatīties pēc nabaga bārenīša, – lords Olverstoks dusmīgi pabeidza teikumu.

– Protams, viņš atkal darīs tāpat, lieliski apzinoties, ka spēs jūs piemānīt, ser! Kāpēc jūs vienreiz nevarētu viņu izlikt aiz durvīm?

– Nevis stiprināt viņa pārliecību, ka viņš vienmēr varēs piespiest jūs darīt pēc viņa prāta, – piekrita arī Frederika. – Varbūt tu tomēr pamēģināsi viņu no turienes aizvest, Džesamij? Viņš tur visiem jau būs apnicis!

Džesamijs pašūpoja galvu. – Nekādā ziņā! Kāds pat sacīja brālēnam Bakstedam, ka Felikss viņiem ir lielisks palīgs. Taisnību sakot, viņi rīkojas tāpat kā brālēns Olverstoks. Mīļais Dievs, tagad no viņa veselu mēnesi nebūs miera!

– Domāju, gluži lieki būs piebilst, ka es viņu nekādi neesmu atbalstījis un man vispār nav ne mazākā pamata to darīt! – ieteicās lords Olverstoks. Pamanījis, ka tuvojas lords Baksteds, viņš apvaicājās: – Un cik ilgi mums te vēl būs jānīkst?

– Ne pārāk, – atbildēja lords Baksteds. – Es runāju ar vecāko aeronautu. Ļoti patīkams cilvēks. Viņi ir divi. Vecāko laikam sauca Oltons, un viņš man pastāstīja daudz interesanta par grūtībām un briesmām, kas saistītas ar gaisa kuģošanu. Negaidītas gaisa straumes, kas sastopamas lielā augstumā, riskanta nolaišanās, kad pūš spēcīgs vējš… Jā, lai paceltos debesīs, ir jābūt no tiesas drosmīgam. Atzīšos, ka es ne par kādu naudu to nebūtu ar mieru darīt.

– Jā, patiesi! – Harita nodrebinājās.

– Un kādu ātrumu viņi var attīstīt! – turpināja lords Baksteds. – Piecdesmit jūdzes stundā! Tiesa, šodien viņiem tas diezin vai izdosies, jo vējš ir pārāk lēns. Diemžēl lidojums var izrādīties gaužām īss, ja vien augšā negadīsies kādas spēcīgas gaisa straumes. Interesanti, Harita, vai jums ir zināms, cik neticami augstu viņiem ir izdevies pacelties?