– Vai tad viņš nevēlētos mums pievienoties? – Harita nevainīgi vaicāja. – Jūsu mamma mūs iepazīstināja, un viņš bija diezgan patīkams un arī visai ērmots, kad man nācās pavēstīt, ka es nevarēšu ar viņu dejot. Jūsu mamma teica, ka viņš esot jūsu draugs.

– Jā, gan! Protams, ka ir. Vislabākais no visiem, – sacīja Endimions. – Es tikai iedomājos, ka jūs varbūt nevēlēsieties… ģimenes viesībās un… Rentorps nav ģimenes loceklis…

Taču jau drīz vadības grožus viņam no rokām izņēma labākais draugs, kurš parādījās turpat blakus ar Hloju pie rokas. Arī šim puisim galvā bija ienākusi laimīgā doma par jauku kompāniju pie vakariņu galda. Un Hloja viņu šajā jautājumā labprāt atbalstīja. Viņa bija sākusi priecīgi apbrīnot savu brīnumdaiļo māsīcu un kautrīgi cerēja, ka varētu iekļauties viņas draugu lokā. Endimiona runas par ģimenes viesībām bija gluži liekas, jo viņa bezrūpīgais draugs jautri apgalvoja, ka ģimenes locekļi vienmēr ir turpat tuvumā, ja vien kāds svešinieks netiek viņiem pa vidu. Endimionam nekas cits neatlika, vajadzēja vien doties pie Frederikas un brālēna Gregorija, lai uzaicinātu abus pievienoties mielastā, un viņa nodevīgais draugs uzmundrināja viņu: – Tu tikai pasteidzies, citādi mēs nepagūsim paķert visus pīrādziņus ar omāriem!

Lēdija Baksteda bija bažījusies, ka balles sagatavošanas laiks ir pārāk īss un ka tādu pasākumu rīkot pirms sezonas sākuma nozīmē riskēt ar vāju apmeklētību, taču jau mirkli pirms vakariņām viņa secināja, ka neviens no sagaidāmajiem rautiem, ballēm un saietiem nespēs pārsist šo balli varenībā un izcilībā. Viņu plosīja divējas jūtas – lepnums un aizvainojums. Viņas odiozajam brālim atlika vien pamāt ar pirkstu, un augstākās sabiedrības pārstāvji pulkiem vien plūda uz viņa namu, tieši tā, kā viņš to bija paredzējis. Tas, pats par sevi saprotams, visai tieši saskanēja arī ar lēdijas Bakstedas vēlmēm un tomēr likās kaitinoši. Viņam nāktu tikai par labu piedzīvot vienu otru graujošu atraidījumu. Protams, nevarēja noliegt, ka Vērnons bija nodrošinājis viņai iespēju ievest Džeinu augstākajās un modernākajās aprindās, taču ne tāds bija viņa mērķis. Viņš vēlējās šajās aprindās ievest Merivilu meitenes un bija to panācis. Vismaz pusducis dāmu bija lūgušas atvest šo brīnišķīgo aizbilstamo uz viņu plānotajām viesībām. Viņas aizbilstamo, jā nudien! Un nepārspējamākais bija Sallijas Džersijas solījums sagādāt abām Merivilu māsām ielūgumus uz Olmaka klubu, turklāt vēl viņai nepietrūka nekaunības nozvērināt viņu, lēdiju Bakstedu, lai aizved meitenes uz sarīkojumu zāli. Un, protams, arī pati savu meitu… – Džeinu, vai ne? – bija sacījusi lēdija Džersija ar tādu laipnību balsī, ka lēdijai Bakstedai gribējās aizbāzt ausis, lai to nedzirdētu. – Es atsūtīšu ielūgumu, jā, patiešām! Un, ja es to nedaru, tad noteikti man atgādini, Luīza! Tu taču zini, cik izklaidīga es esmu!

Mazā, nekaunīgā Sallija Feina bija noplukušās skolas audzēkne, kuru lēdija Baksteda vairākkārt bija ļoti sekmīgi aprājusi. To atceroties, lēdija atskārta, ka franču pavāra gatavotās delikateses pārvēršas par pelniem viņas mutē. Un tajā brīdī lielākais gandarījums būtu Sallijai kārtējo reizi parādīt, kur ir viņas īstā vieta. Tomēr, par spīti pat visniknākajam naidam, kas plosījās lēdijas Bakstedas krūtīs, viņa nekad neizlaida no acīm savas labākās iespējas. Neviena māte ar izprecināmu meitu nevarētu atļauties nonicināt lēdijas Džersijas palīdzību. Viņa bija vispāratzīta Londonas ekskluzīvākā kluba karaliene.

