– Vēl mirkli! – viņš uzsauca. – Jūs neesat man paskaidrojusi, kā gadījās, ka jūs pastaigājāties gluži viena, māsīc.

– Nē, neesmu gan, – viņa piekrita. – Bet jūs vēl neesat paskaidrojis, kālab jūs par to raizējaties, vai ne?

– Es esmu pat ļoti gatavs to izdarīt. Lai kāda arī būtu vispārpieņemtā mode Herefordšīrā, Londonā tā nav spēkā. Tik nenobriedušas jaunavas jūsu vecumā un ar jūsu izcelsmi šeit nemēdz pastaigāties bez pavadoņa.

– Jāteic, ka vispār es tā nemēdzu darīt un nekādā ziņā neatļautu tā rīkoties Haritai. Taču es neesmu nekāda meitene. Uzdrošinos sacīt, ka jūs laikam tā domājat, jo esat tik daudz vecāks par mani, taču es tāda vairs neesmu jau daudzus gadus. Un turklāt man nav jāatskaitās par savu rīcību jums, brālēn Olverstok.

– Ak, nē! Jums ir gan jāatskaitās. Ja jūs cerat uz to, ka es palīdzēšu jūs ievest augstākajā sabiedrībā, Frederika, jums būs jāpielāgojas šās sabiedrības noteikumiem! Un jums būs jārīkojas pēc maniem ieteikumiem, jo pretējā gadījumā es mazgāšu rokas nevainībā. Ja esat nolēmusi šo pasauli iekarot ar skandāla palīdzību, tad meklējiet kādu citu sponsoru!

Frederika nosarka un pavēra muti. Lai cik asa arī būtu atbilde, kāda jau bija mēles galā, viņa tomēr saknieba lūpas. Pēc īsa klusuma brīža viņa pasmaidīja un sacīja:

– Uzdrošinos apgalvot, ka pēc šāsdienas atgadījuma jūs būtu pat priecīgs, ja varētu mazgāt rokas nevainībā un aizmirst par mums.

– Nē, nē, – Olverstoks salti attrauca. – To nu jūs varat izmest no prāta.

– Un tieši to es nekādi nevaru izdarīt, lai gan ļoti vēlētos, jo tas, ka man jātur mēle aiz zobiem, mani gandrīz nogalina, – Frederika sacīja lordam. – Es no sirds priecātos pieņemt jūsu rūpes, milord, taču vēl neesmu pelnījusi pārmetumus, turpretī jūs gan esat, – viņa godīgi piebilda.

– Kāpēc? – viņš vaicāja, sākdams uzjautrināties.

– Jo jūs, kad aizrādījāt man tik netīkamā veidā, labi apzinājāties, ka esmu jums ļoti daudz pateicības parādā, tādēļ neuzdrošināšos jūs sakaitināt.

Olverstoks iesmējās. – Vai tiešām jūs domājat, ka tas ir jūsu spēkos?

– Jā, varat būt drošs, ka man tas ir pa spēkam! Kad esmu iedegusies, tad varu pateikt pat ļoti aizvainojošas lietas.

– To es pacietīšu!

Frederika pašūpoja galvu, un viņas vaigos ievilkās mīlīgas bedrītes. – Nē, laikam jau man būs jāatkāpjas. Patiesības labad jāteic, ka es dusmojos, jo mana krustmāte sacīja tieši to pašu, ko jūs. Nekas nespēj cilvēku sadusmot tik ļoti kā apziņa, ka viņš kļūdās. Vai ne?

– Nemaz nezinu. Nekad par to neesmu domājis.

Izskatījās, ka Frederika ir pārsteigta, taču viņa nolēma par šo tematu vairs neizteikties. – Nu, es mēģināšu darīt visu, lai jums nevajadzētu sarkt par mani. Vispār jau Harita ir kārtējo reizi saaukstējusies, un Džesamijs, kā jūs zināt, katru rītu mācās, un tieši tālab Lufru pastaigā vedam mēs ar Haritu. Sunim ir nepieciešama izkustēšanās daudz lielākā mērā, nekā tas Londonā iespējams. Nabaga puika!

– Kāpēc nepalīdz Felikss vai kāda no jūsu istabmeitām?

– Man nemaz nav tādas istabmeitas. Tikai kalpotājas mājās, turklāt visas īstas pilsētnieces, un kopā ar kādu no viņām tāda pastaiga būtu garlaicības kalngals, jo šīs meitenes tikai gaidītu beigas vai gremztos, ka viņām berž kurpes. Es būtu paņēmusi līdzi Feliksu, taču brālis bija saposies uz Mehānikas muzeju un visu ceļu staigātu patiesi saīdzis, ja es būtu uzstājusi, lai viņš mani pavada. Ak, lūdzu, neesiet tik drūms! Es tā vairs nerīkošos!

