Harijs gan vēl nebija attapis, kā ieslēdzams radio, tomēr ar aukstā un karstā ūdens krāniem dušā tika skaidrībā.

Viņš noslaucījās un izvēlējās svaigi izgludinātu kreklu, zīda kaklasaiti, ko Emma viņam bija dāvinājusi dzimšanas dienā, un uzvalku, ko viņa māte raksturotu kā “svētdienas labāko izejamo kārtu”. Ielūkojies spogulī, viņš secināja – gan vienā, gan otrā Atlantijas okeāna krastā viņš tiktu atzīts par visai modernu.

Īsi pirms astoņiem Harijs no viesnīcas Pierre izgāja uz Piektās avēnijas un sāka soļot uz Sešdesmit ceturtās ielas un Parka avēnijas pusi. Jau pēc dažām minūtēm viņš bija nonācis pie iespaidīgas sarkanbrūnas smilšakmens ēkas. Viņš ieskatījās pulkstenī, pūlēdamies izspriest, cik ilga nokavēšanās Ņujorkā tiek uzskatīta par modernu. Emma bija stāstījusi par savu milzīgo satraukumu pirms tikšanās ar vectēva māsu Filisu un ilgstošu staigāšanu ap kvartālu, līdz beidzot bija saņēmusi drosmi, lai uzkāptu līdz parādes durvīm – un pat tad nospiedusi tikai to zvana pogu, virs kuras bija uzraksts “Tirgotājiem”.

Harijs uzkāpa pa kāpnēm un ar misiņa klauvēkli braši pieklaudzināja pie durvīm. Gaidīdams, kad durvis tiks atvērtas, viņš atcerējās, kā Emma bija sacījusi: “Nesmejies, bērns.”

Durvis atvērās. Frakā tērpts virssulainis, kurš nepārprotami viņu bija gaidījis, sacīja: – Labvakar, Kliftona kungs. Stjuartas kundze jūs gaida viesistabā. Esiet tik laipns un sekojiet man.

– Labvakar, Pārker, – Harijs atbildēja, lai gan šo cilvēku nekad iepriekš nebija saticis. Viņam likās, ka virssulaiņa sejā pamanījis smaida atblāzmu, kad Pārkers pa gaiteni veda viņu uz atvērto liftu. Kad abi bija tajā iekāpuši, Pārkers aizvēra režģi, nospieda pogu un nebilda ne vārda, līdz viņi sasniedza trešo stāvu. Virssulainis attaisīja režģi, pavadīja Hariju uz viesistabu un pavēstīja: – Kundze, ieradies Harijs Kliftona kungs.

Gara auguma sieviete elegantās drānās stāvēja istabas vidū un sarunājās ar vīrieti, kas, pēc Harija domām, varēja būt viņas dēls.

Filisa nekavējoties pārtrauca sarunu un nāca pretī Harijam. Ne vārda nesacījusi, viņa iekļāva Hariju īstā lāča skāvienā, par kādu nekaunētos pat amerikāņu futbola spēlētājs.

Beidzot atslābinājusi tvērienu, viņa stādīja priekšā savu dēlu Elisteru, kurš dāvāja viesim siltu rokasspiedienu.

– Jūtos pagodināts, sastopot cilvēku, kurš pielika punktu Seftona Dželksa karjerai, – sacīja Harijs.

Elisters viegli paklanījās.

– Šā vīra nogāšanā no pjedestāla arī man bija sava neliela lomiņa, – pavīpsnāja Filisa. Pārkers pasniedza viesim šerija glāzi. – Bet nesāksim runāt par Dželksu, – viņa aizrādīja un vedināja Hariju uz ērtiem krēsliem pie uguns. – Daudz vairāk mani interesē, kā klājas Emmai un ko viņa šajā laikā darījusi.

Krietnu brīdi Harijs klāstīja Filisai par visu, ko Emma darījusi pēc atgriešanās no Ņujorkas. Ar mazāku informācijas devu nebūtu pieticis – gan Filisa, gan Elisters uzdeva arī neskaitāmus jautājumus. Tikai mirklī, kad ieradās virssulainis un pavēstīja, ka vakariņu galds ir klāts, viņi mainīja sarunas tematu.

– Un kā norit tava vizīte Amerikā? – vaicāja Elisters, kad viņi bija ieņēmuši vietas pie ēdamgalda.

