žordžeta Heiere - Frederika

– Tu ar tādām pašām aitas acīm raudzījies uz jauno Fredonu, kad biji iedomājusies, ka esi viņā iemīlējusies, – viņa atgādināja māsai. – Tikai toreiz tev bija septiņpadsmit. Tagad, mana mīļā, tev ir jau pāri deviņpadsmit, būtu laiks izrādīt kaut nelielas saprāta pazīmes. Taču ir gluži otrādi, tev prāta kļuvis vēl mazāk! Ja Fredonam, izņemot glīto seju, būtu piemitis arī kas cits izcils un ja tavas jūtas būtu izturējušas laika pārbaudi, tad ne es, ne arī viņa vecāki nebūtu iebilduši pret jūsu savienību. Tikai tā nenotika, un tagad tu esi sameklējusi sev citu, daudz dumjāku smukulīti! Tev jāatceras, Harita, ka misis Dontrija un, es nešaubos, arī lords Olverstoks tikpat lielā mērā neatbalsta jūsu ieceri precēties. Nē, nē, neraudi! Man nebija ne mazākā nodoma tev nodarīt pāri; es saprotu, ka tas skaistais muļķis ir tevi apžilbinājis. Tu tikai kaut nedaudz pacenties būt saprātīga! Kā gan tu varēsi būt laimīga kopā ar cilvēku, kuru pat paša radinieki uzskata par pilnīgu nejēgu?

Šie vārdi Haritā modināja nelāgas priekšnojautas, par kurām viņa pavēstīja Endimionam, tiklīdz radās tāda izdevība. Kad viņam beidzot izdevās aizvest Haritu projām no apbrīnotāju pulka, viņa visu izstāstīja savam mīļotajam un lūdza viņai šajā vakarā vairs netuvoties.

– Es jūtu, ka Frederika jau ir paziņojusi Olverstokam par mūsu pieķeršanos! – traģiskā balsī vēstīja Harita.

– Vai tu pamanīji, kā viņš noskatījās, kad tu pienāci pie manis? Es teju vai zemē ielīst biju gatava, kad ieraudzīju viņa caururbjošo skatienu!

Šo satraucošo apstākli Endimions pats nebija ievērojis, tomēr piekrita, ka tā ir ļaunu vēstoša zīme.

– Mums atliek tikai viena iespēja, – Endimions pēc mokošām pārdomām sacīja. – Man jāatvaļinās no dienesta.

– Ak, nē! – iesaucās Harita. – Es nepieļaušu, lai tu manis dēļ tā rīkotos!

– Patiesību sakot, mani tas dienests nemaz tik ļoti neaizrauj, – atzinās Endimions. – Ja es no dienesta aizietu, brālēns Olverstoks, visticamāk, man liegtu savu materiālo atbalstu, un tad mums vajadzētu dzīvot ļoti taupīgi. Ja es sāktu nodarboties ar lauksaimniecību, audzētu zirgus vai darītu kaut ko tamlīdzīgu, mēs ātri vien nostātos uz kājām. Vai tu varētu izturēt tādas pagaidu neērtības?

– Es? – Harita izsaucās. – Man visu dzīvi ir nācies taupīt! Bet ar tevi ir kaut kas pavisam cits. Tev nevajadzētu postīt savu dzīvi manis dēļ!

– Viss jau nemaz nav tik ļauni, – sacīja Endimions. – Mans stāvoklis varbūt nav spīdošs, tomēr pliks un nabags jau es arī neesmu. Ja aiziešu no dienesta, brālēns Olverstoks nespēs mani aizsūtīt uz ārzemēm.

– Vai tagad viņš to var izdarīt? – bažīgi ievaicājās Harita. – Harijs teica, ka leibgvardi uz ārzemēm sūta tikai kara gadījumā.

– Taisnība, bet viņš varētu sarīkot tā, lai mani nosūta kādā misijā.

Harita bailēs iepleta acis. – Kādā misijā, mīļais?

– Nezinu gan, bet vienmēr taču kāds tiek sūtīts misijā, un viņu pavada karavīri. Ir dažādas diplomātiskas lietas… – nenoteikti atbildēja Endimions. – Gluži kā bija lordam Emhērstam. Pirms pāris gadiem viņš devās uz Ķīnu, kur nonīka apmēram divpadsmit mēnešu, kārtojot attiecības ar tiem mandarīniem. Man kaut kas tāds nepavisam nebūtu pa prātam, bet grūti ir pateikt, kas varētu atgadīties, ja es neaiziešu no dienesta. Olverstokam ir vērā ņemama ietekme!

