– Vērnons izturas diezgan uzmanīgi, – paskaidroja Augusta.

– Viņam noteikti tā ir pirmā reize!

– Tieši tā. Domāju, ka pagaidām arī viņš pats nav pārliecināts par savām jūtām. Manuprāt, ļoti daudz pasaka tas, ka viņš pirmo reizi nopūlas, lai Frederika nekļūtu par ļaunu tenku objektu. Pat Luīza nav pamanījusi, ka Vērnonam, kad viņš sarunājas ar Frederiku, ir pavisam cits skatiens nekā tad, kad viņš izsmējīgi vēro Haritu.

– Jā… – ierunājās Elizabete. – Man nebija ne jausmas, ka viss ir tik nopietni. Tiesa, kad vakar Felikss ieradās pie Vērnona un bija visai uzstājīgs, man likās, ka… ka brālis neizturējās tik bezjūtīgi kā parasti. Ja tā ir Frederikas ietekme… Tomēr tas taču nevar būt, Augusta! Tikai padomā, cik liela ir Frederikas atbildība! Pats Vērnons man sacīja, ka uz viņas pleciem gulstas rūpes gan par Feliksu, gan otru brāli… Vai tu no tiesas domā, ka Vērnons vēlas pārņemt daļu šo raižu?

– Spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējusi, – neizteiksmīgi atsaucās lēdija Dževingtone, – viņš jau ir sācis to darīt. Un es no sirds priecājos, jo tas liks viņam padomāt arī par kaut ko citu, ne vien par savām izklaidēm. Es nekad neesmu slēpusi savu pārliecību par to, ka dīkdienība viņu pazudinās. Bagātība Olverstokam ļauj apmierināt jebkuras visdārgākās kaprīzes, pat neparēķinot, cik tas viss izmaksā; viņam nekad vēl nav bijis jādomā par kādu citu, izņemot pašam sevi. Un kāds ir rezultāts? Brāli pārņēma garlaicība jau tad, kad viņam vēl nebija ne trīsdesmit gadu!

– Vai tas jāsaprot tā, ka divu skolas zēnu uzraudzīšana ir gandrīz kā dziedniecisks līdzeklis? – pasmīkņāja Elizabete, iedomājusies pati par saviem dēliem. – Nu, vismaz garlaicība viņam vairs nedraud! – Viņa vilka rokās cimdus. – Es ceru, ka šajā vakarā man izdosies iepazīties ar māsām Merivilām. Tagad, pēc sarunas ar tevi, man to gribas vēl jo vairāk. Tomēr mani nebūs viegli pārliecināt, ka tevis aprakstītā sieviete būs piemērota sieva Olverstokam.

Vakarā, braucot projām no Seftonu nama, Elizabete sāka prātot, ka varbūt lēdijai Dževingtonei tomēr ir taisnība. Viņai bija iepatikusies Frederikas dabiskā un nesamākslotā izturēšanās, neuzkrītošā elegance un smieklu dzirkstis acīs. Viņa nosprieda, ka tieši tas arī piesaistījis Olverstoka uzmanību. Ja vien viņš patiesi bija ieinteresējies par Frederiku.

Un uz šo jautājumu nebija viegli atbildēt. Viņa attiecības ar Frederiku bija draudzīgas, tomēr pieņemšanās pie viņas lords Olverstoks uzkavējās ne vairāk par dažām minūtēm un jau uzreiz sāka flirtēt ar misis Ilfordu. Lēdija Elizabete patīkamā pārsteigumā secināja, ka Frederikas skatiens nesekoja lordam Olverstokam un nemeklēja viņu pārpildītajā telpā. Viņa nosprieda, ka Augustai ir taisnība un šai meitenei piemīt pašlepnums.

Tomēr raksturot Frederiku kā pieņemami glītu bija diezgan netaisni. Protams, māsas daile viņu atstāja ēnā, taču jebkurā citā sabiedrībā viņa tiktu vērtēta kā visai pievilcīga. Turklāt Frederikai piemita kāda netverama burvība, kura, atšķirībā no Haritas trauslā skaistuma, pavadīs viņu visu mūžu.

Lēdija Elizabete pasmaidīja. Pieņemšanā, sarunājoties ar Frederiku, viņa bija sacījusi: – Man jāatzīstas, ka esmu iemīlējusies jūsu brālī Feliksā. Jūs droši vien jau būsiet dzirdējusi, ka mēs vakar iepazināmies. Ļoti interesants bērns!

