žordžeta Heiere - Frederika

– Vai jums patīk suņi, kas savu saimnieku neaizstāv? – viņš vaicāja. – Man noteikti ne!

Aizvien vairāk cilvēku jau žēlojās par nodarītajiem zaudējumiem un draudēja ar tiesu. Skandāls pamazām ieguva gluži biedējošus apmērus, un nabaga Džesamijs vairs īsti nezināja, ko iesākt. Kad viņam vaicāja, kā viņu sauc un kurp viņš devies, jauneklis skaidri iztēlojās, kā šis pūlis uzbrūk Frederikai un sāk no viņas pieprasīt milzīgas naudas summas. Tālab viņš, spēja impulsa vadīts, paziņoja: – Es braucu uz Bārklija laukumu… uz mana aizbildņa marķīza Olverstoka namu!

Tobrīd Džesamijs domāja vienīgi par Frederikas pasargāšanu, taču jau drīz saprata, ka ir izrunājis gluži vai maģiskus vārdus. Solījumi atlīdzināt zaudējumus tika pieņemti, lai gan iepriekš tos noraidīja; retrīvera saimnieks izteica cerību, ka aizbildnis stingri sodīs Džesamiju, un devās savās gaitās, bet padzīvojusī dāma, kas jau pamazām bija atguvusies, nolasīja viņam īstu lekciju un apsolīja, ka noteikti visu pastāstīs marķīzam.

Tā nu sagadījās, ka Merivilu ģimenes pārstāvis jau otro reizi ieradās Bārklija laukumā apmeklētājiem neierastā stundā un pieprasīja nekavējoties paaicināt marķīzu. Tikai, atšķirībā no Frederikas, jauneklis neatteicās no piedāvātajiem Čārlza Trevora pakalpojumiem. Džesamijs ātri un diezgan saraustīti izstāstīja viņam par notikušo.

Drīz telpā ienāca arī lords Olverstoks un apvaicājās:

– Kas par satraukumu? Vikens man pavēstīja… – Apklusis pusteikumā, viņš pielika pie acs monokli un nopētīja puisi, kuram uz auguma visai skaidri bija redzamas nesenā starpgadījuma pēdas. – Nevaldāmais puika! Vai tu sakāvies? Kāpēc jūs nepārsējāt viņa ievainojumus, Čārlz?

– Man tas vēl netika ļauts, ser, – atbildēja misters Trevors.

– Nē, nekas, – nepacietīgi atteica Džesamijs un noslaucīja asins tērcīti, kas suloja no nelielā skrāpējuma uz pieres. – Es neesmu cietis. Nekā nopietna! Es ierados ne jau tāpēc, bet… Lūdzu, neraizējieties, ser!

– Stāvi rāms! – pavēlēja Olverstoks, tad pacēla ietiepīgā jaunekļa zodu un aplūkoja pret gaismu.

– Tas nebija kautiņš! Es vienkārši nokritu… Un pats biju vainīgs, – ar rūgtumu balsī sevi pēla Džesamijs.

– Nemaz nešaubos. Tikai man nenāk ne prātā gaidīt, kamēr tu ar savām asinīm te notraipīsi visu māju. Čārlz, esiet tik laipns… Nē, labāk es pats to izdarīšu. Panāc šurp, jaunekli! Kamēr es apkopšu tavus ievainojumus, vari man visu izstāstīt.

Džesamijam nekas cits neatlika, nācās sekot lordam ārā no istabas un pa platām kāpnēm doties augšup. Viņš joprojām turpināja apgalvot, ka visi tie sasitumi un skrāpējumi ir tīrais nieks, ka viņš lorda mājā ieradies tikai ar vienu vienīgu mērķi – atzīties nodarījumā, kā arī brīdināt marķīzu, ka vairāki cilvēki alkst saņemt kompensāciju par kaitējumu. Viņš lūdza, lai marķīzs viņiem to naudu samaksā, un apsolīja atdot parādu, cik ātri vien būs iespējams.

Jau drīz, kad Džesamijam no sejas un rokām bija nomazgāti netīrumi, bet notraipītos svārkus viņš bija atdevis Nepam, kā arī atļāvis apstrādāt vieglāk pieejamos skrāpējumus, uzlīmēt plāksteri uz pieres un iedzēris ar ūdeni atšķaidīta brendija devu, jauneklis mazliet nomierinājās un kaut cik sakarīgi spēja marķīzam visu izstāstīt, žņaudzīdams dūres, lai nedaudz apvaldītu trakojošās emocijas.

