Ienāca Džesamijs, un saruna spēji aprāvās. Aizrādījis Feliksam, ka cilvēks nedrīkst būt tik nāvējoši garlaicīgs, viņš dāvāja marķīzam savu viedokli par zirgiem. – Ideāla krāsa! – viņš sacīja. – Platas krūtis, slaidi kakli un nevainojami taisnas paceles cīpslas! Nekad vēl neesmu redzējis tik saskaņotu komandu! Un viņi lieliski saprotas! Jūsu cilvēks izvizināja mani ap laukumu… viņš domāja, ka jūs neiebildīsiet… un man īpaši patika zirgu straujā gaita. Zirgi, kas augstu cilā kājas, laikam ir labi četrvietīgām vai lando karietēm, bet faetonā vai divričos es dodu priekšroku straujumam. Un jūs, ser?

– Es tāpat, – piekrita Olverstoks. – Cienājies ar limonādi!

– O, paldies, ser! – tencināja Džesamijs, paņemdams glāzi no Čārlza Trevora rokas. – Nē, kūku ne! Pateicos!

– Tā ir ļoti garda, – uzslavēja Felikss, dāsni vēlēdamies dalīties cienastā ar vecāko brāli.

Neņemdams vērā šo iejaukšanos, Džesamijs iedzēra limonādi un tad sacīja: – Lūdzu, ser! Vai jūs varētu pateikt, cik naudas iedevāt parka dežurantiem un lopkopim?

– Par to neraizējies! – attrauca Olverstoks. – Rīt es braukšu uz Ņūmārketu un nedēļu būšu projām, taču, kad atgriezīšos Londonā, es došos izmēģinājuma braucienā ar saviem sirmjiem. Vai tu vēlētos man piebiedroties?

Atbilde bija skaidri nolasāma spēji pietvīkušajā Džesamija sejā un sajūsmas pilnajās acīs. Viņš izdvesa:

– Ser… – Bet jau mirkli vēlāk viņš savaldījās un teica: – Man tas patiktu pat ļoti, ser, bet… bet… man nudien ir jāatdod jums tā naudas summa, ko iztērējāt, lai izglābtu Lufru.

Šāds paziņojums noveda Olverstoku vēl nebijušā situācijā. Bija radusies dilemma. Neviens cits no viņa ģimenes locekļiem ne reizi nebija uzskatījis, ka būtu jāatmaksā summas, ko lords reizēm iztērējis. Pārāk daudziem šķita, ka šāda dāsnuma izrādīšana ir Olverstoka pienākums. Un vēl nebija pagājušas ne divas stundas kopš mirkļa, kad viņš bija cieši nolēmis neuzņemties ne mazāko atbildību par Freda Merivila dēliem. Tā bija viena dilemmas puse. Tagad viņš bija atklājis, ka gluži kas cits ir atļaut jaunietim pastiept roku ar naudu pilnīgā pārliecībā, ka summa nebūs nekāda lielā, lai cik arī Čārlzs būtu iztērējis Lufras labā. Cīnīdamies pret likteni, Olverstoks sacīja: – Tici man, tas ir gluži lieki. Es nezinu, cik maksāja Lufras izpestīšana, un man tas ir gluži vienalga. Ja tu neliksies mierā ar šo visai garlaicīgo lietu, es tevi neaicināšu līdzi izmēģināt sirmjus!

Uz mirkli iestājās saspringts klusums. Tad Džesamijs pacēla acis, kurās vairs nebija iepriekšējā mirdzuma un vīdēja nepatīkama stingrība. – Lai tā būtu, ser, – viņš klusi atbildēja. – Vai tagad jūs man pateiksiet, lūdzu, cik es esmu jums parādā?

– Nē, jaunais cēlsirdi. Es tev to neteikšu vis!

– Es izlūdzos jūsu piedošanu, ser, tomēr nav neviena man zināma iemesla, kas liktu jums izrādīt tādu laipnību un maksāt par mana suņa izdarītajiem pārkāpumiem.

– Tad jau tu droši vien nevari būt informēts par to, ka tavs tēvs… hmm… ir atstājis jūs visus manā gādībā, – secināja lords.

– Māsa man sacīja kaut ko tādu, – atzina Džesamijs un mazliet sadrūma. – Un tomēr es nesaprotu, kā tas varētu būt, jo viņš neatstāja testamentu.

– Tā kā runa ir par jautājumu, kas skar tikai mani un viņu, būtu jābrīnās, ja tu zinātu, kā tas viss noticis. Tā nekādā ziņā nav tava darīšana. Un, kas attiecas uz Lufras nedarbu, es vairs nevēlos neko par to dzirdēt. Vairs nekad nevediet viņu uz Grīnparku!

