žordžeta Heiere - Frederika

Atcerējusies šo starpgadījumu un apspiedusi smieklus, Frederika sacīja: – Ļoti iespējams, ka jums taisnība, brālēn. Taču, ja es izietu pie vīra, tad ne jau tālab, lai nodrošinātu saviem brāļiem mentora pakalpojumus.

– Es par to ieminējos, jo man likās, ka jūs varbūt… labvēlīgāk izturēsieties pret manu piedāvājumu.

Bikluma pieskaņa lorda Baksteda balsī aizkustināja Frederiku, tomēr viņa noraidoši papurināja galvu. Kad viņš sāka ar izsmalcināti augstām frāzēm slavēt Frederikas raksturu, kurš sākotnēji esot radījis sajūsmu, bet pēc tam arī kaismīgu vēlēšanos iegūt šo sievieti par sievu, viņa bija noskaņota jau striktāk. – Es esmu jums, brālēn, ļoti pateicīga, taču, lūdzu, neturpiniet! Padomājiet vien, kā pret šādu savienību izturētos jūsu māte.

Lords sadrūma, nopūtās un samērā stingri atbildēja:

– Ceru, ka man nevar pārmest nepietiekamu cieņu pret māti, taču šādos jautājumos vīrietim jālemj tikai pašam.

– Nē, nē! Jūs nedrīkstat pieļaut, ka viņa piedzīvo vilšanos, izvēloties nepiemērotu laulību partneri. Atcerieties vien, kādas cerības viņa par jums lolo!

– Nedomājiet, ka es esmu aizmiris savu dēla pienākumu. Pirms izteicu jums bildinājumu, es ilgi un rūpīgi visu pārdomāju, – ļoti nopietni atbildēja lords.

Frederikas acīs uzzibsnīja liesmiņas. – Pats par sevi saprotams, ka es tā nemaz nedomāju! Jūsu bildinājums man šķiet ārkārtīgi glaimojošs, tikai lieta tāda, ka es vispār negrasos iziet pie vīra, jo man nemaz negribas šķirties no savas brīvības. Mans pašreizējais stāvoklis ir man daudzkārt piemērotāks nekā atrašanās jūsu sievas kārtā. Par to varat būt drošs!

Baksteds izskatījās nelaimīgs un labu brīdi klusēja. Pēc zināmām pārdomām viņš tomēr pasmaidīja un sacīja:

– Es esmu rīkojies pārmēru steidzīgi, kā jau iemīlējies cilvēks. Ir skaidri manāms, ka līdz šim jūsu domas vienmēr bija pievērstas tikai ģimenei un par pašas nākotni jums nav bijis laika padomāt. Pašlaik es vairs nesacīšu neko, tomēr jums jāzina, ka neesmu atmetis cerības.

Pēc tam viņš devās projām, bet Frederika cēlsirdīgi neizstāstīja Haritai par šo gadījumu. Un par mistera Mortona bildinājumu viņa vispār nevēlējās nevienam stāstīt, jo šis kungs viņai pārāk patika un nešķita jauki apspriest ar kādu citu viņa neveiksmi. Frederika viņa bildinājumu atvairīja tik maigi, cik vien spēja, tomēr viņš žēlabaini izdvesa: – Tieši no tā jau es baidījos! – Jaunās sievietes acīs uzzibsnīja jautras uguntiņas.

– Un tagad jūs grimstat nomāktībā?

– Protams!

– Bet vienlaikus jūs jūtat arī zināmu atvieglojumu. Atzīstieties, tā taču ir?

– Zvēru, ka tā nav, mis Merivila!

– Tad jau vēl jutīsiet, – viņa drošināja. – Jūs taču neapšaubāmi zināt, cik lieliski ir būt vecpuisim un cik kaitinoši liksies būt piesietam pie sievas brunčiem.

Mortons sāka smieties, tomēr noliedzoši papurināja galvu. – Es nudien neiebilstu būt piesiets pie jūsu brunčiem.

– Vai arī uzņemties manu brāļu mentora lomu? – ironiski pavaicāja Frederika. – Jums nāktos viņus pieciest savā mājā.

– Jā… Lai gan… viņi taču varētu dzīvot pie sava vecākā brāļa.

– Nē, nē. Nabaga Harijs! Viņi ātri vien novestu brāli līdz izsmisumam. Viņš šādam uzdevumam vēl ir pārāk jauns un diezin vai spētu no zēniem pieprasīt nepieciešamo paklausību un panākt cieņu. Un ar Džesamiju viņš sastrīdētos jau pēc pirmās nedēļas.

