– Taisnība, protams, – viņa piekrita, mazliet sadrūmusi. – Bet pēc trijām nedēļām sezona vēl pat īsti nebūs sākusies.

– Nu, tad tā sāksies Olverstoku namā! – viņš salti attrauca. – Ja tu, Luīza, bažījies, ka mūsu pasākums nebūs kupli apmeklēts, tad tā noteikti nenotiks.

Lēdija Baksteda labi zināja, ka lords ir viens no modes noteicējiem, tomēr tas, cik iedomīgi viņš pateica šo frāzi, lika viņai iebilst: – Man ir grūti iztēloties, kā es visu pagūšu. Tik daudz dažādu darbu…

– Par to nedomā! Tie negulsies uz taviem pleciem. Vēlamo viesu sarakstu iesniedz Čārlzam Trevoram, un tas arī viss.

– Ja reiz balle tiks rīkota par godu manai meitai, – lēdija ar nelielu skarbuma pieskaņu balsī sacīja, – es pieņemu, ka man vajadzētu būt namamātei.

Marķīzs domīgi nopētīja māsu. – Ak, jā… Tu varētu būt mājasmāte, taču balle nebūs tikai tavai meitai vien. Lukrēcija atvedīs savu vecāko meitu un…

– Hloju! – viņa izsaucās un teju vai sastinga. – Vai tu, Olverstok, uzdrošinies man sacīt, ka par šīm izmaiņām tavā nostājā būtu jāpateicas Tās sievietes glaimiem?

– Nē, par to jāpateicas gaužām negaidītiem un apgrūtinošiem apstākļiem. Vai tu atceries Fredu Merivilu? Viņa cieši raudzījās uz lordu. – Fredu Merivilu? Dievs žēlīgais, kas tad viņam sakāms šajā lietā?

– Tam nabaga vīram nekas vairs nav sakāms. Viņš ir aizmidzis mūža miegā.

Lēdijas seja biedējoši ātri pieņēma koši sārtu toni. – Es tevi brīdinu, Olverstok, netaisi nekādus trikus! Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka man nav nekādas daļas, vai viņš ir dzīvs vai miris.

– Diemžēl tam ir visai liela saistība ar mani! Viņš ir uzticējis savu ģimeni manai… hmm… gādībai. Man jāteic, ka viņi ir pieci…

– Tu apgalvo, ka tagad esi viņu aizgādnis? – lēdija pārtrauca brāli.

– Nē, paldies Dievam, tik ļauni nav. Viņš tikai nodevis bērnus manā aprūpē. Divi jau ir pilngadīgi, bet…

– Augstā debess! – viņa izsaucās. – Freds laikam bija zaudējis saprātu! No visiem izvēlēties tieši tevi! Kas viņam bija licis tā rīkoties?

– Iedomājies tikai, – sacīja lords, pakļaudamies dzinulim māsu pakaitināt, – viņš uzskatīja, ka es no visas ģimenes esmu vislabākais.

– Ko, vai tiešām viņš tā uzskatīja? – lēdija Baksteda nošņāca. – Par to es nemaz nešaubos. Tāds kā viņš varēja uzskatīt tikai tā. Viņš pats taču bija izlaidīgākais un izvirtušākais cilvēks pasaulē, tāds, kuram nerūpēja neviens cits, un es ceru, ka manas acis tādu vairs nekad neredzēs. Es viņu labi atceros! Tik izskatīgs! Un ko viņš nodarīja saviem vecākiem, man pat domāt negribas! Turklāt brīdī, kad vecāki bija parūpējušies par ārkārtīgi labu partiju viņam, Freds aizbēga ar kaut kāda nenozīmīga provinciāļa meitu. Viņi neko vairs nevēlējās par dēlu dzirdēt. Un es par to nemaz nebrīnos. Es personīgi nebiju ar viņiem pazīstama, taču pilsētā par to klīda daudz valodu. Laikam jau vēlāk Freds bija ticis pie mantības, taču nešaubos, ka visu atkal palaida vējā. Ja runājam par to, ka savu ģimeni viņš atstāja tavā aprūpē, tas ir tikai kārtējais viņa izlēciens. Es cieši tev iesaku tikt no viņiem vaļā.

– Man nekas nesagādātu lielāku prieku, tomēr es to nevaru, mans gods to neļauj, – lords mierīgi paskaidroja. – Es esmu viņa parādnieks, un man līdz šim nebija radusies iespēja viņam to samaksāt.

