– Es esmu gatavs pilnībā noticēt jūsu vārdiem. Un kāds nelabais jūs dīdīja, ka vispār viņu atvedāt līdzi uz Londonu?

Patiesa pārsteiguma pārņemta, Frederika nopētīja lordu Olverstoku. – Ko tad citu mēs varējām darīt?

– Vai jūs nevarējāt suni atstāt un uzraudzību uzticēt kādam… nu, nemaz nezinu… piemēram, jūsu dārzniekam, medību pārzinim vai muižas pārvaldniekam?

– Nu nē! – viņa iesaucās. – Kā jums varēja ienākt prātā, ka mēs spētu rīkoties tik bezsirdīgi? Kad suns izglāba Džesamijam dzīvību, gluži kā būtu zinājis… un Harita apgalvo, ka patiešām zināja… ka ir Džesamijam paša dzīvību parādā. Man tomēr vairāk liekas, ka Lufra neko tādu vairs neatceras, jo ne mazākajā mērā nebaidās iet ūdenī. Trīs ciema puikas iemeta sunīti dīķī, vispirms piesējuši pie kakla ķieģeli; toreiz Lufra vēl bija pavisam mazs kucēns. Un Džesamijs ielēca nabadziņam pakaļ. Un es vēl nekad nebiju redzējusi neko tik briesmīgu kā skatu, kad viņš ienāca mājā, rokās nesdams Lufru. Brālis bija cauri slapjš, ūdens pilēja no drēbēm, pār seju no deguna tecēja asinis… un viņam pie acs bija tik briesmīgs zilums!

– Vai viņš ir kauslis?

– Nē. Ja nu vienīgi atgadās kaut kas tāds, kas Džesamiju pārmēru sadusmo. Harijs teic, ka viņš tad līdzinoties saniknotam tīģerim. Viņu ne pārāk interesē boksēšanās, atšķirībā no Harija. Manuprāt, Džesamijs nav apguvis šo mākslu, ja saprotat, ko vēlējos pateikt.

Marķīzs bija izcils bokseris, tomēr lūdza paskaidrojumu.

Frederika mazliet pavilka uzaci uz augšu. – Nu… tas nozīmē, ka viņš nav pārāk izveicīgs, tā man šķiet. Neturas īsti labi, neparāda dedzīgu cīņu un… jā, patiešām… viņš neuzrāda spožas prasmes. Ne jau katrs var būt spīdeklis. Bet Harijs laikam gan ir, man liekas, jau kopš dzimšanas. Toties Džesamijs ne. Tikai ne viņš. – Frederika apklusa, acīmredzami iegrimusi pārdomās par Džesamiju.

Laiskas ziņkāres vadīts, Olverstoks pēc dažiem mirkļiem ievaicājās: – Vai Džesamijs ir apdomīgākais jūsu ģimenē?

– Apdomīgākais? – Frederika apsvēra šo jautājumu, un rieva viņas pierē kļuva dziļāka. – Nē, ne īsti apdomīgākais. Es viņu nevaru raksturot, jo pati skaidri neizprotu brāli, kamēr viņš aug. Mūsu vikārs misters Ensdels teic, ka viņam ir kvēla dvēsele, bet man neesot iemesla raizēties, jo ar laiku viņš kļūšot daudz saprātīgāks. Džesamijs grasās savu nākotni saistīt ar baznīcu, saprotiet. Laikam jau iesvētību dēļ un tādēļ, ka tas būtu iederīgi. Nav tā, ka es viņam nenovēlētu kļūt par garīdznieku, taču šķiet tik neticami, ka viņš par tādu tiešām kļūs! Viņš taču bija zēns, kurš allaž meklē piedzīvojumus un allaž iekļūst bīstamās situācijās, turklāt bija ārkārtīgi aizrāvies ar medībām un seglos jutās daudz pārliecinātāk nekā Harijs, bet Harijs nudien nav nekāds lēnais. Harijs pats man sacīja, ka Džesamijam nav nepieciešams nekāds pamudinājums, jo viņš trauksies pāri jebkādam aizžogojumam, kuru vien viņa zirgs būs spējīgs pievārēt. Un šis spriedums ne mazākajā mērā nebija neobjektīvs, jo zirgu īpašnieks man sacīja, ka Džesamijs savā vecumā esot labākais jātnieks visā Dienvidherefordšīrā.

Interese par mis Merivilas brāļiem Olverstokam bija visnotaļ mērena, un viņš balsī, kas tuvākiem paziņām liecinātu par to, ka viņam spēji kļūst garlaicīgi, pajautāja:

– O? No tiesas? Mūsu tikšanās reizē man radās iespaids par viņu kā par… ja ne medību fanātiķi, tad par tādu, kas aizrāvies ar zirgiem gan.

