žordžeta Heiere - Frederika

Jaunākais parka dežurants, sapratis, ka pienākusi viņa kārta runāt, sāka žņaudzīt rokās cepuri un pievērsa lordam lūdzošu skatienu. Viņš sāka skaidrot, ka tas nav bijis domāts kā apvainojums, bet mis ir nodēvējusi suni par Barselonas kolliju, tomēr viņš tam nevarējis noticēt un nevarētu pat tad, ja dzīvotu simts gadu un viņam nemitīgi iegalvotu pretējo. Viņš apņēmīgi nopūtās.

– Es arī tā ceru, – sacīja marķīzs. – Protams, ka Lufra tāds nav. – Viņš pagriezās pret Frederiku un, kā garlaicības un apnikuma mākts, sacīja: – Nē, nudien, māsīc, jūs esat tik izklaidīga! Tas ir medību suns, bet ne kollijs. Un es jums teicu nevis Barselonas, bet gan Beludžistānas! Beludžistānas, Frederika!

– Vai manu! Tiešām, jūs tā sacījāt. Cik… cik muļķīgi no manas puses, – viņa nedroši novilka.

Abiem parka dežurantiem šis marķīza skaidrojums likās gluži pieņemams. Vecākais sacīja, ka viņam tieši tā esot licies, bet jaunākais teicās jau no paša sākuma zinājis, ka sunim nav nekādas saistības ar Spāniju. Lopkopis bija gaužām neapmierināts, un maitu lijai līdzīgā dāma iesaucās: – Es neticu, ka uz pasaules vispār ir tāda vieta!

– O, tāda ir gan! – sacīja lords, iedams uz loga pusi, kur atradās divi globusi. Viņš iekustināja vienu no tiem. – Nāciet un pati pārliecinieties!

Viņa aicinājumam paklausīja visi, un Frederika pārmetoši sacīja: – Ja vien jūs man būtu norādījis, ka runa ir par Āziju, brālēn!

– Ak, Āzija! – bilda vecākais parka dežurants un nopriecājās, ka beidzot viņam ataususi gaisma. – Tad jau laikam var sacīt, ka indiešu suns.

– Nu, īsti precīzi tas vis nebūs, – iebilda Frederika. – Vismaz es tā nedomāju. Lūk, te ir tā vieta. Tas ir ļoti mežonīgs nostūris, un suni vajadzēja slepus izvest no turienes, jo vietējie iedzīvotāji ir noskaņoti naidīgi. Tieši tāpēc jau es arī sacīju, ka šis ir ļoti rets dzīvnieks. Viņš ir vienīgais Beludžistānas suns mūsu valstī, vai ne, brālēn?

– Es no sirds ceru, ka tieši tā, – lords neizteiksmīgi attrauca.

– Un es savukārt varu sacīt, ka tas visu padara vēl daudzkārt ļaunāku! – paziņoja maitu lijai līdzīgā dāma. – Kas par neticamu iedomu… vest svešzemju briesmoni uz parku! Turklāt tādu, kas iegādāts kontrabandas ceļā! Milord, es nekautrēšos jums pavēstīt, ka nekādā ziņā nespēju atbalstīt šādu rīcību un esmu apņēmības pilna par to paziņot muitas iestādēm.

– Diemžēl man ir aizdomas, ka tur jūs neatradīsiet nevienu tādu iestādi, – marķīzs kā atvainodamies sacīja, laiskā solī piegāja pie kamīna un pastiepa roku pēc zvana auklas. – Tur nav pieejami arī pasta pakalpojumi. Man liekas, varētu sūtīt ziņnesi, taču domāju, ka tas būtu ārkārtīgi dārgi, turklāt pastāv visai liela iespēja, ka viņu nogalinātu. Patiešām ir grūti šajā gadījumā kaut ko ieteikt.

– Es runāju par angļu muitu, milord! – sieviete paskaidroja, nikni raudzīdamās uz Olverstoku.

– Ak, tādam pasākumam nu gan būtu visai maza jēga! Suni mūsu valstī es neievedu kontrabandas ceļā. Tikai un vienīgi slepus izvedu no Beludžistānas.

Kaismē drebošā balsī maitu lijai līdzīgā dāma sacīja:

– Lai kā arī būtu, jums nav nekādu tiesību ļaut šim sunim savā vaļā skraidīt pa parku. Un par to es esmu spiesta ziņot varas iestādēm, es brīdinu jūs, milord!

