– Jā gan! – Harita laimīgi piekrita, sasiedama savas cepures lenti zem kreisās auss. – Man patika arī tā, ko mēs redzējām skatlogā Bondstrītā. Aiziesim un apskatīsimies vēlreiz!

Sarunas laikā mis Stārka ātri šo to pārdomāja un, kad Harita jau vilka cimdus, mudināja viņu vēl uzkavēties. Viņa vainoja mis Trokliju, kura kļūdaini esot nosaukusi pārāk lielu summu, un sacīja Frederikai, ka viņai esot paradums dot atlaides, ja dāma grasoties pirkt vairākas cepures. Un pēc tam vēl piebilda, ka noteikti ir gatava izrādīt laipnību visiem lēdijas Bakstedas draugiem.

Patiesības labad jāteic, ka mis Stārka šai lēdijai nebija gādājusi pat mežģīņu aubi, taču lieliski zināja, kas viņa ir. Un zināja arī to, ka, par spīti vecmodīgajai ģērbšanās manierei, viņa apgrozās augstākajā sabiedrībā. Un šajā sabiedrībā viņa ievedīs arī piemīlīgo mis Merivilu. Ja šī apburošā seja, ko ieskauj izcila cepure, neliks mātēm ar meitām precību gados straumēm vien plūst pie mis Stārkas uz cepuru salonu, tad viņa neuzskatīs sevi par cilvēku pazinēju. Nebija nepieciešams rīkoties nepieklājīgi un dot mājienu vecākajai mis Merivilai, ka ir iespējams panākt apbusēji apmierinošu vienošanos, ja vien viņa publiski izsludinās, ka māsas cepuri darinājusi mis Stārka Konditstrītā. Vairākas matronas noteikti pašas iztaujās mis Haritu un vēlēsies zināt, kur viņa atradusi tik apbrīnojamu galvassegu. Bija gluži neticami, ka jaukā un nevainīgā būtne varētu noklusēt šādu informāciju. Un atbildei noteikti jāskan “pie mis Stārkas”, bet ne “pie Klarimondas Ņūbondstrītā”.

Tā nu trīs lieliskas cepures tika aiznestas līdz mis Merivilas ekipāžai, kur uz bukas sēdēja uzticamais sulainis Ouens, ko bija izvēlējies misters Trevors un par labu esam atzina arī Badls.

– Vai tas nebija vareni? – Frederika sacīja, un viņas acīs mirdzēja gan triumfs, gan tikko manāma viltība. – Trīs cepures! Bet samaksājām tikai mazliet vairāk nekā par vienu!

– Frederika, tās bija satriecoši lētas!

– Ne vairāk, kā mēs varējām atļauties. Nu labi, tās nebija arī nieka cenā, tomēr… cepures ir vissvarīgākās, tu taču saproti. Nemoki sevi, mīļā! Nākamais uzdevums ir balles kleitas izraudzīšanās tavai debijai. Vai tiešām tev nepatika pilnīgi neviena kleita Franšo madāmas salonā? Pat ne tā ar krievu stilā izšūtu ņieburu un ziliem satīna ielaidumiem priekšpusē? – Harita papurināja galvu. Mazliet vīlusies, Frederika teica: – Man gan likās, ka tā tev piestāvētu. Hm… ko tu saki par to ļoti jauko baltā satīna kleitu ar sārto ņieburu?

– Manuprāt, tajā apburoši izskatītos tu pati! Tev vienmēr ir piestāvējusi sārtā krāsa.

– Harita, mēs tagad nerunājam par tērpu, kas piemērots man. Un pat tādā gadījumā, ja tā būtu, nekas mani nepiespiestu uzģērbt kleitu, kas modelēta meitenei! Turklāt tu labi zini, ka mis Šibeta sašūs man precīzi tādu kleitu, kādu es vēlos. Tu taču biji kopā ar mani, kad pasūtīju to itāliešu krepa audumu apelsīnziedu krāsā un satīnu apakšsvārkiem!

– Jā, un arī es lieliski zinu, ko vēlos! – sacīja Harita.

– Lūdzu, Frederika, piekrīti manam lēmumam!

– Bet, dārgumiņ… – izsaucās Frederika. – Protams, ka tu vari dabūt visu, ko vēlies! Ja vien tu neesi izraudzījusies kaut ko gaužām nepiemērotu, bet tā noteikti nav, jo tev piemīt ļoti laba gaume. Kur tu to kleitu redzēji?

– Es jau pavisam drīz tev parādīšu, – apsolīja Harita, pateicīgi paspiedusi māsas roku.

Vairāk viņa neko nevēlējās izpaust un uz māsas vaicājumiem atbildēja vienīgi ar galvas pašūpošanu, savas jaukās lūpas turēdama cieši aizvērtas. Kad viņas bija nokļuvušas mājās, Harita aizveda Frederiku pati uz savu guļamistabu un viņai priekšā nolika jaunāko “Dāmu Žurnāla” numuru, kas bija atvērts lappusē, kur varēja redzēt lokanu jaunavu elegantā trīsceturtdaļgaruma kleitā no balta zīda un ar pērļu rozetēm aizdarē, kā arī balta satīna apakšsvārkos. – Ko tu par to domā, Frederika? – viņa vaicāja, satraukti raudzīdamās uz vecāko māsu.