– Tu Merivilam esi parādā naudu? Meli! Viņam nekad nebija lieka pensa pie dvēseles, kamēr tev…

Olverstoks pārtrauca māsu, un viņa balsī ieskanējās nepatika: – Luīza, tev vajadzēja apprecēties ar tirgotāju. Es esmu pārliecināts, ka viņš tevi apbrīnotu, toties es gan ne. Vai tev prātā vienmēr ir tikai nauda? Laikam jau tas ir pāri tavas saprašanas robežām, ka ir arī daudz svarīgākas lietas par naudu.

Viņa juta brāļa nicinošo skatienu, tomēr dusmīgi sacīja: – Ar tavu bagātību, protams, var šādi izteikties. Ja tu būtu manā vietā, tad dziedātu citu dziesmu.

– Tikai nesāc šīs runas! – viņš aizrādīja. – Vai esi jau aizmirsusi, ka es biju viens no Baksteda testamenta izpildītājiem? Viņš tevi bija visai labi nodrošinājis, mana dārgā māsa. Apvaldi tagad savus niknuma izvirdumus. Es nudien neesmu ieradies, lai ar tevi naidotos. Drīzāk… ja vien tu palīdzēsi man ar Meriviliem… es esmu noskaņots palīdzēt Džeinai iziet sabiedrībā un biju iedomājies, ka tu vēlētos viņu ievest arī galmā.

Šie skaistie vārdi sasniedza lēdijas Bakstedas ausis, kad viņa jau bija nonākusi uz nevaldāma niknuma robežas. Tādas frāzes varēja nozīmēt vien to, ka Olverstoks ir gatavs izdot šokējoši milzīgus līdzekļus par savas māsasmeitas galma debijas kleitu. Ja viņš būs gatavs maksāt, tad darīs to bagātīgi, un lēdija ātri prātā aprēķināja, ka tāda tērpa izmaksas, kādu viņa pati bija valkājusi savā debijas ballē, nosegtu to summu, kas būs nepieciešama, lai pašūdinātu vairākas kleitas, kas jaunavai piederēsies viņas pirmajā sezonā Olmaka klubā.

Šie aprēķini, lai arī nenomāca viņas aizvainojumu, tomēr padarīja par iespējamu norīt nesaprātīgos vārdus, kas tā vien gaidīja, lai izlauztos pār lūpām; jau pielaidīgāk lēdija sacīja: – Es gan nespēju iedomāties, ko Merivils tādu izdarījis, lai tu kļūtu par viņa parādnieku!

– Tas, Luīza, ir kaut kas tāds, par ko es labprātāk nestāstītu, – marķīzs atteica. Ņemot vērā norunu un acīm dēmoniski mirdzot, viņš vēl piebilda: – Jo īpaši jau savām māsām.

Lēdija Baksteda nebija visai vērīga, tomēr laikam jau bija labi, ka viņa tobrīd neskatījās uz brāli. Viņa vienīgi novilka: – Pieņemu, ka Freds tev izlīdzējis kādā gaužām necienīgā lietā un tagad tu jūties spiests aizstāvēt viņa bērnu intereses, jo uzskati to par savu pienākumu. Tā laikam būs pirmā reize tavā mūžā, kad tu vispār atzīsti kādu pienākumu. Patiesībā jau nebūtu grūti pieņemt, ka ir arī citi, tev tuvāki cilvēki, kam ir daudz lielākas tiesības kaut ko pieprasīt no tevis un kas daudz lielākā mērā novērtētu tavu labdarību. Cik bērnu tad viņam ir, kā tu sacīji?

– Pieci. Trīs dēli un divas meitas. Bāreņi, kuri pašlaik apmetušies Augšvimpolstrītā un par kuriem rūpējas viņu mātesmāsa, kas, kā noprotu, šo pienākumu uzņēmusies pirms desmit gadiem, pēc Merivila sievas nāves. Vecākais dēls ir pilngadīgs un studē Oksfordā, bet viņa māsa, ja vien es kaut ko neesmu pārpratis šajā stāstā, vada saimniecību. Man šķiet, ka viņai ir divdesmit četri gadi un…

– Un tas nozīmē, ka viņa kļūs atkarīga no tevis. Novēlu tev daudz prieka, pildot šo savu pienākumu! Vai esi iecerējis uzturēt visu viņa ģimeni?

– Es negrasos uzturēt nevienu no tās ģimenes, un man neviens to pat nav lūdzis darīt. Vai tu maz spēj iztēloties, Luīza, kāds jaunums tas man bija? Par jaunekļiem man vispār nav nekāda bēda. Viss, ko man lūdza, bija palīdzība mis Merivilas un viņas māsas ievešanai sabiedrībā.

