Lēdija Džersija nosprieda, ka viņa ir tikai daiļa tukšgalvīte, kura lordam Olverstokam apniktu jau pēc piecām pazīšanās minūtēm. Savai senajai draudzenei misis Dramondai Barelai Luīza bija paskaidrojusi, ka Olverstoks jūtoties Freda Merivila parādnieks, tālab uzņēmies šo pienākumu parūpēties par viņa bērniem. Neviens, kurš pazina Olverstoku, šādam paskaidrojumam nespētu noticēt. Tad kālab… Un piepeši lēdija Džersija saprata. Skatiens uz lēdiju Bakstedu to apstiprināja – šī skaistule uz balli ir uzlūgta tālab, lai sodītu Luīzu!

Viņa neapšaubāmi bija padarījusi Olverstoka dzīvi neciešamu, pieprasīdama sarīkot balli par godu viņas neievērojamajai meitai. Un šī bija lorda atriebība! Tieši tā! Lēdija Džersija neuzskatīja, ka Luīza pēc savas nemitīgās uzstājības nebūtu to pelnījusi.

Un Lukrēcija. Viņas sejā rotājās jauks, sapņains smaids, bet viņa noteikti bija tikpat saniknota kā Luīza, varbūt pat vēl lielākā mērā, jo viņai ne vien vajadzēja skatīt savu meitu otras jaunavas ēnā, bet vēl arī vērot dārgo Endimionu, kurš uz Haritu lūkojās gluži kā īsts plānprātiņš.

Bija ieradušies arī Perikūmi. Laikam gan vairāk bija jārunā par misis Perikūmu, jo būtu absurdi iedomāties, ka viņas bagātajam, taču diezgan pamuļķajam vīram varētu būt kādas citas intereses, izņemot ēdienu un zirgus. Interesanti, kas gan licis Olverstokam uzlūgt uz viesībām šos cilvēkus? Vēl nesen vairākus mēnešus lorda vārds diezgan cieši tika saistīts ar Karolīnas Perikūmas vārdu, taču pēdējā laikā viņus tik bieži vairs neredzēja kopā; pēc lēdijas Džersijas domām, viņa bija pārāk untumaina un īpašnieciska. Vai Olverstoks būtu ataicinājis Perikūmu uz viesībām, kas nepārprotami sarīkotas par godu viņa aizbilstamajām, lai liktu noprast, ka viņas laiks ir pagājis? Tāds cilvēks kā lords Olverstoks būtu pilnībā spējīgs uz šādu rīcību. Nabaga Karolīna! Tomēr viņai jau nu vajadzēja būt gana saprātīgai, lai neiedomātos, ka ar Olverstoku var atļauties būt bezrūpīga. Iegūt viņa uzmanību, protams, bija triumfāli, taču pieņemt, ka varēs viņu noturēt, dāļājot savu labvēlību gan viņam, gan pārējiem mīļākajiem, bija milzīga muļķība. Lorda Olverstoka pieķeršanās vēl nekad nav bijusi pietiekami spēcīga, lai iedegtu viņā tik spēcīgu kaisli, ka tā pārspētu pārējos sāncenšus. Ja dāma, kurai marķīzs izrādījis uzmanību – visai ātri gaistošu, jāteic –, iedrošināja arī citus kungus, viņš pameta šo sievieti, tik vien kā paraustījis plecus, neveltot viņai vairs ne mazāko domu. Lēdija Džersija nojauta, ka Olverstoka simpātijas parādīšanās kāda cita vīrieša sabiedrībā liecina vien par to, ka lordam jau kļuvis garlaicīgi un viņš jūtas nepietiekami novērtēts.

Misis Perikūma lordu bija sākusi garlaikot jau pirms vairākiem mēnešiem. Viņa bija pievilcīga, jautra un gana saprātīga, lai viņš vēlētos pievirzīties tuvāk – tomēr ne pārmēru tuvu. Olverstoks saskatīja šajā sievietē augstdzimušu dāmu ar kurtizānes dvēseli un kā ar tādu arī bija dalījis slepenos mīlas priekus, kamēr juta kaisli. Taču pārāk ilgi tas nebija. Viņa alkas bija uzkurinājis vien šķebīgais skaistums, tomēr tas nebija iesvēlis ne dzirksti mīlas viņa saltajā sirdī.