– Jā, tāds viņš ir, nudien, – Frederika piekrita. – Šad un tad viņš kļūs nevaldāms, kā agrāk paradis. Tikai tolaik sirdsapziņa viņu nemocīja, taču tagad gan. – Viņa nopūtās, bet jau pēc īsa mirkļa pasmaidīja un teica: – Izlūdzos piedošanu! Es nemitīgi runāju.

– Nebūt ne, – Olverstoks pieklājīgi atbildēja.

– Es zinu, ka tā ir. Turklāt par lietām, kuras jums nepavisam nav interesantas. Nekas! Es tā vairs nedarīšu.

Olverstoks sajuta nelielu sirdsapziņas dzēlienu, kas lika viņam jau pielaidīgākā balsī sacīt: – Vai jūs par saviem brāļiem ļoti raizējaties?

– Reizēm… varbūt mazliet, jo viņiem nav neviena cita kā tikai es, viņu māsa, sieviete. Taču viņi ir ļoti krietni.

– Vai jums nav vīrieškārtas radinieku? Man likās, jūs pieminējāt kādu aizbildni vai pilnvaroto… Viņš ir advokāts, vai ne?

– Ak, misters Solkoms! Jā, patiešām viņš ir bijis ļoti izpalīdzīgs un laipns, bet viņš nav mūsu aizbildnis. Tētis nevienu neiecēla, saprotat? Mēs bijām nobažījušies, ka jaunākos paņems varas iestādes, taču misters Solkoms parūpējās, lai tas nenotiktu. Es esmu dzirdējusi ļaudis sūdzamies, ka advokāti visu darot šokējoši lēnām, bet es varu būt tikai pateicīga par to. Viņš rakstīja vēstules citu pēc citas, strīdējās par dažādiem likuma punktiem, līdz Harijs kļuva pilngadīgs un spēja uzņemties atbildību par mazākajiem. Varētu nodomāt, ka advokāts labprāt būtu mūs visus pasūtījis labi tālu, jo process bija iestiepies mēnešu garumā, taču izskatījās, ka viņam tas pat sagādāja prieku.

– Par to es nemaz nešaubos. Izskatās, ka viņš no sirds aizstāv jūsu intereses. Vai tad viņš nepārņēma grožus savās rokās?

– Jūs runājat par zēnu uzraudzīšanu? Nē, to misters Solkoms nedarīja. Viņš nav no tiem cilvēkiem, kuri saprotas ar zēniem. Viņš ir vecpuisis, turklāt ļoti akurāts un vēl arī vecmodīgs. Zēni viņu sauc par Veco sausiņu. Kas, manuprāt, ir ārkārtīgi neglīti un nepateicīgi no viņu puses. Jūs taču saprotat?

Marķīzs pasmaidīja. – Ļoti skaidri.

– Un vienīgais radinieks mums ir krustmātes Skrebsteres vīrs. Es viņu gandrīz nemaz nepazīstu, tomēr zinu, ka no viņa nebūtu ne mazākās jēgas. Viņš ir patiešām respektabls vīrietis, taču ir audzis pilsētā un interesējas tikai par komerciju.

– Žēl, ka tā, bet uzdrošinos sacīt, ka jūsu brālis Harijs atvieglos jūsu rūpju nastu, – lords veikli sacīja.

Pēc ārkārtīgi īsas pauzes Frederika atbildēja: – Jā, protams.

Kariete traucās uz priekšu un jau pēc neliela brīža apstājās pie lēdijas Bakstedas nama. Olverstoks nebija atstājis neievērotu ne Frederikas vilcināšanos, ne arī apslāpēto balsi un sprieda, ka jau pavisam drīz meitene prasīs viņa padomu vai pat aktīvu palīdzību jaunāko brāļu audzināšanā. Frederika uz to bija pilnīgi spējīga. Lai gan Olverstoks bija tikpat spējīgs iznīcināt jebkādu līdzīgu mēģinājumu, izmantojot vienu no saviem nežēlīgajiem paziņojumiem, viņam nebija pārāk lielas vēlēšanās to darīt. Viņam Frederika patika – neparasta un tālab arī uzjautrinoša. Frederika nebija nekāda daiļava, tomēr likās gluži izskatīga, turklāt bija redzams, ka viņa nāk no labas ģimenes un ir baudījusi atbilstīgu audzināšanu; tas Olverstoku iepriecināja. Un viņas māsa bija sajūsmas vērts briljants, kuru lords apņēmās ievest augstākajā sabiedrībā. Tas radīs īstu sensāciju, un tādējādi Olverstokam pavērsies kārtējā izklaide.