– Saprotu. Es atzīstos, ka neko nezinu par zēnu audzināšanu, tomēr es darītu visu, kas manos spēkos, – drosmīgi apgalvoja misters Mortons.

Frederika iesmējās un pastiepa viņam pretī roku. – Lai gan jums, jau iedomājoties vien par kaut ko tādu, asinis stingst dzīslās! Mans dārgais draugs, jūs esat tik ļoti laipns! Es jums pateicos! Jūs nu gan būtu pamatīgi iekritis, ja es pieņemtu jūsu bildinājumu. Tikai es to atraidu, tāpēc varat dzīvot pavisam mierīgi.

Viņš paņēma Frederikas roku un noskūpstīja to.

– Diemžēl tas nebūs tik vienkārši. Vai es vismaz drīkstu uzskatīt, ka esmu jūsu draugs?

– Pilnīgi noteikti. Es ļoti ceru uz to, – no sirds atbildēja Frederika.

Kad misters Mortons bija aizgājis, Frederika vairs nevaldīja smieklus, tomēr tie nebija ļauni. Lai gan baiļu izteiksme tikai uz īsu mirkli parādījās mistera Mortona sejā, tā pilnībā apstiprināja Frederikas pārliecību, ka jau pavisam drīz viņš pateiksies debesīm par to, ka joprojām ir brīvs. Doma par to, kā būtu, ja šā kunga mierīgo ikdienu satricinātu divu tik nevaldāmu jaunekļu klātbūtne, likās visai amizanta. Tikai Baksteds būtu gatavs ņemt savās rokās Feliksa un Džesamija audzināšanas grožus. Tiesa, Olverstokam tas izdevās, pat neradot ne mazāko naidīgumu, jo zēni uzskatīja marķīzu par visādā ziņā cienījamu cilvēku. Frederika aizgainīja šos prātojumus. Viņa bija apņēmusies nedomāt par Olverstoku. Tiesa, tas nemaz nebija tik viegli. Vai pats marķīzs to zināja vai nezināja, taču viņam bija radusies kaitinoša spēja ielauzties Frederikas prātā, bet viņa saprata, ka nedrīkst to pieļaut, jo tas pie nekā laba nenovestu. Frederika uzskatīja, ka viņai ir pietiekami daudz veselā saprāta un lepnuma, lai nekļūtu par kārtējo Olverstoka upuri. Marķīzs bija vēl zvērinātāks vecpuisis salīdzinājumā ar Dārsiju Mortonu, kuram krūtīs pukstēja kvēla sirds. Olverstokā nebija ne siltuma, ne maiguma. Viņš spēja izrādīt laipnību un pakalpot, ja viņam to gribējās; viņš spēja būt arī visapburošākais sarunbiedrs, tomēr viņa attieksme pret māsām un visiem, kas viņu garlaikoja, bija gluži vienkārši nežēlīga. Olverstoks bija smaga rakstura cilvēks, ļauns un egoistisks. Turklāt vēl arī izvirtulis. Tā vismaz apkārējie melsa. Iespējams, ka šīs runas bija patiesas, lai gan attieksmē pret Frederiku un Haritu viņš nekad neatļāvās neko lieku. Tiesa, bija kāda reize, kad marķīza izturēšanās līdzinājās flirtam, taču Frederika nosprieda, ka ir kļūdījusies. Lai arī viņš piekrita kļūt par Haritas un Frederikas aizbildni tikai tālab, ka vēlējās pakaitināt savu māsu Luīzu, tomēr patiesības labad jāatzīst, ka viņš izrādīja īpašu laipnību Džesamijam un Feliksam arī.

Frederika atcerējās braucienu uz Hemptonkortu, kura laikā marķīzs, visticamāk, bija neciešami garlaikojies, un gatavību palīdzēt, lai Lufru izglābtu no priekšlaicīgas nāves, kā arī pieredzi, kādu viņš izrādīja, atrisinot situāciju ar Džesamija nelāgo braucienu. Viņa rīcībā šajos gadījumos nebija iespējams saskatīt ne mazākās norādes uz kādiem slēptiem motīviem. Olverstoks izturējās tik cēlsirdīgi, it kā patiesi būtu viņu aizbildnis, un tādēļ Frederika nemanot bija sākusi viņu uzskatīt par tādu un lūdza palīdzību, ja gadījās sastapties ar kādiem sarežģījumiem. Tas viņai likās kaitinoši, jo nekad agrāk viņa nebija meklējusi atbalstu vai padomu pie svešākiem cilvēkiem. Frederika saprata, ka nedrīkst pārāk paļauties uz marķīza palīdzību, tādējādi kļūstot no viņa aizvien atkarīgāka, jo pretējā gadījumā viņa varētu zaudēt pati savu spēku un enerģiju. Viņai nezināmu iemeslu pēc draudzība ar Meriviliem marķīzam šķita interesanta, taču jebkurā mirklī tas varēja mainīties; viņam kļūtu garlaicīgi, un viņš rūpes par Meriviliem aizmirsīs tikpat viegli, kā bija tās uzņēmies.

