– Nebūt ne, – pieklājīgi atbildēja Olverstoks.

– Tad jau labi. Priecājos to dzirdēt, jo es esmu nolēmusi apmeklēt visus savus senos draugus un arī izraudzīties īres māju nākamajai sezonai. Tev taču ir zināms, ka es grasos izvest sabiedrībā Kerolainu. Var jau būt, ka tu nezini… taču zināt tev gan vajadzētu. Turklāt man nepieciešama māja ar balles zāli; un, pats par sevi saprotams, man nav ne mazākā nodoma rīkot viesības kaut kur citur – tikai pašai zem sava jumta. Tev par to nav jāraizējas! Tas, ka tu šeit sarīkoji balli Džeinai Bakstedai, man bija milzīgs pārsteigums. Pat nesaprotu, kas tev bija uznācis.

– Nekas, – viņš atteica. – Mans nolūks bija izvest sabiedrībā Freda Merivila meitas. Vai tad tu nezināji, ka es esmu uzņēmies aizbildniecību par ļoti skaistu meiteni?

Lēdija Elizabete gan pūlējās savaldīties, tomēr tas neizdevās un viņa sāka smieties, jo lorda Olverstoka skatienā bija daudz zobgalības. – Protams, es to zināju. Cik tu gan esi neciešams cilvēks! Atzīšos, ka es vai miru no ziņkārības. Kā tas vispār varēja notikt?

– Gluži vienkārši. Vari to saukt par parāda nomaksu. Formāli es neesmu Merivilu aizbildnis, taču viņi ir uzticēti manai gādībai. Mazākais, ko varēju darīt, bija ievest to skaistuli sabiedrībā, un es to arī paveicu. Precīzāk sakot, pierunāju, lai viņa tiktu ievesta.

– Tu nu gan esi īsts dēmons! – atzinīgi noteica Elizabete. – Augusta man atrakstīja, ka Luīza, ieraudzījusi to tavu daiļavu, esot vai prātu zaudējusi no niknuma un vēl joprojām neesot īsti atguvusies. Un tā otra māsa? Vai arī viņa ir skaista?

– Nē, viņu ar Haritu ne salīdzināt nevar, – vienaldzīgi atteica Olverstoks. – Viņa ģimenē ir vecākā un rūpējas par visiem pārējiem. Cerams, tu saproti, ka mana aizbildnība ir vairāk tikai vārda pēc. Man ar viņiem nav sevišķi daudz darīšanu.

Šajā ne pārāk piemērotajā brīdī telpā ienāca Vikens un pavēstīja: – Ir ieradies māsters Felikss un vēlas sastapties ar jūsu gaišību. Vai ielaist viņu, milord?

– Pie velna! Kas tad viņam vajadzīgs? – izsaucās marķīzs, kuru jau māca nelāgas priekšnojautas. – Pasaki viņam, ka es… Nē, laikam jau būs labāk, ja satikšos ar viņu. Aicini! – Viņš paraudzījās uz māsu un skumji pasmaidīja. – Tagad tu iepazīsies ar jaunāko Merivilu, Eliza! Tas ir viens īsteni velnišķīgs radījums. – Viņš pagriezās, kad Vikena pavadībā ienāca Felikss. – Ko, Feliks? Kādās nepatikšanās šoreiz esi iekļuvis?

– Ser! – iesaucās zēns. – Nav nekādu nepatikšanu.

– Tad jau es atvainojos! Tātad tā ir vienkārši pieklājības vizīte? Eliza, iepazīsties, tas ir Felikss, viens no maniem aizbilstamajiem. Feliks, šī ir mana māsa Elizabete Kentmīra.

– Ak, es nezināju! Ak… Lūdzu, atvainojiet, kundze! – Felikss mulsi palocījās un bažīgi paraudzījās uz lordu Olverstoku. – Varbūt es atnākšu rīt, ser? Man nebija nodoma jums traucēt. Vikens neko nepateica, bet man ir pavēstāms kaut kas ļoti svarīgs.

Lēdija Elizabete, kā jau triju daudzsološu dēlu māte, uzskatīja, ka ir pienācis laiks iejaukties: – Tad jau tev nevajadzētu lieki tērēt laiku. Vai tā ir konfidenciāla lieta? Varbūt man aiziet un atstāt jūs ar lordu Olverstoku divatā?

Pēc jautrajām dzirkstelītēm lēdijas acīs sapratis, ka viņa ir visai pieņemama dāma, Felikss pavīpsnāja un sacīja: – Nē, kundze, pateicos. Ja šī lieta arī ir kon-si… konfidenciāla, tad pavisam nedaudz. Es ceru, ka jūs nevienam neko neteiksiet.

