– Kāpēc? – Frederika spēji paraudzījās uz viņu.

– Tāpēc, mana mīļā nevainība, ka viņš ir tas, ko mēs dēvējam par brunču mednieku.

Frederika pamāja ar galvu. – Priecājos, ka to uzzināju, un arī man pašai bija radušās tādas aizdomas. Man tomēr jāatzīst, ka viņš ir izturējies ārkārtīgi pieklājīgi un laipni, turklāt atstāja labi audzināta cilvēka iespaidu. Ja nu vienīgi reizēm uzdrošinājās šo to, kas jau šķita nepatīkami. Tomēr ir daudzi citi, pat vēl no labākām ģimenēm, kas atļaujas krietni vien vairāk.

– Jā, tādi nu viņi ir, – lords piekrita. – Kurš stādīja viņu jums priekšā?

– Misis Dontrija viesībās pie lēdijas Džersijas. Tieši tālab jau es nospriedu, ka esmu viņu nepareizi novērtējusi.

– Tiešām viņa? – marķīzs pārvaicāja. – Nu, nu. – Lorda acīs parādījās uzjautrinājums, un Frederika pūlējās izprast tā iemeslu. Olverstoks atvēra šņaucamās tabakas dozi un paņēma šķipsniņu, tad piepeši iesmējās. – Kurš gan varēja paredzēt, ka jūsu atbalstīšana man sagādās tik lielu izklaidi!

– Jūs pats! – Frederika nevilcinoties attrauca. – Sākumā es to vēl neattapu, taču tagad esmu pilnīgi pārliecināta, ka jūs uzņēmāties gādību par mums tikai tālab, lai sakaitinātu lēdiju Bakstedu!

– Vai jūs varat mani par to nosodīt?

Gluži nevilšus Frererikai izlauzās smiekli. – Nu, laikam jau ne! Taču jūs noteikti domājāt, ka jums tas nesīs uzjautrinājumu.

– Taisnība. Un tieši tā arī notika. Es neparedzēju vien to, ka tik ļoti ieinteresēšos par Merivilu labklājību. – Marķīzs mazliet paklusēja, tomēr Frederika nepaguva ierunāties, kad viņš īsi pavaicāja: – Un kas bija dīvainis, kurš jūsu māsu pavadīja vakar? Tas nelga svītrotā vestē?

– Misters Naitlijs, – viņa ar bezcerību balsī izdvesa.

– Kas, pie joda, ir šis misters Naitlijs?

– Mūsu kaimiņš. Ļoti cienījams jauneklis, tomēr pilnīgi nepiemērots un zaudējis prātu Haritas dēļ. Viņš taču tvīkst mīlas mokās! Sūta Haritai ziedus, slepus vēro un gaida, līdz viņa izies no mājām tikai Ouena pavadībā! – Frederika ar rūgtumu pavēstīja.

– Augstais Dievs! Vai Haritai pret viņu ir kādas jūtas? – Nē, protams, ka nav! Viņa vienkārši nespēj to jaunekli atraidīt. Un, dārgais brālēn, ja jūs domājat, ka varat pārliecināt Haritu, ka labāk to izdarīt tagad nekā vēlāk… jūs viņu slikti pazīstat. Viņai piemīt tik dziļš jūtīgums, saprotiet…

– Un dziļa muļķība arī! – marķīzs nepacietīgi pārtrauca Frederiku.

– Jā, man nākas piekrist, – viņa noteica un nopūtās. – Kaut māsa nebūtu tik naiva un neļautu, lai katrs viņai šādi neliek mieru! Man jāatzīst, ka es ļoti bieži par to uztraucos.

Viņš pamāja ar galvu un sacīja: – Haritai nenāks par labu, ja cilvēki viņu redzēs Olertona sabiedrībā, tomēr viņš atļausies vienīgi firtēt ar jūsu māsu, tālākus soļus viņš nespers. Par to es parūpēšos!

– Paldies! Taču viņš nav izdarījis neko tādu, lai… Es nevēlos, lai jūs viņam kaut ko sacītu. Tas izskatīsies pēc ziloņa izpūšanas no mušas.

– Man jau neko nevajadzēs teikt! – lords atbildēja un dāvāja Frederikai vienu no saviem sardoniskajiem smaidiem. – Gluži tāpat kā visi pārējie, viņš tic, ka es esmu Haritas aizgādnis. Un ir pat ļoti iespējams, ka viņš uzskata mani par neieinteresētu uzraugu. To varētu labot. Vai jūs apmeklēsiet Krū pasākumu? Es jūs pavadīšu un patrenēšos labsirdīgā vērošanā. Man vajadzētu jūs abas aizvest uz kādu izrādi vai pat izvizināt parkā.