Galu galā, ko tad viņa īsti zināja par šo cilvēku? Pilnīgi neko. Viņa nezināja pat to, vai lordam Olverstokam viņa šķiet patīkamāka nekā pārējās. Nereti Frederikai likās, ka tā patiešām ir, bet reizēm, kad marķīzs kādā pieņemšanā atrada tikai tik vien laika, lai pārmītu ar viņu dažas nenozīmīgas frāzes, sāka šķist, ka lordam viņa ir pilnīgi vienaldzīga. Visticamāk, tā arī bija. Ja reiz Olverstokam ātri apnika visžilbinošākās skaistules, kuras turklāt bija gatavas pieņemt viņa uzmanības pierādījumus, tad cik garlaicīgai vajadzēja šķist lauku māsīcai, kura nemaz neizcēlās ar īpašu daili, turklāt nebija pirmajā jaunības plaukumā.

Kad Frederika iedomājās par misis Perikūmu vai ļoti piemīlīgo atraitni, kas tika uzskatīta par lorda pēdējo aizraušanos, viņai nācās vien nobrīnīties, kāpēc marķīzs joprojām turpina interesēties par viņu pašu. Frederika nekādā ziņā nenoticētu tam, ka viņa strauji un neatvairāmi kļūst par marķīza apsēstību.

Marķīzs tostarp izturējās neierasti piesardzīgi, pūlēdamies nedot pamatu kādām tenkām.Viņš labi zināja, cik nelāga reputācija viņam ir, un saprata, cik šokējošas runas sāksies, ja kāds pamanīs, ka viņš izrāda interesi par vecāko mis Merivilu. Viņš gluži neraksturīgi sev pūlējās pasargāt Frederiku no ļaunām un skaudīgām mēlēm. Lai apmierinātu baumotāju interesi par to, kālab viņš sācis pieņemt tik daudzus uzaicinājumus uz dāmu namiem, kuros agrāk nebija biežs viesis, Olverstoks tēloja aizraušanos un flirtu ar misis Ilfordu, lai arī labi zināja, ka skaistās atraitnes vērība neatpaliek no dailes. Marķīzu gan dēvēja par brunču mednieku, tomēr viņš nevēlējās lauzt sirdis un tālab par savas intereses objektiem nemēdza izvēlēties naivas muļķītes. Ja kāda skaistule sāka pārāk aktīvi izrādīt savu pieķeršanos, lords izmantoja efektīvu, tomēr visai nežēlīgu metodi – kaismīgi flirtēja lēdijas māsu klātbūtnē, bet nākamajā reizē pat nespēja atcerēties šīs favorītes vārdu. Cietsirdīgās taktikas dēļ meitu mātes sāka marķīzu uzskatīt par bīstamu un brīdināja savas atvases piesargāties un neņemt vērā viņa izrādītos uzmanības apliecinājumus. Pāris reižu viņas pat lūdza, lai misters Mortons parunā ar savu labāko draugu, taču saņēma vien nicinājuma pilnu smīnu un salti izteiktu cerību, ka meita esot atalgota pēc nopelniem un šo to varbūt arī iemācījusies.

Jau kopš parādīšanās sabiedrībā marķīzs tika uzskatīts par izdevīgu partiju, taču gadu gaitā nebija apguvis spēju mierīgi uztvert šo situāciju, paciest māmiņu vērptās intrigas, meklējot piemērotu līgavaini, vai uzjautrināties par veidiem, kādos viņu godkārīgās meitas pūlējās pievilināt precinieku.

Atklājis, ka viņa pirmā mīlestība būtu gatava ņemt par vīru pat kupraini, ja vien viņš būtu ļoti bagāts un ar augstu sabiedrisko stāvokli, Olverstoks ar katru dienu kļuva aizvien ciniskāks un trīsdesmit septiņu gadu vecumā bija tikpat gatavs apprecēties, kā ielēkt Temzā un noslīcināties. Un tad viņa dzīvē parādījās Frederika.