žordžeta Heiere - Frederika

Olverstoks tikai īsi iesmējās un klusi pie sevis noteica:

– Kā sauc, tā atskan, Luīza!

Pēc tam viņš pārspīlēti pieklājīgi paklanījās un nopakaļ Frederikai izgāja no telpas, atstājot savu māsu un viņas meitas brīnāmies, kālab gan lords izrādījis interesi par tik ikdienišķu sievieti – par meiteni neviena no viņām Frederiku negrasījās saukt –, kurai ir tik liela pašpārliecība un pārāk augstas domas pašai par sevi.

– Man laikam nevajadzēja tā sacīt, – Frederika atzinās, kad Olverstoks ieņēma savu vietu viņai blakus karietē.

– Ak, un kādēļ gan ne? Jūs viņu atstājāt bez valodas visai meistarīgi.

– Tas nebija pārāk jauki no manas puses, ņemot vērā, ka viņa ievedīs sabiedrībā Haritu. Turklāt es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņa to nemaz nevēlas. – Frederika pagrieza galvu un veltīja Olverstokam vienu no saviem mulsinošajiem skatieniem. – Vai jūs… vai jūs viņu piespiedāt, ser?

– Kā lai es to spētu? – viņš atbildēja ar pretjautājumu.

– Es nezinu, taču domāju, ka jums tas ir pa spēkam. Un, manuprāt, ne jau laba rakstura dēļ vai jūsu iepriecināšanai tāda piekrišana tika panākta. Tāpēc ka…

– Jūs maldāties, – lords pārtrauca Frederiku, un viņa lūpas savilkās sardoniskā smaidā. – Māsa pat ļoti kaismīgi bija gatava mani iepriecināt.

Frederika joprojām pētīgi raudzījās uz Olverstoku, tad pēc īsa mirkļa sacīja: – Man tas nepatīk. Un Harita viņai noteikti nepatiks. Tāda skaistule nepatiktu nevienai mātei, kuras meita ir tik neizteiksmīga kā Džeina!

– Vai tagad jūs grasāties visu atsaukt?

Frederika apsvēra izredzes un tad apņēmīgi noteica:

– Nē. Ja runa būtu par mani, es tieši tā darītu, taču esmu apņēmusies sagādāt Haritai izdevību. Izlūdzos piedošanu, ka par jūsu māsu nerunāju ar lielāku cieņu, bet tie okšķerīgie jautājumi, ko viņa man uzdeva, noveda mani līdz baltkvēlei. Vairāk es neko neteikšu!

– Manis dēļ jums nav jāsavaldās. Mūsu attiecībās nevalda nekāda mīlestība.

– Nekāda? – viņa, plati iepletusi acis, vaicāja.

– Ne kripatiņas! Sakiet, cienījamā māsīc, vai Herefordšīras namos tiek dejots valsis?

– Dažos jā, tomēr ne pārāk daudzos. Un kadriļas vispār nekad. Es esmu nolīgusi deju skolotāju, kas ierādīs mums deju soļus. Jums nebūs jākaunās, parādoties kopā ar māsīcām no laukiem.

– Tas nudien ir īsts atvieglojums!

– Tā varētu būt. Lai gan domāju, ka jums patiesībā ne nieka nerūp tas, kā mēs izskatīsimies.

– Gluži pretēji! Jūs tikai padomājiet, cik ļoti varētu ciest mana reputācija!

Frederika iesmējās, tomēr papurināja galvu. – Arī tas jums īpaši nerūp. Iespējams… iespējams, jums nerūp vispār nekas.

Šādi vārdi Olverstoku pārsteidza, taču viņš atbildēja bez pamanāmas vilcināšanās. – Vismaz dziļi patiešām ne.

Viņa mazliet sadrūma un pārdomāja tikko dzirdēto.

– Es varu saprast, ka tas ir visai ērti, taču, ja reiz jums nerūp nekas un neviens, jūs nevarat būt nomākts; jums noteikti svešas arī bažas, no kurām kļūst pat slikti, vai nevaldāms satraukums. No otras puses, man liekas, ka jūs neesat ļoti laimīgs. Man kaut kas tāds nederētu. Tas liktos pārāk vienmuļi. – Frederika pagrieza galvu un atkal nopētīja Olverstoku, tad piepeši pasmaidīja. – Uzdrīkstos apgalvot, ka tieši tālab jums ir tik garlaicīgi.

– Jā, mani bieži māc garlaicība, – lords atzina. – Un tomēr es… hm… es pamanos sagādāt sev gluži pieņemamas izklaides.

