– Jā, patiesību sakot, nepazinu vis, – Endimions attrauca. – Taču tagad es atcerējos. Jūs esat kļuvis par viņa bērnu aizbildni, brālēn! Man to pateica mamma. Viņa sacīja, ka jūs rīkosiet viņiem balli. Neizskatījās gan, ka mamma par to īpaši priecātos, taču man nav ne jausmas, kālab tā. – Viņš atkal paraudzījās uz nepacietības pilno Feliksu un mazliet sarauca pieri. – Ja nu vienīgi… Šis mazais radinieks nevēlas doties uz balli, vai ne, jaunais cilvēk?

– Nē, – atsaucās Felikss, gluži lieki uzsvērdams šo vārdu, – es gribu doties uz lietuvi!

– Tev tas būs jādara, Feliks. Tev būs tas jādara, – marķīzs visai pārliecinoši sacīja. Pēc tam viņš uzmeta sardonisku skatienu savam mantiniekam un vaicāja: – Varbūt nāksiet kopā ar mums, Endimion?

Misters Dontrijs neuzskatīja, ka lieliski pārzinātu visus jauninājumus, kā viņš pats to formulēja, tomēr nebija noskaņots, arī viņa paša formulējums, būt par traucēkli. Viņa prātā lietuves kaut kādā miglainā veidā bija saistītas ar ieročiem, un viņš zinīgi sacīja Olverstokam: – Artilērija, ko? Nē, nē, tā nav manu interešu sfēra, brālēn!

Pēc tam viņš atvadījās un devās savās gaitās, nejuzdams ne izbrīnu, ne arī bažas, kādas nomocīja viņa māti un viltīgo radinieci Luīzu. Endimions ar ideālu aukstasinību uztvēra Olverstoka paskaidrojumu par to, kālab viņš interesējas par līdz šim nezināmajiem Meriviliem.

Jebkādas vārgās cerības, ka Olverstoku varētu neielaist lietuvē, bez pēdām pagaisa pie ieejas. Lorda cienījamais sekretārs neslinkoja un bija nobruģējis savam darba devējam ceļu. Tiklīdz viņa gaišība uzrādīja savu vizītkarti, metaforiski runājot, katras durvis atvērās jo plaši. Lietuves vadītājs bija gatavs vairāku augstāko rangu darbinieku pavadībā izvadāt viesi pa visu ēku. Šis ārkārtīgi kompetentais cilvēks ne tikai paziņoja, ka ir neizmērojami pagodināts par lorda vizīti, bet arī pauda vēlēšanos izskaidrot itin visus mūsdienu mehānikas smalkumus, kas būtu pievērsuši viņa gaišības uzmanību. Šāds solījums Feliksam bija kā apliecinājums viņa instinktu nemaldībai. Viņš bija pareizi rīkojies, atraidīdams misteru Trevoru kā pavadoni. – Šis lietuves priekšnieks to nemūžam nedarītu, lai iepriecinātu misteru… misteru… man piemirsās viņa uzvārds, – Felikss triumfējoši nočukstēja.

Lordam kā reta veiksme likās tas, ka lietuves vadītājs bija lielas ģimenes tēvs, bet nevienā no saviem dēliem nebija pamanījis ne kripatas no viņa ģēnija dzirksts. Pēc piecu minūšu ilgas pazīšanās ar jauno Merivilu vadītājs jau uzreiz saprata, ka sarunājas ar radniecīgu dvēseli; kopš tā brīža marķīzam bija ļauts nespēlēt galveno lomu. Viņš atvieglots padevīgi sekoja entuziastu pēdās, un, viņaprāt, garlaicīgo ekskursiju atdzīvināja vienīgi Felikss, kurš negaidot bija sācis šķist interesants. Lords maz zināja par pneimatiskajiem pacēlājiem un kompresoriem, un viņu tie nemaz arī neinteresēja, taču jau visai drīz viņš atskārta, ka jautājumi, kurus Felikss uzdod savam gidam, parāda pieklājīgas zināšanas un rada cieņu eksperta acīs. Olverstoks sāka domāt, ka Feliksā slēpjas daudz vairāk, nekā viņam sākotnēji bija licies; ekskursijas beigās lords nejutās pārsteigts, kad lietuves vadītājs apsveica viņu ar jaunā pavadoņa lielisko izpratni. Lords Olverstoks pat sajutās lepns par savu aizbilstamo, un tas viņa gaišību no tiesas pārsteidza.