Līdz šim Haritai ne prātā nebija nācis, ka jebkura cita ietekme, izņemot karaļa varu, spētu likt Endimionam doties diplomātiskā misijā, un viņas prātā uznira šausminošas ainas. Pat ja kuģis, kurš vedīs viņas dārgo mīļoto, nenogrims jūras dzelmē, tad viņu noteikti saņems gūstā noslēpumainie un neapšaubāmi nežēlīgie mandarīni; ja nenotiks tā, tad viņš varētu saslimt ar kādu nāvējošu kaiti, kas izplatīta austrumu zemēs. Harita nobālēja un čukstus sacīja, ka ir gatava labāk atteikties no dārgā Endimiona, lai tikai viņam nebūtu jāpiedzīvo šāds liktenis. Endimions jutās ārkārtīgi aizkustināts, tomēr neparedzēja nekādas nāvējošas nelaimes un neuzskatīja, ka šāds upuris būtu nepieciešams. Kad Harita palūdza, lai Endimions aiziet nostāk, jo lēdija Elizabete viņus cieši vēro, jauneklis piepeši paziņoja, ka viņiem vairs nav iespējams nemitīgi slēpties no citu acīm.

– Arī man nav viegli, – piekrita Harita.

– Man vairs nepietiek ar to, ka tiekamies tik īsus mirkļus, – drūmi pavēstīja Endimions. – Mums ir jāizlemj, Harita! Rīt es vedīšu Hloju un Diānu skatīties gaisa balona lidojumu. Tu pateiksi māsai, ka gribi parunāties ar Hloju. Es turēšos nostāk, un, kamēr visi skatīsies uz gaisa balonu, mēs aizlavīsimies projām un varēsim apspriesties. Parkā būs ļoti daudz cilvēku, un to nebūs grūti izdarīt.

– Nē, nē! – Harita nobijās. – Ja tu vedīsi māsas uz parku, tad tev jāapsola, ka pat netuvosies man. Felikss ir pierunājis lordu Olverstoku arī tur ierasties, un vari nešaubīties, ka viņš savu karieti novietos pēc iespējas tuvāk mūsējai.

– Olverstoks grasās vērot gaisa balona pacelšanos? – pārvaicāja Endimions. – Tu laikam joko!

– Man joki nav ne prātā. Viņš vedīs turp arī lēdiju Elizabeti, tāpēc…

– Tad jau laikam Olverstokam ar prātu kaut kas nav īsti labi! Kā gan viņam varēja ienākt galvā doma par gaisa balona vērošanu? Man sāk likties, ka mums abiem būs vien jābēg uz Skotiju.

– Endimion! – šausmu pārņemta, iesaucās Harita. – Tu nedrīksti no manis pieprasīt kaut ko tādu! Tas jau pārsniedz visas robežas.

– Es to zinu. Manam pulkvedim arī tas nemaz nepatiktu. Taču, dārgā, mēs nevaram arī mūžīgi turpināt šādā garā. Kaut kas taču ir jāizdomā.

– Mēs… Ai, es zinu, mums viss izdosies. Kuš! Tuvojas lords Rentorps.

Kad nākamajā rītā Neps atvēra aizkarus sava saimnieka guļamistabā, marķīzs sabviebās no spožās saules gaismas un arī no kalpotāja paziņojuma, ka ārā esot lielisks laiks. Lords Olverstoks bija cerējis uz lietu, vētru vai pat sniegu. Jebko, kas varētu padarīt neiespējamu gaisa balona pacelšanos. Viņš paraudzījās uz tīrajām debesīm un cerīgi apvaicājās par vēju. Neps atbildēja mundrā tonī, kā jau cilvēks, kurš atnesis labas ziņas. – Tāds tīkams, viegls vējiņš, milord! Patiešām lieliska jūnija diena!

– Vai tikai tu nekļūdies! – attrauca lords. – Cikos tam sasodītajam balonam jāceļas gaisā?

– Pulksten divos, atsaucoties uz informāciju, ko māsters Felikss vēstīja Vikenam, – pieticīgi atbildēja Neps.

– Vari nemaz nešaubīties, – drūmi secināja marķīzs. – Tas palaidnis ieradīsies, kad tikko būs dienas vidus.

