– Šis temats mani sāk jau pamatīgi garlaikot! Jūs labāk pasakiet, kas tas par švītu, ar kuru pašlaik dejo Harita.

Frederika paraudzījās uz jaunāko māsu, kura griezās valsī ar kādu jaunu džentlmeni. Jauneklis bija ģērbies pēc pēdējās modes prasībām un likās patiešām aizrāvies ar savas deju partneres daiļumu.

– Tas ir misters Pīters Neivenbijs. Mēs ar viņu iepazināmies viesībās pie lēdijas Džersijas. Viņa man stāstīja, ka jauneklis, tikko ieraudzījis Haritu, steidzās lūgties, lai lēdija viņus iepazīstina. Tas, protams, nav nekas neparasts, tomēr viņš Haritai izrāda nenoliedzami īpašu uzmanību un pat pierunāja savu māti, lai no rīta ierodas pie mums vizītē. Man šī dāma ļoti iepatikās, bet vēl svarīgāk ir tas, ka viņai iepatikās Harita. Cik nu varēju noprast, šī dāma baidās, ka viņas dēlu savaldzinās kāda bagātu vīru medniece, bet mana Harita neesot no tādām. To misis Neivenbija uzreiz atskārta. – Frederika bažīgi paraudzījās uz lordu. – Tā taču būtu laba partija, vai ne?

Marķīzs bija caur monokli pētījis misteru Neivenbiju un atbildēja: – Jaunais Neivenbijs? Jā, pat ļoti laba partija. Viņam piemīt visas nepieciešamās īpašības, ja runājam par izcelšanos un mantisko stāvokli. Par to gan pagaidām var runāt tikai nākotnes formā, bet cerēsim, ka viņa tēvs ilgi vairs nenodzīvos.

– Es nu gan necerēšu uz kaut ko tādu, – nikni atcirta Frederika. – Kā gan drīkst sacīt tik briesmīgus vārdus! Pat jūs, milord…

– Man likās, ka jūs vēlaties apprecināt Haritu ar bagātu cilvēku.

– Es neko tamlīdzīgu neesmu teikusi un vēlos tikai to, lai viņa būtu ērti iekārtojusies dzīvē, bet tam nav nekā kopīga ar titula vai bagātības medīšanu. Es tikai negribētu, lai viņa apprecas ar kādu izskatīgu tukšgalvi, piemēram, tādu kā jūsu pievilcīgais brālēna dēls, kura bagātība ir tikpat niecīga, cik viņa smadzenes. Es būtu jums ļoti pateicīga, ja jūs jau pašā pumpurā iznīdētu šīs attiecības.

– Jūs laikam būsiet daudz ko dzirdējusi no manas māsīcas Lukrēcijas. Ticiet man, Endimions nebūt nav nekāds nabags! Viņš ir mantojis visai pieklājīgu naudas summu.

Frederika attapa, ka dusmu uzplūdā izturējusies ne gluži piedienīgi. – Izlūdzos piedošanu! Man nevajadzēja par jūsu radinieku sacīt šādus vārdus.

– O, šajā ziņā es nemaz neiebilstu! – gluži vienaldzīgi attrauca lords Olverstoks. – Man par Endimionu ir visai maza interese, un es nekādā ziņā neesmu nolēmis iejaukties viņa dzīvē. Tālab jums nebūtu jājūtas man pateicīgai. Tam vajadzētu kalpot jums par mierinājumu. – Viņš izsmējīgi paraudzījās uz Frederiku, taču viņa aizgriezās un iekoda lūpu zobos. – Vai ne? Tā taču ir?

– Nē. Jūs mani izaicinājāt, tomēr man nebija nodoma jūs aizvainot. Ceru, ka tik nepateicīga es neesmu.

– Jūs mani nemaz neaizvainojāt, un jūsu pateicība man nav nepieciešama, – atteica marķīzs. – Tik skarbas atbildes iztrūcināta, Frederika mazliet bažīgi paraudzījās uz Olverstoku. Viņa sejas izteiksme neko nepauda, taču jau pavisam drīz viņš atkal pasmaidīja un piebilda gluži parastā balsī: – Pateicība pieder pie lietām, kas man šķiet neciešami garlaicīgas.

– Tad jums nevajadzētu dot man iemeslu šīm jūtām, – viņa aizrādīja.

Lords Olverstoks atkal palūkojās uz Haritu.

– Jaunais Neivenbijs patiešām izskatās labi! Kā noprotu, jūs vairs nelolojat cerības par viņas gaudeno apbrīnotāju misteru Marku?