– Jūs esat ārkārtīgi laipns. Mēs patiešām esam pagodinātas!

– Jā, es reti vizinu sievietes.

– Jūs sapratīsiet, ka arī tas ir garlaicīgs pasākums, uzdrīkstos sacīt!

– Iespējams. Tomēr mani uzmundrinās pirmreizīguma sajūta.

– Tā ir ātri gaistoša, – Frederika aizrādīja.

Sardoniskā izteiksme pazuda no lorda sejas. – Ļoti labi, Frederika! – viņš atzinīgi noteica. – Man nemaz nešķiet, ka jūsu vizināšana pa parku man liksies garlaicīga.

– Tas izklausās mierinoši, varat man ticēt! Tomēr nav ne mazākās nepieciešamības dāvāt man šādu labvēlību. Es būšu jums bezgala pateicīga, ja reizumis parādīsieties kaut kur kopā ar Haritu. – Viņa neveiksmīgi pūlējās apspiest nebēdnīgu ieķiķināšanos un tad atbruņojoši piebilda: – Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz drosmes man nepieciešams, lai to sacītu, bet pēc visām šīm Londonā pavadītajām nedēļām es nudien esmu pamanījusi, cik neaptverami liela ir jūsu ietekme.

– Odze! – lords attrauca. – Es pacietīšu jūsu daiļās, taču ne pārāk attapīgās māsas sabiedrību, tomēr jums nāksies apsolīt, ka šos garlaicīgos pasākumus laiku pa laikam atsvaidzinās jūsu skarbā klātiene. Un, starp citu, vai tenkotāji melo, vai arī mans tikpat tukšgalvīgais radinieks sāk izrādīt pārmēru konkrētu interesi?

– Nē… lai gan es vēlētos, kaut tā būtu! – atsaucās Frederika. – Bet, ja runājam par pārmēru konkrētu interesi… Izskatās, ka viņš jau kopš pirmā mirkļa, kad ieraudzīja Haritu, lolo pret viņu nevaldāmu kaisli. Jāteic, es vēlētos, kaut viņš nebūtu tik pievilcīgs! Baidos, ka šis jauneklis ir vienīgais no manas māsas apbrīnotājiem, pret kuru viņa izjūt kādu interesi. Un es nevaru iedomāties neko nepiemērotāku! Turklāt es nemaz neuzskatu, ka misis Dontrija atbalstītu šādu savienību.

– Noteikti ne! Mana radiniece Lukrēcija ir gudra sieviete.

– Jūs taču nevarat lēdijai pārmest to, ka viņa savam dēlam novēl izdevīgu laulību, – Frederika saprātīgi aizrādīja. – Tas ir tieši tas, ko es esmu iecerējusi Haritai, galu galā! Es nevēlos jūs aizskart, milord, tomēr man nemaz neliekas, ka Endimions būtu atbilstīga partija. Ir jau ļoti jauki, ka viņa mamma nemitējas viņu dēvēt par jūsu mantinieku, taču… kurš gan ir teicis, ka tas jelkad vispār notiks? Jūs taču neesat tik senils!

– Pateicos! – Marķīzs likās padodamies.

Frederikas skatienā uzzibsnīja uguntiņas, taču viņa visai pieklājīgi turpināja: – Nav par ko! Un tomēr, kad Haritu pavada Endimions, es varu justies mierīga. Viņš pret manu māsu izturas ar vislielāko cieņu, gandrīz vai godbijīgi.

– Jā, viņš nekad nav bijis izmanīgs, – lords piezīmēja. – Nabaga meitene. Vai arī Baksteds izrāda viņai uzmanību?

– Mīļais Dievs, nē! – viņa atsaucās un nolaida plakstus; viņas rokas sastinga uz ceļgaliem. – Lords Baksteds, brālēn, dod priekšroku man.

Olverstoks sāka smieties. – Nē! Vai patiešām? Man jūsu ir žēl, taču par viņu tas liecina tikai labu. Un kā jūs atrodat kādu sarunas tematu, kad esat ar viņu?

– Kālab man būtu kaut kas jāmeklē? Viņam to nekad netrūkst! Kad esam apsprieduši politisko situāciju un viņš laipni ir pievērsis manu uzmanību kādam avīžrakstam, ko es neesmu lasījusi, viņam ir visai daudz stāstāmā par sevi, par viņa muižām un uzskatiem visdažādākajos jautājumos. – Frederika ieķiķinājās un apklusa, bet tad nožēlas pilnā balsī sacīja: – Bet es nedrīkstu ar viņu rotaļāties. Viņš ir ļoti laipns un pat visai saprātīgs. Lai gan par daudz ikdienišķs.

