Marķīzs domāja tieši tāpat, tikai to Džesamijam nepateica, vien pūlējās gaisināt zēna niknumu un paskaidroja, ka šāds pirkums diezin vai varētu kalpot par iemeslu ģimenes izputināšanai.

Lords tā patiešām uzskatīja un nedomāja, ka tāds neliels Harija izšķērdības uzplūds būtu pārmēru satraucis Frederiku.

Un tomēr lords Olverstoks nešaubījās par to, ka Frederiku kaut kas nomāc. Tā kā par marķīza dzīves svarīgāko uzdevumu tagad bija kļuvusi Frederikas dvēseles miera nodrošināšana, viņš nolēma noskaidrot iemeslu, kas meitenes skatienā lika parādīties saspringumam. Viņš uzlūdza māsas Merivilas, milordu un lēdiju Dževingtonus, kā arī misteru Pīteru Neivenbiju būt viņa viesiem operā; gadījumā, ja Augusta atteiktos, viņš bija gatavs uzaicināt savu māsu Luīzu. Bet šāda vajadzība neradās un izsauca izbrīnu gan pašam marķīzam, gan Augustas vīram, jo arī viņi īrēja ložu operā.

Pieklājīgā, tomēr visai garlaikotā sejas izteiksme bija precīzi aprēķināta, lai visi uzskatītu, ka viņš tikai pilda savu aizbildņa pienākumu. Viņam pat neradās nekādas grūtības iesaistīt Frederiku sarunā, nepievēršot nevēlamu uzmanību. Vajadzēja vien atvirzīties ložas dziļumā, lai atbrīvotu vietu Haritas apbrīnotājiem, kuri bija uzdrīkstējušies ierasties.

– Ceru, ka esat apmierināta ar mani, – marķīzs teica. – Ja tagad nedzirdēšu kaismīgus pateicības vārdus, sākšu uzskatīt, ka savus aizbildņa pienākumus esmu atstājis novārtā.

Kādu mirkli izskatījās, ka Frederika ir apjukusi, un marķīzs jau bažījās, ka viņa varētu pavaicāt: “Kā jūs to bijāt domājis?” Tomēr Frederika sacīja: – Es esmu jums ļoti pateicīga, ser! Man tikai gribētos… – Viņa nopūtās un piebilda: – Tagad, kad varat pavisam tuvu viņu vērot, vai jums nešķiet, ka viņš būtu pati piemērotākā kandidatūra Haritai?

Marķīzs paraudzījās uz misteru Neivenbiju, kurš neko nenojauta par šādām sarunām.

– Var jau gadīties. Kā lai es to zinu? Tāpēc jūs esat noraizējusies?

– Vispār jau ne. Es tikai vēlos, lai Harita būtu laimīga, ērti iekārojusies dzīvē.

– Kas tad ir jūsu raižu iemesls? – tincināja Olverstoks. – Ak, nekas tāds! Izņemot to, ka man laikam nāksies atlaist no darba ķēkšu, kura ļoti labi gatavo! Taču mana ekonome apgalvo, ka viņa nesamērīgi daudz izlietojot džinu. Nav nekāds brīnums, ja es izskatos mazliet satraukta. Un tomēr es ceru, ka tā nemaz nav.

– Par to gan neraizējieties! Tie, kas jūs nepazīst pārāk labi, visticamāk, nemaz neko nav pamanījuši, bet nepieciešamības gadījumā jūsu izdomātais stāstiņš par ķēkšu varētu viņus pilnībā piemuļķot.

– Tas nemaz nav izdomāts! – sašuta Frederika.

– Pieņemsim, ka tā. Un tomēr ķēkša nevarēja jūs tik dziļi satraukt. Varbūt jūs, līdzīgi Džesamijam, bažījaties par to, ka Harija pirkums varētu jūs izputināt?

– Mīļais Dievs! Protams, nē! Atzīstos, es neatbalstu šo Harija pirkumu, jo, manuprāt, viņam nav ne jausmas, cik izmaksās savas ekipāžas uzturēšana Londonā, bet, ticiet, tas mani nebūt neuztrauc. Vai Džesamijs jums izstāstīja? Būtu labi, ja jūs viņam paskaidrotu, ka ne jau viņš būs īstais, kas pamācīs Hariju.

– To es jau izdarīju, – attrauca marķīzs.

– Paldies! Jūsu vārdos Džesamijs ieklausās vairāk nekā jebkurā citā, tālab ceru, ka nākamreiz viņš neskatīsies uz brāli tik pārmetoši.

Olverstoks mazliet iepleta acis.