– Laikam jau labāk bija, kad mani arestēja par slepkavību, – atteica Harijs. – Bija vieglāk tikt galā.

– Tiešām tik ļauni?

– Zināmā mērā pat ļaunāk. Saproti, es neesmu sevišķi labs speciālists šādā sevis pārdošanā, – atzinās Harijs, kad kalpone viņam priekšā nolika bļodu ar Skotijā iecienītu virumu. – Es cerēju, ka grāmata varētu runāt pati par sevi.

– Padomā vēlreiz, – ieteica Filisa. – Un atceries, ka Ņujorka nav Bloomsbury izdevniecības piedēklis. Aizmirsti par izsmalcinātību, aizmirsti par bailēm sevi pārvērtēt un aizmirsti par ironiju! Lai cik ļoti tas arī būtu pretrunā ar tavu iekšējo būtību, tev nāksies iemācīties pārdot savus garadarbus gandrīz tāpat, kā savu preci prot iztirgot Īstendas ielu tirgotāji.

– Es lepojos, ka esmu Anglijas veiksmīgākais rakstnieks, – piebilda Elisters.

– Bet es tāds nemaz neesmu, – iebilda Harijs, – ne tuvu.

– Un esmu sajūsmā par to, cik atzinīgi Amerikas ļaudis uzņēma manu “Kas neriskē…” – šarādei pievienojās arī Filisa.

– Tas viss tikai tālab, ka neviens to grāmatu nav lasījis, – iejaucās Harijs.

– Esmu pārliecināts, ka Amerika kļūs par manu darbu lielāko noieta tirgu, gluži tāpat kā tas bija ar Dikensu, Konanu Doilu un Vaildu, – turpināja Elisters.

– Mārkethārbro es esmu pārdevis vairāk grāmatu nekā Ņujorkā, – Harijs sacīja, kad tukšā viras bļoda tika aiznesta projām. – Ir neapšaubāmi skaidrs, ka Filisai jāieņem mana vieta grāmatas reklamēšanas braucienā, bet mani jāsūta atpakaļ uz Angliju.

– Es ar prieku to darītu, – atbildēja Filisa. – Žēl tikai, ka man nav tava talanta, – viņa sapņaini piebilda.

Harijs nogrieza šķēli liellopa cepeša un uzlika uz sava šķīvja arī krietni daudz kartupeļu. Jau pavisam drīz viņš sāka justies brīvāk. Filisa un Elisters papildus mieloja Hariju ar stāstiem par Emmas varoņdarbiem Ņujorkā, meklējot viņu. Bija uzjautrinoši klausīties viņu stāsta versijā par šiem notikumiem, un Harijs iedomājās, cik gan ļoti viņam reiz paveicās Svētā Bedas skolā, kad viņa gulta izrādījās blakus Džailsa Beringtona gultai. Ja nebūtu uzaicināts uz Menorhausu nosvinēt Džailsa dzimšanas dienu, viņš tā arī nekad nebūtu iepazinies ar Emmu. Lai gan minētajā apciemojuma reizē viņš uz Emmu tā īsti nemaz nebija paskatījies.

– Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi, – Filisa sacīja un aizsmēķēja cigāru.

Tagad Harijs skaidri saprata, kālab šī nelokāmās gribas dāma bija kļuvusi par Emmas Veco Džeku. “Aizsūtīta karā, Filisa noteikti atgrieztos ar Sudraba zvaigzni pie krūtīm,” viņš sprieda.

Pulkstenis vēstīja, ka ir jau vienpadsmitā nakts stunda.

Harijs, kurš bija izdzēris kādu brendija glāzi par daudz, piecēlās un nostājās uz ļodzīgajām kājām. Vajadzēja doties pie miera, jo sešos no rīta Natālija gaidīs viesnīcas vestibilā, lai vestu viņu uz tās dienas pirmo radiointerviju. Viņš pateicās Emmas radiniekiem par neaizmirstamo vakaru un saņēma kārtējo ciešo apskāvienu no Filisas.

– Un atceries, ka ik reizi, kad tevi intervē, domā kā brits, bet rīkojies kā ebrejs. Un… ja tev ievajagas plecu, uz kura paraudāt vai iebaudīt puslīdz ciešamu maltīti, nāc pie mums.

Mēs gluži kā Windmill teātris esam atvērti augu diennakti.

– Paldies, – pateicās Harijs.