Misis Perikūma to zināja; un arī viņai bija sveša gan mīla, gan maigums, tādēļ viņa paraustīja plecus tik vienaldzīgi, cik vien spēja. Sieviete bija pietiekami gudra, lai tas arī tiktu ieraudzīts – iekams sabiedrība pamanītu marķīza intereses samazināšanos – visi nospriestu, ka tieši viņa ir atsalusi šajās attiecībās. Viņa gan nebija tik gudra kā lēdija Džersija un tāpēc nešaubīgi pieņēma, ka daiļā mis Harita Merivila ir lorda Olverstoka jaunākā iemīļotā, tomēr iepazīstināšanu pārcieta ar aukstasinīgu smaidu sejā, piemērotā brīdī pat pačukstot lordam: – Esiet uzmanīgs, dārgais draugs! Kad jūsu vecuma vīrietis sāk aizrauties ar skolniecēm, tas jau liecina par senilitāti!

– Es būšu uzmanīgs! – lords apsolīja un uz viņas smaidu atbildēja ar smaidu.

Čārlzs Trevors tika brīdinājis marķīzu, ka brālēns Endimions varētu nepriecāties par nepieciešamību sēdēt pie galda blakus māsīcai Džeinai, taču visai drīz noskaidrojās patiesā cietēja šajā situācijā. Tā bija Džeina. Čārlzs un Harita sēdēja tieši pretī Endimionam un Džeinai. Varēja labi redzēt, ka Endimions ir vai nu ļoti apmulsis, vai arī neuzskatīja, ka viņam pret Džeinu vajadzētu izrādīt kaut nedaudz pieklājības. Lielāko daļu laika viņš aizrautīgi skatījās uz galda pretējo pusi, izbaudīdams pasakaino vīziju. Daļa – un ne jau mazākā – no Haritas pievilcības slēpās tajā, ka viņa savu skaistumu necik augstu nevērtēja un allaž pievērsa uzmanību cilvēkiem, kas uzsāka sarunu ar viņu, pati savukārt palikdama pilnīgi akla pret apbrīnotāju skatieniem. Pamanījusi, ka tiek cieši vērota, viņa par to nemaz nepriecājās, drīzāk gan uzskatīja tādu vērotāju par ārkārtīgi nepieklājīgu personu, turklāt iedomājās, ka varbūt kaut kas nav īsti kārtībā un viņa, piemēram, ir notraipījusi seju. Šādas bailes gan Haritu nenomāca, kad meitene pacēla galvu un sastapa brūnača Endimiona dedzīgo skatienu, kas, dievināšanas pilns, bija pievērsts viņai. Harita pietvīka un nekavējoties aizgriezās; lai gan meitene vēlējās, kaut jauneklis tik cieši neraudzītos uz viņu, par ārkārtīgi nepieklājīgu rīcību viņa to neuzskatīja. Viņš bija lieliskākais jauneklis, kādu Haritai jebkad bija nācies sastapt. Visu to varoņu iemiesojums, kuri, pēc mātesmāsas Serafīnas vārdiem, eksistēja vienīgi balādēs vai uz romantisku grāmatu vāciņiem. Ja Herita nezinātu, ka viņš viņu nepārtraukti vēro, tad atļautos pārmīt dažus slepenus skatienus ar šo jaunekli. Tomēr viņa to zināja un, kā jau labi audzinātai jaunavai pieklājas, vairs turp neraudzījās. Mazliet tālāk pie galda Frederika, izrādīdama patiesu interesi, iedrošināja jauno lordu Bakstedu neskopoties ar pamācībām muižas saimniecības vadīšanā.

Lēdija Džersija, kas no otras galda puses vēroja abas māsas, piepeši ieteicās: – Patiešām ļoti labi, Olverstok! Man viņas patīk. Abas izturas viegli un nesamāksloti, un daiļavai piemīt kautrība, kas ir ļoti pievilcīga. Vai jūs mani vēlējāties redzēt viesu pulkā, lai es palīdzētu sagādāt viņām ielūgumus uz Olmaka klubu?

Šāds izaicinošs jautājums, ko pavadīja lēdijas asais skatiens, lordu Olverstoku ne mazākajā mērā nesamulsināja. Apmierināts ar to, ka lēdija Seftone viņam labajā pusē bija iegrimusi sarunā ar misteru Mortonu, viņš mierīgi atbildēja: – Nē. Vienīgi tāpēc, lai paglābtos no neizturamas garlaicības, Sallij! Es paļaujos, ka ielūgumus viņām sagādās Luīza.

– Viņa to nedarīs, – lēdija Džersija apņēmīgi sacīja, – un pavēstīs, ka misis Barela atteikusies izlīdzēt. Un pat jūs, nejūtīgais briesmoni, taču nevarētu cerēt, ka viņa šādā brīdī vērstos pie Emilijas Kauperes. – Lēdija paraudzījās uz viesiem un stīvi iesmējās. – Mīļais Dievs, jūs tikai paskatieties uz Luīzu! Es to izdarīšu! Jā, es to izdarīšu. Kaut vai vienīgi tālab, lai jūs piedalītos mūsu saietos.