– Jā, nudien, taču tas jau nav… – Viņa apklusa un nosarka. – Ak, piedodiet! Kaut es spētu iemācīties apvaldīt savu pārāk lunkano mēli!

Marķīzs izlikās šos vārdus nedzirdējis, un viņa sejā ievilkās greizs smaids. – Frederika, jūs taču mani nicināt, vai ne?

– Nē, nē, – viņa steidzās noliegt. – Jūs mani nosaucāt par nenobriedušu jaunavu, taču atļaušos pavēstīt, ka man jau ir pietiekama dzīves pieredze un es neesmu nekāda tukšgalve. Kā gan jūs varat garlaikoties, ja spējat sagādāt itin visu pieejamo greznību? Pieļauju, – viņa prātīgi piebilda, – ka jūsu vecāki jums izdabāja itin visā, jo bijāt viņu vienīgais dēls.

Atceroties tēva vēsi formālo attieksmi un – ar daudz lielākām grūtībām – arī savas modernās mātes visai retos ieinteresētības pierādījumus (viņa bija nomirusi, kad lords vēl mācījās skolā), Olverstoka lūpās jaušamais sardoniskais smaids kļuva redzamāks, taču viņš tikai pateica: – Cik patiesi vārdi! Man nudien bija pilnīgi viss. Es vecākiem biju tik nenovērtējami dārgs, ka man tika radīta pat īpaša uzraudzītāju komanda. Līdz mācību uzsākšanai Herovā man tika veltīta nedalīta uzmanība no aukļu, kalpu, zirgu puišu, privātskolotāju un… ak, no visu to cilvēku puses, kurus varēja algot par naudu!

– Nabaga puisēns! – Frederika pilnīgi nevilšus iesaucās.

– Nekādā ziņā. Es pat nespēju atcerēties nevienu reizi, kad jelkāda no manām vēlmēm nekavējoties nebūtu izpildīta!

Frederika aptvēra, ka neapdomīgi aizskārusi bīstamu sarunas tematu, un pēc mirklīgas pauzes sacīja mudrā balsī: – Tātad… Es esmu jums visdziļāko pateicību parādā, brālēn. Jūs man iemācījāt to, ko nabaga misters Ensdels nebūtu spējis.

– Nudien? Ko tieši?

– Netiekties pēc bagātības, protams! Es biju pieradusi domāt, ka piedzimt titulētam un turīgam varētu būt izcili labi. Tagad es redzu, ka tas nozīmē vienu vienīgu navējošu garlaicību! – Kariete apstājās. Frederika pastiepa roku, un viņas acīs iezaigojās nerātnas liesmiņas. – Visu gaišu! Un paldies par man pasniegto mācībstundu, kā arī par to, ka iepazīstinājāt mani ar savu māsu. Biju nodomājusi pateikties jums par to, ka izglābāt mani, taču to nedarīšu, jo nu esmu pārliecināta, ka jums tāda piepūle pat nāca par labu.

Marķīzs satvēra viņas plaukstu, bet tikai tālab, lai atkal noliktu to viņai klēpī. – Tas ir pāragri, māsīc. Lai cik izlutināts arī būtu, es esmu nolēmis piepūlēties un pavadīt jūs līdz namdurvīm.

– Jums ir tik izcilas manieres, milord! – viņa kautrīgi noteica.

– Patiešām, tādas man piemīt, vai ne? – viņš attrauca. – Kārtējā mācībstunda jums, mazā, nekaunīgā meitene!

Frederika iesmējās. Jau uz savas mājas sliekšņa stāvot, viņa atkal pastiepa roku, lai atvadītos, ieskatījās Olverstokam sejā un sacīja: – Vai es jūs aizvainoju? Nē, man tā vis neliekas. Es nudien esmu pateicīga, ka tik izcili mani izglābāt. Un man patiešām ir žēl, ka es ievilku jūs tik apgrūtinošā negadījumā.

– Tā kā ir vispārzināms, ka manas labās manieres var ātri vien pagaist, es pat nemēģināšu atvainoties par to, ko tagad sacīšu. Ar jums, Frederika, ir vienas vienīgas nedienas!