– Man, protams, nebija ne tiesību viņiem nosaukt jūsu vārdu, ser, ne arī sacīt, ka es te dzīvoju! – izsaucās Džesamijs, pamanījis salto un visai izsmējīgo lorda skatienu. – Es to zinu un izlūdzos piedošanu! Man tas bija jādara, lai viņi neuzkluptu Frederikai. Man nav ne mazākās nojausmas, cik naudas būs jāsamaksā, jo tas braucamais salūza kopā ar krēslu, taču maksāšu es pats, nevis Frederika. Viņai jau tāpat izdevumu pietiek ar Haritu. – Balsī ieskanējās ciešanas.

Marķīzs gluži ikdienišķi noteica: – Ļoti labi, tikai… ko es varētu darīt tavā labā?

Džesamijs atradās uz emocionāla sabrukuma robežas, nosarka, iekoda lūpā un pūlējās atbildēt tik savaldīgi, cik vien spēja: – Jūs varētu aizdot man nepieciešamo naudas summu, ser! Pats par sevi saprotams, es jums visu atdošu. Tiesa, pašlaik man vairs nav daudz atlicis, jo bija jāmaksā par mācību stundām, par velosipēda īri un…

– Par to neraizējies! – sacīja lords. – Es tevi nesteidzināšu.

– Es zinu. – Džesamijs nosarka vēl košāk. – Tikai, lūdzu, nesakiet, ka man nauda jums nemaz nav jāatdod un man nav par to jāsatraucas. Mani nekas nekavēs jums atdot parādu, un iemeslu satraukumam man netrūkst. Jau pirmajā izmēģinājumā es ļāvos kārdinājumam! Es pierādīju tikai to, ka esmu godkārīgs un – pat vēl ļaunāk – vēlējos pārspēt Feliksu. Vai gan bija iespējams man paveikt kaut ko vēl nicināmāku un vēl skaidrāk parādīt, ka neesmu garīdznieka tērpa cienīgs?

– Un kā vēl varēji! – nepiekrita Olverstoks. – Nevajag jau no gluži parasta negadījuma izpūst kaut kādu nāves grēku. Tu vienkārši iekļuvi negadījumā, turklāt ne savas vainas pēc, tālab dvēseles mokām nav nekāda pamata. Es esmu laimīgs, ka tu spēj iekļūt tādās situācijās; tas vienīgi pierāda, ka tu būsi labāks mācītājs, jo izpratīsi cilvēciskas vājības, nevis jau sešpadsmit gadu vecumā tieksies iekļūt svēto kārtā.

Izskatījās, ka šādi vārdi Džesamiju ir pārsteiguši, taču pēc tam viņš sadrūma un novilka: – Jā, bet… kad esi pieņēmis lēmumu un tomēr tev nepietiek spēka pretoties kārdinājumam, tas liecina par rakstura vājumu, vai ne, ser?

– Ja tavs lēmums nozīmē uzvesties kā pilnīgam askētam, tad tev draud patiesas briesmas kļūt par pašapmierinātu pedantu, – skarbi noteica marķīzs. – Bet tu ieradies pie manis pēc palīdzības, un tas vismaz pierāda, ka kritiskās situācijās tu nezaudē galvu. Vienosimies tā, ka tu man parādu atdosi, kad spēsi, bet nedrīksti arī palikt bez penija pie dvēseles. Un par draudiem aizmirsti! Ja kādam kučierim vai krēslu labotājam pietiks nekaunības parādīties manā namā, tad vari būt drošs, ka misters Trevors tiks ar viņiem galā. Bet tādi ļautiņi uz šejieni nemaz nenāk.

Džesamijs sadrūma. – Es jūsu adresi nosaucu ne jau šī iemesla pēc, tas man pat prātā neienāca! Taču… tiklīdz es pateicu, ka esat mans aizbildnis… – Mirkli paklusējis, jauneklis paraudzījās Olverstokam acīs. – Tas ir pretīgi!

– Iespējams, bet tev taču jāatzīst, ka tas ir visai ērti. Varbūt nemoralizēsim tagad par to, cik sekla ir turēšanās pie visiem tiem augstajiem tituliem, un tu uzmanīgi ieklausies, ko sacīšu!

– Jā, ser. – Džesamijs pamāja ar galvu.

– Tu ieradies pie manis pēc palīdzības kā pie sava aizbildņa un tagad esi spiests pakļauties manam lēmumam. Un tālab kopš šīs dienas tu daudz mazāk laika veltīsi mācībām, jo tām tu tērē pārmēru daudz spēku, un vairāk nodosies fiziskām nodarbēm. Turklāt tev nepieciešams nevis velosipēds, bet gan zirgs.