– Jums ir nepieciešams sulainis, – Olverstoks sacīja, joprojām sadrūmis.

– Kālab? Lai mani sargātu? Lufra par to var parūpēties, nemaz nešaubieties, to es jums apsolu.

– Lai jūs sagaidītu, nestu jūsu iepirkumus un nodotu jums vēstules.

– Kā nojaušu, man tāds būtu nepieciešams, lai vairotu manu svarīgumu.

– Jā, arī tādēļ, – viņš piekrita.

Frederika izskatījās domīga un nepārstāja smaidīt, tomēr smaids bija diezgan skumīgs.

– Lai būtu respektabli. Tā man sacīja Badls. Viņš vēlējās, lai paņemu līdzi uz Londonu Pīteru, bet es viņu atstāju Greinārdā, jo misters Ports ļoti dedzīgi vēlējās viņu nolīgt, turklāt man tie šķita gluži nelietderīgi izdevumi. Lai nu kā, man tomēr būs nepieciešams sulainis. Badls ir pārāk vecs šiem baisajiem Londonas namiem.

– Vai tās nebūs pārmērīgas izmaksas? – marķīzs neizteiksmīgi vaicāja.

– Nē, nē. Es nolīgšu sulaini, un viņš varēs strādāt tās kalpones vietā, kura pašlaik palīdz Badlam.

– Nē, atstājiet labāk to manā ziņā! – lords Olverstoks teica. – Sulaiņu nolīgšana… īstu Londonas sulaiņu nolīgšana nav meiteņu darbs.

– Paldies, jūs esat ļoti laipns! Bet nav nekāda iemesla jums uzņemties šādas rūpes.

– Tās nebūs nekādas īpašās rūpes. Trevors sameklēs atbilstīgu cilvēku un aizsūtīs viņu pie Badla.

– Tad es būšu viņam lielu pateicību parādā. – Frederika pastiepa roku. – Un tagad man jāteic ardievas, brālēn.

– Vēl ne. Ja vien jums nav kādas ļoti steidzamas darīšanas, es atļaušos ierosināt kopīgu braucienu pie manas māsas. Viņa vēlas ar jums iepazīties, un šī, kā liekas, varētu būt laba iespēja viņu satikt.

Gluži pārsteigta Frederika sacīja: – Ak, bet Harita? Viņa taču arī noteikti varētu braukt? Vai lēdija Baksteda neuzskatīs to par ārkārtīgu nepieklājību, ja reiz viņa ir piekritusi iepazīstināt ar Haritu ballē?

– Nē, kā lai viņa to varētu, ja ir attaisnojoši apstākļi? Par daudz nepieklājīgāku mana māsa uzskatīs tieši to, ja jūs atteiksieties viņu apmeklēt šajā ceremoniālajā vizītē.

– Jā, bet Harita jau pēc dienas vai divām būs izveseļojusies!

– No sirds ceru, ka tieši tā arī būs, taču diemžēl es rīt dodos uz Ņūmārketu un tur pavadīšu nedēļu. Atlikt šo vizīti uz brīdi, kad līdz ballei būs palikušas tikai divas nedēļas, jau būs gaužām neiepriecinoši, varat man ticēt! Izskatījās, ka Frederika ir apmulsusi. – Nudien, tā būtu. Mīļo dieniņ, viņa mūs uzskatītu par neuzvedīgām, vai ne? Bet es neesmu piemēroti ģērbusies šādai vizītei!

Olverstoks pacēla monokli un caur to nopētīja Frederiku. Viņai mugurā bija brūngans mētelis, kājās blīva oranžīga auduma puszābaciņi, bet – galvā kārtīga cepurīte, izrotāta ar vienu vienīgu strausa spalvu, kas liecās pāri tās malai. Lords nolaida monokli. – Es te nesaskatu neko nepiemērotu, – viņš noteica.

– Jūs varbūt arī nesaskatāt, taču varat būt pārliecināts, ka lēdija Baksteda mani novērtēs par īstu nevīžu, kas atpalikusi no modes. Šo mēteli es esmu valkājusi teju katru dienu divu pēdējo gadu laikā.

– Būtu pilnīgi nevajadzīgi viņai kaut ko tādu stāstīt.

– Jā, patiesi, – Frederika mīlīgi atzina, – jo viņa to pamanīs jau pirmajā acu uzmetienā.

– Kā gan viņa to varētu, ja es to nepamanīju?

