Tajā brīdī Harijs jau no sirds nožēloja, ka izslēgts no koledžas. Biedējoši netīkami acu priekšā rēgojās iespēja tikt iejauktam situācijā, no kuras viņš visiem līdzekļiem vēlētos izvairīties.

– Jā, – viņš novilka, – tikai es neredzu, ko te varētu iesākt.

Kā izskatījās, arī Haritai pašai nebija visai skaidra priekšstata par pasākumu plānu, jo viņa gan lūdzās, lai brālis neko nestāstītu Frederikai, gan sacīja, ka viņš varētu Frederiku pārliecināt laipnāk izturēties pret Endimionu un aizliegt viņai vērsties pie Olverstoka pēc palīdzības.

Harijs pat iztēloties nespēja, ka varētu aizliegt Frederikai rīkoties vai arī jebko citu, taču nesāka par to stāstīt Haritai. Un arī par to, ka Frederika diezin vai klausīs mēģinājumiem viņu pierunāt. Toties viņš pateica Haritai, ka darīs visu, kas būs viņa spēkos. Šo solījumu viņš izpildīja uzreiz, kad radās tāda iespēja; viņš pavēstīja Frederikai, ka nemaz nebrīnītos, ja tik lielisks puisis kā Endimions izrādītos visai pieņemams līgavainis Haritai.

– Lielisks puisis! – izsaucās Frederika. – Tikai tālab, ka pārzina zirgus un medību suņus? Kā gan tu vispār vari runāt tādas muļķības, Harij? Endimions taču ir vienkārši izskatīgs nejēga!

– Viņam to prātu nemaz tik ļoti nevajag! – teica Harijs. – Turklāt es jau nemaz neteicu, ka viņam tā ir ļoti daudz. Fredij, mūsu Haritai tā prātiņa nav necik vairāk!

To nu Frederika noliegt nevarēja, bet piebilda: – Jo lielāks iemesls, lai viņa izietu par sievu pie kāda gudrāka cilvēka. Lūdzu, Harij! Nepamudini viņu uz tik muļķīgu soli! Tu taču pazīsti Haritu. Iespējams, ka Endimiona izskats ir viņu aizrāvis, jo viņš nudien ir ļoti pievilcīgs jauneklis, turklāt viņas priekšā stājies savā vislabākajā formā… Taču pietiks Haritai kādu laiku ar šo jaunekli nesastapties, un viņš ātri būs aizmirsts. Vai tu no tiesas novēli savai māsai laulību ar tukšgalvi un niecību, kuram nav ne pieklājīga īpašuma, ne arī nākotnes perspektīvu?

– Tā gluži es neteiktu, – attrauca Harijs. – Viņš taču ir Olverstoka mantinieks, vai ne?

– Jā, pašlaik tiešām ir, bet… kad Olverstoks apprecēsies un viņam pašam būs dēli, kas notiks tad, saki?

– Ak, es nudien nedomāju, ka tā notiks, – sacīja Harijs. – Viņš jau ir diezgan vecs, vai ne?

– Vecs? – Frederika iesaucās. – Ja tu par vecu uzskati trīsdesmit septiņus gadus vecu vīrieti, tad tu esi vēl nenobriedušāks, nekā man šķita! Viņš patlaban ir pašā spēku briedumā.

Mazliet pārsteigtais Harijs tikai noteica: – Lai vai kā, nekāda zaļā jaunība gan viņam vairs nav. Un man vispār likās, ka Olverstoks ir iesīkstējis vecpuisis. Pieņemu, ka visus šos gadus par viņu cīnās daudzas sievietes.

– Tas ir pat ļoti iespējams, – vienaldzīgi attrauca Frederika un uzreiz pavaicāja, vai Harijam nešķiet, ka ideāls vīrs Haritai būtu misters Neivenbijs, kurš nāk no labas ģimenes, ir turīgs un krietni audzināts.

Diemžēl Harija viedoklis par šo puisi nebija visai cildinošs. Tā kā viņš pats netiecās sekot katram modes untumam, tad arī tik neliela nosliece uz švītīgumu, kāda piemita misteram Neivenbijam, viņam likās pārmērīga.

– Tas āksts? – iesaucās Harijs. – Ceru, ka Haritai pietiks saprāta neprecēties ar tādu. Desmit tādu kā viņš nav viena Dontrija vērti!