– Ak, ja vien… – Džesamijs mirdzošām acīm gluži nevilšus izsaucās, bet tad aprāvās un pašūpoja galvu. – Es nevaru. Londonā tas ir pārmēru dārgi…

– Par tēriņiem nebēdā. Tu varēsi izmantot vienu no maniem zirgiem.

– Jūs man uzticēsiet savus zirgus? – stomīdamies pārvaicāja Džesamijs. – Nē, ser! Tādu balvu es neesmu pelnījis!

– Tev neviens nekādu balvu nepasniedz. Tā ir pavēle, – sacīja Olverstoks. – Tu laikam neesi pieradis pie kaut kā tāda? – Džesamija mirdzošās acis un drebošās lūpas aizkustināja marķīzu. Viņš pasmaidīja un uzlika roku zēnam uz pleca. – Nenokar degunu! Tu taču pat neesi pārkāpis nevienu no desmit baušļiem, tāpēc izbeidz no mušas izpūst ziloni. Ja Neps jau ir sakārtojis tavus svārkus, es aizvedīšu tevi uz mājām.

Nākamajā rītā marķīzs saņēma vēstuli no Frederikas, kurā viņa tencināja par laipno rīcību un izteica nožēlu, ka viņam nācies paciest tik daudz neērtību Džesamija izrīcības dēļ. Olverstoks izlasīja vēstuli un saprata, ka tās pieklājīgais tonis slēpj vai, precīzāk sakot, tam bija jāslēpj vēstules autores rūgtais pazemojums. Kad viņi pēc divām dienām sastapās kādā pieņemšanā, Frederika apstiprināja šo marķīza pieņēmumu.

Uz viņa ieinteresēto vaicājumu Frederika sacīja: – Nē, es neesmu sadusmojusies! Es esmu tikai ļoti aizvainota.

Visi mani iebildumi bijuši… Es no sirds jums atvainojos.

– Muļķības! Kāpēc jums būtu jāatvainojas?

– Ak, pie visa vainīga esmu tikai es! – Viņa nopūtās. – Es atvedu Džesamiju uz Londonu un Haritai pievērsu daudz lielāku uzmanību nekā viņam. Nevajadzēja brālim dot tik lielu vaļu. – Pēc mirkļa viņa piebilda: – Lai gan uzbāzties ar savu sabiedrību viņam es arī nevēlētos. Tas viņu noteikti sadusmotu. Un arī tā ir mana vaina. Vajadzēja vismaz pacensties kaut ko mainīt.

– Jūs tikai velti būtu tērējusi laiku. Man gribētos, lai jūs paskaidrojat, kālab tik milzīgi satraucaties par gluži parastu un visai nenozīmīgu notikumu. Man ir skaidrs, kālab uztraucās Džesamijs, bet jūs?

– Ja Džesamijs būtu vērsies pie manis, nevis pie jums, tad man tas viss pat būtu šķitis uzjautrinoši, – viņa steidzīgi pavēstīja, – taču mani tracina fakts, ka viņš tajā ievilka arī jūs. Lai gan Džesamijs visu noliedza, kad es viņu iztaujāju, un atbildēja, ka tā nav mana darīšana, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jūs samaksājāt par nodarītajiem postījumiem, un to es nespēju izturēt!

– Arī Džesamijs nespēja. Tieši tālab es viņam to naudu tikai aizdevu un liku apsolīt, ka viņš mazāk laika veltīs mācībām. Es nešaubos, ka jau alkstat man atdot naudu pēc iespējas ātrāk, taču atļaušos aizrādīt, ka tā gan būtu vistiešākā iejaukšanās citu darīšanās, turklāt tādējādi jūs iznīcināsiet visu, ko man, šķiet, izdevies panākt.

Frederika paraudzījās uz lordu; viņas skatienā jautās siltums un pateicība.

– Ir izdevies, pavisam noteikti. Es baidījos, ka Džesamiju pārņems nomāktība, kā tas parasti notiek gadījumos, kad viņš ir sastrādājis kaut ko līdzīgu. Taču šajā reizē izskatās, ka viņš ir pat pārmēru apmierināts; ne par kādu nomāktību nav ne runas. Žēl, ka jūs neredzējāt brīdi, kad viņš uz zirga piejāja pie manām durvīm un paaicināja mani paskatīties. Viņš bija tik ļoti laimīgs un lepns! Es neiejaukšos, bet atļaujiet vismaz pateikties jums.