Apetīte lēdijai Bakstedai bija pazudusi, tomēr viņa jutās spiesta pieņemt Sallijas priekšlikumu ar smaidu, kas likās tikpat neīsts un mīlīgs kā tas, kurš rotājās Sallijas lūpās.

Šajā triumfa un aizkaitinājumu vakarā viņai tika aiztaupīts tikai viens vienīgs sarūgtinājums – lords Olverstoks nevienu no savām aizbilstamajām neuzaicināja uz deju. Arī citi gluži tāpat kā lēdija Baksteda ziņkārīgi vēroja, ko marķīzs darīs. Visiem par atvieglojumu vai vilšanos – tas bija atkarīgs no viņu nostājas –, izrādījās, ka viņš aicina tikai padzīvojušas dāmas vai lēdijas ar augstu sabiedrisko stāvokli. Jāteic gan, ka viņš apstājās, lai pārmītu dažus vārdus ar Frederiku, taču tas nebija nekas īpašs, jo, par spīti savam kūtrumam, lords pamanījās kaut īsu brīdi aprunāties ar katru no saviem viesiem.

– Vai esat apmierināta, Frederika?

Viņa impulsīvi atbildēja: – Pat nezinu, kā jums pateikties! Jā, patiešām es esmu apmierināta. – Piepeši viņa pasmaidīja. – Šis taču ir mana triumfa vakars, vai jums tā nešķiet? Es zināju, ka Haritu vajag tikai ieraudzīt, lai augstu novērtētu. – Kad lords klusēja, viņa satraukti piemetināja: – Tas taču nav tikai mans neobjektīvais viedoklis, vai ne? Viņa ir sacēlusi īstu furoru, vai ne?

– Neapšaubāmi. Vai jūs kādreiz domājat arī par ko citu, nevis tikai par Haritu?

– Kā, lūdzu? Nu, protams, ka domāju! – viņa izsaucās, juzdamās diezgan šokēta. – Es domāju par viņiem visiem, tikai šajā reizē, jūs taču saprotat, par Haritu es domāju vairāk nekā par pārējiem, jo viņa ir manu spiedošāko raižu objekts.

Lords ziņkārīgi paraudzījās uz Frederiku. – Vai pati par sevi jūs nemaz neraizējaties, Frederika?

– Pati par sevi? – meitene pārvaicāja, un viņas pierē ievilkās rievas. – Jāteic tā… ja man būtu kāds pamats raizēties, es to arī darītu. Pats par sevi saprotams! Bet…

– Laikam jau man vajadzēja jautāt, vai jūs domājat arī par sevi, – viņš iestarpināja. – Jūs šo nosaucāt par savu triumfa vakaru tikai tālab, ka Harita ir sacēlusi furoru, taču man izskatījās, ka jūs uz deju tikāt lūgta tikpat bieži kā jūsu māsa.

– Jā… – Frederika iesmējās. – Vai tas nav uzjautrinoši? Es biju labā nozīmē satriekta. Mani deju partneri cerēja, ka tad, ja būs ļoti pieklājīgi un izrādīs īpašu uzmanību, es būšu aizkustināta un iepazīstināšu viņus ar savu māsu.

– Jūs nu gan esat visai dīvaina būtne! – lords Olverstoks piezīmēja.

Viņš pamāja ar galvu un viegli pasmaidīja, jo pienāca Baksteds, lai Frederiku vestu uz kadriļu.

Frederika bija neizpratnē par lorda pēdējo piezīmi, tomēr pārdomām par to veltīja visai īsu laiku; un par to, vai daudzie džentlmeņi, kas viņu aicināja uz deju otro reizi, to patiešām dara cerībā tikt tuvāk viņas māsai, Frederika nedomāja vispār. Viņa nespētu noticēt, ja kāds sacītu, ka starp daudzajiem vīriešiem, kuri neslēpjoties apbrīnoja Haritu, bija vairāki tādi, kas tieši Frederiku uzskatīja par pievilcīgāko no abām māsām.

Pie minētajiem bija pieskaitāms arī misters Mortons, kurš Olverstokam veltīja ziņkārības pilnu skatienu un vaicāja, kādu blēdību viņš te tagad esot iecerējis.

– Nekādu, nudien! – Olverstoks mierīgi atbildēja.

Misters Mortons nopūtās. – Dārgo zēn, jūs taču nedomājat… nē, sasodīts!.. jūs nudien nevarat domāt, ka piemuļķosiet mani! Neviens no jūsu paskaidrojumiem, ko mēģinājāt man iestāstīt par to, kālab uzņēmāties palīdzēt Merivila meitām, man nav pieņemams. No vienas puses, es it kā uzzināju, ka esat kaut ko parādā Merivilam, bet, no otras puses, jūs šķietat neapšaubāmi kritis par upuri Haritas dievišķajam skaistumam. Jūs noteikti sabiezināt krāsas, Vērnon!

