žordžeta Heiere - Frederika

– Kaut kas svaigs un jauns vienmēr vilina, – paskaidroja lords Olverstoks, pieceldamies kājās un tādējādi likdams noprast, ka saruna ir galā. – Kopš brīža, kad uzņēmos jūsu māsu un brāļu aizbildņa lomu… tiesa, tikai nosacīti… es vairs nezinu, kas var atgadīties. Agrāk es to allaž zināju, un, ticiet man, tas bija neiedomājami garlaicīgi!

Harijam nācās vien samierināties ar šādu atbildi. Viņš paklanījās un devās projām, īsti netikdams skaidrībā par to, vai marķīzs viņam patīk vai nepatīk.

Lordu Olverstoku tādas šaubas nenomāca. Jau pēc desmit pazīšanās minūtēm viņš Harijā saskatīja ne tikai jaunekļa tēva labās īpašības, bet arī trūkumus. Jauks, labi audzināts puisis, tomēr ar nepietiekami stingru raksturu – tāds allaž atbildību labprāt novels uz kāda cita pleciem.

“Tikai… kāda velna pēc man jāpiedāvā šim nolūkam savi pleci?” nodomāja marķīzs. “Manā galvā laikam kaut kas nav kārtībā.”

Ja attiecībā par lordu Olverstoku Harijs vēl nebija īsti ticis skaidrībā, tad par viņa brālēna dēlu un mantinieku ātri vien nosprieda, ka tas ir visnotaļ jauks puisis. Abi jaunie cilvēki jau no pirmā tikšanās brīža iepatikās viens otram, par spīti tam, ka Hariju mazliet bija ietekmējusi Frederikas ne pārāk labvēlīgā attieksme pret šo džentlmeni. Endimions nebija radis gari prātot, taču, ja viņš to darītu, tad noteikti secinātu, ka Harijs viņam patīk. Patiesību sakot, viņam patika visi Haritas radinieki. Misters Dontrijs par Hariju bija dažus gadus vecāks, un viņam piemita galvaspilsētas džentlmeņa slīpējums, kura vecākajam Merivilu brālim pietrūka, toties Endimions neizcēlās ar īpaši spožām prāta spējām un tālab uz katru, kam bija pa spēkam nokārtot eksāmenus, noraudzījās ar cieņu un pat apbrīnu – gluži kā daudzi viņam līdzīgie tukšgalvji, kuriem mācīšanās nozīmēja drīzāk mocīšanos.

Varēja nodomāt, ka vecumu starpība un jūtamā atšķirība intelektuālajā attīstībā radīs barjeru abu jauno vīriešu attiecībās. Un tieši tā uzskatīja Frederika, tomēr viņa nebija ņēmusi vērā kādu apstākli – abi jaunekļi bija kaislīgi sporta cienītāji.

Spriežot pēc tā, kādiem vārdiem marķīza padumjais radinieks aprakstīja zirgu skriešanās sacīkstes, Harijs noprata, ka šis cilvēks ir pieredzējis jātnieks. Endimions bija diezgan pieticīgs cilvēks un īpaši nemēdza lielīties ar saviem panākumiem, drīzāk gan vairāk runāja par neveiksmēm, taču vainoja tajās nevis zirgu, bet pats sevi. Tas, pēc Harija domām, liecināja par labu jātnieku, lai gan viesistabas sarunās viņš demonstrēja visai niecīgas prāta spējas.

Un no medībām zirga mugurā nebija tālu līdz citiem sporta veidiem. Viņi detalizēti apsprieda makšķerēšanu – katram izdevies noķert neticami lielu lasi –, un pēc šās sarunas jau bija grūti noteikt, kuram sarunbiedram otrs iepaticies vairāk.

Frederikai nebija pa prātam tas, cik ātri Endimions iekarojis viņas nepastāvīgā brāļa simpātijas, bet Harita bija mirdzošām acīm klausījusies abu jauno draugu sarunu un vēlāk Harijam žēlabainā balsī vaicāja: – Tev taču viņš patika, vai ne, Harij? – Pēc šiem vārdiem viņa spēji nosarka un piebilda: – Es runāju par mūsu radinieku misteru Dontriju.

– Viņš? Tam puisim nav ne vainas, – atzinīgi noteica Harijs.

– Un viņš ir skaists, vai ne? – kautrīgi izdvesa Harita. Par šo jautājumu Harijs līdz šim nebija domājis, tāpēc nevarēja uzreiz atbildēt.