Nekas Feliksa līdzšinējā dzīvē pat ne tuvu nespēja līdzināties tai izcilajai pieredzei, ko viņš tikko bija izbaudījis. Milzīgā informācijas daudzuma pārņemts, Felikss bija palicis gandrīz bez valodas, spēja vien izstomīt pateicības vārdus un dedzīgi paust cerību, ka brālēns Olverstoks arī ir priecīgs par šo ekskursiju. – Dž-džesamijs teica, ka jūs n-nevēlaties nākt k-kopā ar mani. Vai t-tiešām tā bija, ser?

– Vari būt drošs, ka es to gribēju gan, – atteica marķīzs, bez vilcināšanās aptumšodams savu sirdsapziņu ar meliem.

– Pat tad, ja jūs negribējāt, jums noteikti bija interesanti! – noteica Felikss, žilbinoši smaidot.

Marķīzs piekrita arī šim apgalvojumam. Pēc tam viņš uzsauca važonim, iesēdināja Feliksu karietē un deva norādījumu aizvest zēnu uz Augšvimpolstrītu, kā arī iedeva Feliksam gineju. Tāds dāsnums atņēma zēnam valodu – vismaz līdz brīdim, kad važonis uzšāva zirgiem ar pātagu un Feliksam nācās bīstami tālu izliekties pa karietes logu, lai skaļi pateiktos savam labdarim.

DEVĪTĀ NODAĻA

Kamēr marķīzs baudīja hēdonisku atpūtu Čivli, ik dienu apmeklējot pavasara zirgu skriešanās sacīkstes un vērojot, kā viņam piederošā daudzsološā ķēvīte Musinātāja uzvar skrējienā, apsteidzot spēcīgus konkurentus, Merivilu dāmas bija aizņemtas ar gatavošanos, kas bija nepieciešama, lai pienācīgi ierastos gaidāmajā Olverstoka rīkotajā ballē; mazliet, taču ne pārmēru – izņemot vienu nopietnāku incidentu – viņas nomocīja ģimenes jaunākie bērni.

Tā kā brālis bija nodevies studijām, bet māsas aizrāvušās ar tērpu smalkumiem, krokām un kruzuļiem, Felikss pats meklēja sev izklaidēšanos. Puisis atcerējās lordu Olverstoku sakām, ka misteram Trevoram vajadzēšot kopā ar Feliksu kāpt uz tvaikoņa un doties līdz Mārgitai. Ieradies Olverstoka namā, lai marķīza sekretāram atgādinātu par šo faktu, jauneklis vīlās, jo izrādījās, ka Čārlzam piešķirtas brīvdienas un viņš ir izbraucis no pilsētas. Tā, protams, bija pamatīga neveiksme, taču Felikss nosprieda, ka vismaz var doties uz upi un pavērot tvaikoni no tāluma. Kā viņš vēlāk paskaidroja, tas arī bija viss, ko viņš grasījies darīt. Ja vien diena nebūtu bijusi tik ļoti jauka, dzenrati neizskatītos tik vilinoši un cena par braucienu uz Mārgitu neizrādītos tik mērena – ja vien cilvēkam nebija iebildumu pret kopējo kajīti –, viņš arī nebūtu neko vairāk pasācis. Taču šo apstākļu kopums un viņam kabatā džinkstošā bagātība tomēr bija stiprāki faktori par nevainīgo apņemšanos nedarīt neko tādu, kas Frederikai varētu nepatikt. Marķīza dāvinātā gineja vairs nebija neskarta, tomēr naudas palika pietiekami, lai samaksātu deviņus šiliņus par privilēģiju daudzas stundas pavadīt uz pārpildīta tvaikoņa ne tuvu ne vismodernāko cilvēku sabiedrībā. Viņa daudz izlepušākie brāļi tādus būtu nodēvējuši par īsteniem “Netīreļu biedrības” pārstāvjiem. Jau krastmalā Felikss bija iepazinies ar kuģu inženieri – lielisku puisi! Un palaist garām tādu iespēju paplašināt zināšanas nozīmētu gandrīz vai iespļaut liktenim sejā. Felikss bija pārliecināts, ka Frederika nemaz nevēlētos, lai viņš tā darītu.