Piemiegtām acīm lēdija Baksteda vēroja brāli. – Ak, patiesi! Mis Merivila, bez šaubām, ir ļoti skaista? Bet man jau laikam nemaz nevajadzēja vaicāt.

– Gana pievilcīga sieviete, tomēr man būtu grūti nosaukt viņu par īpaši skaistu, – lords vienaldzīgi atteica. – Tas gan nav būtiski, jo viņa nemeklē vīru. Mis Merivilas mērķis ir panākt, lai izdevīgi apprecas viņas māsa, un tieši viņa ir skaistākā no abām. Tas, vai viņa šajā iecerē gūs panākumus, man liekas visai apšaubāmi, jo viņu rocība nav sevišķi liela, taču tas mani neuztrauc. Mans parāds būs nolīdzināts, kad es… ar tavu palīdzību… viņas būšu ievedis sabiedrībā.

– Dievs žēlīgais! Ko tad tu sagaidi no manis? – lēdija vaicāja.

– Ak, tas nebūs nekas īpaši grūts. Tu manā ballē viņas iepazīstināsi ar viesiem un sacīsi, ka tās ir mūsu māsīcas, un pavadīsi abas uz Olmaka klubu, kad turp vedīsi Džeinu, un…

– Olmaka klubs, kā tad! – viņa izsaucās. – Brīnos, kāpēc tu nebrīdināji savu protežē, ka viņa uzdrošinās mērķēt pārmēru augstu. Vai arī tu grasies viņai sagādāt ieejas kartes?

Šis smagais sarkasms nespēja caursist Olverstoka bruņas. – Nē, to es nevaru. Toties tu, Luīza, gan vari. Vēl pavisam nesen tu stāstīji, ka esi draugos ar patronesēm.

– Ieejas kartes Freda Merivila meitām? Tu no manis prasi ļoti daudz! Pārītis tukšinieču, kas dzīvo Augšvimpolstrītā, turklāt nemaz nav mūsu māsīcas. Manuprāt, jau tas vien, ka abas uzaicināsi uz Džeinas balli, ir augstākajā mērā pretimnākoši, bet viņu vešana uz Olmaka klubu… Nē, Vērnon! Es nevēlos būt nepateicīga, taču…

– Mana dārgā Luīza, nesaki vairs ne vārda! – marķīzs pārtrauca māsu un paņēma savu cepuri. – Ne par ko uz pasaules es tev nelūgtu darīt to, ko tu nevēlies. Aizmirsti visu šo! Un arī to, ka šodien biju ieradies tevi apciemot. Es došos projām.

Dusmas lēdijas sirdī cīnījās ar trauksmi. Viņa spēji cēlās kājās un izsaucās: – Pagaidi, Olverstok!

– Nē, jau tāpat es esmu šeit kavējies pārlieku ilgi. Padomā par savām meitām, kuras ir tik ilgi spiestas gaidīt tevi karietē!

– Tas nav tik svarīgi, taču tev jā…

– Man tas nudien nav svarīgi, tiešām jāatzīst. Toties man ir svarīgi tas, ka es lieki tērēju savu laiku. Es patiešām nebiju paredzējis visu dienu pavadīt, risinot šo garlaicīgo lietu, tāpēc, ja vien es vēlos sastapt Lukrēciju, pirms viņa dodas atpūsties, lai atgūtu spēkus pēc piepūles rīta cēlienā, man ir jābrauc nekavējoties.

Lēdija satvēra brāļa roku, cieši iespiezdama pirkstus viņam miesā. – Nē! Vērnon, ja tu uzdrošināsies uzaicināt To sievieti par namamāti tavā ballē…

– Laid mani vaļā, māsa! – viņš vīzdegunīgi aizrādīja. – Es to uzdrošinos. Un interesantākais ir tas, ka tavi draudi mani ne mazākajā mērā nebiedē. Jā, starp citu, kālab man no tiem būtu jābīstas?

– Es tev to nekad nepiedošu! Nemūžam! – viņa paziņoja. – Tu padomā kaut mirkli! Kāda gan man daļa gar tām tukšiniecēm? Kāpēc man būtu…

– Nekādas daļas, tieši tā, – marķīzs noteica, atbrīvodams roku no māsas tvēriena.

– Es viņas pat neesmu redzējusi, – lēdija izmisīgi mēģināja turēties pretī. – Ak, cik gan derdzīgs tu esi!

Olverstoks iesmējās. – Jā, bet ne tik gaisīgs kā tu, Luīza! Tad nu izlem, māsa. Vai tu darīsi, ko lūdzu, vai arī ne?