žordžeta Heiere - Frederika

– Saprotu. Vai to viņš jau ir bieži uzspridzinājis?

Frederika pasmaidīja. – Vēl ne reizi! Gadījās, ka izcēlās uguns, bet tas bija toreiz, kad viņš mēģināja izgudrot jaunu sērkociņu veidu. Un nekāds lielais posts netika nodarīts. Viņam tikai nosvila uzacis.

– Jūs esat ļoti laba māsa, Frederika, – lords uzslavēja.

– Ko lai saka, es cenšos tāda būt, – viņa atteica un mazliet pietvīka. – Mana mātesmāsa un mūsu bijusī aukle pārāk raizējās. Bet var jau būt, ka man tikai tā liekas. No itin visa, ko zēni darīja, viņas iztaisīja milzu traģēdiju. Un tas bija pilnīgi nevietā, jo brāļi tikai īgņojās un galu galā vairs vispār neklausījās nekādos abu dāmu aizrādījumos.

– Žēl gan, ka jūsu radiniece savu dedzību nepataupīja jums ar māsu! Man jāteic, ka uzskatu viņu par ļoti sliktu pavadoni.

– Jā, tomēr mums jābūt godīgiem pret mis Vinšemu. Uz Londonu viņa nekad nebija vēlējusies braukt un piekrita to darīt tikai ar noteikumu, ka netiks vilkta līdzi uz modernām viesībām. Viņa pieņēma, ka es esmu pietiekami pieaugusi, lai pati pavadītu Haritu. Un tagad, kopš Haritas debijas, es to arī daru.

– Tas, – lords visai pārliecināti sacīja, – ir pilnīgs absurds!

– Nav gan, tomēr es negrasos ar jums par to strīdēties. Jebkurā gadījumā – neviens nevar mis Vinšemu vainot par to, ka viņai pašlaik ir svarīgākas lietas pārdomājamas. Mans tēvocis Skrebsters jūtas gaužām savārdzis, un krustmāte Amēlija ir visai apjukusi no raizēm un tagad pilnībā ir atkarīga no savas māsas Serafīnas.

Lords neko nesacīja, vien saknieba lūpas, kā vēlēdamies aizkavēt nevēlamu izteikumu. Viņa pierē parādījās divas dziļas rievas, kas izlīdzinājās, kad durvis atsprāga vaļā un istabā enerģiski iebrāzās Felikss. – Jūs, esat te, ser! Kad paraudzījos pa logu, es pamanīju faetonu un nodomāju, ka tas ir jūsējais. Vajadzēja man to pateikt, Frederika, jo tu skaidri zināji, ka es vēlos lordu sastapt! Cik nelāgi tu rīkojies!

– Lai Dievs stāv man klāt! – noteica lords. – Tikai ne vēl vienu lietuvi, Feliks!

– Nē, nē, nē! Nu, vismaz ne gluži! Tas ir jaunajā naudas kaltuvē. Tur viņiem ir gāzes apgaismojums un tvaika dzinēji ar milzīgu jaudu! Kad mēs ar Džesamiju tur bijām aizgājuši, viņi sacīja, ka tiekot ielaisti vienīg tie, kam ir īpašas ieteikuma vēstules. Vai jūs varētu mums tādu sagādāt, brālēn Olverstok? Lūdzu!

– Kā lai es to izdaru? – vaicāja marķīzs. – Es nepazīstu vadītāju un pat pārraugu ne.

– Jā, bet jūs nebijāt pazīstams arī ar lietuves direktoru, ser! – iebilda Felikss.

– Ak, tas nu gan bija kaut kas pilnīgi cits! Naudas kaltuve ir ļoti specifiska vieta, un tu taču nedomāsi, ka mans ieteikums tur tiks uztverts kā “īpašs”?

Jaunekļa bēdīgā seja piepeši atkal kļuva gaišāka, un viņš iesmējās. – Uztvers gan! Jūs mani cenšaties izjokot. Viņi jūsu ieteikumu neapšaubāmi pieņems!

– Mīļo stundiņ! Cik neciešams zēns gan tu esi! – noteica Frederika. – Pārtauc uzmākties lordam Olverstokam, lūdzu!

– Es taču viņam nemaz neuzmācos! – Felikss aizkaitināti attrauca. – Es tikai palūdzu viņam ieteikumu, nevis mudināju nākt man līdzi uz turieni. Ja brālēns Olverstoks nevēlēsies mani pavadīt, es uzdrošinos sacīt, ka misters Trevors to izdarīs ar prieku.