Kritiski novērtējusi attēlu un prātā atbrīvojusies no tajā redzamās brūngani violetās šalles, tiāras un melno mežģīņu plīvura, kas aizsedza seju, Frederika nosprieda, ka intuīcija nav Haritu pievīlusi. Viņa bija gara auguma meitene, tomēr ne tik gara kā attēlā redzamā dāma, kura šķita izstiepusies vai septiņas pēdas augstu, un izraudzītā kleita viņai lieliski piestāvētu. – Man patīk, – Frederika apņēmīgi sacīja. – Tā ir vienkārša, tomēr ne ikdienišķa. Tev ir taisnība, Harita, tā tev izcili piestāvētu. Jo īpaši tās maigās, cēlās krokas apakšvārkos, bez nekādiem liekiem volāniem vai citiem rotājumiem.

– Es zināju, ka tu tā sacīsi! – izdvesa Harita.

– Jā, bet… – Frederika apklusa, un pierē ievilkās rieva. Viņa pacēla galvu, saskatījās ar māsu un sacīja: – Es pieļauju, ka tu vēlēsies, lai Franšo tev darina tieši tādu pašu. Vai viņa varēs? Neesmu īsti pārliecināta, taču domāju, ka Londonas modistes šuj tikai pēc pašu izstrādātiem modeļiem.

– Nē, nē, nē! – iesaucās Harita ar viņai gluži neierastu kaismi. – Es grasos to pašūt pati!

– Nē, tu nekādā ziņā to nedarīsi, – iebilda Frederika. – Vai tiešām tu vēlies pirmo iespaidu radīt ar mājās šūdinātu kleitu? Nemūžam! Ja vien tu zinātu, Harita, cik ilgi es esmu sapņojusi tevi izvest sabiedrībā, dodot tev visu labāko, kas vien iespējams…

– Tā būs, tu to arī izdarīsi, mana labākā māsa no visām māsām! – Harita paziņoja un apskāva Frederiku. – Tu tikai paklausies, ko sacīšu! Es neesmu apveltīta ar īpaši spožu prātu, neesmu arī lasījusi daudzas grāmatas, es nemāku gleznot vai spēlēt klavieres, bet pat manai mātesmāsai ir jāatzīst, ka es protu šūt! Jā, un es protu arī veidot piegrieztnes un iešūt piedurknes. Vai tad tu neatceries to kleitu, ko es pašuvu uz skvairu balli? Visi interesējās, vai krustmāte Skrebstere to gadījumā nav pasūtījusi Londonā, un prasīja, vai mēs Herefordā vai Rosā esam atradušas drēbnieku, par kuru nevienam nekas vēl nebija zināms. Pat lēdija Pīsmora ļāvās apmānam, jo bija sacījusi, ka manā kleitā pamanījusi ko tādu, kas pavisam noteikti liecina par augstas klases modistes darbu. Un man šis darbs ļoti patīk. Tu taču zini, Frederika!

Iebilst šķita aplam, jo Harita patiešām bija prasmīga šuvēja. Tomēr Frederika neizlēma līdz brīdim, kad mis Vinšema privātā sarunā savai mīļākajai māsasmeitai sacīja: – Ļauj, lai viņa to dara! Ja viņai tas neizdosies… un esmu pārliecināta, ka tā nenotiks… es viņai to atklāti pateikšu! Viņa varbūt arī neizceļas ar īpaši spožu prātu, taču pirksti viņai ir daudz veiklāki nekā tavējie, Frederika. Turklāt viņa būs aizņemta un tādējādi netrāpīsies ceļā tam uzbāzīgajam nelgam, kas dzīvo mums kaimiņos. – Un Frederikai atlika vien piekrist.

DESMITĀ NODAĻA

Mis Vinšema tikai priecājās par to, ka pavadones pienākumi uzticēti lēdijai Bakstedai, kad Merivilu meitenes devās uz balli Olverstoku namā. Vēl pēdējā brīdī mis Vinšema atvēra logu, lai pavaicātu, vai viņām līdzi ir nēzdodziņi, Badls piekodināja uzmanīties, lai kleitas apakšmala neslaukās gar karietes kāpnītēm, bet Ouens uzmanīgi palīdzēja abām iekārtoties sēdekļos. Abas māsas cerēja, ka pavadīs brīnišķīgu vakaru; viņas neizrādīja – vai patiešām neizjuta – ne mazāko nervozitāti, kas debitantēm bija tik ierasta, pirmo reizi izejot sabiedrībā. Haritu nenomāca godkārība, un viņas mieru nespēja satricināt arī ekstravagantie komplimenti. Meitene bija pārliecināta, ka balle sagādās prieku, jo viņa allaž mēdza ballēs priecāties. Cilvēki taču bija tik jauki! Haritu nemāca bailes par to, ka viņa netiks uzlūgta uz katru deju, jo kaut kas tāds ar viņu vēl nekad nebija atgadījies. Viņa to skaidrotu tādējādi, ka Herefordšīrā viņai bija ļoti daudz paziņu, taču Londonā viņa itin mierīgi, bez mazākā aizvainojuma uztvertu ieteikumu lielāko vakara daļu atrasties pavadoņu sabiedrībā.