– Jā, laikam gan. Lai arī jāteic, ka nabadziņš ir pārāk liels. Droši vien sver kādus sešpadsmit stounus. Nabaga zēns! Ar tādu ringā labāk nesastapties, lai gan lielie mēdz būt arī visai neveikli.

Šāds secinājums mazliet bija atņēmis Haritai drosmi, un viņa noteica: – Un viņš ir tik laipns! Īsts džentlmenis!

Brālis viņai piekrita un tomēr piemetināja: – Tikai galvā gan viņam vēji svilpo! Ja vien mēs nebūtu sākuši runāt par medībām, es būtu nospriedis, ka viņš ir īsts nejēga!

– Bet tā taču nav!

– Protams. Viņš lieliski pārzina visu, kas saistīts ar zirgiem un… – Harijs apklusa, māsas piepešās aizrautības iztrūcināts. – Ceru, ka tu tagad neteiksi, ka atkal esi iemīlējusies?

– Nē, jo es vēl nekad neesmu bijusi iemīlējusies!

– Nekad neesi mīlējusi? Bet kā tad…

– Nē! – Harita atkārtoja. – Es toreiz nezināju… es neko nesapratu. Un vispār… tas ir pavisam kas cits!

– Nu, – skeptiski novilka Harijs, – ja tu patiešām neiemīlējies visos tajos muļķos, kas tev sekoja pa pēdām, tad varu vien sacīt, ka tu esi neprātīga flirtētāja! Kāpēc tad tu neliki nevienam no viņiem manīt, ka labāk redzētu viņus ejam nekā nākam?

Haritai acīs sariesās asaras. Viņa drebošā balsī paziņoja:

– Es neesmu flirtētāja, Harij! Viņi visi ir tik labi draugi! Kā gan es varēju izturēties nelaipni pret tiem, ko esmu pazinusi visu savu mūžu? Un, ja tu runā par nabaga misteru Grifu, varu tev apzvērēt, ka ne reizi neesmu viņam devusi nekādus pamudinājumus!

– Un ne reizi arī neesi viņu atraidījusi, – atgādināja Harijs.

– Tu tikai padomā, mīļo brālīt, cik tas būtu nežēlīgi! Viņš bija tik bikls un jūtīgs! Es taču nevarēju viņu tik ļoti sāpināt!

– To puisi, kurš pērn viesojās pie Toma Rašberija gan par kautrīgu nenosauksi! Viņam taču netrūka nekaunības, lai tev no rītiem dziedātu serenādes un modinātu arī pārējos ar savu kaķa cienīgo ņaudēšanu!

– Ak, Harij! – pārmetoši bilda Harita. – Tu noteikti zini, ka viņam bija ļoti skaista balss. Un tu zini arī to, ka man viņš vispār nemaz nepatika. Es izturējos laipni pret viņu vienīgi tāpēc, ka tu biji nekulturāls, uzlēji viņam uz galvas ūdeni no krūkas un izlikies, ka noturēji viņu par kaķi! Labi, es atzīšos, vienu vai divas reizes man tomēr likās, ka esmu iemīlējusies, taču tagad es zinu, ka biju kļūdījusies. Es nekad un nevienu tā nemīlēšu kā manu visudārgo Endimionu!

– Iemīlēsi, kur liksies? – Harijs iebilda izsmējīgā tonī. – Es taču tevi lieliski pazīstu, māšuk! Jau pēc nedēļas tu lolosi maigas jūtas pret kādu citu jaunekli.

Haritas acīs parādījās asaras, viņa novērsās un sērīgi sacīja: – Un es vēl cerēju, ka tu sapratīsi…

– Dieva dēļ, nesāc tēlot aizvainoto! – teica Harijs, jo viņam nepatika vērot māsu tik satrauktu. – Kādēļ tagad vajadzētu raudāt? Frederika man sacīja, ka Dontrijs tevis dēļ ir kā bez prāta, lai gan nebija jāsaka, ikvienam muļķim tas jau tāpat ir skaidrs.

– Frederikai viņš nepatīk! – šņukstēdama stāstīja Harita.

– Acīmredzot viņai nav ne jausmas, ka tu esi neglābjami iemīlējusies. Varbūt izstāsti viņai? No viņas taču tu nebaidies, es ceru.