– Protams, ka viņš to darīs, – satraukti sacīja lords. – Ir laiks palutināt arī viņu, nabadziņu.

– Protams, labāk jau būtu, ja jūs pats nāktu kopā ar mani, – Felikss nedroši piemetināja.

– Nē, nē! Tā es kļūšu par daudz izlutināts, – atbildēja marķīzs ar manāmu pārliecību balsī. – Man jau viena izklaide bija, vai atceries?

– Jā gan, – piekrita Felikss. – Misters Trevors nav tik lielisks kā jūs, tomēr ir visai saprātīgs.

– Pat ļoti saprātīgs, – papildināja lords. – Viņš ir visai cienījams. Var gadīties, ka pienāks diena, kad viņš kļūs par premjerministru, un tālab parūpējies, lai tev ar viņu būtu labas attiecības.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Feliksam šāda godkāre ir pilnīgi sveša, taču viņš bērna naivumā sacīja: – Jā, jā! Bet viņš nemaz nav tik vienmuļš, vai zināt? Sākumā man tā nelikās, taču tagad, kad esam iepazinušies labāk, man viņš ir iepaticies.

Pēc tam Felikss devās projām, atvadījies no marķīza, kurš jautājoši iepleta acis un vērās uz Frederiku. – Vai es drīkstu vaicāt, kā tas nākas, ka Felikss ir labāk iepazinies ar misteru Trevoru?

Viņa atbildēja tikai pēc īsa mirkļa. – Viņš mūs šad tad apciemo sestdienās, kad ielūdzam uz vakariņām dažus draugus. Tas nav formāls pasākums, jums jāsaprot, vienkārši ģimeniskas viesības cilvēkiem, kam nerūp modernie smalkumi, bet ir vēlēšanās pavadīt omulīgu vakaru, piedaloties dažādās spēlēs…

– Vai arī tuvināties Haritai?

– Nē, jūs kļūdāties! – Frederika ātri iebilda. – Misters Trevors tā nerīkojas.

– Man prieks to dzirdēt. Harita viņam nekādā ziņā nav piemērota.

– Ja reiz mēs runājam par to, tad sacīšu, ka tieši viņš nav piemērots Haritai!

– Ļoti iespējams! Interesanti, kas viņam licis aizmirst par savu mūkam līdzīgo dzīvesveidu un atļauties vairāk?

– Jautājiet viņam, ne man, milord!

– Es neesmu tik netaktisks.

– Vai jums ir iebildumi, ka viņš mūs apciemo?

– Nav ne mazāko iebildumu. Vairāk gan tā ir ziņkārība. Cik gan spēcīgam jābūt šim vilinājumam! Čārlzam nekad nav trūcis ielūgumu, viņš ir labi ieredzēts un nāk no krietnas ģimenes, tomēr pirms Merivilu ierašanās Londonā viņš ļoti reti atsaucās uz kādu no ielūgumiem. Es esmu pat visai pārliecināts, ka viņš ir iemīlējies. Vakar viņš man aizmirsa atgādināt par kādu visai garlaicīgu pasākumu. Un tā vēl nekad nebija gadījies, varat man droši ticēt! Taču, ja tā nav Harita… – Lords apklusa un piepeši kaut ko iedomājās. – Mīļais Dievs! Hloja!

– Es neesmu viņa uzticības persona, brālēn! Ja arī būtu, tad šo uzticību nenodotu.

Marķīzs izlikās to nedzirdam. Viņa lūpās parādījās smaids, un pēc pārdomu mirkļa viņš sacīja: – Tādā gadījumā dzīve kļūs interesantāka. Vajadzēs vairāk iepazīties ar Hloju.