– Mīļā dāma, kāpēc man būtu jāraizējas, ja tieši jūs būsiet tā, kas sevi padarīs par vientiesi? Turklāt vēlos piebilst, ka nekādi nespēju saprast, kāpēc jūs tik ļoti raizējaties par visu šo notikumu. Jūs pati sacījāt, ka mans suns jums neko nenodarīja, un tam es ticu. Jūs pati par savas ierašanās iemeslu minējāt pārliecību, ka, uzzinājuši par manu titulu, šie vīri, kurus jūs nosaucāt par lišķiem, bija gatavi ļaut, lai suns uzbruktu visiem, kas atradās parkā; un tam es nekādi nespēju noticēt. Man nudien sāk izskatīties, ka jūs vienkārši jaucaties svešās darīšanās. Rezumējot mūsu sarunu, es sliecos domāt, ka šie divi vīri te ieradušies visai pamatota iemesla pēc, jo vēlējās informēt mani par suņa nepieļaujamo uzvedību un pieprasīt, lai suns tiktu turēts pavadā. Savukārt viņiem līdzi – man neizprotamu iemeslu pēc – ir ieradusies arī uzbāzīga persona, kurai pietrūkst gan labu manieru, gan veselā saprāta un kura vēlas uzurpēt šo cilvēku varu ilgi pirms tam, kad viņiem bijusi iespēja man izklāstīt lietas būtību. – Lords paraudzījās uz atvērtajām durvīm, kurās bija redzams Vikena draudīgais stāvs; viņš nojauta, kas tūdaļ sekos. – Esi tik laipns un pavadi lēdiju ārā no šejienes! – lords norādīja. – Un paaicini misteru Trevoru pie manis!

Šo meistarīgo runu Frederika noklausījās ar patiesu godbijību, bet parka dežuranti – ar atzinību, turpretī maitu lijai līdzīgā dāma kaut ko nesakarīgi murmināja. Viņa apgalvoja, ka vēl ne reizi viņas nepārspējamās karjeras laikā neesot tik ļoti apvainota kā tagad, kad gluži vienkārši mēģinājusi informēt viņa gaišību lordu.

Olverstoks jau bija pilnībā zaudējis interesi par viņu un paņēma šķipsnu šņaucamās tabakas. Vikens, pārtraukdams sievietes saraustītos vārdu plūdus, balsī, kurā nebija nekādu cilvēcisku kaislību, sacīja: – Kundze, ja jūs būtu tik laipna!

Maitu lijai līdzīgā dāma devās ārā no telpas, viņas vaigu galos vīdēja liesmojoši sarkani plankumi. Nevienu, Vikenu ieskaitot, nepārsteidza viņas padošanās. Vēlāk jaunākais parka dežurants atļāvās pat diskrēti atzīties vecākajam: – Ikvienam vajadzētu būt tik drosmīgam un norādīt tādām vecām grezelēm viņu īsto vietu.

Lopkopis, lai gan kopumā izturējās atbalstoši pret visu notiekošo, tomēr negrasījās nomierināties un sāka marķīzam skaidrot, cik neaptveramu noziegumu Lufra pastrādājis – un bīstamu, jo govis var pārstāt dot pienu un īpašnieks vainos viņu par nodarīto ļaunumu.

– Diezin vai tas izklausās ticami! – ieteicās Frederika. – Pēc jūsu stāstītā varētu nodomāt, ka suns govis dzenāja pa visu pilsētu, lai gan tā nemaz nebija. Ja reiz jūs izlemjat, ka ganīsiet govis visiem pieejamā parkā, tad man jāteic…

– Nē, māsīc, jums nekas nav jāsaka, – iejaucās marķīzs, izbaudīdams atriebības mirkli. – Es jums biju devis norādījumu, ka Lufra jāved uz Haidparku, tātad jūs esat vainojama šā nelāgā starpgadījuma izraisīšanā.

Frederika, piespiezdama pie sejas nēzdodziņu, trīcošā balsī noteica, ka laikam jau viņam esot taisnība.

– Nebaidieties! – marķīzs teica, vērsdamies pie lopkopja. – Šis jautājums tiks pienācīgi atrisināts. O, nāc iekšā, Čārlz!

Misters Trevors bija nenoliedzami pārsteigts par ainu, kas pavērās viņa acu priekšā. – Vai jūs mani aicinājāt, ser?

– Jā, es liku tevi ataicināt. Mans Beludžistānas medību suns, kuru māsīca piedāvājās izvest pastaigā, ir sarīkojis nekārtības. Man ar nožēlu jāteic, ka viņš… hmm… aizmirsās, jo bija iekļuvis govju pulkā Grīnparkā.

