Pamanījusi dusmīgās liesmiņas Harija acīs un cieši sakniebtās brāļa lūpas, Frederika iejaucās sarunā un tikai pēc īsa brīža atļāvās aizrādīt, ka Harijam vajadzētu pavadīt māsas uz pieņemšanu pie lēdijas Seftones, ja viņš vēlas iepazīties ar lordu Olverstoku.

Harijam atbilde bija jau gatava. Viņš nelabprāt uzturējās augstākās sabiedrības švītu un dīkdieņu kompānijā, bet ne jau tālab, ka viņa manieres būtu sliktākas. Harijs pavēstīja, ka nevēlas paļauties uz nejaušību, kas dotu iespēju viņam apliecināt savu cieņu lordam Olverstokam. Ja reiz viņi ir tik daudz pateicības parādā šim cilvēkam, tad viņš uzskata par nepieciešamu pats apciemot marķīzu Bārklija laukumā, turklāt tā nebūtu tikai pieklājības vizīte – viņš atdotu arī Džesamija parādu.

– Man jāatzīst, ka es nudien priecātos, ja tu šo parādu atdotu, – sacīja Frederika, – tikai man nešķiet, ka brālēns Olverstoks piekritīs. Tev patiešām ir taisnība, un šāds apciemojums būtu vietā, tomēr neierodies pie viņa pirms pusdienlaika. Mēs ar Džesamiju reiz ielauzāmies pie viņa, kad viņš vēl posās; ja kaut ko tādu atkārtos vēl trešais Merivils, tas jau būs par traku!

– Cik nožēlojams cilvēks! – nicīgi izsaucās Harijs.

Kad Harijs, paklausījis Frederikas padomam, ieradās Bārklija laukumā, pietika tikai ar vienu skatienu, lai secinātu, ka vārds “nožēlojams” nekādā ziņā nav attiecināms uz marķīzu.

Izrādījās, ka Harijs uz Olverstoku nama kāpņu zemākā pakāpiena apstājās tieši brīdī, kad lords nāca ārā, ģērbies Vestona šūdinātos zilos svārkos, gaišās biksēs, apsējis sniegbaltu kaklautu un apāvis žilbinoši spožus zābakus. Veidojās iespaids, ka lords ir īsts elegances paraugs, taču noteikti nav švīts, kas aizraujas ar pārspīlējumiem.

Marķīzs savukārt bija apstājies uz augšējā pakāpiena un raudzījās uz negaidīto apmeklētāju. Viņš mazliet iepleta acis, bet, ātri un uzmanīgi nopētījis viesi, visu saprata. – Netērējiet laiku ar iepazīstināšanu. – Viņš pasmaidīja. – Ja vien es kaut ko neesmu pārpratis, tad jūs sauc Harijs Merivils.

Harijs bija ļoti pieradis pie tā, ka viņu cilvēki pazīst, pateicoties izteiktajai līdzībai ar daiļo māsu, tāpēc nenobrīnījās par lorda vērīgumu.

– Jūs visi esat ļoti līdzīgi, – sacīja marķīzs. – Ienāciet un pastāstiet man, kādi ceļi jūs atveduši uz Londonu! Lai gan… diezin vai ir jēga taujāt. Uz cik ilgu laiku jūs tikāt izslēgts?

Lorda balsī bija saklausāma vien līdzjūtība un interese, tālab Harijs neapvainojās par šādu tiešumu un atbildēja, sirsnīgi smaidīdams: – Tikai līdz semestra beigām, ser. Vainojama vien gluži nevainīga nerātnība. Tomēr direktors pārskaitās un nolēma izrādīt bardzību. Ak, atvainojiet! Es jūs aizkavēju. Pieņemu, ka jums paredzēta kāda tikšanās.

– Nudien, tas nav nekas īpaši svarīgs, – atbildēja lords, pasniegdams sulainim cepuri, cimdus un spieķi. Pēc tam viņš devās uz bibliotēku. – Iemalkojiet kopā ar mani kādu glāzi šerija un pastāstiet, kā varu jums palīdzēt!

– Ak kungs, ser! Par kādu palīdzību var būt runa? – iesaucās Harijs. – Manuprāt, jūs jau tāpat esat pārāk daudz pūlējies manas ģimenes labā. Es esmu ieradies tikai pateikties jums par to.

– Tas ir nudien laipni, taču, ticiet man, nav vērts pateikties.

– Atļaušos jums nepiekrist, – iebilda Harijs, – jo nesaprotu, kādas mums ir tiesības izmantot jūsu pakalpojumus, ser.

– Jūs aizmirstat, ka esam radinieki!

