– Valde ar interesi izskatīja jūsu pieteikumu, Kliftones kundze, – ierunājās priekšsēdētājs. – Ja atļausiet, mēs vēlētos uzdot jums dažus jautājumus.

– Jā, protams, – atteica Emma, pūlēdamās nomierināties. – Cik ilgu laiku esat apsvērusi adopcijas iespēju, Kliftones kundze?

– Kopš brīža, kad uzzināju, ka man pašai vairāk bērnu nevarēs būt, – atbildēja Emma, neko sīkāk nepaskaidrojot. Abi vīrieši līdzjūtīgi pasmaidīja, bet sievietes sejas izteiksme saglabājās nemainīgi sāja.

– Savā pieteikumā jūs paziņojat, – turpināja priekšsēdētājs, skatīdamies dokumentos, – ka labprātāk adoptētu apmēram piecus vai sešus gadus vecu meiteni. Vai tam ir kāds īpašs iemesls?

– Jā, – atbildēja Emma. – Sebastjans ir mūsu vienīgais bērns, un mēs ar vīru uzskatām, ka viņam būtu labi uzaugt kopā ar kādu, kuram nav tādu privilēģiju un priekšrocību, kādas jau kopš dzimšanas ir dāvātas viņam. – Emma cerēja, ka šī atbilde nešķitīs pārlieku iestudēta. Viņa bija vai gatava apzvērēt, ka priekšsēdētājs kādā ailītē ievilka ķeksīti.

– Vai no jūsu atbildes varam secināt, – turpināja priekšsēdētājs, – ka nav nekādu finansiālu grūtību, kuras varētu kavēt otra bērna veiksmīgu pieņemšanu ģimenē un audzināšanu?

– Nekādu. Mēs ar manu vīru esam labi nodrošināti, priekšsēdētāja kungs. – Emma pamanīja, ka tiek ievilkts kārtējais ķeksītis.

– Man atlicis vairs tikai viens jautājums, – sacīja priekšsēdētājs. – Jūsu pieteikumā minēts, ka jums ir vienaldzīga bērna reliģiskā piederība. Vai drīkstu vaicāt… Jūs pati piederat pie kādas konkrētas konfesijas?

– Tāpat kā doktors Barnardo, – atteica Emma, – es esmu kristiete. Mans vīrs bija kora klases stipendiāts un dziedāja Svētās Marijas Redklifas baznīcas korī. – Skatoties tieši uz priekšsēdētāju, viņa piebilda: – Pirms viņš devās uz Bristoles klasisko ģimnāziju, kur kļuva par kora vecāko. Es ieguvu izglītību Redmeidas skolā un pēc tam ieguvu stipendiju studijām Oksfordā.

Priekšsēdētājs pieskārās savai kaklasaitei, un Emmai likās, ka viss noris tik labi, cik vien iespējams, taču tad Breitveitas jaunkundze ar pildspalvu pieklaudzināja pie galda. Priekšsēdētājs ar galvas mājienu deva atļauju iesaistīties iztaujāšanā.

– Jūs pieminējāt savu vīru, Kliftones kundze. Vai drīkstu vaicāt, kālab viņš nav ieradies kopā ar jums?

– Viņš pašlaik ir Amerikas Savienotajās Valstīs, lai reklamētu savu jaunāko grāmatu, un atgriezīsies pēc divām nedēļām.

– Vai viņš bieži atrodas prom no mājām?

– Nē. Patiesību sakot, tādi gadījumi ir pat ļoti reti. Mans vīrs pēc profesijas ir rakstnieks un līdz ar to ļoti daudz laika pavada tieši mājās.

– Nu, reizēm taču viņam vismaz uz bibliotēku ir jāaiziet, – minēja Breitveitas jaunkundze, un viņas sejā parādījās kas tāds, ko varētu nodēvēt par smaidu.

– Nē, mums mājās ir pašiem sava bibliotēka, – paskaidroja Emma un jau uzreiz nožēloja, ka to pateikusi.

– Vai jūs pati strādājat? – noprasīja Breitveitas jaunkundze tādā tonī, kas vedināja uz domām, ka tas būtu īsts noziegums.

– Nē, kaut gan cenšos palīdzēt vīram, cik vien spēju. Lai nu kā, bet es mātes un sievas pienākumus uztveru kā pilnas slodzes darbu. – Šādi sacīt bija ieteicis Harijs, tomēr viņš skaidri apzinājās, ka Emma tā nebūt neuzskata. Un pēc tikšanās ar Sairusu Feldmenu viņas pārliecība tikai pastiprinājās.

