– Ja tu šādi vēlējies norādīt, ka man bija jāsamazina tēriņi…

– Nē, es vēlējos pateikt tikai to, ka tu nespēji turēties pretī šādai vēlmei.

– Ar pieciem bērniem, par kuriem jārūpējas… – Viņa piepeši aprāvās, pamanījusi dīvaino skatienu brāļa acīs, un saprata, ka turpināt sarunu par šo tematu nebūtu visai saprātīgi.

– Tieši tā! – viņš līdzjūtīgi noteica. – Man liekas, ka mums bija paveicies vairāk.

– Reizēm, – lēdija Baksteda ar apslāpētu kaislību balsī noteica, – es domāju, ka tu esi pats pretīgākais un nedabiskākais radījums, kāds jelkad elpojis šās pasaules gaisu! Nemaz nešaubos, ka tu būtu krietni vien piekāpīgāks, ja pie tevis vērstos Endimions.

Izskatījās, ka šie rūgtuma pilnie vārdi bija atstājuši spēcīgu iepaidu uz marķīzu, bet pēc neveiklības pilna mirkļa viņš tomēr saņēmās un neuzbāzīgi ieteica māsai iedzert kādu pretsāpju līdzekli un mazliet pagulēt. – Tu esi pārmēru satraukusies, Luīza, tici man! Un es atļaušos tevi pārliecināt, ka arī tad, ja pats Endimions ierastos pie manis ar lūgumu sarīkot balli viņam par godu, es tik un tā neļautos viņa valdzinājumam.

– Ak, cik gan riebīgs tu esi, nudien! – viņa izsaucās. – Tu labi zini, ka es nebiju domājusi… ka tas, ko es biju domājusi… ka…

– Nē, nē, nemaz necenties man to paskaidrot! – lords neļāva māsai turpināt. – Tas nepavisam nav nepieciešams, vari man ticēt! Es tevi lieliski saprotu, nudien! Un tā ir bijis jau gadiem ilgi. Tu… un es ticu, ka arī Augusta tieši tāpat… jūs esat pārliecinājušas pašas sevi, ka man ir kāda īpaša attieksme pret Endimionu.

– Tas… tas taču ir pilnīgs vājprāts!

– Tu esi pārmēru barga! Varbūt grūtāka galva, tas arī viss.

– Jā gan, mēs visi zinām, ka tu viņu uzskati par ideālu, kam vērts līdzināties! – viņa nikni noteica, rokās ņurcīdama nēzdodziņu.

Vērnons bija laiski šūpojis savu monokli, turot aiz garās lentes, bet nu, šā izsauciena pamudināts, pielika to pie acs, lai labāk saskatītu savas māsas niknumā kaistošo seju. – Cik gan savādi, kā tev izdevās manu izteikumu tik viegli pavērst pret mani, – viņš aizrādīja.

– Izbeidz! – asi atcirta lēdija Baksteda, ātri bērdama vārdus. – Lai ko tavs dārgais Endimions arī vēlētos, viņam ir tikai jāpalūdz, un tu to viņam sniegsi. Turpretī tavas māsas…

– Es nesteidzos tevi pārtraukt, Luīza, – lords melīgi nočukstēja, – taču es šo apgalvojumu uzskatu par galēji apšaubāmu. Es nebūt neesmu tik augstsirdīgs, un tu to zini.

– Un tu viņam neesi piešķīris nekādu naudu, kā noprotu. Nē, kur nu tādu greznību, nudien!

– Tātad tas ir iemesls visam šim teātrim? Cik gan nepastāvīga radība tu esi! Tikko tu man pārmet, ka es pret ģimeni izturos kā īsts sīkstulis, bet jau nākamajā mirklī nosodi par to, ka es turu godā pienākumus pret savu mantinieku.

– Pret to dumjo zaļoksni! – viņa izsaucās. – Ja viņš dienās kļūs par šās ģimenes galvu, tad man tas nebūs paciešams.

– Nu ko, es ieteiktu tev par šo jautājumu neraizēties, – viņš sacīja. – Tev, iespējams, nemaz nenāksies to paciest, jo pastāv visai reāla varbūtība, ka tu šo pasauli pametīsi ātrāk par mani. Pēc manām domām, tev atlikuši vairs kādi pieci gadi.