– Neizteiksmīgs un cienījams. Bet es domāju, ka viņš nav jūsu vienīgais apbrīnotājs. Mana sirds asiņoja nabaga Oldridža dēļ, kad redzēju, kā Dārsijs Mortons izrīkojās ar viņu tajā ārkārtīgi garlaicīgajā suarejā pagājušajā trešdienā.

– Māņi! – Frederika attrauca. – Es vēlētos, lai jūs nerunātu tādas muļķības. Tūdaļ jūs paziņosiet, ka misters Mortons ir ieinteresējies par mani, bet es uzdrošinos jums apgalvot, ka nekas tāds viņam ne prātā nenāk. Un man gluži tāpat.

– Nesteidzieties mani apsūdzēt!

Viņa pasmaidīja. – Labi. Tomēr ticiet, ka es ar viņu neflirtēju un nemedīju sev vīru.

– Jā, tikai vēlaties to atrast Haritai. Pastāstiet, vai jums patīk jūsu pirmā sezona Londonā!

Frederika atbildēja uzreiz: – Bez pārspīlējuma varu sacīt, man tā patīk tik ļoti, ka laikam kļūstu daudz līdzīgāka savam tētim, nekā jebkad būtu iedomājusies.

Lords ļoti labi pārvaldīja sevis kontrolēšanas māku un tālab spēja ierunāties tā, lai balsī nebūtu jaušamas ne mazākās trīsas. – Cik satraucoši! Nemaz nešaubos, ka jūs sevi nepareizi novērtējāt.

– Ziniet, es no sirds ceru, ka tā ir, – Frederika pavisam nopietni sacīja. – Kārtis mani patiešām sevišķi neinteresē. Nevienu no mums, varbūt tikai Džesamiju. Taču viņam ir tik stingri principi, kā jūs jau zināt, un par viņu man tālab nav jāraizējas. Pieņemu, ka vēl ir pāragri spriest, kāds būs Felikss, tomēr nedomāju, ka viņš kļūs par spēlmani.

Lords iesmējās. – Augstais Dievs! Nē! Viņš būs pārāk aizņemts, izgudrojot ar tvaiku darbināmu kāršu jaucēju vai mehānisku dalītāju, un tādēļ neinteresēsies par spēlēšanu. Kā viņam klājas? Un kur viņš ir? Tikai nesakiet, ka atkal devies kādā ekspedīcijā ar tvaikoni.

– Nē. Tomēr man liekas, ka viņu tagad vairāk interesē tvaikoņi, kas kuģo okeānā. Par tiem viņš laikam uzzinājis, kad brauca uz Remsgitu. Man tomēr šķiet, ka tas izgudrotājs dzīvo Amerikā, un par to es esmu bezgalīgi pateicīga. Pat Felikss neuzdrošinātos doties tik tālu!

– Es gan neatļautos tik pārliecināti to apgalvot! Viņš mierīgi varētu pieteikties par kuģa puiku un ceļot uz Ameriku. Pēc tam viņš mums paziņotu, ka ieradies Ņujorkā.

– Dieva dēļ, tikai neiedvesiet viņam šādu domu! – Frederika lūdzās, juzdama gan satraukumu, gan uzjautrinājumu. – Tas ir kaut kas tieši tāds, ko viņš būtu spējīgs izstrādāt. Pašlaik viņš ir vienā no bēniņu telpām, kuru mēs atvēlējām viņam eksperimentu veikšanai.

– Augstais Dievs! – Olverstoks izsaucās. – Tad jau var iznākt, ka mēs te sēžam uz pulvera mucas! Es laikam došos projām, kamēr viņš vēl nav māju uzlaidis gaisā.

– Nē, nē, to Felikss nedarītu! – Frederika iebilda un priecīgi iesmējās. – Viņš apsolīja paturēt prātā, ka šī māja nepieder mums.

Lords šādu ziņu uzklausīja atzinīgi. – Ja tā būtu jūsējā, tad jūs neiebilstu, ka viņam gadītos to uzspridzināt?

Pieņemiet manus komplimentus par jūsu gara spēku.

– Kā gan jūs varat tik absurdi runāt? Protams, ka man būtu iebildumi! Es vēlējos pateikt vienīgi to, ka mājās viņam ir īpaša darbnīca, kur viņš var darīt to, kas pašam prātā.