Patiesību sakot, kopējā kajītē Felikss pavadīja visai maz laika. Viņa patiesais entuziasms un prasme ātri iedraudzēties, lai kur viņš arī atrastos, izrādījās ļoti noderīga, un kuģa komanda ieslēdza viņu savās sirdīs. Frederika atzina, ka tas bijis patiešām noderīgi, kad nākamajā dienā kāds spēcīgs indivīds atveda brāli atpakaļ pie viņas. Pretējā gadījumā viņam būtu nācies nakti pavadīt pludmalē, jo kabatā atlikusī summa nebija pietiekama, lai nopirktu biļeti atpakaļceļam. Tad nu Felikss piedāvāja savus pakalpojumus kapteinim – kārtējam lieliskajam puisim – un, saņēmis pamatīgu rājienu, drīkstēja palikt uz klāja un kuģot uz Londonu kā bezbiļetnieks. Kā izskatījās, tieši tas apstāklis Feliksam bija sagādājis vislielāko gandarījumu.

Viņš atbruņojoši sacīja, ka ļoti nožēlojot tik liela satraukuma sagādāšanu savai ģimenei, un bija gatavs pieņemt jebkuru sodu, kādu Frederika uzskatītu par viņam piemērotu.

Tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka pat stingrākais sods viņa prātā neaizēnos šo nozagto brīvdienu svētlaimi, kurās viņam bija tā privilēģija izbaudīt arī jūrasslimību ceļā no Mārgitas uz Remsgitu, turklāt viņš no galvas līdz kājām bija arī notraipīts ar eļļām un kvēpiem, Frederika par sodu nerunāja, vien uzdeva Džesamijam brāli pieskatīt. Atšķirībā no Haritas, kura bija daudz jūtīgāka un visu nakti bija pavadījusi nomodā, ieklausīdamās katrā troksnītī un gaidīdama klaiņotāju pārnākam, domādama par dažādiem negadījumiem, kas varbūt nabadziņu piemeklējuši, Frederika – par spīti dažiem nenovēršamiem trauksmes uzplūdiem – bija saglabājusi ārēju mieru. Viņa pat atgādināja Haritai daudzās reizes, kad Felikss sagādāja bažas māsām, bet atkal uzradās mājās pēc piedzīvojumiem, kas liktu matiem sacelties stāvus. Šajā ziņā Frederiku ļoti atbalstīja mis Vinšema, jo sacīja, ka sasodītais puika līdzinās kaķim – met viņu, kā vien gribi, bet viņš allaž nokritīs uz kājām.