– Neizdosies, mana mīļā. Es nekad nemēdzu pakļaut sevi aizvainojumiem. Varbūt jūsējie tiek taupīti hercogiem?

Lēdija atzinīgi iesmējās. – Velingtons? Bet viņš taču centās pārkāpt mūsu iedibinātos noteikumus! Jūs, es esmu par to pilnīgi pārliecināta, nekad tā nerīkotos.

– Jūs daudz ko nezināt. Pavaicājiet manām mīlošajām māsām!

– Tas nav nepieciešams. Atbilde man ir zināma. Kā viņas izturējās pret mani… Augusta un Luīza, ne jau mana dārgā Eliza, par to varat būt drošs… Kad viņas bija jaunas lēdijas, bet es vēl tikai skolas vecuma meitēns… Tas taču viņas pamatīgi satrauks, ja es izlīdzēšu jūsu aizbilstamajām! Mīļais Dievs, tā noteikti būs! Marija!

Lēdija Seftone, kuras uzmanība tika šādā valdonīgā kārtā pievērsta, pagriezās un veltīja savai draudzenei laipnu skatienu.

– Vai mēs varam Olverstoka aizbilstamās uzņemt Olmaka klubā?

– Jā gan! Manuprāt, mums to vajadzētu darīt, vai ne? Tik labi audzinātas meitenes… Jūs taču piekrītat, vai ne? Domāju, ka mums viņu labā jādara viss, ko spējam, – apstiprināja lēdija Seftone un atkal pievērsās iepriekšējam sarunbiedram.

– Labi, tad es to darīšu, – sacīja lēdija Džersija. – Ak, cik uzbudinoši tas ir! Mans Dievs, kāda gan es esmu vientiese! Nudien! Tagad taču es nekad neuzzināšu, vai jūs mani uzaicinājāt šā iemesla pēc.

– Par to neuztraucieties, – Olverstoks mierinoši noteica. – Labāk padomājiet par to, kā jūs pārmācīsiet manas māsas!

– Cik patiesi vārdi! – Lēdija Džersija atkal palūkojās uz viesiem pie galda. – Daiļava būs uzmanības centrā! Vecākā, protams, ir pieticīgāka, bet… Kāds ir viņu mantiskais stāvoklis, Olverstok?

– Cienījams.

Viņa sarauca degunu. – Ak, žēl gan! Nu, nekad jau neko nevar zināt… Ar šādu seju jaunākajai vismaz nenāksies nopūlēties, lai tiktu pie labas partijas. Paskatīsimies!

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Vismaz viena lēdijas Džersijas pareģojuma daļa piepildījās jau ļoti ātri. Ar pilnu pārliecību varēja sacīt, ka mis Merivila uzreiz kļuva par balles karalieni. Jau ilgi pirms tam, kad pēdējais viesis tika nogādāts pie Olverstoka un viņa māsas Luīzas, daiļā Harita bija aizrunāta uz itin visām dejām, un jaunajiem, modernajien džentlmeņiem, kas ieradās ar novēlošanos, tika liegta kārotā iespēja apskaut viņas vidukli. Ar vienu partneri vairāk nekā divas reizes viņa dejot negāja, tomēr ļāva, lai Endimions pavada viņu pie galda, pastiprinot puiša dedzīgo pārliecību, ka attiecības veidojas pat ļoti labi. Pamanījis šaubas Haritas sejā, viņš sacīja: – Es lūgšu, lai jūsu māsa mums pievienojas. Lūk, tur jau viņa ir, kopā ar jauno Gregu. Viņš ir mans brālēns, vai zinājāt? Jums taču tas patiktu, vai ne?

– Jā, noteikti. Lūdzu, paaiciniet arī jūsu māsu mums pievienoties!

Par šo ierosinājumu Endimionam gan bija maza bēda, Hlojai tobrīd uzmanību izrādīja jaunais lords Rentorps – arī viņam neizdevās tikt pie dejošanas ar Haritu. Viņš bija viens no Endimiona pulka biedriem, virsniekiem, kurš nevilcinoties bija izteicis aizrādījumus par viltniekiem, kas nocēluši draugiem visu labāko. Tā kā šis jauneklis bija dāmu mīlulis, visai nekaunīgs un dzīvespriecīgs, Endimions nekādā ziņā nealka redzēt viņu savā kompānijā pie galda, tādēļ sacīja: – Ak… jā, bet viņa ir kopā ar Rentorpu, vai zināt.