Tīši izraudzītais vīzdegunīgais tonis bija sasniedzis cerēto efektu. Droši vien Džesamija sirdsapziņa neļāva likties mierā, tomēr to pārspēja miglainas un draudīgas bailes, ka viņš atļāvies pārāk daudz un bijis nepieklājīgs pret cilvēku, kurš atrodas uz augstākas sabiedriskās pakāpes nekā viņš pats. Jauneklis stostīdamies sacīja:

– N-nē, ser! Tas… tas ir ļoti laipni no jūsu puses. Es nezināju… Lūdzu, neuztveriet to kā apvainojumu! Tā… tā tam nevajadzēja izskatīties. Ja reiz jūs esat mūsu aizbildnis, tas, protams, visu maina… man tā šķiet.

Marķīzs viņam uzsmaidīja, tomēr ar smaidu neatklājot savas slēptās domas. Viņš jutās atvieglots. Vai puisis bija zinājis, ka marķīzs neizprot, kāds neprāts viņu pārņēmis un cik nogurdinošā pasākumā viņam nāksies iesaistīties, tik pārsteidzīgi atzīstot Merivila prasību? Džesamijam nāktos ciest īstas mokas, bet viņš neko nezināja par lorda ierasto nevēlēšanos iesaistīties jebkādos darījumos ar saviem radiniekiem, tātad varēja dzīvespriecīgi doties projām un uz Augšvimpolstrītu soļot vislabākajā omā, prātojot par gaidāmo lielisko iespēju – braucienu uz Ričmondu kopā ar viņa gaišību un nelielajām, tomēr izredzēm kaut īsu brīdi paturēt grožus savās rokās.

Tostarp marķīzs bija devies uz Vordorstrītu kopā ar gados jauno ceļabiedru, kurš dižmanīgi soļoja viņam blakus un īsināja laiku, detalizēti aprakstot Olverstokam visas Mērlina Mehānikas muzejā redzētās ekspozīcijas, piemēram, tādas atrakcijas kā “Žonglieris”, “Gaisa kavalkāde”, “Mērlina ala” un atjautīgi ierīkotas runājošas antīkās bistes, taču visvairāk Feliksam patika hidrauliskā vāze, mehāniskās mūzikas orķestris un mehāniskā fregate. Nākamo viņš plānoja apskatīt Maijārdē automātu Springārdenstrītā, ja vien pasenais ceļvedis nemeloja un ekspozīcija vēl eksistēja. Kā rakstīts sējumiņā, ko Felikss izvilka no kabatas, tas brīnums bija muzikāla sieviete, kas veic vairākas dzīvnieciskas funkcijas un izpilda sešpadsmit melodijas uz klavierēm, nospiežot taustiņus. Pēc tam zēns vēl pastāstīja, ka nav apmeklējis Britu muzeju, jo tur jau neesot nekā cita kā vien izbāzti putni un dažādas vecas, noputējušas lietas, kas varētu interesēt vienīgi tādus cilvēkus kā Džesamijs.

Olverstokam un viņa pavadonim ceļā gadījās sastapt vairākus labus lorda paziņas, un šis apstāklis vēlāk klubos tika dedzīgi apspriests.

Dendijs un tirgotājs misters Tomass Reikss augstākajā sabiedrībā bija pazīstams ar vārdu Apollons, jo – tas gan tika sacīts bez godbijības – bija audzis austrumos un iekārtojies uz dzīvi rietumos. Viņš jutās apstulbis, kad ieraudzīja, kā lords Olverstoks no paša mājas Bārklija laukumā iziet kopā ar kādu skolas vecuma puisi. Misters Rūfuss Loids, kas Olverstoku sastapa Bondstrītā un pat apvaicājās, kurp viņš dodas, vēlāk gluži apmulsis atstāstīja pārējiem, ka lords devies uz kādu lietuvi Soho rajonā. Pilnīgi visi tādu vēsti uzklausīja ar milzīgu neticību, bet sers Henrijs Maildmejs iecietīgi, tomēr ar nepatīkamu pārākuma smaidu bez vilcināšanās sacīja:

– Diemžēl man jādomā, ka viņš tevi ir vienkārši apmuļķojis.

Lords Pīteršems, ilggadējs Olverstoka draugs, bija vistuvāk patiesībai, kad pār viņa šaurajām lūpām pārslīdēja vārdi: – Uzdrīkstos domāt, ka viņš turp ved kādas savas māsas dēlu.

