Felikss, pats par sevi saprotams, izstāstīja ģimenei par Bīstamo dīķi un to, ka viņi ar Džesamiju nolēmuši turp doties atkal siltākā laikā, tomēr, palicis divatā ar brāli, viņš paziņoja, ka negrasās runāt par boksa mača apmeklējumu. – Tu taču zini, kādas ir sievietes! – Felikss sacīja. – Viņas noteikti sāktu kliegt, it kā būtu kaut kas ļauns, ja cilvēks noskatās labu cīniņu.

Šie bezrūpīgi izteiktie vārdi bija pēdējais sitiens pa Džesamija jutīgo sirdsapziņu. Viņš atskārta, ka ir ne tikai bijis pārāk piesardzīgs un nav atklājis, ka vedis brāli uz Sari teātri un boksa maču, bet viss vainagojies ar to, ka viņš ar paša piemēru arī pamudinājis Feliksu mānīties.

Pēc šiem brāļa vārdiem Džesamija skatiens kļuva stingrāks, un viņš saknieba lūpas, bet pēc brīža sacīja:

– Nē, tur patiešām nav nekā nosodāma, taču man tomēr nevajadzēja vest tevi turp. Un es grasos Frederikai par to pastāstīt. Nav nekā slikta mačos, bet kopā ar visu pārējo… derībām un likmēm… Nu jā, lai paliek. Jebkurā gadījumā bija ļoti aplam aizvest tevi uz šādu vietu!

– Džesij! Nu gan tu saceri muļķības! – Felikss ar riebumu noteica.

Viņš bija gatavs ķildai, bet Džesamijs nelikās dzirdējis apvainojumu un gluži vienkārši aizgriezās, lai gan viņa acīs liesmoja zibeņi.

Kad par brāļu pieredzēto vīrišķīgi tika pavēstīts Frederikai, viņa izturējās iecietīgi. Viņai nešķita, ka divpadsmitgadīgs zēns tiktu ļauni ietekmēts, skatoties aizraujošu melodrāmu vai dūru cīņu. Pat tad, kad Džesamijs pateica, ka melodrāmā bijušas visai amorālas vietas, Frederika ļoti saprātīgi attrauca: – Nedomāju, ka viņš vispār pievērsa uzmanību tām mazliet pikantajām vietām, jo viņu interesē vienīgi piedzīvojumi! Protams, nebūtu labi, ja šādu lugu apmeklēšana viņam kļūtu par tradīciju, bet nevajag sevi plosīt, Džesamij! Tu viņam nekādu ļaunumu neesi nodarījis. Par boksu runājot, man tas liekas pat ļoti biedējošs, bet es skaidri zinu, ka džentlmeņi nesaskata nekā peļama šajā sporta veidā. Pat tavs krusttēvs…

– Es runāju nevis par boksu, bet par citām ar to saistītajām lietām, – Džesamijs iebilda. – Es nezināju, bet… man tomēr vajadzēja nojaust, ka es, cilvēks, kurš grasās kalpot baznīcai, vedu savu mazo brāli neceļos!

Pamanījusi pazīmes, kas liecināja, ka brālis sāk izturēties kā reizēs, kad Harijs viņu diezgan parupji dēvēja par “Pirmo kristiešu mocekli”, Frederika steigšus iesaucās: – Muļķības, Džesamij! Tu tam visam piešķir pārāk lielu nozīmi. Tu varbūt arī ievēroji derības un likmes, taču viss, par ko interesējās Felikss, bija pati cīņa.

– Man tā vien izskatās, – aizrādīja Džesamijs, – ka viss, par ko tu kopš pārcelšanās uz Londonu spēj domāt, ir balles kleitas Haritai un… citas pasaulīgas lietas!

– Ja es par tām nedomāšu, kurš tad to darīs? – Frederika atcirta. – Kādam jau tas ir jādara, tu taču to saproti? Pretējā gadījumā… kur gan mēs nonāksim? – Viņa ieinteresēti paraudzījās uz brāli. – Nevajag tik daudz moralizēt, mans dārgais, bet arī pats labāk pamēģini mazliet pasaulīgo jaukumu un neiedrošini mūsu kaimiņu tik bieži nākt pie mums vizītēs.

– Bieži nākt vizītēs? – Džesamijs atkārtoja, drūmi saraucis pieri. – Ja tu vēlējies sacīt, ka viņš izturas draudzīgi un laipni…

– Vientiesi, es taču nerunāju par to! Es tikai sacīju, ka viņš kā pielipis seko Haritai un ļoti ātri kļūst par traucēkli.