– Jo viņa ir sieviete. Protams, tieši tāpēc! No visiem muļķīgajiem jautājumiem, ko varētu uzdot…

Olverstoks iesmējās, un acis izgaismoja nerātnas liesmiņas.

– Jūs mani novērtējat par zemu, Frederika! Sieviešu apģērbu jautājumos es esmu daudz lietpratīgāks nekā mana māsa, varat man droši ticēt! Vai drīkst, es jums to pierādīšu? Lieliski! Jūsu mētelis nav šūdināts pēc pēdējās modes, bet apavi ir darināti no auduma, nevis no smalkādas. Un cepures rotāšanai jūs spalvu nokrāsojāt oranžu, lai radītu tērpa un apavu saskaņu. Vai man taisnība?

Frederika drūmi palūkojās uz Olverstoku, tomēr viņas skatienā jautās interese. – Jā… un man liekas, ka taisnība bija arī krustmātei Skrebsterei.

– Oho! Vai viņa jūs brīdināja uzmanīties no tik izlaidīgiem tipiem kā es? Jums no manis nudien nemaz nav jābaidās, Frederika!

Pēc šiem vārdiem viņa iesmējās. – Ak, es jau to zināju! Es ne tuvu neesmu tik pievilcīga. – Viņas skaidrais skatiens kavējās pie Olverstoka sejas, bet starp uzacīm bija ievilkusies rieva. – Turpretī Harita ir, – viņa domīgi piebilda. – Bet… lai arī jūs, brālēn, mani nosaucāt par nenobriedušu jaunavu, man tomēr vairs sen nav septiņi gadi. Jūs tā nerīkotos.

– Kā jūs to varat zināt? – viņš vaicāja, pazobodamies par Frederiku.

– Taisnības labad jāteic, ka par tāda tipa cilvēkiem es neko daudz nezinu. Patiesībā es vēl nekad agrāk nevienu no viņiem neesmu sastapusi, tomēr neesmu arī tik naiva zostiņa, lai neredzētu, ka jūs esat džentlmenis, kaut arī paretam atļaujaties būt nepieklājīgs un no jūsu mutes mēdz izskanēt nepiedienīgas lietas. Es uzdrošinos sacīt, ka šāda bezrūpība, visticamāk, ir iedzimta sabiedrības augstākās šķiras pēctečiem.

Olverstoks jutās tik ļoti pārsteigts, ka mirkli neko nespēja pateikt. Tad viņa lūpas sašķobīja greizs smaids, un viņš sacīja: – Es to biju pelnījis, vai ne? Pieņemiet manu atvainošanos, māsīc! Vai tagad es drīkstēšu jūs pavadīt uz manas māsas māju?

– Nu… – Frederika šaubīdamās novilka. – Ja jūs tiešām domājat, ka viņa… Ai, nē! Jūs aizmirstat par Lufru. Tas nu gan būtu visai pārdroši, ja mēs ieietu lēdijas Bakstedas viesistabā kopā ar lauku suni! Es to nedarīšu!

– Noteikti ne, ja vien man arī šajā jautājumā ir kāds vārds sakāms. Kāds no maniem ļaudīm var viņu aizvest atpakaļ uz Augšvimpolstrītu. Es par to parūpēšos. Apsēdieties, es nelikšu jums ilgi gaidīt!

Runājot viņš izgāja no telpas. Lai gan otrais sulainis gandrīz pusceļu uz staļļiem skrēja, ko kājas nes, aizritēja vairāk nekā divdesmit minūtes, kad Frederika iekāpa lorda karietē. Lufru, pavadā piesietu, turēja Džeimss, un Frederikai nopakaļ skanēja suņa protestu pilnā un žēlā smilkstēšana. Viņa apņēmīgi izlikās nedzirdam drauga izmisīgos lūgumus, bet bažīgi pavaicāja Olverstokam:

– Jūs taču pateicāt Džeimsam, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst laist Lufru vaļā no pavadas, vai ne, brālēn?

– Ne tikai es to pateicu, bet jūs arī, – Olverstoks atbildēja un apsēdās blakus Frederikai. – Uz Grosvenorpleisu, Rokston.

– Redziet, lieta tāda, – Frederika lordam atklāja, kad karietes durvis tika aizvērtas, – Lufra vēl nav pieradis pie Londonas satiksmes un nesaprot, ka jāiet pie pavadas. Protams, ja viņš ieraudzīs kādu kaķi otrā ielas pusē vai suni, tad droši vien metīsies turp, starp karietēm, radot īstu jucekli, jo sabiedēs zirgus un tamlīdzīgi.