Olverstoka skatiens uzzibsnīja, un viņš nopietni teica:

– Nāksies vien jums meklēt kādu citu. Varbūt es spēšu palīdzēt? Manuprāt, jums bija radies iespaids, ka Haritai nederēs jauneklis, tad nu es… vai jums būtu iebildumi pret atraitni?

– Neapšaubāmi! – atbildēja Frederika. – Pat vēl vairāk, brālēn, es jūs ļoti lūdzu, neraizējieties par šīm mūsu lietām! Es vēlējos, lai jūs mums paverat durvis uz augstāko sabiedrību. Jūs to izdarījāt, un es to augstu vērtēju, tomēr nevēlos, lai jūs turpinātu par mums raizēties. Turklāt tas nudien vairs nav nepieciešams.

– Dieva dēļ, nedusmojieties! – lords iesaucās. – Jūs vienkārši esat ierosinājusi manu interesi…

– Meklēt atraitņus Haritai?

– Tas taču bija joks!

– Visai neizdevies, man jāteic, – strikti novērtēja Frederika.

– No sirds atvainojos! Es to savu atraitni nemēģināšu iepazīstināt ar Haritu, bet jūs katrā laikā varat paļauties uz maniem pakalpojumiem un padomiem. – Frederika nojauta, ka šis ir kārtējais Olverstoka jociņš, tomēr paša lorda acīs nemanīja jautru spīdumu. – Vai esam vienojušies? – viņš vaicāja un spēcīgi saspieda viņas pirkstus, kas bija pieskārušies kāpņu margām. – Jums piemīt gan veselais saprāts, gan gribasspēks, tomēr man nav pārliecības, ka jūs kāds nespētu piemānīt.

– Jā, protams, – viņa mulsi sacīja. – Pateicos, jūs esat ļoti laipns. Ja gadīsies, ka man būs nepieciešams padoms vai es būšu nokļuvusi nepatīkamā situācijā, tad noteikti vērsīšos pie jums. Tomēr apsolu, ka vairs neievilkšu jūs nekādos sarežģījumos! – Frederika vēlējās atbrīvot roku, taču marķīzs to pacēla pie lūpām un noskūpstīja.

Meiteni pārņēma savāda sajūta, kas līdzinājās elektriskās strāvas triecienam. Viņai mazliet noreiba galva, un tikai dažas minūtes pēc Olverstoka aiziešanas viņa atkal atgriezā viesistabā. Paraža skūpstīt dāmām rokas jau pamazām grima aizmirstībā. Vecmodīgi džentlmeņi gan to visai bieži vēl darīja, īpaši, ja runa bija par precētām sievietēm, taču lords Olverstoks nebija pieskaitāms pie vecmodīgajiem un Frederika nebija precējusies. Iespējams, šādi rīkojoties, viņš nebija domājis neko īpašu vai varbūt vēlējās uzjautrināties, jo viņa bija sacījusi, ka nekad nav mīlējusi. Frederika bija pieradusi marķīzu uzskatīt par uzticamu draugu un nelabprāt atteiktos no tā. Ja Olverstoks iedomājies, ka varēs Frederiku padarīt par savu kārtējo flirta objektu, tad viņš rūgti maldījās. Viņa nealka šādi koķetēt un vēl jo mazāk nokļūt to sieviešu sarakstā, kuras viņš kā nederīgas atraidījis.

Kad pēc trijām dienām Frederika satika marķīzu Bondstrītā, viņš pat nemēģināja izrādīt kādas īpašas galantuma zīmes un drūmi pavaicāja, kālab viņu neviens nepavada. – Man liekas, es jau jūs brīdināju, Frederika! Londonā nav vietas laukiem piemērotām paražām.

– Brīdinājāt, – viņa atteica. – Lai gan nevaru sacīt, ka es pievērsu ļoti lielu uzmanību jūsu brīdinājumam, tomēr šajā dienā mani patiešām pavada radiniece.

– Kura pie visām savām labajām īpašībām pamanījusies pievienot arī spēju kļūt neredzamai?

Ar grūtībām apspiedusi smieklus, Frederika salti paskaidroja: – Viņa šajā veikalā iepērkas, un mēs esam sarunājušas drīzumā satikties Hukema bibliotēkā. Ceru, ka esat apmierināts?

– Nebūt ne. Ja nevēlaties, lai jūs uzskata par frivolu, tad jūs nedrīkstat viena pati staigāt pa Londonas smalkajām vietām. Un vēl jo vairāk Bonstrītā! Ja tomēr jūsu mērķi ir tādi, tad meklējiet sev kādu citu aizbildni un nejauciet man prātu ar savām muļķībām par jūsu cienījamo vecumu. Herefordšīrā jūs varbūt varat uzdoties par dzīvesgudru sievieti, taču šeit jūs esat vien nepieredzējusi meitene. Pat ļoti nepieredzējusi meitene, Frederika!