Frederika iesmējās, tomēr papurināja galvu. – Jā gan, tomēr es uz šo nerātno puiku esmu ļoti dusmīga! Es taču viņam aizliedzu uzmākties ar lūgumiem lordam Olverstokam, kurš jau tā ir izrādījis ārkārtīgu laipnību viņam… mums visiem.

– Bet Felikss nudien neuzmācās. Viņš mums pateica, ka jūs esot to aizliegusi, un apliecināja manam brālim, ka ieradies tikai palūgt…

– Tas nu gan ir viens nerātns puika! Lūdzu, piedodiet! Felikss apgalvoja, ka jūs vēlaties redzēt gaisa balona pacelšanos, taču es esmu pārliecināta, ka tā nemaz nav, kundze!

– Ko jūs, ko jūs! Gluži pretēji. Man tas sagādās milzīgu prieku. Jo īpaši skats uz manu brāli, kurš būs kompānijā ar mazu un, iespējams, ne pārāk kārtīgu zēnu!

– Protams, ne pārāk kārtīgu! – rūgti piekrita Frederika. – Es palaižu viņu ārā no mājas tīru un spodru, kārtīgās drēbēs un sasukātiem matiem, bet jau pēc pusstundas viņš vairāk līdzinās skrandaiņiem uz ielas.

– Šajā ziņā visi zēni ir vienādi! Man ir trīs dēli, mis Merivila… Lai gan… mēs varētu viena otru saukt vārdā, Frederika. Mēs taču esam radinieces, vai ne?

– Vispār jau esam, – apstiprināja Frederika, – tomēr man jāteic, ka ļoti tālas. – Pēc īsas šaubīšanās viņa vēl piebilda: – Jums laikam liekas savādi, ka es vērsos pie lorda Olverstoka ar lūgumu uzņemties aizbildņa pienākumus. Bet… viņš bija vienīgais radinieks, kura vārds man bija zināms. Mans tēvs vairākas reizes bija runājis par viņu, un tā nu es uzdrošinājos lūgt palīdzību viņam. Man bija nepieciešams izvest sabiedrībā māsu.

– Es labi jūs atceros, – sacīja Elizabete un pamāja ar galvu, pēc tam palūkojās uz Haritu, kura pielūdzēju ielenkumā stāvēja pretējā telpas malā. – Redzu, ka Endimions Dontrijs ir gluži vai bez prāta viņas dēļ. Ja viņš nebūtu tik izskatīgs, visi viņu dēvētu par pilnīgu nejēgu! Un tā laikam ir viņa māsa Hloja, kura sarunājas ar jauno Rentorpu? – Viņa uzsmaidīja Frederikai. – Olverstoks man sacīja, ka jūs esot savas mātesmāsas uzraudzībā. Diemžēl viņas šeit nav, bet man gribētos ar viņu iepazīties. Kā jums liekas, vai viņa nebūs neapmierināta, ja es rīta pusē viņu apmeklēšu?

– Domāju, ka ne, tomēr diezin vai jūs sastapsiet viņu mājās. – Frederika nopūtās un sacīja: – Diemžēl mans tēvocis, kurš dzīvo Hārlijstrītā, jau sen sirgst ar mokošu un nedziedināmu kaiti. Serafīna uzskata par savu pienākumu atbalstīt māsu un augas dienas pavada Hārlijstrītā. Krustmāte Amēlija ir ļoti apjukusi un satraukta, tālab kļuvusi gandrīz rīcībnespējīga. Viņa ir pārmēru jūtīga, un jebkurš sīkums var satricināt viņas līdzsvaru. – Frederika īsi pasmaidīja. – Ar to es negribēju sacīt, ka tēvoča slimība ir sīkums.

– Es sapratu, – teica Elizabete. – Nabaga dvēsele! Man no sirds ir žēl tās nabadzītes, taču es nelikšu jums uzklausīt visas tās pieņemtās banalitātes. Domāju, mēs varam neizlikties. Ļoti neparocīgi, ka tam vajadzēja atgadīties tieši tagad. Manuprāt, jūs jūtaties gaužām neērti, dzīvojot mājā bez gados vecākas kompanjones. Es esmu nolēmusi Londonā paviesoties vairākas nedēļas, tāpēc, iespējams, varēšu nākt jums talkā.

– Nē, nē! Tas ir ārkārīgi laipns piedāvājums, taču tam nav īpašas nozīmes. Mana radiniece nemīl augstākās sabiedrības viesības un reti mūs pavada. Viņa piekrita apmesties Augšvimpolstrītā tikai ar noteikumu, ka viņai uz ballēm nebūs jāiet. Protams, izskatītos piedienīgāk, ja viņa visur parādītos kopā ar mums. Pēc būtības es vienmēr esmu bijusi Haritas vecākā kompanjone. Kad viņai palika septiņpadsmit gadu, es vairs nebiju tajā vecumā, kad obligāti nepieciešama kompanjone. Lai ko arī sacītu lords Olverstoks!