Misters Endimions Dontrijs, kurš arī bija sastapis Olverstoku Bondstrītā, varētu apstiprināt Pīteršema sacīto, taču šajā diskusijā vispār nepiedalījās. Turklāt viņš, ieraudzījis marķīzu pilsētā kopā ar skolnieku, izbrīnījās tikai mazliet. Misters Dontrijs bija lielisks jauns cilvēks ar teicamu miesasbūvi, klasiskiem sejas vaibstiem, viņa profils valdzināja daudzas sievietes, kuras pat apgalvoja, ka viņš varētu pozēt tēlniekam grieķu skulptūru tapšanā. Viņam bija brūnas acis, skaisti veidotas lūpas un vijīgi brūni mati, kas slīga pār cēlajiem uzacu lokiem. Tik izcili ārējie dotumi nenovēršami piesaistīja uzmanību; ja vien viņa prāts būtu vairāk nekā mērens un viņš prastu vadīt sarunas daudz interesantāk, viņš neapšaubāmi kļūtu par dāmu pirmo favorītu. Diemžēl tā nebija. Endimions bija patīkams un pieklājīgs, tomēr arī diezgan neattapīgs un neaizrāvās ar dažādiem prātojumiem, sarunājoties viņš visbiežāk izmantoja ikdienišķas banalitātes un daudzmaz atdzīvojās vienīgi tad, ja sāka stāstīt par šķēršļiem, ko veiksmīgi pārvarējis savā ceļā uz sasniegumiem sportā vai medībās. Šie apstākļi noveda pie tā, ka viņš tika ierindots pie apnicīgajiem ļautiņiem.

Brāļi virsnieki uzskatīja viņu par krietnu puisi, taču, labsirdīgi izzobojot, bija iesaukuši viņu par Vientiesi Dontriju. Un viņš par to necēla ne mazākos iebildumus, vien miegaini pasmaidīja un sacīja, ka nekad neesot bijis no tiem slīpētākajiem. Viņš allaž atcerējās par saviem dēla pienākumiem un bija arī mīļš brālis, tāpat priecājās par Olverstoka piešķirto naudas pabalstu un to laimīgi pieņēma, līdzīgi kā savu korneta pakāpi un zirgus, un bija patiesi pateicīgs par šādiem labumiem, tomēr ļoti reti vērsās pie lorda, lai izlūgtos vēl kādu summu.

Bondstrītā pamanījis Olverstoku, Endimions nekavējoties pārgāja uz to ielas pusi, lai sasveicinātos, un viņa sejā rotājās patiesi laimīgs smaids. Viņš pastiepa roku un sacīja: – Brālēn Vērnon! Jūs izrādījāt velnišķīgu laipnību, uzaicinādams manu māsu uz balli… Jāteic, ka mani tas ļoti pārsteidza. Un mana mamma ir ārkārtīgi pateicīga jums. Protams, es arī!

– Vai esat nodomājis šīs viesības pagodināt ar savu klātbūtni? – Olverstoks vaicāja.

– Ak kungs, jā! Domāju, ka jā. Tur nu gan noteikti būs milzīga drūzma!

– Nenoliedzami, – piebalsoja lords Olverstoks.

– Tā tam noteikti jābūt, – sacīja Endimions un prātīgi pašūpoja galvu. – Pirmā balle Olverstoku namā kopš māsīcas Elizas iziešanas sabiedrībā… tā apgalvo mana mamma. Noteikti būs ļaužu ka biezs! – Pamanījis, ka turpat atrodas arī mazais Felikss Merivils, kurš, abu vīriešu sarunas nogarlaikots, pārmetoši paraustīja lorda Olverstoka piedurkni, Endimions jutās mazliet pārsteigts, no saviem Olimpa augstumiem pieliecās zemāk un pēc tam veltīja viņa gaišībai vaicājošu skatienu. Saņēmis informāciju, ka tas ir Freda Merivila jaunākais dēls, Endimions sacīja: – Nē, vai patiesi? Ak kungs! Freds Merivils… – To pateicis, viņš kaut kā īpaši naivi piebilda: – Mans kungs, kas par briemīgu atmiņu! Kas īsti ir Freds Merivils?

– Viņš bija mans brālēns, – salti atbildēja lords Olverstoks. – Nelaimīgā kārtā ir sagadījies tā, ka viņš ir aizgājis citā saulē. Tā kā Freds par mani bija dažus gadus vecāks, es ļoti šaubos, ka jūs viņu pazināt.