Atkal uzburzguļoja viņas smiekli. Olverstoks viegli pasmaidīja un ar pirkstu mazliet pieskārās viņas vaigam, bet pēc tam devās lejup pa kāpnēm, kur viņu gaidīja kariete. Lordu pavadīja Badla neapmierinātības pilnais skatiens. Uzticamais sulainis turēja durvis, lai viņa jaunā saimniece varētu ieiet mājā, un uzdrošinājās aizrādīt Frederikai par to, ka viņa nav ievērojusi pienācīgu distanci. Frederika saprata, cik bezjēdzīgi ir atgādināt, ka marķīzs ir gandrīz tik vecs, lai būtu viņai tēva vietā. Un tikpat bezjēdzīgi bija mēģinājumi izteikt pārmetumus par iejaukšanos. Uzticamus kalpotājus, kas saimniekus pazīst jau kopš šūpuļa un nekad neaizmirst par to atgādināt, nemēdz bārt. – Mis Frederika, nu jau pietiks! – Badls strikti noteica. – Es jums to atgādinu tikai jūsu pašas labad. Ja es to neizdarītu, tad justos neizpildījis savu pienākumu. Cik reižu iepriekš es esmu jūs brīdinājis, ka Londonā nedrīkst izturēties tāpat kā mājās? Cilvēki vēl sāks jūs uztvert par izlaidīgu dīkdieni!

Marķīzs tostarp brauca uz Bārklija laukumu. Viņš bija nolēmis pārbaudīt savu neseno ieguvumu – pelēkos tīrasiņu zirgus. To iepriekšējais īpašnieks bija dzīvniekus raksturojis kā visai ātrus un ar vieglu gaitu; džentlmenis, kuru lords bija pārsolījis, skaudīgi apgalvoja, ka tie ir diezgan izcili. Viņa plānus bija izjaukusi Frederikas ierašanās, tomēr laika vēl pietika, lai aizbrauktu uz Ričmondu vai Vimbldonu.

Bārklija laukumā izkāpis no karietes, marķīzs pavēlēja tūdaļ pat atvest faetonu un pats iegāja mājā. Tur viņu sagaidīja priecīga smilkstēšana, kas jaucās ar īsiem rējieniem un iegaudošanos. Lufra bija piesiets pie zemākajām kāpņu margām un nu, pazinis vēl pēdējo saikni ar savu pazudušo saimnieci, sveica Olverstoku kā cilvēku, kurš beidzot aizvedīs viņu mājās.

Marķīza balsij neizdevās pārspēt Lufras balsi, viņam nācās nomierināt uzticamo suni, bet pēc tam viņš vēlējās dzirdēt paskaidrojumus no sava sulaiņa. Brīvībā palaistais Lufra stāvēja lordam pie kājām, luncināja asti, ik pa laikam iesmilkstējās – gan no atvieglojuma, gan aizvainojuma par tik nelāgu apiešanos – un mīņādamies pamanījās uzkāpt Olverstokam uz apaviem, tādējādi tik ļoti nopēdojot spoži nospodrinātos zābakus, ka marķīza kambarsulainis, to redzot, būtu sāpināts līdz sirds dziļumiem.

Olverstoks nikni sacīja: – Man likās, ka es biju devis norādījumus aizvest suni uz Augšvimpolstrītu?

Saltais skatiens apstājās pie Vikena sejas, bet pirmais sulainis Džeimss un viņam pakļautais Volters trīcēja līdz pat sprādzēm rotātajās kurpēs ieauto kāju pirkstu galiem. Vikens, kurš bija veidots no stingrāka materiāla, atbildēja ar majestātisku mieru: – Jā, milord. Pat tika pieliktas pūles, lai šo rīkojumu izpildītu. Diemžēl dzīvnieks atteicās iziet no šīm telpām. Viņš negāja līdzi ne Volteram, ne arī Džeimsam. Man ar nožēlu jums jāziņo, ka tad, kad mēs kļuvām uzstājīgāki, suns tapa īpaši nejauks. Pat pret mani! Es nospriedu, ka labāk būs viņu piesiet un sagaidīt jūsu gaišības atgriešanos. Jo pretējā gadījumā, – viņš turpināja, izlikdamies nemanām marķīza dzedro izturēšanos, – dzīvnieks būtu ar nagiem sabojājis bibliotēkas durvis.

– Cik gan neciešams tu esi! – noteica Olverstoks, par lielu atvieglojumu sulaiņiem, pievērsdamies Lufram. – Nē, nē! Guli! Sasodīts, guli! Kur ir misters Trevors? – Runājot lorda skatiens piepeši kļuva gaišāks, jo viņš bija pamanījis savu sekretāru, kurš tikko iznāca no kabineta mājas otrā pusē un tagad vēroja notiekošo ar izteiksmi, kas bīstami līdzinājās smīnam.