Nespējot atrast šādai situācijai atbilstošus vārdus, lēdija Baksteda meklēja patvērumu asarās un šņukstēdama apbārstīja brāli ar pārmetumiem par neiejūtību. Ja viņa bija cerējusi ar šādu taktiku kaut mazliet atkausēt brāļa cieto sirdi, tad ļoti kļūdījās. Sieviešu asaras un viņam veltīti apvainojumi piederēja pie to parādību kategorijas, kas lordu garlaikoja visvairāk, un šajā sarakstā ieņēma visaugstākās vietas. Nepārliecinoši izrādīdams rūpes un sacīdams, ka nav zinājis par māsas slikto pašsajūtu un noteikti nebūtu viņu apgrūtinājis ar savu klātbūtni, viņš steidzās atvadīties, ātrāk pazust no lēdijas acīm un vienlaikus dedzīgi pauda cerību, ka māsa tomēr vēl piedzīvos brīdi, kad viņa nopelni tiks atzīti.

Tiklīdz durvis aiz marķīza aizcirtās, lēdija pārtrauca liet asaras – viņai nācās steidzīgi atgūt vismaz kādu nieku aukstasinības, jo pēc dažām minūtēm istabā ienāca viņas vecākais dēls, vēlēdamies apvaicāties, vai bijis ieradies viņa tēvocis un ko gan marķīzs atbildējis uz viņas priekšlikumu. Noklausījies mātes stāstu par to, ka Olverstoks bijis tikpat nelaipns kā allaž un viņa tādu izturēšanos paredzējusi arī šajā reizē, dēls rādīja visai drūmu vaigu, tomēr sacīja, ka nenožēlojot šādu iznākumu, jo esot jautājumu rūpīgi pārdomājis un šādu plānu atzinis par nepatīkamu.

Lēdija Baksteda nebija no dāmām, kuras pārpilda mīlestība. Viņa bija tikpat egoistiska, cik viņas brālis, turklāt daudzkārt negodīgāka. Viņa pat neapzinājās, kādas rakstura nepilnības viņai piemīt, un nemēdza atzīt savas kļūmes. Jau sen šī lēdija bija pati sevi pārliecinājusi par to, ka viņas dzīve ir viena vienīga ziedošanās bērniem, kas palikuši bez tēva; ar saviem diviem dēliem un trijām meitām viņa runāja mīlīgā balsī, izmantoja dažādus epitetus, lai akcentētu šo izteiksmi, un visai apkārtējai pasaulei skaidri lika noprast, ka ikviena viņas doma un mērķis ir saistīts tikai un vienīgi ar viņas atvasēm, tādējādi nekritisku vērotāju acīs kļūdama par īstu ziedošanās paraugu.

No visiem bērniem Kārltons, kuru lēdija pat pārāk bieži dēvēja tikai par pirmdzimto, bija viņai vismīļākais. Viņš nekad nebija licis mātei raizēties. Iesākumā viņš bija tikai mazs, flegmatisks zēns, kurš mammu redzēja tieši tādu, kādu viņa sevi vēlējās redzēt pati. Tad viņš izauga par cienījamu jaunekli, kuram piemita ļoti izteikta pienākuma apziņa un nopietnība, kas neļāva viņam iesaistīties aprindās, kurās bija iekļuvis viņa daudzkārt dzīvespriecīgākais brālēns Gregorijs. Tādējādi Kārltonam nepavisam nebija saprotams, ko gan Gregorijs un viņa vienaudži atrod tajā uzdzīves un pārgalvību virpulī. Viņa domās nebija nekādu pārmērību, tur valdīja lēnīgums un centība, toties augstprātība viņam bija sveša, viņš lepojās vienīgi ar savu veselo saprātu. Viņš arī neapskauda savu jaunāko brāli Džordžu, kura intelekts, kā viņam bija labi zināms, krietni pārsniedza viņa paša prāta spējas. Taisnības labad jāteic, ka viņš pat lepojās ar savu brāli Džordžu, jo uzskatīja viņu par ļoti spējīgu zēnu; lai arī bija skaidrs, ka Džordžam piemīt kvēls gars un tas varētu viņu novirzīt no tikumības ceļa, Kārltons savas aizdomas nekad neatklāja mātei, kā arī nestāstīja viņai par savu apņemšanos pieskatīt brāli, kad Džordža skolas gaitas būs beigušās. Kārltons nemēdza būt īpaši atklāts pret māti un nemēdza arī strīdēties ar viņu, un arī savai māsai Džeinai ne reizi neveltīja kādu kritisku vārdu.