Toties Frederikai netrūka godkāres, taču tā saistījās ar viņas māsu. Pārliecinājusies, ka Harita ir kā nevainojams, tikko uzplaucis zieds un kleita, ko māsa darinājusi pati, var droši sacensties ar Franšo daudzkārt dārgākajiem šūdinājumiem, viņa nejuta bažas. Haritas daiļums un nemākslotā izturēšanās nodrošinās viņai izcilus panākumus. Pati par sevi Frederika domāja, ka jau sen ir pārsniegusi savus daudzsološākos gadus un nu jau gandrīz vai uzskatāma par vecmeitu. Viņas vienīgās rūpes bija par to, lai Haritai sagādātu nevainojamu fonu. Un tas nelikās grūti. Pārāk ilgu laiku Frederika bija vadījusi saimniecību sava tēva īpašumā, tālab kautrība viņu nenomāca. Apelsīnu ziedu krāsas tērps, kuru viņai bija pašuvusi mis Šibeta un Haritas veiklie pirksti vēl mazliet uzlabojuši, lai tas iegūtu modernākas nianses, bija tieši piemērots sievietei, kura vēl nav veca un vārga, tomēr sevi vairs neuzskata par preciniekiem iekārojamu. Briljantu kaklarota, ko nelaiķis misters Merivils reiz bija dāvājis savai sievai, piešķīra Frederikai cienīgumu. Nelielā cepurīte, kuru, paliekot nedzirdīgai pret Haritas iebildumiem, viņa izvēlējās kā sava elegantā tērpa komplekta noslēdzošo elementu, skaidri pauda to, ka viņa ierindojama vecāku sieviešu kategorijā.

Frederika nebija pārāk sīki informēta par to, kā jāizturas augstākās sabiedrības viesībās, taču saprata, ka lords Olverstoks, ielūgdams viņu un Haritu uz dineju pirms balles, bija vēlējies dot viņām nepārprotamu zīmi. Daži teikumi uz kartītes, kas bija rakstīti ar lorda Olverstoka cītīgā sekretāra rūpīgo roku, neatstāja ne mazākās šaubas par viņa gaišības motīviem. Viņš vēlējās iepazīstināt abas viešņas ar savu vecāko māsu un vairākiem cilvēkiem, kuri, pēc viņa domām, varēja vēlāk izrādīties noderīgi. Šo vārdu viņš bija pasvītrojis ar nepārprotamu nodomu. Īsā teksta beigās bija lūgums – kas gan vairāk līdzinājās pavēlei –, lai viņas Olverstoku namā ierastos mazliet pirms balles sākuma. Šī īsā zīmīte bija rakstīta Frederikas gaumei pārāk pavēlnieciskā tonī, tomēr viņa nolēma to neievērot, jo lords bija skaidri parādījis nolūku pavērt viņām durvis uz augstāko sabiedrību. To, ka viņš savu aizbilstamo labā rīkojies sev gluži neraksturīgi, Frederika nezināja. Lords bija sarīkojis dineju viņām par godu un uzaicinājis cilvēkus, no kuriem parasti bija radis izvairīties vai kurus centās neievērot vispār. Pirmajā kategorijā ietilpa viņa vecākā māsa un viņas vīrs, viņa māsa Luīza, mīļotā māsīca Lukrēcija un lēdija Seftone, kuras draudzīgums marķīza acīs neatsvēra viņas samākslotību, kas nekad nebeidza kaitināt. Pie otrās kategorijas bija pieskaitāmi viņa māsu bērni – divas meitas un divi dēli; samērā pieņemamais, bet visai blāvais misters Redmūrs, kas bija saderināts ar viņa vecāko māsasmeitu; viņa mantinieks ar māsu Hloju un godājamais Alfrēds Perikūms, kam bija tā apšaubāmā veiksme būt precētam ar pievilcīgu bruneti, kuras vārds vēl visai nesen tika saistīts ar lordu Olverstoku. Tas gan bija saistīts ar vairāku citu džentlmeņu vārdiem arī. Paskatoties sarakstā un izlasot arī lēdijas Dževingtones un lēdijas Bakstedas vārdus, misteram Trevoram kļuva nedaudz nelāgi. Jautājumi bija lieki, jo viņš lieliski zināja, ka misis Perikūma ir uzaicināta, lai nodrošinātu “ieraugu visai šai mīklai”, kā dzēlīgi bija izteicies lords. Tālāko gaitu nodrošinātu ar lorda un lēdijas Džersiju un viņa gaišības ilggadējā drauga mistera Dārsija Mortona līdzdalību. Misters Trevors, attapies no pārsteiguma par vārdiem sarakstā, paraudzījās vēlreiz un pamanīja kādu trūkumu. – Tur ir nepāra skaitlis, ser, – viņš norādīja. – Desmit dāmas un tikai deviņi džentlmeņi, ieskaitot jūs pašu.