– Cik ilgi jau esat precējusies, Kliftones kundze? – neatlaidās Breitveitas jaunkundze.

– Mazliet vairāk nekā trīs gadus.

– Bet jūsu pieteikumā es lasīju, ka jūsu dēlam Sebastjanam ir jau astoņi gadi.

– Jā, tā tas ir. Mēs ar Hariju saderinājāmies tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā, bet viņš uzskatīja par savu pienākumu pieteikties armijā jau tad, kad Anglija īsti vēl nebija iesaistījusies karā.

Breitveitas jaunkundze jau grasījās tincināšanu turpināt, bet vīrietis, kas sēdēja priekšsēdētājam kreisajā pusē, paliecās uz priekšu un teica: – Tātad jūs apprecējāties drīz pēc kara beigām, Kliftones kundze?

– Diemžēl tā nenotika, – stāstīja Emma un paskatījās uz vīrieti, kuram bija tikai viena roka. – Mans vīrs smagi cieta vācu kājnieku mīnas sprādzienā tikai dažas dienas pirms kara beigām. Aizritēja zināms laiks, līdz viņš bija tiktāl atlabis, lai varētu izrakstīties no hospitāļa.

Breitveitas jaunkundze sēdēja nekustīgi. Emmai ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu… Viņa izlēma uzņemties risku, lai gan zināja, ka Harijs šādu rīcību nebūtu atbalstījis.

– Bet, Nīdema kungs, – viņa nenovērsusies sacīja, – es uzskatu, ka piederu pie veiksmīgajām. Mana sirds vai lūzt, kad iedomājos par tām sievietēm, kuru vīri, līgavaiņi vai mīļotie neatgriezās pie savas ģimenes un atdeva dzimtenei pašu dārgāko, proti, dzīvību.

To dzirdot, Breitveitas jaunkundze nolieca galvu, un priekšsēdētājs sacīja: – Paldies, Kliftones kundze. Drīzumā kāds ar jums sazināsies.

Piektā nodaļa

Sešos no rīta Natālija stāvēja viesnīcas vestibilā un gaidīja Hariju. Viņa izskatījās tieši tikpat moža un rosīga kā tajā brīdī, kad dienu iepriekš devās projām. Kad viņi bija iekārtojušies limuzīna aizmugures sēdeklī, viņa uzreiz atvēra neiztrūkstošo dokumentu mapi.

– Tava diena sāksies ar interviju pie Meta Džeikobsa NBC, tas ir brokastu šovs ar visaugstākajiem reitingiem visā valstī. Labā ziņa ir tāda, ka tev atvēlēts labākais laiks un tu runāsi starp septiņiem četrdesmit un astoņiem. Ne tik labās ziņas ir tādas, ka šo laiku tev nāksies dalīt ar Klārku Geiblu un Melu Blanku, proti, Blīkšķu Banija un Putniņa Tvītija balsi. Geibls reklamēs savu jaunāko filmu, kurā viņš spēlē kopā ar Lanu Tērneri.

– Un Mels Blanks? – vaicāja Harijs, pulēdamies nesmieties.

– Viņš atzīmē desmitgadi, kas aizvadīta, strādājot studijā Warner Brothers. Ņemot vērā sponsoriem atvēlēto reklāmas laiku, es rēķinu, ka tev būs jārunā apmēram četras vai piecas minūtes. Tev par tām jādomā kā par divsimt četrdesmit vai trīssimt sekundēm. Pat nevaru pienācīgi uzsvērt, – turpināja Natālija, – to, cik svarīga visai mūsu reklāmas kampaņai būs šī intervija. Visās nākamajās trīs nedēļās tev nebūs veicams nekas būtiskāks. Veiksme šajā intervijā noteikti palīdzēs iekļūt pārdotāko grāmatu topā, turklāt pēc tam tevi vēlēsies uzņemt kā viesi itin visi valstī pazīstamākie šovi. Harijs juta, ka viņa sirds ar katru sekundi pukst aizvien straujāk.

– Tev tikai jāpamanās atrast ieganstu, lai pieminētu “Kas neriskē…” – viņa piebilda, kad limuzīns apstājās pie NBC studijas Rokfellera centrā.

Izkāpis no limuzīna, Harijs teju nespēja noticēt pats savām acīm. Šaurā ieeja ēkā bija norobežota, un pie abām tās pusēm drūzmējās fanu pūļi. “Protams, deviņdesmit procenti skaļo jūsmotāju atnākuši, lai ieraudzītu Klārku Geiblu,” Harijs sprieda, “deviņi procenti ieradušies Mela Blanka dēļ un viens procents…”.