– Es zinu, kad nevajag runāt lieku, – ātri atsaucās lēdija.

– Nu, Feliks, stāsti! – mudināja lords Olverstoks. – Ja reiz tu neesi iekļuvis nepatikšanās, kas ir atgadījies?

– Runa ir par gaisa balonu, brālēn Olverstok! – pavēstīja Felikss, uzreiz ķerdamies pie paša svarīgākā.

Lēdija Elizabete nespēja novaldīties, taču viņai izdevās smieklus ātri pārvērst klepū; savukārt viņa gaišība lords balsī, kāda piedien cilvēkam, kas pieradis pie nelaimēm, noteica: – Redz kā? Nesaprotu, kā gaisa baloni varētu būt saistīti ar mani. Un, ja reiz runājam atklāti, arī ar tevi.

– Bet ser! – iesaucās satrauktais Felikss. – Jums taču jāzina, ka ceturtdien Haidparkā varēs vērot, kā paceļas gaisa balons.

– Lai kā arī būtu, man tas nebija zināms. Un atļaušos tev pavēstīt, ka gaisa baloni mani neinteresē. Ja biji nodomājis lūgt, lai es tevi aizvedu to paskatīties, tad mana atbilde ir strikti noliedzoša. Uz Haidparku tu lieliski vari aiziet arī viens pats. Mana pavadība tev nemaz nav nepieciešama.

– Tur jau tā lieta, ka nevaru! – Negaidot Felikss marķīzam pievērsa žēlabainu skatienu, viņa zilās acis kļuva miklas, un viņš nabaga bārenīša balstiņā izdvesa: – Lūdzu, brālēn Olverstok! Aiziesim kopā! Jums tas ir jādara! Tas… tas ir obligāti nepieciešams!

– Kālab tas ir tik obligāti? – lords taujāja, veltīdams satrauktajai Elizabetei mierinošu skatienu.

– Nu… jūs taču esat mans aizbildnis, un es… es pateicu brālēnam Bakstedam, ka jūs mani uzaicinājāt kopīgi turp aiziet! – Felikss ar atbruņojošu atklātību pavēstīja. Viņš uzsmaidīja marķīzam un piebilda: – Es zināju, ka jūs mani sapratīsiet, brālēn Olverstok. Jums taču arī nepatīk brālēns Baksteds.

– Kad es kaut ko tādu būtu sacījis? – apvaicājās lords.

– Nekad, taču man vajadzētu būt īstam muļķim, lai par to nenojaustu, – ar nicinājumu atbildēja Felikss. – Es jums stāstīju par lekciju, kādu brālēns Baksteds man nolasīja, kad es devos izbraucienā ar tvaikoni… Jūs sacījāt…

– Nav būtiski! – steigšus iejaucās marķīzs. – Kāda tad Bakstedam daļa gar tavu gaisa balonu?

– Viņš uzaicināja mūs visus aizbraukt kopā uz parku un paskatīties lidojumu. Visus, tikai ne Hariju! – atbildēja Felikss tādā tonī, it kā runātu par īstu katastrofu. – Tikai, lūdzu, nesakiet, ka tas ir ļoti laipni no viņa puses, kā to dara Džesamijs! Ja jums cilvēks nepatīk, tad taču nav nekāda prieka pieņemt viņa laipnības.

– Vistīrākā patiesība, – piekrita lēdija Elizabete. – Tad jau labāk, lai viņš vispār neizrāda nekādas laipnības.

– Jā, tieši tā! – Felikss noteica un atzinīgi pamāja ar galvu. – Turklāt es ļoti labi zinu, kas no tā visa galu galā iznāks. Džesamijs ieņems vietu uz bukas blakus kučierim, bet man nāksies sēdēt kopā ar brālēnu Bakstedu un klausīties, kā viņš māsām klāsta kaut ko par gaisa kuģošanu. It kā viņam par to vispār būtu kāda sajēga! To nu es nespētu izturēt, ser! – Pamanījis, ka Olverstoka lūpu kaktiņi nodreb, Felikss triumfāli iesaucās: – Es zināju, ka jūs sapratīsiet! Tieši tālab, kad es iegāju istabā, nezinādams, ka tur atrodas brālēns Baksteds, un Frederika man pavēstīja, ka viņš mūs uzaicinājis braukt kopā ar viņu, es atteicu, ka nevaru, jo mani jau esat uzaicinājis jūs, ser. Un… Ja Džesamijs sāks jums sūdzēties, ka man ir sliktas manieres, tad tā nemaz nav taisnība. Es ļoti pieklājīgi pateicos brālēnam Bakstedam, goda vārds! Tikai… ja jūs mani nevedīsiet uz parku, tad es vairs nevarēšu braukt kopā ar viņu, jo tas būtu pagalam nepieklājīgi!