Frederika skaidri zināja – viņai neizdosies pārliecināt brāli par to, ka aizraušanās ar sportu nav pati labākā rakstura iezīme, ko varētu vēlēties topošajam vīram, tālab neko neteica. Māsas savaldība palīdzēja Harijam uzturēt sevī pārliecību, ka pienākumu pret Haritu viņš ir izpildījis un nu ar tīru sirdsapziņu var pievērsties svarīgākām lietām.

Pati būtiskākā no tām bija Olverstoka vizītkartes nogādāšana Bondstrītas trīspadsmitajā namā, kur Džons Džeksons jau daudzus gadus vadīja pašaizsardzības kursus. Harijs pat vēl nebija piedzimis, kad Džeksons vienā no savām pēdējām cīņām desmit ar pus minūtēs uzvarēja izcilo Mendosu, tomēr – līdzīgi citiem amatieriem un vēl jo vairāk profesionāļiem – jauneklis spēja aprakstīt visos sīkumos katru raundu šajā un divās iepriekšējās cīņās. Harijs tikpat labi zināja arī to, cik īpašu stāvokli ieņem šis cilvēks, kurš, pateicoties patīkamajām manierēm un lieliskajām prāta spējām, tika iesaukts par Džentlmeni. Ikviens, kas bija samaksājis nepieciešamo naudas summu, varēja Bondstrītas trīspadsmitajā numurā apgūt cīņas paņēmienus, toties izpelnīties Džentlmeņa Džeksona uzmanību pa spēkam bija tikai retajam; Harijs, bruņojies ar Olverstoka vizītkarti, cerēja tieši uz to. Ja arī Harijam sākotnēji bija kādas šaubas par šā papīrīša vērtīgumu, tad tās izgaisa, redzot, ar kādu cieņu to izpēta viņa daudz pieredzējušais draugs misters Pīplovs, kurš pavēstīja, ka amatieru vidē Olverstokam esot pieredzējuša boksera slava un viņš esot prasmīgs arī vairākos citos sporta veidos. Turklāt viņš esot arī izcili elegants un ģērbjoties ar neatkārtojamu stila izjūtu, lai gan nepiederot pie modes līdzskrējējiem. – Viņš pats ir radījis savu īpašu stilu, – piebilda mistrers Pīplovs, kurš bija pārāk jauns, lai zinātu, ka marķīzs par savu paraugu bija izvēlējies misteru Bramelu. – Viņš nekad nevienu neatdarina. Turklāt viņš ir neticami augstprātīgs, domā, ka ir pārāks par visiem citiem un, ja nepieciešams, var jebkuru nolikt pie vietas.

– Vai tev viņš patīk? – vaicāja Harijs.

– Man? – sašutis iesaucās misters Pīplovs. – Mīļais Dievs, Harij! Es taču viņu pat nepazīstu. Es vienkārši tev atstāstīju, ko ļaudis runā.

– Nu, mani marķīzs pie vietas necentās nolikt, bet mani jaunākie brāļi kā vienā mutē apzvēr, ka viņš esot lielisks, un nemaz no viņa nebaidās.

– Ak, jā! Tu taču esi viņa radinieks, vai ne?

– Jā, taču tam nav nozīmes. Viens no viņa māsasdēliem Gregorijs Senfords vai Sendridžs… es īsti neatceros… arī esot mūsu radinieks… staigā pakaļ manai māsai Haritai, un, kā man šķiet, viņš pazīšanos ar marķīzu izrāda, vien paklanoties. Un es iedomājos… – Harija vaigs apmācās. Misters Pīplovs, kurš izcēlās ar īpašu taktiskumu, nemudināja draugu runāt tālāk, bet pēc dažām minūtēm Harijs turpināja: – Man godīgi jāsaka, Bārnij, ka, ņemot vērā visu, ko lords darījis manu brāļu labā un arī manā, kad iedeva šo kartīti… es netieku vaļā no aizdomām, ka arī viņš tomēr labprāt gribētu ciešāku pazīšanos ar Haritu.

Viņa draugs, kurš jau bija ieguvis zināmu slīpējumu augstākajā sabiedrībā, pašūpoja galvu un sacīja: – Nezin vai. Viņš taču ir Haritas aizbildnis. Kālab gan viņam tas būtu vajadzīgs? Ja nu vienīgi tālab, ka viņš gribētu precēties ar tavu māsu.

– Ja arī grib, tad noteikti ne ar Haritu. Viņa teic, ka lordam vairāk pie sirds esot Frederika, taču arī to viņš neizrāda kaut kā ļoti īpaši. – Harijs pasmīnēja. – Kas to būtu domājis? Frederika! Es jau neko nesaku, viņa ir lieliska meitene, un viņai viss ir kārtībā ar saprātu arī, taču apprecēties diezin vai kādreiz viņai izdosies! Māsu neviens vēl nekad nav bildinājis! Viņa nav no tām, kuras prec.