Savos divdesmit četros gados Kārltons nekad nebija paudis kādus īpaši atšķirīgus uzskatus, tāpēc paziņojums par to, ka dēls neredz iemeslus, kālab tēvocim būtu jārīko Džeinas debijas balle par saviem līdzekļiem un viņa namā, mātei nāca kā visai negaidīts un ļoti netīkams pārsteigums. Un mātes vēlības skalā viņš ātri vien noslīdēja uz leju; tā kā lēdijas emocijas jau bija ļoti sakāpinātas, abi visai drīz varēja nonākt pie pamatīgas nesaprašanās, ja vien dēls saprātīgi neatkāptos.

Kārltons gluži nesen bija uzzinājis, ka Džeina jautājumā par balli ir vienisprātis ar māti, un tas brāli sarūgtināja. Arī Džeina apgalvoja, ka tēvocis Vērnons ir galēji nelaipns un sīkstulīgs, ja neatvēl tos dažus simtus mārciņu balles rīkošanai.

– Džeina, es esmu pārliecināts, – jaunais Baksteds nopietni sacīja, – ka tev piemīt pārāk laba gaume, lai tu vēlētos būt tik lielu pateicību parādā manam tēvocim.

– Kas par muļķībām! – viņa nikni izsaucās. – Nē nudien! Kālab man vajadzētu justies viņam pateicību parādā? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņam būtu pienākums tā rīkoties, galu galā!

Izskatījās, ka Kārltona augšlūpa pastiepjas garāka, un tā notika allaž, kad viņš bija neapmierināts. Apslāpētā balsī viņš noteica: – Tu, neapšaubāmi, jūties vīlusies, taču gan beigu beigās atzīsi, ka balle šeit, tavās mājās, dos tev daudz vairāk prieka nekā izšķērdīgs rauts Olverstoku namā, kur, uzdrošinos sacīt, lielākā daļa viesu tev vispār nebūs pazīstami.

Otra māsa, Marija, kurai debijas balle arī jau bija visnotaļ tuva nākotne, izrādīja tikpat lielu sašutumu kā Džeina un gandrīz nespēja valdīties, tikai ar pūlēm sagaidīdama brāļa izsvērtās runas beigas, lai pieprasītu paskaidrot, kā gan viņš spējīgs paust kaut ko tik neaptverami muļķīgu. – Daudz vairāk prieka sagādās kaut kāda bezjēdzīga balle šeit, kur tiks ielūgti ne vairāk kā piecdesmit viesi, nevis debijas balle Olverstoku namā? Tev noteikti kaut kas nav kārtībā ar galvu! – viņa pavēstīja jaunajam lordam. – Tu taču zini, kāda ir mūsu mamma un par kādu taupības pasākumu izvērtīsies viņas rīkotā balle! Ja balli rīkos mans tēvocis… tu tikai iztēlojies, cik lieliska tā varētu būt! Simtiem lūgtu viesu! Un tikai pašas svarīgākās personas. Omāri un aspika želeja… putukrējums un dažādi krēmi…

– Būs ielūgti uz balli? – sarunā iesaistījās Kārltons, mēģinādams pajokojot.

– Un šampanietis! – Džeina papildināja, nepievērsdama viņam uzmanību. – Un man kopā ar mammu un manu tēvoci vajadzētu stāvēt lielo kāpņu augšgalā. Man mugurā būs ar rožu pumpuriem un sārtiem volāniem izrotāts balts satīna tērps… un ziedu vītnes…

Šī skaistā vīzija lika viņas acīs sariesties asarām, tomēr tā nespēja vairot ne Marijas, ne vēl jo vairāk Kārltona pacilātību. Marija iebilda, ka ar saviem vasarraibumiem, smilšu gaišajiem matiem un šādu tērpu māsa izskatīsies labākajā gadījumā dīvaini. Savukārt Kārltons izteica izbrīnu, vai gan māsām no tiesas vajadzētu domāt par tik pasaulīgām lietām. Ne viena, ne otra māsa neuzskatīja par nepieciešamu viņam atbildēt, bet kļuva tikpat niknas kā viņu māte, kad viņš vēl piebilda, ka no savas puses arī priecājoties par Olverstoka atteikumu rīkot balli. Abas savu sašutumu pauda ārkārtīgi skaļi. Tā nu jaunais lords pameta savas māsas apraudam viņa prozaiskumu, ķildojamies par rožu pumpuriem un nešaubīgi nonākam pie vienošanās, ka tēvoča netīkamo uzvedību raisījusi viņu māte, pūlēdamās izprecināt savu brāli.