– Un tu tikko apgalvoji, ka neesi iekļuvis nepatikšanās! Vai tava ģimene patiešām noticēja šai pasaciņai?

– Nē, nē! Frederika un Džesamijs, protams, saprata, ka es to visu esmu izdomājis. Pēc tam Frederika man aizliedza uzmākties jums ar lūgumiem. Bet es taču neuzmācos! Viņa teica, ka jums noteikti nebūšot interesanti vērot gaisa balona lidojumu, bet es esmu pārliecināts, ka jums tas sagādās patiku.

– Redz kā? – noteica marķīzs. – Vai zini, ko es tev sacīšu, riebīgi negodīgais zaļknābi…

– Protams, ka tas sagādātu patiku! – iejaucās lēdija Elizabete. – Es arī labprāt kaut ko tādu paskatītos. Nekad vēl neesmu redzējusi, kā debesīs paceļas gaisa balons! Dārgais Vērnon, tu taču nevarēji vien izdomāt, kā mani labāk izklaidēt, vai ne? Un tagad tu to zini. Aizved mani un Feliksu uz Haidparku skatīties gaisa balona lidojumu!

– Ak tu palaidnis! – Marķīzs atmeta ar roku. – Labi, lai notiek.

– Es jau Džesamijam teicu, ka jūs piekritīsiet! – laimīgi iesaucās Felikss. – Vai mēs brauksim ar jūsu faetonu?

– Tevi taču neinteresē ne faetoni, ne zirgi, vai ne? – ievaicājās lords Olverstoks. – Tev labpatiktu, ja es tevi uz Haidparku aizvestu ar tvaika lokomotīvi!

– Nenoliedzami, skaidrs, ka es to gribētu! – Feliksa acis priekā iemirdzējās par tādu iespēju. – Tikai tas nekādi nebūtu iespējams, ser! Tvaika lokomotīves brauc pa sliedēm, ser. Es jau vairs nemaz nespēju izturēt Džesamija lielību, jo jūs viņam atļāvāt izmantot savus zirgus. Būs ļoti labi, ja jūs šoreiz vedīsiet mani, bet ne viņu! – Piepeši zēnu pārņēma šaubas. Viņš paraudzījās uz lēdiju Elizabeti un piebilda: – Ja jums nebūs iebildumu, lēdij.

– Protams, ka es neiebildīšu. Man nemaz negribētos skatīties, kā debesīs paceļas gaisa balons, bet pašai sēdēt karietē bez svaiga gaisa malka, – viņa ātri atteica. – Turklāt citādi jau mēs nemaz nevarēsim parādīt brālēnam Bakstedam garu degunu.

Ar šādu atbildi lēdija Elizabete iekaroja vēl lielākas Feliksa simpātijas un apstiprināja zēna pārliecību, ka viņai nav nekādas vainas. Olverstoks gan mēģināja iebilst, ka faetoni nav paredzēti trim braucējiem, taču viņa aizrādījumi netika ņemti vērā un Felikss jau drīz devās projām, ļaudams lēdijai Elizabetei izbaudīt prieku un jautrību.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Nākamajā rītā lēdija Elizabete devās pie lēdijas Dževingtones. Varēja pabrīnīties un tomēr saprast, kālab lords Olverstoks interesējas par tik aizrautīgu jaunekli, bet, spriežot pēc Feliksa vārdiem, šī interese attiecās arī uz Džesamiju, kuram lords pat atļāva izmantot savus zirgus. Tas jau vairs nemaz tik saprotami nešķita, ja vien netika darīts tāpēc, lai izpatiktu daiļajai Haritai.

Lēdija Elizabete visu zināja pēc draudzenes vēstulēm, tomēr nepievērsa īpašu uzmanību Sallijas Džersijas pareģojumam, ka lords Olverstoks apprecēsies ar meiteni, kurai vēl nebija ne divdesmit gadu. Sallija apgalvoja, ka tieši tā vienmēr notiekot ar iesīkstējušiem vecpuišiem, tomēr Elizabete nešaubījās, ka savu brāli pazīst labāk nekā Sallija, tālab šādu hipotēzi uzskatīja par vistīrāko tenku paraugu.