– Ja tev viņš nepatīk, kālab tu nepasaki Haritai, lai turas no viņa pa gabalu? Ja es viņam ieteiktu likt mūs mierā, tas gan izskatītos ļoti smalki! Turklāt… kālab man tas būtu jādara? Viņš Haritu uzrunā ar vislielāko cieņu, to nu es varu tev apliecināt. Un vispār tieši es ar viņu iepazinos pirmais, vairākas dienas pirms tam, kad viņš satika Haritu.

Frederikas acīs dejoja dusmu velniņi, taču viņa tikai drūmi noteica: – Jā, tā tas bija.

– Un viņa māte atnāca apciemot tevi. Manuprāt, tas bija ļoti pieklājīgi un laipni. Kāpēc tu biji tik ļoti strikti noskaņota? Jā, un kāpēc tu atraidīji lēdijas piedāvājumu aiziet pie viņas uz pusdienām, kad viņa mūs visus aicināja? Vai tad viņa nav pietiekami cienījama persona?

– Nenoliedzami ir un visaugstākajā mērā, bet mums nevajadzētu satuvināties ne ar viņas ģimeni, ne draugiem. Būšu pilnīgi atklāta pret tevi, Džesamij… Viņi varbūt ir labi, cienījami cilvēki, tomēr nepieder pie augstākajiem sabiedrības slāņiem. Misis Naitlija kā patronese mums nenāktu par labu. Patiesību sakot, tādējādi mums tiktu nodarīts milzīgs kaitējums! Vai saproti, ka viņas manieres nemaz nav izcilas, un pēc tā, ko Badls man sacīja, es secinu, ka misters Naitlijs ir pat ļoti nepieklājīgs cilvēks.

– Badls! – Džesamijs izaucās.

– Mans dārgais! Ja Badls slej degunu gaisā, tad vari būt visai pārliecināts, ka viņam ir taisnība. – Frederika pasmaidīja. – Tētis man reiz sacīja, ka labs virssulainis ir tāds, kas saož vienkāršās tautas pārstāvi vienā acumirklī. Es pieņemu, ka jaunais Naitlijs ir ieguvis lielāku slīpējumu nekā viņa vecāki, bet tomēr viņš ir no tās pašas sugas, Džesamij.

– Ja cilvēks ir labs un cienījams, kā tu pati sacīji, Frederika, tad par pārējo man maza bēda, – paziņoja brālis.

– Tad nu gan! – iesaucās Frederika. – Tieši tu no mums visiem esi visizvēlīgākais! Kā tad bija ar to nabaga puisi, kurš pirms diviem gadiem sāka nomāt Greindžu? Tu viņu raksturoji visai skarbi!

– Tas bija pirms diviem gadiem! – brālis pārtrauca Frederiku un nosarka. – Ceru, ka tagad es esmu kļuvis gudrāks.

– Jā, mīļais! Arī es tā ceru, – godīgi atbildēja Frederika. – Ja tu grasies kļūt par mācītāju, tev jāmācās netiesāt godājamus cilvēkus vienīgi par to, ja viņi nezināšanas pēc pārkāpj kādas robežas.

Šī skarbā atbilde pielika punktu abu diskusijai. Džesamijs augstprātīgi klusēja, bet Frederika atgriezās pie pasaulīgajām lietām, kas viņu bija atvedušas uz Londonu.

Viņai palīdzēja Harita, jo tieši ar viņu visvairāk saistījās māsas godkārīgie mērķi. Piedalījās arī mis Vinšema, kura nicināja laulību, tomēr negribīgi atzina, ka tik skaistai vientiesītei kā Harita tā būtu piemērota. Harita Londonas sezonu gaidīja ar rāmu prieku. Meitenei, kura iepriekš nekad nebija devusies tālāk par savu Herefordšīru, izklaidējās vienīgi vasaras piknikos un dārza svētkos vai reizēm deju vakaros un pavisam reti varēja noskatīties kādas ceļojoša teātra trupas izrādi, perspektīva piedalīties Londonas ballēs vai venēciešu stila brokastīs, rautos, sarīkojumos, kā arī apmeklēt operu un varbūt pat Olmaka klubu noteikti bija interesanta. Taču, uzzinājusi, ka mīļā Frederika ir gatava iztērēt vai katru pieejamo peniju par jauniem tērpiem un uzpošanos, Harita vairs nejutās tik pārliecināta.

Harita, vispaklausīgākā meitene, kādu vien varēja iedomāties, tagad reizēm spēja kļūt nepakļāvīga. Padzirdējusi, ka Frederika savu tērpu Olmaka kluba apmeklējumam grasās uzticēt krustmātes Skrebsteres vienkāršās šuvējas rokām, Harita paziņoja – tik jauki, cik tas bija pa spēkam šādai mīlīgai būtnei, – ka viņai nepatīk neviena no dārgās un Londonā populārās modistes piedāvātajām kleitām. Šās dāmas neuzbāzīgi elegantā salona telpu adresi Brūtonstrītā Frederikai bija norādījis lords Olverstoks.