Lēdija Baksteda bija mājās, un viesistabā kopā ar viņu atradās arī abas vecākās meitas. Kad tika pieteikti apmeklētāji, lēdija Baksteda piecēlās kājās, ieņēma savu staltāko stāju un diezgan nesteidzīgi nolika malā rokdarbu rāmi ar izšuvumu, bet pēc tam devās sagaidīt Frederiku. Lēdija Baksteda veltīja viešņai ciešu skatienu, sveicienam pastiepa divus pirkstus un salti noteica “labdien”. Frederika neizrādīja ne mazākās satraukuma pazīmes. Viņa gluži vienkārši satvēra pastieptos pirkstus… To Olverstoks pamanīja un atzinīgi novērtēja. Tad Frederika iztaisīja nelielu reveransu un, atklāti pasmaidot, sacīja: – Labdien, kundze! Brālēns Olverstoks bija tik laipns un atveda mani pie jums vizītē. Es ar nepiecietību to gaidīju, jo vēlējos jums pateikties par milzīgo pakalpojumu, ko esat gatava mums sniegt. Mana māsa noteikti būtu man pievienojusies, taču viņu ir pieveikusi nopietna saaukstēšanās, tālab viņa lūdza, lai nododu jums vissirsnīgāko atvainošanos.

Saltums Lēdijas Bakstedas manierē mazliet atkusa. Viņa jau bija paguvusi ievērot katru vissīkāko Frederikas ārienes niansi, un tirdošās bažas par to, ka mis Merivila varētu būt viena no tām pilnasinīgajām un žilbinošajām daiļavām, kuras nožēlojamā kārtā tik ļoti piesaistīja Olverstoku, bija pagaisušas. Sapratusi, ka Frederika nav ne īpaši skaista, ne arī vairs ļoti jauna, lēdija šo dāmu spēja ieraudzīt jau objektīvāk un pat novērtēt. Viņai nenāksies sarkt par savu protežē. Meitenei bija labas manieres, un viņā skaidri jautās atbilstīga izcelsme; viņas apģērbs bija rūpīgi izraudzīts un piemērots. Lēdija visžēlīgi sacīja savām meitām, ka viņas drīkst nākt un iepazīties ar māsīcu. Kamēr trīs jaunās lēdijas vadīja samērā nogurdinošu sarunu, viņa paaicināja Olverstoku mazliet sāņus un sacīja: – Frederika šķiet labi audzināta meitene, un viņas labā es darīšu, ko spēšu. Tomēr vīru viņai atrast gan es neuzņemos. Bez pieņemama kapitāla un bez izcila skaistuma viņa var cerēt vien uz cienījamu partiju. Tas taču jāsaprot. Ja viņa cer atrast vīru no augstākās sabiedrības, tad viņa tēmē pārāk tālu debesīs.

– Ak, kaut ko tādu jau es nemaz neprasītu no tevis! – attrauca Olverstoks. – Uzdrīkstos apgalvot, ka tev pietiks noņemšanās, lai atrastu piemērotu vīru Džeinai.

Tikai apziņa, ka tagad apmēri izdevumiem par Džeinas izskaistināšanu un greznajiem tērpiem ir krietni palielinājušies, lika lēdijai Bakstedai pievaldīt aso mēli.

Lai cik kaprīza arī būtu lēdija Baksteda, viņas kaisle pret savas naudas neizdošanu bija un palika nelokāma. Lēdija apveltīja brāli ar dusmu pilnu skatienu, taču neko neteica, vien aizgāja projām no viņa un apsēdās uz dīvāna, bet pēc tam uzaicināja Frederiku sev pievienoties.

Apmeklējums turpinājās tikai pusstundu. Lai gan lēdija Baksteda uzdeva Frederikai ārkārtīgi daudz dažādu jautājumu, viņas izturēšanās joprojām palika visai formāla. Viņa nepiedāvāja nekādus atspirdzinājumus un, kad Frederika posās projām, pat nemēģināja viņu aizkavēt. Lēdija Baksteda arī nepamudināja Frederiku atvest Haritu uz Grosvenorpleisu, toties sacīja, ka mēģinās atrast laiku un kādu dienu apmeklēs mis Vinšemu.

Frederika uz visiem lēdijas Bakstedas jautājumiem atbildēja atturīgi un neapšaubāmi bija pamanījusi tajos vairāk ziņkārības nekā laipnības. Ar smaidu lūpās un bīstamu spīdumu acīs viņa sacīja, ka vēsts par tik izcili gudras sievietes apmeklējumu visādā ziņā sagādāšot viņas radiniecei neizmērojamu prieku.