– Ak… nē, nē, nē! – paziņoja Harita. – Bet viņa man neticēs tāpat kā tu, Harij! Tas viss ir tik briesmīgi! Mēs taču uz Londonu atbraucām tikai manis dēļ, jo Frederika vēlējās parūpēties par to, lai es varētu piedienīgi apprecēties. Viņa uzskata, ka man ar Endimionu kopā nebūs labi un es viņu aizmirsīšu jau pēc divām nedēļām, ja katru dienu neredzēšu acu priekšā. Un Frederika manā labā darīja visu… tērēja naudu, rīkoja pieņemšanas, pati atteicās no daudz kā… Un es tagad būšu tik nepateicīga, ka…

– Tīrākās blēņas! – iejaucās Harijs, kuram nenoliedzmi piemita skaidrais prāts. – Ja tu nemitīgi darīsi tikai to, ko vēlas citi, tev labi neklāsies, Harita! Turklāt Frederika tevi pārāk stipri mīl, lai liktu šķēršļus tavā ceļā.

– Bet viņa to var, Harij! Protams, viņa tā nemūžam nerīkotos, ja neuzskatītu, ka pēc apprecēšanās ar Endimionu es šo soli rūgti nožēlošu. Frederika neiebilst pret šiem apciemojumiem, jo uzskata, ka man viņš drīz apniks.

Varēja teikt, ka Harijs lielā mērā domāja tāpat kā Frederika, tālab viņš tikai sacīja: – Tev nav iemesla izmisumam! Sapratusi, ka tu patiešām esi iemīlējusies, Frederika neiebildīs.

Harita atkal sāka šņukstēt.

– Viss ir daudz ļaunāk, nekā tev šķiet! Es bažījos, ka Endimionu piespiedīs mani pamest!

– Tagad jau tu pārspīlē! – Harijs iebilda. – Kādas muļķības tu runā? Frederika liks, lai Endimions tevi pamet?

– Nē, nē! Brālēns Olverstoks!

Harijs cieši un izbrīnīti skatījās uz Haritu. – Kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs?

– Endimions ir viņa mantinieks, – skumji pavēstīja Harita.

– Ir mantinieks? Un kas par to? – Harijā piepeši pamodās iepriekšējās aizdomas. – Varbūt viņš pats ir tevi iecerējis?

Māsa izskatījās gluži satriekta.

– Olverstoks? Dievs žēlīgais! Protams, ka ne! Viņam daudz vairāk patīk Frederika, bet viņš nestaigā pakaļ ne man, ne viņai! Manuprāt, ja brālēns kādreiz arī apprecēsies, tad tikai ar kādu ļoti augstdzimušu un bagātu lēdiju. Visi kā viens apgalvo, ka viņš esot ārkārtīgi lepns. Un es nešaubos, ka viņš liks, lai Endimions rīkojas tāpat. Misis Dontrija viņam šajā ziņā būs laba palīdze. Man Hloja teica, ka māte esot cieši nolēmusi viņam sameklēt kādu spīdošu partiju. Hloja ir Endimiona māsa un ļoti jauka meitene. Un viņa stāsta, ka māte nemitīgi meklē kādu piemērotu bagātu mantinieci. Un viņai ir grūti kaut ko pārmest! Endimionu par bagātu vis nevar nosaukt; ja brālēns Olverstoks pārtrauks viņu materiāli atbalstīt, viņš vispār kļūs trūcīgs. Mani tas īpaši nesatrauc, un Endimions arī apgalvo to pašu, tomēr… Harij, viņš taču ir pieradis apgrozīties augstākajā sabiedrībā, braukt ar lieliskiem zirgiem un par naudu neraizēties, tālab es bažījos, ka viņš nespēs dzīvot spiedīgos apstākļos.

Harijs sprieda, ka Frederika izrādījusies pat vēl saprātīgāka, nekā viņam iekpriekš licies, taču viņš zināja, ka Harita atkal izplūdīs asarās, ja viņš kaut ko tādu tagad atļausies paust, tālab mierinoši sacīja: – Un vienalga es pagaidām nesaskatu iemeslu tik dziļam izmisumam. Desmit pret vienu, ka Olverstoks neiebildīs. Galu galā, viņš taču vēl nav mēģinājis iejaukties, vai ne?

– Viņš jau neko vēl nezina! – skaidroja Harita, nevēlēdamās ļauties mierinājumam. – Misis Dontrijai ir radušās aizdomas, taču Hloja teic, ka māte to uzskata tikai par muļķīgu flirtu. Ja Frederika zinātu par manām jūtām pret Endimionu un palūgtu, lai iejaucas brālēns Olverstoks… – Viņa nodrebēja un sažņaudza pirkstus dūrēs. – Viņš, piemēram, varētu aizsūtīt Endimionu uz ārzemēm, bet es tad laikam nomirtu! Mums neviens cits nevar palīdzēt, tikai tu. Un es paļaujos uz tavu atbalstu.