Frederika bija vēsi patencinājusi lordu par ieteikumu un sacījusi, ka nemaz nešaubās par viņa labajām vērtēšanas spējām šajā jautājumā. Kad viņš mazliet indīgi bija mudinājis nosaukt Franšo madāmai viņa vārdu, ja ir vēlēšanās sev iegūt visiedvesmojošāko tērpu, Frederika apmulsa un atteica: – Jā, es tā arī darītu, ja vien gribētu, lai mani uztver par palaidni!

– Vai drīkstu painteresēties, ko jūs īsti zināt par tādām palaidnēm, Frederika? – viņš jautāja, mazliet iekodis savā viegli trīsošajā lūpā.

– Neko daudz, bet tētis man teica, ka viņas esot…

Frederika aprāvās, bet lords laipni pabeidza teikumu viņas vietā: – …vieglas uzvedības sievietes. Tīra patiesība, taču kā jūsu aizbildnis es esmu dziļi satriekts un spiests lūgt jūs pacensties un nelikt man sarkt! Vismaz ne sabiedrībā!

– Nē, nē! Tā es nekad nedarītu! Es gribēju teikt… – Frederika ieskatījās lordam acīs un sāka smieties. – Jūs esat netīkamākais cilvēks, kādu man nācies sastapt! Un tagad pasakiet, kura cepuru meistare būs visatbilstošākā manai nenovērtējamajai klientei!

– Pavisam noteikti varu rekomendēt mis Stārku Konditstrītā. Viņai piemīt nevainojama gaume!

– Pateicos. Es jau sagaidu, ka viņas pakalpojumi būs visai dārgi, tomēr nebrīnīšos, ja viņa pazeminās cenu, kad uzzinās, ka Harita debitēs šajā sezonā ar lēdijas Bakstedas gādību, – Frederika sacīja.

Un viņai bija pilnīga taisnība. Mis Stārkai pārāk bieži bija nācies izmantot savas prasmes, lai ar cepures palīdzību gluži vienkāršu seju parādītu vislabākajā gaismā, bet mis Merivila viņai likās teju vai sapņa piepildījums. Meistare bija darinājusi cepures daudzām skaistām sievietēm un ar pirmo skatienu spēja nekļūdīgi noteikt, ka aube ar augstu kroņa daļu nepiestāvēs mis A, ka mis B nevajadzētu valkāt cieši pieguļošu cepuri un huzāru stila galvassegu nedrīkst nēsāt mis C, taču nekad vēl nebija apkalpojusi klienti, kas vienlīdz valdzinoša izskatījās ikvienā piedāvātajā cepurē. Šī prasmīgā dāma bez grūtībām atrada Haritai Merivilai vispiemērotāko modeli no plašā klāsta. Kamēr Harita uzlaikoja ieteikto cepuri – kolekcijas lepnumu ar ekstravagantu kroņa daļu, milzīgu stāvu sejas ēnotāju un spalvu kaskādi –, mis Stārkas acis pildījās ar triumfa asarām. Paraudzījusies uz savu galveno palīdzi, viņa ieraudzīja vien uzspēlēta kritiskuma atblāzmu. Mis Troklija bija apstrīdējusi mis Stārkas ģenialitāti un iebildusi, ka šāda cepure esot pārāk tālu apsteigusi modi un esot arī pārāk prasīga pret jebkuru valkātāju. “Un ko jūs tagad sacīsiet, mis Troklija?”

Mis Troklija, kā jau varēja gaidīt, sacīja, ka šādu cepuri valkāt uzdrošināsies tikai reta sieviete. Ja vajadzētu to iztēloties galvā kādai citai – ne tik pievilcīgai lēdijai –, tad viņa noteikti dotu padomu tādu neizvēlēties.

Šo rapsodiju pārtrauca Frederika, pieprasīdama nosaukt cepures cenu. Kad tā tika pavēstīta, Frederika piecēlās kājās un pasmaidīja, tomēr noraidoši pašūpoja galvu. – Nē! Diemžēl man jāteic, ka tā ir pārāk dārga. Manai māsai ir nepieciešamas vairākas cepures, un viņa nedrīkst zaudēt prātu tikai vienas pašas dēļ. Varat man ticēt, es patiesi uzskatu, ka tā ir ļoti jauka, un tomēr… Tikpat skaista ir puķēm rotāta salmenīca. Nāc, Harita! Mēs nedrīkstam vēl vairāk tērēt mis Stārkas laiku un patiesībā arī savējo ne. Man nudien žēl, bet es nešaubos, ka mēs atradīsim citas, kas tev patiks tikpat labi.