Varēja gaidīt, ka misters Trevors būs pilnībā samulsis, tomēr viņam nekādā ziņā nevarēja piedēvēt lēnu domāšanu, tālab nebija nepieciešams brīdinošs skatiens no darba devēja, lai viņš kļūtu modrs. – Cik skumji dzirdēt šādus jaunumus! – Kad viņš paraudzījās uz Beludžistānas medību suni, kas ieinteresēts apošņāja viņa kājas, tikai gandrīz nemanāma lūpu kaktiņu noraustīšanās nodeva viņa izjūtas.

– Tieši tā, – noteica lords. – Es jau zināju, ka tu būsi satriekts. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka varu šo lietu nodot tavās rokās. – Viņš pasmaidīja un klusāk piebilda: – Uz tevi vienmēr var paļauties, Čārlz. – Pēc tam lords Olverstoks pievērsās sūdzētājiem un sacīja: – Misters Trevors nokārtos visu tā, lai jūs justos apmierināti, tālab dodieties viņam līdzi uz kabinetu.

Viņš ar galvas mājienu atvadījās. Viesi labprāt devās projām, pareizi sapratuši lorda izteikumus, ka varēs savā starpā sadalīt gluži pieklājīgu kompensāciju, turklāt pieņēma, ka ar misteru Trevoru būs vieglāk tikt galā nekā ar marķīzu.

Čārlzs norādīja, lai viņi sekotu ārā no telpas, un, kad apmeklētāji jau bija izgājuši, viņš mirkli ar skatienu pakavējās pie Frederikas. – Cik lielus postījumus viņš nodarīja, mis Merivila?

Vairs nespiezdama pie mutes nēzdodziņu, Frederika viņam parādījās nevis noraudājusies, bet smejoša. – Man vispār nešķiet, ka viņš kādu govi savainoja! Mēs viņu notvērām, iekams viņš bija paguvis to izdarīt!

– Tādā gadījumā…

– Nē, Čārlz! – iejaucās marķīzs. – Es vienkārši vēlos tikt galā ar šo lietu, un šis nav īstais gadījums, kad izrādīt taupību.

– Jā, es parūpēšos, lai jums par to vairs nenākas dzirdēt, ser! – priecīgi sacīja Čārlzs un devās projām.

– Cik lielisks jauns cilvēks! – uzslavēja Frederika.

– Patiešām, vai ne? – atteica Olverstoks.

Frederika paraudzījās uz lordu. – Jā, un jūs tāpat! Jūs bijāt vienkārši izcils, un es tagad jums esmu lielu pateicību parādā. Ak, un es izlūdzos jūsu piedošanu par to, ka ievilku jūs visā šajā juceklī. Lieta tāda, ka viņi draudēja man Lufru atņemt, un jūs jau varat iedomāties, kādas būtu sekas. Tikai tālab es pateicu, ka suns pieder jums. – Viņa dzirkstoši iesmējās. – K-kā R-runcis z-zābakos!

– Kas?

– M-mans brālēns m-marķīzs no Olverstoku dzimtas! – viņa skaidroja. – Jūs taču saprotat!

– Nav ne mazāko šaubu, ka mana domāšana ir patiešām lēna, bet es… – Viņš aprāvās un piepeši atskārta, ko Frederika domājusi; marķīza pieri pameta drūmā rieva. – O, marķīzs Karabass!

– Nu, protams! Un tas saskan. Izņemot to briesmīgo radījumu, kuram jūs norādījāt īsto vietu! Vēl nekad savā dzīvē es nebiju dzirdējusi neko tik nežēlīgi nekulturālu, tomēr man jāatzīst, ka es to pat izbaudīju. – Viņa atkal sāka smieties. – Jūs mani gandrīz samulsinājāt, kad sacījāt, ka Lufra ir Beludžistānas medību suns! Un tas tu arī būsi, nerātnais suns! – Apmierinātais Lufra paslējās uz pakaļkājām un nolaizīja Frederikai seju. Viņa nostūma suņa ķepas, ko tas bija uzlicis viņai uz ceļgaliem, un piecēlās kājās. – Tu esi viens nekaunīgs savas šķiras pārstāvis, – viņa sacīja sunim, pēc tam paraudzījās uz Olverstoku un pacēla roku. – Paldies! – Frederika teica, uzsmaidīdama viņam. – Tagad man jāiet. Jūs taču man pateiksiet, cik misteram Trevoram nācās samaksāt tiem cilvēkiem, vai ne?