– Kāpēc? – iebilda viņa gaišība lords. – Jūs tikai padomājiet par visām tām sievietēm, par kuru skaistuma upuri es esmu bijis, Dārsij!

– Es tieši par viņām domāju. Nobriedušas odziņas, visas kā viena, – atteica Mortons.

– Ak! Vai jūs jebkad agrāk esat redzējis tik ideālus vaibstus un auguma līnijas?

– Nē, es reti tiekos ar tik jaukiem putniņiem, – misters Mortons atzina. – Lieta tāda, ka mana gaume nav virzīta uz burvīgām vientiesītēm. Un jūsējā arī ne, dārgo zēn, jūsējā arī ne! Vecākā māsa gan ir ko vērta. Viņa ir neparasta. Lai gan arī nav jūsu stilā. Tātad… kālab jūs esat ņēmis abas savā paspārnē?

– Ko citu lai es būtu darījis, ja Merivils… hmm… bija norādījis, ka viņas nonāks manā gādībā?

– Jums uzlikt kādu pienākumu? Nē, Vērnon! – nepiekāpās misters Mortons. – No visiem neticamajiem stāstiņiem, ko jebkad esmu uzklausījis… Tu un viņš… jūs taču diezin vai pateicāt viens otram kaut ko vairāk par dažām pieklājības frāzēm!

– Var jau gadīties, – norūca marķīzs. – Es vienkārši paklausīju līdzjūtības radītam impulsam…

– Ko? – noelsās viņa draugs.

– Vai jums liekas, ka man nekad tā nav gadījies? – atvaicāja lords Olverstoks, un satīriskais mirdzums viņa acīs bija nepārprotams. – Jūs mani nepareizi sapratāt. Šad tad tā notiek. Protams, ne jau bieži, tomēr reizēm…

– Nē, nē! Es jūs sapratu pareizi, – misters Mortons drūmi attrauca. – Uzdrīkstos sacīt, ka nebūtu gandrīz nekā tāda, ko jūs neizdarītu savu draugu labā. Dievs kungs, vai nu man to nezināt! Es taču zinu, ka tieši jūs izglābāt nabaga Ešberiju…

– Man jāpieņem, ka jūs labi zināt, par ko runājat, – iejaucās Olverstoks ar skaidri manāmu skarbumu balsī, – bet es gan to nezinu! Teikšu vēl vairāk, Dārsij, jūs kļūstat nāvējoši apnicīgs! Ja gribat zināt patiesību, es palīdzu ievest Merivila meitas sabiedrībā tikai tālab, lai pakaitinātu Luīzu!

– Nu lūk! Tieši tā jau es arī domāju, – nesatricināmi noteica misters Mortons. – Tomēr tas nekādi neizskaidro to, kālab jūs vedāt to puiku uz lietuvi vai kur nu vēl.

Tāds iebildums lika Olverstokam pārsteigumā iesmieties. – Felikss! Ja jums kaut reizi nāktos viņu sastapt, Dārsij, jūs noteikti saprastu, kālab es viņu vedu uz lietuvi.

Vēl viens kungs, kuram bija radies visai labs priekšstats par vecāko mis Merivilu, bija lords Baksteds; šo apstākli viņa māte uztvēra ar dalītām jūtām. Viņa pilnīgi saprotamā kārtā jutās atvieglota par to, ka viņš nav – atšķirībā no sava pastulbā brālēna – nekavējoties nonācis Haritas daiļuma varā, tomēr gaužām neatzinīgi vēroja to, cik dzīvīgi viņš ar Frederiku bija sarunājies pie vakariņu galda, un viņa vēlākā uzvedība mātē radīja pat zināmu naidīgumu. Viņam nebija pieticis, ka Frederikas sabiedrībā pavadījis jau veselu stundu un nodejojis ar jauno dāmu divas dejas; viņš izrādīja nepārprotamu tieksmi atrasties viņas tuvumā arī deju starplaikos. Tas būtu visai nopietni sanervozējis lēdiju Bakstedu, ja vien dēls vēlāk nebūtu raksturojis Frederiku kā labu sarunbiedreni un saprātīgu sievieti. Kad dēls piebilda arī to, ka uzskata Frederiku par diezgan nepievilcīgu pēc vaiga, lēdija Baksteda bija gatava ļaut savam satraukumam mazināties, jo šāds vērtējums diezin vai bija sastatāms ar aizrautīgu apbrīnu.