– Te nav runa par aizmiršanu, es nekad to nebiju zinājis, – paskaidroja Harijs. – Frederika apgalvo, ka jūs esot mūsu brālēns, taču man ir visai pamatotas aizdomas, ka viņa ir sacerējusi kādu pasaciņu.

– Jūs esat netaisns pret viņu. Jā, iespējams, mūsu radniecība ir attāla, tomēr atļaušos jums apgalvot, ka mēs kaut kur… saskaramies dzimtas koka zaros.

– Var jau būt, – nepārliecināti bilda Harijs. – Man nekad nav bijusi īpaša interese par mūsu dzimtas vēsturi, bet es neapšaubāmi zinu, ka mums katram ir neskaitāmi daudz radinieku, kurus mēs ne reizi dzīvē pat neesam redzējuši.

– Turklāt daži vēl izrādās visai dīvaini ļautiņi, – klusi noteica viņa gaišība.

– Un kā vēl! – kaismīgi atsaucās Harijs un iesmējās, ieraudzījis ironijas pilno marķīza skatienu. – Es nemaz nebiju domājis jūs, ser! Bet atcerieties, piemēram, manu mātesmāsu Serafīnu. Tiesa, viņa gan nav nezināms radinieks, un man nudien ir žēl, ka tā… Jūs jau laikam ar viņu esat iepazinies?

– Jā, tālab varu izteikt jums līdzjūtību.

Harijs pamāja ar galvu un sacīja: – Nu jā… pret meitenēm jau viņa izturas visai pieņemami, turklāt viņām ir nepieciešama kādas cienījamas padzīvojušas dāmas klātbūtne. – Jauneklis apklusa, jo telpā bija ienācis Vikens un nolika marķīzam priekšā smagu sudraba paplāti. Marķīzs pasniedza Harijam glāzi ar šeriju, viņš to pieņēma un sacīja: – Tomēr, ser, ja reiz mēs esam tik attāli radinieki, tad es neredzu ne mazāko iemeslu, kālab jums vajadzētu par kādu no mums raizēties, un man nudien nepatīk tas, ka Frederika jūs ievilkusi visā šajā notikumā. Es esmu gatavs saderēt, ka bija tieši tā!

– Nē, nē, – lords iebilda. – Jūs laikam nebūsiet dzirdējis par to, ka esmu jūsu tēva parādnieks.

– Nudien, neko tādu es nezināju, – apstiprināja Harijs.

– Un jūs to nemaz nevarējāt zināt, – teica marķīzs un atbruņojoši pasmaidīja, atvairīdams jebkādus iebildumus.

Piepeši Harijam sagribējās pavaicāt, kā gan tas bijis iespējams, ka tik neapšaubāmi izcils cilvēks varējis kļūt viņa savādā tēva parādnieks, tomēr lorda smaids brīdināja, ka šāds vaicājums tiktu uztverts kā nekaunība.

– Lai kā arī būtu, ser, – turpināja Harijs, lielākai drosmei iedzēris vēl malku šerija, – es jūtos milzīgs jūsu parādnieks. Un ne jau tikai par to, ka kļuvāt par manu māsu aizbildni… šo parādu nav manos spēkos jums atmaksāt, bet arī par to, cik jūs bijāt laipns, ka palīdzējāt manam brālim. Un šī parāda atmaksa man ir pa spēkam, tādēļ es vēlos to izdarīt jau tūdaļ pat. Patiesību sakot, tas arī ir manas vizītes galvenais iemesls, tālab pasakiet, lūdzu, kādu summu jums nācās iztērēt Džesamija dēļ.

– Baidos, ka jums nāksies mani atvainot, – marķīzs sacīja. – Pirmkārt, es to nemaz nezinu, jo ar šādām lietām nodarbojas mans sekretārs. Un, otrkārt, es šo summu aizdevu Džesamijam, jo viņš apsolījās pildīt zināmus noteikumus.

– Jā, ser, viņš man izstāstīja par to, un esmu jums ļoti pateicīgs! Lai gan īsti nesaprotu, kālab šis vieglprātis neatveda uz Londonu pats savu zirgu vai vismaz nemēģināja kādu izīrēt… Bet viņš izvēlējās tēlot mocekli!

– Diezin vai Džesamijam būtu pa prātam pirmais zirgs, kas patrāpītos ceļā. Tā kā viņš bija nolēmis izvairīties no izdevumiem par zirgu un tā kopēju, kas rastos, ja viņam pašam būtu savs rikšotājs Londonā, varbūt jūs neiebilstu, ja mēs par šo tematu vairs nerunātu?