– Nākamreiz? Tas nozīmē, ka Harijs ir aizbraucis?

– Jā, uz pāris dienām. Īsti nezinu, bet laikam kopā ar saviem draugiem, – bezrūpīgā tonī paskaidroja Frederika.

– Tad, lūk, kas par lietu! – pasmīnēja marķīzs.

– Nemaz arī ne! Kā gan jūs varat runāt tādas aplamības?

– Vai pēc šī pārmetuma uzklausīšanas man pieklājīgi jāpaklanās? Varbūt jūs vēlētos, lai nomierinu jūs? – Kad Frederika jautājoši paraudzījās marķīzā, viņa smaids kļuva platāks. – Jūs esat ārkārtīgi laba māsa un neiebilstat, ka Harijs pavada laiku kopā ar draugiem, tomēr baidāties, ka viņš varētu iekļūt nelāgā kompānijā, vai ne? Tādā gadījumā varat būt mierīga. Pats personīgi es neesmu pazīstams ar jauno Pīplovu, taču, spriežot pēc dzirdētā, viņa sabiedrību nekādi nevar nosaukt par sliktu. Nemaz nešaubos, ka viņi ar Hariju pastrādā gana daudz muļķību, tomēr viņu vecumā tas nav nekas neparasts. – Pēc mirkļa, mazliet pasvārstījies, Olverstoks piebilda: – Kad mēs pirmo reizi tikāmies, Frederika, jūs atklāti man pastāstījāt par savu tēvu, tādēļ es uzdrīkstēšos būt drosmīgs un apgalvot, ka jums nav pamata raizēm. Protams, viņiem piemīt zināma līdzība, tomēr ir arī atšķirīgais, un pats galvenais ir tas, ka Harijs nav kaislīgs spēlmanis. Vai tagad jūs varēsiet mazliet nomierināties? Frederika pamāja ar galvu un klusām sacīja: – Jā, paldies! Man jāatzīstas, ka līdzīgas domas patiešām iešāvās man prātā, lai gan es nemaz nespēju nojaust, kā jums par tām tapa zināms. – Viņa pasmaidīja un noteica: – Jūs esat ļoti labs, un es jums no sirds pateicos, jo īpaši par laipnību, ko izrādāt maniem brāļiem. Nezinu, kālab jums vajadzētu interesēties par Hariju, kurš pat nepūlas tēlot jūsu aizbilstamo, tomēr vienalga – paldies!

Marķīzs varēja paskaidrot iemeslu, kālab uzskata par savu pienākumu iedziļināties Harija dzīvē, tomēr neko nepateica, jo baidījās nonākt bīstami tuvu kādam citam paziņojumam, ko bija stingri nolēmis vārdos neietērpt. Frederika viņam ļoti patika, tomēr viņš negrasījās precēties un ne par ko uz pasaules nebūtu ar mieru likt viņai piedzīvot kaut mazāko pazemojumu. Padomājis ciešāk, Olverstoks saprata, ka viņa savaldībai ir arī vēl cits iemesls – bailes pazaudēt Frederiku uz visiem laikiem. Viņš atcerējās, ka reiz bija noskūpstījis viņas roku un pat tik sīks uzmanības pierādījums bija licis viņai it kā mazliet atsvešināties. Gandrīz uzreiz viņam tomēr izdevās atgūt iepriekšējās pozīcijas, tomēr viņas attieksmē nebija manāmas ne mazākās pazīmes tam, ka viņa vēlētos kaut ko vairāk par draudzību.

Marķīzam tā bija gluži jauna pieredze. Līdz šim sievietes tik uzstājīgi pūlējās piesaistīt viņa uzmanību, ka viņš pat iedomāties nevarēja kādu, kura atraidītu viņa bildinājumu. Taču Frederika nepūlējās ievilināt lordu lamatās, un viņš nešaubījās, ka šī sieviete neprecētos ne ar viņu, ne kādu citu vīrieti, ja laulību iemesls varētu būt tikai nauda vai augsts sabiedriskais stāvoklis. Turklāt lords Olverstoks vispār nebija pārliecināts par to, ka Frederikai patīk pietiekami, lai abi apprecētos. “Apsveicu!” marķīzs nodomāja un šķībi pasmaidīja. Vai tikai uzvaras pār tik daudzām daiļām sievietēm viņu nav pārvērtušas par pašapmierinātu nelgu, kurš sevi uzskata par neatvairāmu?