– Ko tad viņš saka? – tincināja Elizabete.

– Visnetīkamākās lietas, – atbildēja Frederika un iesmējās. – Viņš mani uzskata teju vai par vieglas uzvedības sievieti, jo, izejot no mājas, es neņemu līdzi kalponi! Tas taču ir absurdi. It kā es būtu nepieredzējusi meitene!

– Nē, tāda jūs neesat, tomēr atļaušos aizrādīt, ka vēl jau arī neesat ar vienu kāju kapā.

Frederika pasmaidīja.

– Atļaušos sacīt, neviena sieviete neatzīs, ka ar vienu kāju jau stāv kapā. Taču tas arī nav svarīgi. Būs visai nelāgi, ja mans tēvocis tagad nomirs, jo tādā gadījumā Harita vairs nevarēs apmeklēt šīm līdzīgas viesības. – Viņas acīs atkal uzzibsnīja smieklu dzirkstis. – Mīļais Dievs, cik gan derdzīgi tas skan! Bet, ja esi savu skaisto un mīļo māsu atvedusi uz Londonu tikai vienai sezonai, tad liekas netaisni, ja nav iespējams piepildīt visu ieplānoto tikai tālab, ka tēvocis, kuru mēs nepazīstam un kurš nemaz nav mūsu asinsradinieks, lai gan ir labs un godājams cilvēks, nomirst tik nepiemērotā brīdī!

Arī lēdijas Elizabetes acīs uzzibsnīja līdzīgas uguntiņas, tomēr viņa visai nopietni sacīja: – Jā, saprotu. Tas nudien būtu nevietā. Tomēr, ja viņš ir jūsu radinieks tikai tālab, ka ir precējies ar jūsu krustmāti, tad viņa aiziešanas gadījumā jums nāksies valkāt melnus cimdus, un tas arī būs viss.

– Bet dejot ar melniem cimdiem rokās! – iebilda Frederika.

Lēdija Elizabete mazliet padomāja. – Iespējams, jums taisnība. Par dejām gan es neesmu īpaši pārliecināta, bet zinu, ka mums nācās valkāt melnus cimdus, kad bija nomirusi kāda no mūsu tālajām radiniecēm, un mūsu māte bija izvedusi Luīzu sabiedrībā, kura, kā atceros, ik vakaru devās uz pieņemšanām. Lai gan jāteic, ka mani ne pārāk satrauc visas tās stīvās paražas. Man liekas, jūs tāpat.

– Man ir jādomā par tām manas māsas labā; kas lēdijai Elizabetei Dontrijai būs vien ekscentriska uzvedība, varētu tikt iztulkots kā nepiedodams pārkāpums, ja tas attiektos uz Haritu Merivilu, – aizrādīja Frederika.

Lēdija Elizabete nicīgi sarauca degunu. – Laikam jau taisnība. Tas nudien ir derdzīgi! Tad jau atliek vienīgi…

Viņu pārtrauca lēdija Džersija, kura piesteidzās klāt, iztiepusi rokas uz priekšu. – Elizabete! Mīļais Dievs, un man nebija ne jausmas! Kā gan tu uzdrīkstējies ierasties Londonā, mani nebrīdinājusi?

Tā nu Frederika pagāja tālāk, tā arī neuzzinājusi, ko, pēc lēdijas Elizabetes domām, viņai vajadzētu iesākt. Atlika vien cerēt, ka misters Neivenbijs, kurš godbijīgi bija lūdzis atļauju uzrunāt Haritu, spēs gūt panākumus un iekarot viņas mīksto sirdi. Harita izplūda asarās ik reizi, kad tika pieminēts viņa vārds, un tas lika domāt, ka šīm cerībām nebūs lemts piepildīties. Kad Frederika salīdzināja misteru Neivenbiju ar Endimionu, viņai bija grūti noticēt, ka Harita ar visām savām nieka smadzenēm tomēr ir tik dumja, ka dod priekšroku pamuļķajam skaistulim Endimionam, nevis tik godājamam jauneklim kā misters Neivenbijs.

Pirms dažām dienām Olmaka klubā Frederika tik ļoti sadusmojās par to, ar kādu dievināšanu Harita raudzījās uz Endimionu, ka visai skarbā tonī pieprasīja nepadarīt sevi par muļķi pieņemšanā pie Seftoniem.