Šie skarbie vārdi uzjundīja Frederikā visai pretrunīgas emocijas. Vispirms viņai gribējās atcirst kaut ko tikpat asu, jo, viņasprāt, marķīzs būtu to pelnījis par savu uzpūtību. No otras puses – Olverstoks bija pat ļoti spējīgs atteikties no aizbildniecības sniegšanas, un tas ja ne pilnībā izjauktu visus Frederikas plānus, tad vismaz krietni apgrūtinātu to realizēšanu. Turklāt Frederika apjauta, ka, zaudējot marķīza draudzību, viņa zaudēs arī savu dvēseles mieru.

– Protams, es esmu nepieredzējusi meitene, – viņa sacīja, izvēlējusies saprātīgu kompromisa ceļu, – jo līdz brīdim, kad ieraudzīju tuvojamies jūs, es šo vietu nemaz neuzskatīju par īpaši smalku. Muļķīgi, protams! It kā es neko nebūtu dzirdējusi par švītiem, kas mēdz šeit apgrozīties. Un jūs… kā to sauc? Arī esat promenādē?

– Nē, neesmu, – attrauca lords, un viņa skatienā uzzibsnīja jau pazīstamās liesmiņas. – Es dodos uz Džeksona boksēšanās salonu.

– Cik briesmīga vieta!

– Dīvaini šos vārdus uzklausīt no jums, kas vēl pavisam nesen man skaidroja par “labu mācību”, ko šāda vieta var dot.

Frederika iesmējās. – Vienalga tā vieta ir briesmīga! Bet jūs izturējāties nepiedienīgi, jo ļāvāt, lai padaru sevi par muļķi, skaidrodama jums par šo sportu, ja reiz pats par to zinājāt krietni vairāk.

– Tā jau laikam ir, – viņš piekrita. – Un vēl es krietni vairāk par jums zinu, kādi noteikumi jāievēro jaunām dāmām no labām ģimenēm.

– Jūs nu gan esat viens neciešams cilvēks! Es taču jau atvainojos un atzinu savu vainu.

– Ja manis nepamatota apvainošana, pēc jūsu domām, nosaucama par savas vainas atzīšanu…

– Ne tuvu tā nebija nepamatota! – aizstāvējās Frederika. – Jau tuvākajās dienās, manu meitenīt, – lords savaldīgi sacīja, – jūs, visticamāk, saņemsiet, ko esat pelnījusi. Vismaz es atļaujos tā cerēt.

– Cik nelaipni no jūsu puses! – Frederika jautri piemiedza marķīzam ar aci, taču jau gandrīz tūdaļ atkal kļuva nopietna un piebilda: – Jums nu gan gadījies grūts uzdevums… uzraudzīt tādus kā mēs! Lūdzu, piedodiet, jūs patiešām pret mums esat izturējies ārkārtīgi laipni, milord! Tomēr jūs labi zināt, ka manos nodomos neietilpa jūsu iesaistīšana mūsu darīšanās. Tagad es esmu stingri nolēmusi vairs nevērsties pie jums, kaut arī gadītos kāda negaidīta problēma.

– Atļaušos secināt, ka jūsu brāļi pašlaik neiesaistās nekādos riskantos pasākumos, – lords Olverstoks sacīja.

– Nu jau jūs izturaties gaužām netaisni! – sašuta Frederika. – Mēs taču nelūdzām, lai dabūjat Feliksu nost no kuģa. Un, ja runājam par Džesamiju, tad viņš vispār nemēdz iekļūt nepatikšanās.

Marķīzam atlika vien piekrist, lai gan pēc nedaudzām dienām tieši Džesamijs viņu iesaistīja notikumā ar velosipēdu.

Savādais braucamrīks bija radīts pavisam nesen, taču strauji ieguva popularitāti. Konstrukciju veidoja ar rāmi savienoti divi riteņi; pirmais ritenis bija iegriežams kustībā ar sviras palīdzību, bet starp riteņiem atradās sēdeklis. Braucamrīku varēja vadīt ar kāju palīdzību, turklāt daži pat pamanījās attīstīt visai vērā ņemamu ātrumu, veikli balansējot un strauji kustinot kājas. Džesamijs parkā ieraudzīja vienu no šādiem pratējiem kopā ar visu velosipēdu un kaislīgi iekāroja arī pats sasniegt tādus rezultātus. Pēc dabas jauneklis bija īsts piedzīvojumu meklētājs, un pilsētā viņam ļoti pietrūka jāšanas zirga mugurā; turklāt viņš labprātīgi bija noteicis sev cītīgu mācību režīmu, bet šajā gadījumā dvēsele sacēlās protestā. Viņam šķita, ka ir atradis veidu, kā Frederikai neuzlikt papildu finansiālu slogu, tomēr ļaut izlauzties savai nevaldāmajai enerģijai un parādīt pasaulei, ka ne tikai viņa jaunākais brālis ir spējīgs uz riskantiem gājieniem.