– Nē, noteikti ne. Viņš taču ir tikai sapņotājs! Jūs tikai paraugieties… Viņš sēž kopā ar misis Portkolu un ar muļķīgu smaidu sejā vēro Haritu! Tas, ka viņa dejo ar misteru Neivenbiju, viņam nemaz neliekas kaitinoši.

– Tieši tā! – piebalsoja lords Olverstoks. Viņš atkal pielika monokli pie acs un pētīja telpu, līdz atrada meklēto. – Par manu pastulbo brālēna dēlu gan to nevarētu sacīt.

– Viņš patiešām tāds ir! – Frederika izaicinoši apstiprināja.

– Es nekad neesmu to noliedzis, tālab pat negrasos jums atdarīt ar to pašu.

Frederikas vaigos ievilkās mīlīgas bedrītes, tomēr viņa gluži cienīgi pavaicāja: – Es pieņemu, ka jūs gribējāt sacīt… atgādināt man, ka mana māsa nav īpaši gudra?

– Ja jums labpatīk to pateikt šādos vārdos. Jūsu māsa, Frederika, ir skaista, dumja zostiņa! Un jūs to ļoti labi zināt.

Godīgums Frederikai neļāva pat papūlēties atspēkot šādu apgalvojumu. – Tātad jo pamatotāks ir iemesls viņai iziet par sievu pie tāda vīra, kuram piemīt veselais saprāts un labas spriestspējas.

– Ļoti iespējams, jums taisnība. Tikai… vai šāds raksturojums atbilst jaunajam Neivenbijam? Lai gan jāatzīst, ka es neko daudz par viņu nezinu un pēc ārienes spriest nebūtu pareizi, vai ne?

– No visiem derdzīgajiem cilvēkiem, kādus man kaut reizi nācies sastapt… – viņa tomēr nepateica līdz galam un apņēmīgi piebilda: – Nē, es to nemaz nesacīšu! Jūs pats varat nojaust, kādi būtu šie vārdi.

– Nē, man nav ne jausmas. Turpiniet, lūdzu, – mudināja lords.

Mēģinādama apspiest smieklus, Frederika aizgriezās un jutās manāmi atvieglota, jo pie viņiem bija pienācis Dārsijs Mortons. Pārmijis ar šo kungu dažas pieklājības frāzes, lords Olverstoks pievienojās tiem, kas bija sastājušies ap lēdiju Džersiju. Viņam acīmredzot nebija ne jausmas, cik lielu interesi apkārtējos radījis fakts, ka viņš divdesmit minūtes nosēdējis blakus mis Merivilai un viņu vērojuši vairāki acu pāri: ar ziņkārību, ar greizsirdību un ar cinismu; turklāt uzmanībai garām nebija paslīdējis arī tas, ka šās sarunas laikā marķīzs rūpīgi bija pētījis jaunāko mis Merivilu. Bija tādi, kas bažījās, ka šī nevainīgā daiļava varētu kļūt par Olverstoka kārtējo upuri; citi sprieda, ka varbūt marķīzs galu galā sastapis savu likteni; savukārt dažas lēdijas, kuras slepus bija cerējušas, ka lords pievērsīsies viņu meitām, nepārprotami izrādīja sašutumu. Pie sašutušajām bija pieskaitāma arī lēdija Baksteda, tiesa, mazliet citu iemeslu pēc. Viņa, gluži tāpat kā viņas vecākā māsa, vēlējās redzēt Olverstoku apprecam piemērotu sievu, bet viņa tagadējo mantinieku izstumt no spēles. Jau pirmo reizi ieraudzījusi Haritu, viņa pret Meriviliem sāka izjust dzelošu nepatiku. Lēdija Baksteda nešaubījās, ka Džeinas ne pārāk veiksmīgajā debijā bija vainojama tieši Harita. Komplimenti, ko lēdija pastāvīgi uzklausīja par savu aizbilstamo labajām manierēm un izmeklētajiem tērpiem, jau visai drīz iededza cienījamās dāmas sirdī kvēlošu naidu pret Frederiku un Haritu.

Viņa bija apsolījusi ievest māsas sabiedrībā un bija to izdarījusi, tāpēc tagad varēja ar mierīgu sirdi paiet malā, taču arī šo faktu aptumšoja tas, cik ātri un viegli viņas guva panākumus. Lēdija Baksteda jau varēja mierināt sevi ar domu, ka dāmas, kuras aicināja jaunās Merivilas viesos, to darīja vienīgi tāpēc, lai izpatiktu lordam Olverstokam, tomēr viņa lieliski zināja, ka tā nebūt nav taisnība. – Visiem patīk Merivilas, – ar tikko jaušamu ļaunīgu smaidu bija paziņojusi grāfiene Līvena.