Iznācis no savas garderobes, lords uzzināja, ka jaunais Merivils ir ieradies krietni agrāk un, nonācis lēdijas Elizabetes gādībā, paguvis arī kārtīgi iestiprināties. Pateicoties māsu pūliņiem, viņš bija ietērpies nevainojami tīrās drānās, nagi bija kārtīgi apgriezti, bet viļņainie mati rūpīgi saķemmēti. Felikss aizrautīgi stāstīja lēdijai Elizabetei par gaisa kuģošanu, tomēr neatstājot novārtā arī pīrāgu ar jēra gaļu. Puisis priecīgi sveica lorda Olverstoka parādīšanos un paskaidroja, ka ieradies agrāk, jo bijis pārliecināts, ka marķīzs un māsīca Elizabete noteikti vēlēsies ieņemt parkā pašas labākās vietas. Izdzirdējis pār lorda lūpām pārveļamies visai dusmīgus iebildumus, viņš satraukti ievaicājās: – Jūs taču gribat braukt uz parku, vai ne, ser?

– Protams, ka gribu, – drūmi attrauca lords. – Bet tu tomēr esi viens nelietīgs un riebīgs puika!

Šos vārdus Felikss uztvēra par komplimentu, viņa sejā uzplauka eņģeļa smaids, un viņš atkal aizrautīgi pievērsās pīrāgam.

– Un turklāt arī, – lords piebilda, paraudzījies uz pārpildīto šķīvi, – īsts rīma!

– Zinu, ser! Bet… vai jūs zināt, kā gaisa balonus piepildīja agrāk un kā to dara tagad?

– Nē, – sacīja lords Olverstoks, – taču nemaz nešaubos, ka jau pavisam drīz to uzzināšu. – Un viņam izrādījās taisnība.

Felikss bija paguvis iegādāties diezgan nolasītu grāmatu “Aerostatikas vēsture un lietojums” un bija bruņots ar lielu daudzumu informācijas, kuru nekavējās pavēstīt, tomēr ik pa laikam arī uzdodot daudzus un dažādus jautājumus. Faetonā viņš apsēdās pa vidu lordam Olverstokam un lēdijai Elizabetei, bet sarunā galvenokārt vērsās pie marķīza. Elizabete, ērti atzvilusi sēdeklī, ar interesi klausījās, kā viņas brālis savam jaunajam apbrīnotājam sniedz visai ticamas atbildes. Felikss lielāko daļu savu zināšanu bija smēlis Kavallo “Vēsturē” un atklājis, ka tā diemžēl jau ir visai novecojusi, bet viņš, kā pats sacīja, vēl nav noskaidrojis daudzus jautājumus par aeronautiku. Un kāpēc tieši zīds skaitās vislabākais audums gaisa balonu izgatavošanā? Kāpēc ne lins?

Kad bija apspriestas zīda labās īpašības, ceļabiedri pievērsās sarunai par ventiļiem, un tajā brīdī lēdijai Elizabetei jau sāka šķist, ka abi runā pilnīgi svešā valodā. Vairs pat nemēģinādama kaut ko saprast, viņa neklausījās, bet piepeši izdzirdēja, ka Felikss gribētu lēkt ar izpletni.

– Cik šausminoša doma! – iesaucās lēdija Elizebete.

– Es nobītos līdz nāvei!

– Kālab tad tā, kundze? – nesaprata Felikss. – Jūs tikai iztēlojieties, cik tas būtu vareni! Brālēns Olverstoks stāstīja, ka reiz ir redzējis, kā lec ar izpletni. Ļoti žēl, ka toreiz manis nebija viņam blakus.

Viņi iebrauca parkā, un, kad faetons nokļuva līdz pacelšanās vietai, Felikss priecīgi pamanīja, ka gaisa balons jau ir piesiets, tomēr ūdeņraža muciņas, no kurām bija paredzēts balonā ar caurules palīdzību iepildīt gāzi, joprojām atrodas nožogotajā teritorijā. Puisis apmierināti nopūtās un pavaicāja Olverstokam, vai arī viņš priecājas par to, ka izbraukuši savlaicīgi, bet pēc tam nolēca no faetona un aizskrēja uz gaidāmā notikuma vietu.

– Ceru, ka viņu neaizraidīs projām, – ierunājās Elizabete. – Tas viņam sabojātu visu prieku.

– Cik nu es pazīstu Feliksu, tad domāju, ka viņš var sagaidīt uzmundrinājumu un uzslavas, – atteica Olverstoks. – Lietuvē, kurp biju spiests viņu pavadīt, puiku teju vai uz rokām nēsāja. Un brauciens ar tvaikoni arī bija pat ļoti veiksmīgs. Felikss kaismīgi vēlas uzzināt itin visu, kas saistīts ar mehānismiem un jaunākajiem izgudrojumiem šajā jomā, turklāt savam vecumam viņš ir visai zinošs šajā sfērā.