Džesamijam bija divējāda attieksme pret jaunākā brāļa izdarīto. No vienas puses, viņš neatbalstīja šādu rīcību, bet, no otras, – apbrīnoja uzņēmību. Džesamijs piekrita pieskatīt jaunāko brāli, tomēr, jaunajam džentlmenim par lielu izbrīnu, veltīja viņam vien vieglu rājienu. Pats Džesamijs gan bija nolēmis, ka Londonā nevajadzētu lieki tērēt laiku, tomēr visai bieži izjuta dzinuli nostumt grāmatas malā, lai izmēģinātu kaut vai dažus lielpilsētas piedāvātos jaukumus. Frederikas lūgums bija viņam sagādājis lielisku atrunu. Viņš pa trīssimt četrdesmit pieciem pakāpieniem uzvilka Feliksu Londonas Monumentā. Pēc tam, samaksājuši sešus pensus katrs, viņi stāvēja uz dzelzs balkoniņa, un Džesamijs informēja brāli par to, ka šis ir par divdesmit četrām pēdām lielāks augstums nekā Trajāna kolonna Romā. Lai nu kā, tomēr šī bija pirmā un pēdējā izglītojošā ekskursija tajā neaizmirstamajā nedēļā. Uzzinājis, ka jauno naudas kaltuvi ar spēcīgajiem tvaika dzinējiem un gāzes apgaismojumu drīkst apmeklēt vienīgi cilvēki, kuri saņēmuši īpašas rekomendācijas, Felikss bija ar mieru izbaudīt arī ne tik izglītojošas apskates vietas, piemēram, lauvas un tīģerus Ekseteru namā, jūras kaujas Sedlera avotu teātrī, melodrāmu Sari teātrī un boksa maču Sentmārtinstrītā. Taču tad iejaucās Džesamija nemierīgā sirdsapziņa, un viņš atteicās brāli vest uz burlesku vai tamlīdzīgām izklaidēm. Viņš nebija redzējis aizraujošāku teatrālu priekšnesumu par Šekspīra lugu fragmentu uzvedumiem Ziemassvētkos sava krusttēva namā, un melodrāma bija viņu aizrāvusi, tādējādi ļaudama palikt kurlam pret sirdsapziņas iebildumiem par to, ka brāļa vešana uz Sari teātri varētu sēt nelāgas sēklas atvērtajā un vēl trauslajā apziņā. Kad Džesamijs ieraudzīja sabiedrību, kas bija ieradusies uz boksa maču, apklusināt sirdapziņu vairs nebija iespējams, jo tā vārda pilnā nozīmē kliedza, ka viņš ne vien ved savu jaunāko brāli pašā netikumu midzenī, bet arī pats riskē ar ieslīgšanu Londonas nelāgo kārdinājumu slazdos. Tādas izklaides kā Svētā Pāvila katedrāles, Tauera vai Buloka muzeja apmeklējums Felikss nepārprotami noraidīja, bet tad Džesamijs laimīgā kārtā piedāvāja braucienu ar kuģi no Pedingtonas līča pa Lielo kanālu uz Aksbridžu. Feliksam nekas cits neatlika un bija jāpieņem šāds piedāvājums, kurš cilvēkam, kas izbaudījis tvaikoņa jaukumus, solīja vienīgi nāvējošu garlaicību, ja vien viņš nebūtu atklājis Pīrlesas – pirmā Londonas publiskā peldbaseina – dāvātos priekus. Šī plašā izklaides un atpūtas oāze ar segtām peldvietām, sporta laukumiem, bibliotēku un zivju dīķi atradās Mūrfīldā aiz Betlēmes slimnīcas. Džesamijs, kurš jau pamazām sāka orientēties Londonā, pēc atpūtas kompleksa atrašanās vietas nojauta, ka īpaši izsmalcināta tā nevarētu būt, taču viņa iebildumi pagaisa, kad nāca zināms, ka agrāk tas dēvēts par Bīstamo dīķi, jo tajā daudzi peldētāji noslīkuši. Tā nu viņš bija pilnīgi gatavs turp doties, taču nolēmis nekādā ziņā nepieļaut, lai Felikss tur peldētos, – vismaz līdz brīdim, kad pats eksperimenta nolūkos būs visu pārbaudījis. Bīstamais dīķis jau sen bija pārvērsts par visai drošu atpūtas un peldēšanās vietu, taču bija vēl ne pārāk silta pavasara diena un īpaši daudz peldētāju neredzēja, tāpēc abi brāļi nolēma peldēšanos atlikt uz vēlāku laiku, kad sezona būs kārtīgi iesākusies.