– Pēc manām domām, viņas tiek pārmēru augstu vērtētas, – vecākajai māsai vēstīja Luīza. – Harita ir bezrakstura būtne, bet, ja runājam par Frederiku, kā viņa sevi sauc… uzdrošinos ticēt, ka tu arī būsi pamanījusi, cik viņa ir pārspīlēti pašapzinīga un iedomīga!

– Nē, – strikti noteica lēdija Dževingtone, – kaut ko tādu es gan neesmu pamanījusi. Viņas abas ir ļoti patiesas un labi audzinātas meitenes. Harita ir apburoša naivulīte, bet Frederika, manuprāt, ir visai saprātīga jauna sieviete.

– Jā, saprātīga gan! – Lēdija Baksteda nikni izgrūda. – Īpaši visā, kas saistīts ar vīra meklēšanu. Man atliek vien pabrīnīties, kā viņai izdevies izpelnīties tavu labvēlību. Es jau nu gan zināju, ka viņas mērķis bija nedēļas laikā iegūt vajadzīgās pazīšanās.

– Oho, tātad Baksteds ir aizrāvies ar viņu? – pavaicāja lēdija Dževingtone. – Man jau vairākkārt tas tika sacīts, taču es nemēdzu klausīties tenkās. Nesatraucies, Luīza, tur nekas nesanāks!

– Protams, ka nesanāks, ja vien tas kaut mazākajā mērā būs atkarīgs no manis! – lēdija Baksteda atcirta, koši piesarkusi. Žēlsirdīgais smaids nepazuda no lēdijas Dževingtones sejas, un tas lika Luīzai piebilst: – Es ne mazākajā mērā nebaidos par Kārltonu! Bet, mana dārgā Augusta, kā tev patiktu, ja šī “apburošā naivulīte” kādā jaukā dienā kļūs par tavu svaini? – Lēdijai Bakstedai šķita, ka šie vārdi ir radījuši cerēto iespaidu, un viņa triumfējoši turpināja: – Kā gan varēja gadīties, ka tu, kura sevi uzskata par tik gudru, to pat nepamanīji! Vakar Vērnons ne acu nenolaida no šīs meitenes.

Lēdija Dževingtone pavēra muti, bet pēc mirkļa, neko nepateikusi, atkal aizvēra. Tad, veltījusi māsai neuzticības pilnu skatienu, viņa ierunājās: – Luīza, tu esi muļķe!

Tostarp abas jaunavas, kuru prātu nenomāca nekādas precību domas, priecīgi sveica savas ģimenes galvu, kurš gluži negaidot bija ieradies Augšvimpolstrītā. Viņas apskāva un skūpstīja brāli, apsēdināja pašā ērtākajā viesistabas vietā, kā jau īsteni mīlošām māsām pieklājas.

Protams, tieši Frederika bija tā, kura pirmā atgriezās uz zemes un sāka iztaujāt brāli par iemesliem, kas atveduši viņu uz Londonu. Iedzēris garu malku no lielas glāzes, ko Frederika viņam bija pasniegusi, Harijs pasmīnēja un atbildēja: – Mani uz laiku izslēdza.

– Nē, Harij! – izsaucās Frederika.

– Jā, gan. Un arī manu labāko draugu Bārniju. Tu taču pazīsti Bārniju Pīplovu, vai ne? Lielisks puisis!

Frederika gan nepazina šo jaunekli, taču tik jūsmīgā Harija atsauksme par viņu radīja nelāgas priekšnojautas.

Savukārt Hariju sakaitināja Haritas satraukuma pilnā iesaukšanās: – Mīļais Dievs, ko tagad darīsim?

– Neko! Tu nu gan esi īsta zoss! – Harijs nepacietīgi attrauca. – Un kāpēc jūs tagad tā skatāties uz mani? Es taču neesmu izslēgts uz visiem laikiem! Tikai līdz semestra beigām.

– Kāpēc, Harij? – vaicāja Frederika, jo viņai šie brāļa vārdi nemaz nelikās mierinoši.

Viņš sāka smieties.

– Tīro sīkumu dēļ! Mēs tikai mazliet izklaidējāmies. Un ne jau tikai mēs ar Bārniju. Tas notika pēc Džordža Lī dzimšanas dienas, bet tu jau viņu šā vai tā nepazīsti. Varens puisis! Īsāk sakot, nebija nekā tāda, par ko tev vajadzētu satraukties. Goda vārds!