Pagāja vairākas dienas, bet marķīzs joprojām vēl nebija ticis skaidrībā ne par sevi, ne Frederiku. Todien viņš atgriezās mājās un ieraudzīja, ka priekšnams ir gluži vai aizkrauts ar ceļa somām un cepuru kārbām, divi kalpi pa kāpnēm nes augšā lādi, bet viņa virssulaiņa sejā saimnieko tēvišķas labvēlības izteiksme.

– Kas, pie velna, te… – izsaucās Olverstoks.

– Milēdija Elizabete, milord, – paskaidroja Vikens, paņemdams no marķīza cepuri un cimdus. – Gluži kā senajos laikos. Viņa ieradās apmēram pirms divdesmit minūtēm.

– Lūk, kā? – drūmi pārvaicāja lords.

Lēdija Elizabete, “nabaga Eliza”, kura apprecējās ar gluži vienkāršo misteru Kentmīru, tajā brīdī iznāca no bibliotēkas, joprojām ģērbusies ceļojuma tērpā, un laipni sacīja: – Jā, dārgo Vērnon! Es esmu ieradusies! – Lēdija Elizabete piegāja pie marķīza. Viņa bija gara auguma sieviete, vecuma ziņā daudz tuvāka Olverstokam nekā abas pārējās māsas, turklāt bija viņam ļoti līdzīga; viņai piemita vairāk dzīvīguma un mazāk grācijas. – Cik elegants tērps! – Viņa pasmaidīja. – Tev kā jau allaž viss ir tikai vislabākais.

– Diemžēl nevaru atbildēt tev ar to pašu. – Marķīzs viegli noskūpstīja māsas vaigu. – Kas tev uz galvas? Tā jau ir nevis cepure, bet īsta vārnu ligzda! Tu izskaties pēc plukatas, Eliza! Kas pamudinājis tevi atbraukt uz Londonu?

– Nu saprotams, ka mana cepure! Man pavisam noteikti ir jāiegādājas jauna. – Ar ilgpilnu skatienu viņa paraudzījās uz Olverstoku un noteica: – Ak, ja es varētu atļauties vēl arī jaunu kleitu, brālīt…

Tā kā vienīgais iemesls, kālab vecāki tomēr piekrita Elizas laulībām ar “tikai misteru Kentmīru”, bija šā kunga vērā ņemamais kapitāls, Olverstoks neļāvās piemuļķošanai. Iestūmis māsu bibliotēkā, viņš aizvēra durvis un teica: – Kaut mazliet pieklājības, Eliza, lūdzu!

Viņa atkal iesmējās.

– It kā Vikenam par mums jau tāpat nebūtu zināms pilnīgi viss! Jā, starp citu, kā tad klājas mūsu dārgajai māsai Luīzai?

– Jau vairāk nekā nedēļu man nav bijusi nepieciešamība ne redzēt viņu, ne klausīties viņā. – Lords piemiedza acis un uzmanīgi nopētīja māsu. – Un, ja nerunājam par cepuri… kāds ir tavas ierašanās iemesls?

– Cepuri nekādi nevar nepieminēt, – iebilda lēdija Elizabete. – Man ir jāizveido arī jauna frizūra un vispār jāpacenšas pieskaņoties pēdējās modes prasībām. Lai gan pats īstākais iemesls, kas mani atveda uz Londonu, ir kaut kas tāds, par ko tu bieži vien žēlojies. Garlaicība!

– Lauku miers tev uzdzinis garlaicību?

– Ja tu reizēm izrādītu kaut mazāko interesi par savas māsas bērniem, – stingri aizrādīja viņa, – tad nestāstītu man par mieru. Gada sākumā trīs mani bērni cits pēc cita pārslimoja garo klepu. Tiklīdz pēdējam beidzās klepus, tā Kerolaina saslima ar vējbakām! Viņas vecumā! Un aplipināja arī Tomu un Mēriju. Pēc tam Džons no Ītonas atveda kaut kādu briesmīgu infekciju, kuru pārslimot nācās visiem, pat Džonam! Labāk būtu, ja arī es būtu saslimusi, vismaz tas neliktos tik nomācoši! Kā uzticama sieva un māte es paliku mājās, līdz viņi visi izveseļojās, bet pēc tam sakravāju somas, iekams kāds atkal būtu paspējis pasūdzēties par jauniem citas slimības simptomiem, vai, nedod Dievs, salauzis kāju!

Marķīzs pasmaidīja, tomēr nenovērsa skatienu no māsas. – Un cik ilgi tu plāno šeit uzkavēties? – viņš apvaicājās.

– Dieviņ mīļais! Kā es to varu zināt? Nedēļu, bet varbūt divas. Vai tas ir tik būtiski? Tu jau gribi, lai braucu projām?