Tomēr gan Harijs gan Harita maldījās. Vecākā mis Merivila jau bija uzklausījusi divus visai izdevīgus precību piedāvājumus – no lorda Baksteda un no mistera Dārsija Mortona, turklāt lordam Olverstokam viņa patika daudz vairāk nekā tikai mazliet. Un tomēr arī pati Frederika uzskatīja, ka laulība nav domāta viņai, un tā arī pateica lordam Bakstedam, atvairot viņa piedāvājumu. Frederika paziņoja, ka viņa ir dzimusi, lai būtu krustmāte. Lords Baksteds tikai pasmaidīja un noteica: – Vai tik jūs nevēlējāties sacīt “māsa”?

– Jā, patlaban jā. Bet es ar nepacietību gaidu laiku, kad rūpēšos par saviem māsasbērniem, ja, piemēram, viņu vecāki vēlētos doties kādā ceļojumā.

Lorda Baksteda smaids kļuva vēl platāks.

– Nemaz nešaubos, ka jūs būsiet pati mīļākā krustmāmiņa uz pasaules, jo jūsu možais raksturs apburs bērnus, gluži tāpat kā tas apbur pieaugušos. Bet… ja jūs paskatītos uz visu mazliet nopietnāk, jums taču nāktos atzīt, ka vīrs jums kā māsai varētu izrādīties arī priekšrocība. Jums ir trīs brāļi. Es zinu, ka Harijs ir jau pilngadīgs, tomēr šaubos, ka pat viņš ir tik ļoti nobriedis, lai pilnīgi iztiktu bez pieredzējušāka cilvēka padoma. Un jūs ar jums piemītošo drosmi un cēlumu, kas manī raisa apbrīnu, esat uzņēmusies atbildību par viņiem. Bet vai patiešām sieviete, pat tik mīloša un gudra kā jūs, allaž spēj izpildīt šo uzdevumu? Diezin vai. Atļaušos izteikt pieņēmumu, ka jūs visai bieži ilgojaties pēc vīrieša palīdzības un atbalsta.

– Nē, – noliedza Frederika, – zēni man paklausa.

– Diezin vai to var nosaukt par paklausību, ja viens no viņiem patstāvīgi dodas ceļojumā pa upi, bet otrs izīrē bīstamu braucamrīku un, kā jau bija gaidāms, iekļūst avārijā. – Lords Baksteds sāka smieties.

– Man nešķiet, ka tas braucamrīks bija tik īpaši bīstams. Turklāt es nevienam no viņiem nebiju aizliegusi to darīt, tādējādi te nevar runāt par paklausīšanu.

– Un viņus nebiedē pašu rīcības sekas!

– Ne minētajos gadījumos, ne arī citos. Mani brāļi ir ļoti drosmīgi.

– Tā tam arī vajadzētu būt, un es jums neko citu nemaz nenovēlu. Tomēr arī drosmīgiem zēniem ir nepieciešama palīdzīga un vadoša roka. Ar manu jaunāko brāli bija tieši tāpat, un atļaušos uzskatīt, ka tālab zinu, ko runāju. Lēdija Baksteda allaž bija stingra māte, tomēr piekrita, ka es uzņemos pienākumu audzināt Džordžu; māte saprata, ka vīrietim daudz labāk piedien zināt, kad puika norājams vai sodāms.

Frederika ar pūlēm apspieda smieklus. Viņa personīgi nebija pazīstama ar Džordžu, taču, pēc māsas vārdiem spriežot, tas bija jautrs jauneklis, kuru uz šīs pasaules nekas nespēja sakaitināt vairāk kā viņa vecākā brāļa pamācības. Lorda Baksteda notācija ne tikai aizdzina no Feliksa prāta jebkādas domas par nožēlu, ka licis māsām raizēties, bet arī lika Džesamijam kļūt par kaismīgu mazākā brāļa aizstāvi. Viņš nevilcinājās apvaicāties, ar kādām tiesībām brālēns Baksteds bāž degunu citu darīšanās; lai arī vēlāk viņš atvainojās par šādu necieņas izrādīšanu, tomēr kaismīgi piekrita Feliksam, kurš apgalvoja, ka brālēns Baksteds ir neciešami garlaicīgs un, ļoti iespējams, arī muļķis.