Harijs nosarka. – Lūdzu mani atvainot, ser, taču tas nav labi. Manuprāt, Džesamijam neklātos būt tik ļoti atkarīgam no jums. Viņam vajadzēja vērsties pie manis, jo viņa īstais aizbildnis esmu es, nevis jūs.

– Ne mazākajā mērā es negrasos uzurpēt jūsu tiesības! – apliecināja lords.

– Kaut gan, godīgi sakot, par jaunākajiem rūpējas Frederika, – Harijs atzina. – Tomēr es nespēju pieļaut, ka mans brālis taisa tādus parādus.

– Tas jau vairāk skar jūs un viņu, tā nemaz nav mana darīšana. Norājiet viņu, ja uzskatāt to par savu pienākumu.

– Tagad, kad es esmu izlēgts no skolas? – iesaucās Harijs. – Man tomēr vēl ir sirdsapziņa. Turklāt, – viņš atklāti piebilda, – es nepieļaušu, lai Džesamijam būtu iemesls man atbildot kaut ko pārmest.

Marķīzs pasmaidīja.

– Tad atļaušos atkārtot, ka vairs par to nerunāsim! – Tā kā Harijs joprojām neizskatījās apmierināts, lords, acīs dzirkstot smiekliem, sacīja: – Varat uzņemties galvotāja lomu, ja uzskatāt, ka viņš parādu neatdos.

Harijs saspringa un visai strikti atteica: – Par to es nudien nebaidos!

– Un es tāpat.

– Es bažījos par kaut ko citu, – turpināja Harijs, jau mazliet nomierinājies. – Varbūt viņš galu galā iztērēs visu.

– Tādā gadījumā jūs, – sacīja lords, – steigsieties viņam talkā. Tomēr man neliekas, ka šāda nepieciešamība patiešām varētu rasties. Manuprāt, runa varētu būt par gaužām nenozīmīgu summu. Turklāt tagad Džesamijs katru rītu dodas izjādē ar kādu no maniem zirgiem, nevis pārslogo savas smadzenes ar zinātnes faktiem. Gandrīz vai jāteic, ka parādnieks esmu es, nevis viņš, jo es vairāk uzticos viņam, ne saviem zirgu puišiem.

– Nevaru jums nepiekrist, – atbildēja Harijs. – Džesamijs daudzējādā ziņā ir visai savāds puisis, taču jātnieks izcils!

Par saviem zirgiem jums nudien nav jāraizējas.

– Ja reiz nav jāraizējas, tad šo jautājumu varam neapspriest, – sacīja Olverstoks. – Kādi ir jūsu paša plāni? Vai esat nolēmis apgrozīties augstākajā sabiedrībā?

Harijs nejutās pilnībā pārliecināts par to, ka nekādām raizēm nav pamata, tomēr vairs nepieminēja brāļa parādu, jo nevēlējās uzņemties atbildību. Viņš sāka apgalvot marķīzam, ka nejūt ne mazāko vēlēšanos apgrozīties sabiedrībā un konkrētajos apstākļos tas pat nebūtu īpaši iederīgi.

– Es grasos apciemot draugu un kopā ar viņu pavadīšu daudz laika.

– Skaidrs. Turieties tālāk no… hm… Tothilfīldsas. Ja tomēr gadīsies tā, ka attapsieties sardzes mājā ar tukšām kabatām, ziņu sūtiet uz šejieni, nevis uz Augšvimpolstrītu. Es par jums galvošu.

– No sirds tencinu, tomēr neesmu noskaņots…

– Neviens jau iepriekš tā nedomā, – attrauca lords. – Un kaut kas tāds katram var gadīties, tālab ir labāk jau laikus nodrošināties. – Viņš domīgi paraudzījās uz savu viesi. – Ja pareizi atceros, jūsu māsa sacīja, ka jūs aizraujaties ar boksu. Ja jums rastos vēlēšanās apmeklēt Džeksona boksa skolu Bondstrītā trīspadsmit, iedodiet viņam šo, un viņš jums izrādīs labvēlību. – Izņēmis no kārbiņas vizītkarti, marķīzs uz tās kaut ko uzrakstīja un ar knipja sitienu to aizvirzīja tuvāk Harijam.

Viņš to veikli noķēra un ātri izlasīja tekstu.

– Tas patiesi ir ļoti laipni, ser! – jauneklis izsaucās. – Es esmu jums ārkārtīgi pateicīgs. Nenoliedzami, es vēl esmu tikai iesācējs, taču bokss man patiešām patīk. Milzīgs paldies! Un tomēr… man nav ne jausmas, kālab jums par mani būtu jārūpējas. – Harijs nosarka un mazliet vainīgi piebilda: – Es vēlējos teikt… tas taču ir tikai izdomājums, ka jūs varētu būt mana tēva parādnieks…