– Kas viņš tāds? – atskanēja jautājums, kad Harijs gāja garām.

“Laikam jau pat ne domātais viens procents.”

Kad Harijs bez starpgadījumiem bija nonācis ēkā, stāva dežurants pavadīja viņu uz “Zaļo istabu” un īsi izstāstīja par laika sadalījumu.

– Geibls septiņos četrdesmit. Blanks pēc viņa septiņos piecdesmit. Mēs ceram iedabūt jūs septiņos piecdesmit piecās, pirms ziņu izlaiduma.

– Pateicos, – sacīja Harijs, tad apsēdās un mēģināja koncentrēties.

Septiņos trīsdesmit “Zaļajā istabā” ienāca Mels Blanks un paskatījās uz Hariju tik cieši, it kā gaidītu, ka viņš lūgs autogrāfu. Pēc dažām minūtēm savas svītas pavadībā ieradās arī Klārks Geibls. Hariju pārsteidza tas, ka ekrāna elks ir ģērbies smokingā un viņam rokā ir viskija glāze. Geibls paskaidroja Blankam, ka tā nav nekāda dzeršana no agra rīta, jo viņš nemaz neesot devies gulēt. Skanēja smiekli, un viņš tika aicināts uz interviju. Harijs palika viens ar Melu.

– Uzmanīgi ieklausies, kā Geibls runā, – Mels vērsās pie Harija. – Tiklīdz iedegas sarkanā spuldzīte, neviens, ieskai-

tot arī studijā esošos, pat neiedomāsies, ka viņš dzēris kaut ko vairāk par apelsīnu sulu. Un tad, kad viņš nāks ārā no studijas, pilnīgi visi vēlēsies noskatīties viņa jauno filmu.

Izrādījās, ka Melam ir taisnība. Geibls bija izcils profesionālis, un viņa jaunākās filmas nosaukums izskanēja vismaz ik pēc katrām trīsdesmit sekundēm. Lai gan Harijs bija lasījis, ka Tērneres jaunkundze un Geibla kungs nespēj viens otru ne acu galā paciest, aktieris par savu ekrāna partneri izteicās tik labi, ka pat lielākajam ciniķim nerastos aizdomas par nesaskaņām. Neapmierināta bija vienīgi Natālija, jo Geibls pārtērēja viņam atvēlēto laiku par četrdesmit divām sekundēm.

Reklāmas pauzes laikā Melu pavadīja uz studijas telpu. No viņa teiktā Harijs mācījās daudz derīga, tomēr visiespaidīgākais bija tas, ka pēc Meta Džeikoba uzdotā pēdējā jautājuma Mels tikai turpināja runāt un nozaga vēl trīsdesmit septiņas sekundes no tik vērtīgā Harijam atvēlētā ētera laika.

Nākamās reklāmas pauzes laikā Harijs apsēdās pretī studijas saimniekam un nervozi pasmaidīja. Džeikobss šķirstīja “Kas neriskē…” eksemplāru, un bija skaidri redzams, ka iepriekš viņš šo grāmatu nav rokās turējis. Džeikobss paraudzījās augšup un uzsmaidīja Harijam.

– Kad iedegsies sarkanā spuldzīte, jūs būsiet ēterā, – viņš pateica un ieskatījās grāmatas pirmajā lappusē. Harijs paraudzījās uz studijas pulksteni. Bija bez četrām minūtēm astoņi. Viņš klausījās Nescafe reklāmu, bet Džeikobss tikmēr kaut ko pierakstīja savās piezīmēs. Reklāmas beigās tika atskaņots pazīstams džingls, un tad iedegās sarkanā spuldzīte. Harijam likās, ka prāts ir tukšs kā izslaucīts. Viņš vēlējās, kaut atrastos mājās un pusdienotu kopā ar Emmu. Pat stāšanās pretī tūkstoš vācu karavīriem kaujas laukā vairs nelikās tik briesmīga, ja to salīdzināja ar stāšanos pretī vienpadsmit miljoniem amerikāņu viņu brokastu laikā.

– Labrīt! – savā mikrofonā sacīja sveicienu Džeikobss. – Šis nu gan ir bijis ražens rīts! Vispirms Geibls, tad Mels, bet nu, šā brokastu šova stundas noslēgumā, pie mums ieradies īpašs viesis no Lielbritānijas. Harijs… – Viņš ātri uzmeta skatienu grāmatas vākam. – …Kliftons. Pirms sākam runāt par jūsu jauno grāmatu, Harij, vai varat apstiprināt faktu, ka pirmajā reizē, kad bijāt Amerikas Savienotajās Valstīs, jūs apcietināja par slepkavību?