Izrādījās, ka šo māku var apgūt vairākās skolās un spējīgākajiem audzēkņiem tur pat izīrēja velosipēdus. Džesamijam vajadzēja pavisam nedaudz laika, lai kļūtu par vienu no daudzsološākajiem braucējiem, ar apskaužamu vieglumu lavierētu garām zirgu vilktajām ekipāžām un nonāktu klusākās ielās. Šajos braucienos viņu pavadīja Lufra, un māsas nosprieda, ka jauneklis kaut mazliet padarījis vieglāku savu stingro mācību režīmu, lai veltītu laiku arī uzticamajam draugam.

– Labi gan, ka mēs atvedām Lufru uz Londonu, – ieminējās Frederika un mazliet pavīpsnāja. – Un labi, ka viņš padzenāja tās govis Grīnparkā. Džesamijs nosprieda, ka sievietēm suni nedrīkst uzticēt. Un nekas cits viņu nespētu atraut no grāmatām.

Džesamijs vēl nebija tik pieaudzis, lai viņam negribētos pārsteigt savu ģimeni ar jaunapgūto prasmi, tomēr pagaidām viņš nevienam neko nebija stāstījis. Beidzot, sācis justies visnotaļ droši divriteņa seglos, viņš nolēma piebraukt pie mājas durvīm un pasaukt māsas, lai nodemonstrētu savu veiklību. Pagaidām gan viņam vēl bija pagrūti tikt sēdeklī, taču negribējās šo niansi rādīt ģimenes locekļiem. Viņš pavingrinājās vēl vairākas stundas un tikai tad devās visbiezāk apdzīvotajā pilsētas daļā. Garā Pikadili nokalne viņam izrādījās nepārvarams kārdinājums. Daži skatītāji bija pilnīgā sajūsmā par šādu māku, bet vēl citi jutās šokēti. Galu galā Džesamijam izdevās piesaistīt sev daudzkārt lielāku uzmanību, nekā gribējies.

Katastrofā bija vainojams garspalvains retrīvers, kurš lēnā solī gāja nopakaļ savam saimniekam. Ieraudzījis dīvaino transportlīdzekli, viņš, skaļi riedams, metās pie tā. Džesamijs bija pietiekami labi iepazinis suņus, kas šādi krīt virsū ekipāžām, tālab īpaši nesatraucās, taču Lufra, kurš turējās saimniekam iepakaļ, pamanīja uzbrukumu draugam un steidzās palīgā.

Saķērušies niknā cīniņā, abi suņi ietriecās divritenī; Džesamijs, pūlēdamies tomēr saglabāt līdzsvaru, uzbrauca kādam cilvēkam, kurš laboja krēslu. Vairs nespēdams valdīt pār braucamrīku, jauneklis nokrita uz bruģa un tikai laimīgas nejaušības pēc nepakļuva zem zirga pakaviem.

Veiksmīgā kārtā kučierim tomēr izdevās pagriezt zirgus uz citu pusi, un Džesamijs piecēlās kājās viss vienos skrāpējumos un zilumos, tomēr ar veseliem kauliem. Satriekts un pazemots, viņš piepeši ieraudzīja ainu, kas spētu uzdzīt šausmas jebkuram citam sešpadsmit gadus vecam jaunietim, kuram piemīt mazāk drosmes.

Spējā zirgu gaitas maiņa bija izjaukusi satiksmes kustību ielā, gaisu tricināja negantas balsis, savstarpēji apvainojumi un visai rupji vārdi. Kādu padzīvojušu dāmu karietē pārņēma histērija. Vīrietis, kurš bija labojis krēslu, žēlojās, ka esot pamatīgi sasities, turklāt viņa mēbele tagad esot salauzta, savukārt retrīvera saimnieks sauca pēc palīdzības, lai izšķirtu suņus. Un Džesamijs pievērsa uzmanību tieši tās problēmas risināšanai. Viņam izdevās pārliecināt otra suņa saimnieku, ka vajag nevis sist abus kaušļus, bet gan cieši turēt savu suni pavadā, un tādējādi varēja atvilkt Lufru nost. Džesamijs pat īsti nepaguva sākt atvainošanos, kad saniknotais džentlmenis jau apvainoja Lufru kautiņa izraisīšanā, nodēvēdams dzīvnieku par “traku kranci”. Šāda izturēšanās vairs nerosināja vēlēšanos atvainoties, tālab Džesamijs apgalvoja, ka retrīvers uzklupis viņam, turklāt bez jebkāda iemesla.