Frederikai nebija ne mazākā nolūka noskaidrot, vai lords patiešām grasās tuvāk iepazīties ar savu jauno brālēna meitu Hloju. Visai drīz lords izpildīja savu solījumu pavadīt sabiedrībā savas aizbilstamās, tādējādi apstiprinādams viņas aizdomas, ka sliktā atmiņa, ko lords allaž mēdza piesaukt, nav nekas cits kā vien aizbildināšanās. Olverstoks ieradās Augšvimpolstīrtā un izvizināja Haritu pa Haidparku brīdī, kad tur bija visvairāk apmeklētāju; viņš vairākas reizes apturēja karieti, lai sasveicinātos ar saviem draugiem un dotu iespēju meitenei atbildēt uz viņas daudzskaitlīgo apbrīnotāju sveicieniem. Un to viņa darīja ļoti mīļi, bez mazākajām koķetērijas pazīmēm. Lords bija pazinis daudzas daiļavas, taču nevienu tādu, kurai pašas ārējais skaistums būtu tik vienaldzīgs. Turklāt izskatījās, ka viņa pat īsti neapzinās, cik liels pagodinājums viņai izrādīts un kādas tenkas un minējumus šis fakts izraisījis. Harita pieklājīgi patencināja lordu par uzaicinājumu pavizināties, bet sacīja, ka Haidparks viņai nepatīkot tik labi kā Kensingtonas dārzi, jo tur ziedot krāšņas puķes un esot dažas tādas takas, pa kurām ejot var sajusties gluži vai kā laukos.

– Jums nepatīk Londona? – viņš vaicāja.

– Jā gan, – Harita mierīgi atteica. – Tā ir ļoti patīkama vieta, arī izklaidējoša, tomēr ne tik ērta dzīvošanai.

– Vispār jau tiek uzskatīts, ka Londona ir daudz ērtāka dzīvošanai nekā jebkuri lauki.

– Vai no tiesas? – Meitenes pierē ievilkās nelielas rieviņas. – Un kāpēc tā?

– Nu, sacīsim… Londona piedāvā daudz vairāk izklaides iespēju.

– O! – Viņa mirkli apdomāja dzirdēto. – Jā, neapšaubāmi, šeit ir teātri, notiek koncerti, dažādi pasākumi un ļoti daudzas balles. Tikai man jāteic, ka Londonas viesības, lai cik spožas un izcilas arī būtu, tomēr nevar līdzināties tām, ko rīko laukos. Vai nepiekrītat?

– Var jau būt, ka tā ir. Un kāpēc gan ne?

– Nezinu. Es esmu ļoti dumja, kad jāsāk kaut kas paskaidrot, – Harita atvainodamās sacīja. – Man daudz labāk patīk viesības, kurās es pazīstu itin visus dalībniekus. Domāju, jūs sapratāt, ko es vēlējos pateikt. – Mirkli padomājusi, viņa piebilda: – Acīmredzot tas ir tālab, ka es neesmu pieradusi pie dzīves pilsētā un pie manieres tik nepieklājīgi nopētīt svešiniekus.

– Visai netīkami, – lords nopietni sacīja. – Pieņemu, ka labāk būtu bijis, ja es jūs aizvestu kaut kur ārpus pilsētas, uz kādu mazapdzīvotu vietu, kurā sastopami vienīgi laucinieki.

– Tādā gadījumā jums būtu jābrauc liels ceļa gabals, vai ne?

Lordam Olverstokam jau kļuva garlaicīgi, un viņš diezgan neizteiksmīgi attrauca: – Taisnība gan.

Harita apklusa. Pēc mirkļa lords uzsāka citu sarunas tematu, taču Haritai bija diezgan maz domu šajā jautājumā un viņa gluži vienkārši piekrita itin visam, ko Olverstoks teica, tādējādi garlaikojot marķīzu arvien vairāk. Kad viņi bija izbraukuši vēl vienu līkumu pa parku, lords veda Haritu atpakaļ uz Augšvimpolstrītu, prātā nosodīdams pats sevi par to, ka tik nepārdomāti piekritis šo meiteni paslēpt zem savas aizgādnības mantijas. Jebkurā citā gadījumā viņš par meiteni būtu aizmirsis jau tajā pašā mirklī, kad atveda viņu uz mājām, taču šie nebija parasti apstākļi. Goda pienākums lika pavaicāt, vai viņa atkal būtu ar mieru viņam pievienoties līdzīgā izbraucienā. Viņš to pavaicāja un patincināja, kurp viņa gribētu doties. Harita ātri attrauca: – Ak, cik ļoti mīļi! Es vislabprātāk aizbrauktu uz Hemptonkortu. Mēs ar Frederiku esam par to lasījušas un ļoti vēlētos tur nokļūt. Vienīgi… – Viņa apklusa un ar savām lielajām acīm žēli lūkojās uz lordu.

– Kas? – Viņš gaidīja precīzāku atbildi.

– Vai jūs nevarētu aizvest mūs visus, brālēn Olverstok? Varbūt jūs to nepavisam nevēlaties? Ziniet, tur atrodas slavens labirints, un zēniem tas liktos ļoti aizraujoši.