– Un, kad tu nākamreiz runāsi ar Emmu, – sacīja Elisters, – atceries viņu pasveicināt no mums un norāj par to, ka viņa tev nepievienojās šajā ceļojumā.

Harijs nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai viņiem stāstītu par Sebastjanam diagnosticēto hiperaktivitāti.

Visi trīs iespiedās lifta kabīnē, un Filisa vēlreiz apskāva Hariju, tad Pārkers atvēra durvis, un Harijs jau bija uz ielas Manhetenā.

– Velns, – viņš nikni izgrūda, kad tikai dažus soļus bija pagājis uz priekšu Parka avēnijā. Viņš pagriezās un skriešus metās atpakaļ uz Filisas māju, augšup pa kāpnēm un klaudzināja pie durvīm. Šajā reizē virssulainis bija jāgaida ilgāk.

– Man nekavējoties jāsatiek Stjuartas kundze, – paziņoja Harijs. – Ceru, ka viņa vēl nav devusies pie miera.

– Cik man zināms, tad ne, kungs, – atteica Pārkers. – Lūdzu, sekojiet man! – Viņš gluži kā iepriekšējā reizē veda Hariju pa gaiteni uz liftu un nospieda pogu, lai lifts viņus paceltu trešajā stāvā.

Filisa stāvēja pie kamīna un smēķēja cigāru. Tagad bija viņas kārta pārsteiguma izrādīšanai.

– Es ļoti atvainojos, – Harijs sacīja, – taču Emma man nemūžam nepiedos, ja atgriezīšos Anglijā, tā arī nenoskaidro-

jis, kas īsti notika ar to advokātu, kurš tik muļķīgā kārtā novērtēja viņu par zemu.

– Seftons Dželkss, – noteica Elisters, raudzīdamies uz Hariju no krēsla pie uguns. – Tas sasodītais vīrs galu galā atteicās no vecākā partnera vietas advokātu firmā “Dželkss, Maierss un Ebernetijs”, lai gan darīja to ļoti nelabprāt.

– Drīz pēc tam viņš devās uz Minesotu, – papildināja Filisa.

– Un tuvākajā laikā neatgriezīsies, – noteica Elisters.

– Pirms dažiem mēnešiem viņš nomira.

– Man dēls ir tipisks jurists, – sacīja Filisa un nodzēsa izsmēķēto cigāru. – Viņš vienmēr atklāj tikai daļu no stāsta. Dželksa pārciestā pirmā sirdslēkme pavisam skopi bija pieminēta New York Times, bet tikai pēc trešās viņš izpelnījās īsu un ne pārāk glaimojošu rindkopu pašā nekrologu lappuses apakšā.

– Un arī tas bija vairāk, nekā viņš būtu pelnījis.

– Piekrītu, – sacīja Filisa. – Es biju patiešām apmierināta, kad uzzināju, ka uz viņa bērēm ieradušies vien četri cilvēki.

– Kā tu to uzzināji? – vaicāja Elisters.

– Es biju viena no viņiem, – paskaidroja Filisa.

– Tu brauci visu to gaisa gabalu uz Minesotu, lai piedalītos Seftona Dželksa bērēs? – neticīgi pārvaicāja Harijs.

– Pilnīgi noteikti. – Bet kāpēc gan?

– Seftonam Dželksam nedrīkstēja uzticēties, – viņa paskaidroja. – Es nevarēju būt pilnībā pārliecināta par viņa nāvi, ja nebiju savām acīm redzējusi, kā viņa zārks tiek guldīts zemes klēpī. Un pēc tam es vēl sagaidīju, līdz kaprači visu kārtīgi aizbēra ciet.

– Lūdzu, apsēdieties, Kliftones kundze.

– Paldies, – atteica Emma un iekārtojās koka krēslā iepretī trijiem internāta pārziņiem, kuri bija ieņēmuši ērtus sēdekļus uz paaugstinājuma gara galda otrā pusē.

– Mani sauc Deivids Sleiters, – sacīja vīrietis, kurš bija pašā vidū. – Un es vadīšu šās pēcpusdienas tikšanos. Ļaujiet, es iepazīstināšu jūs ar maniem kolēģiem. Tie ir Breitveitas jaunkundze un Nīdema kungs.

Emma centās ātri novērtēt visus trīs pārraugus. Tikšanās vadītājam mugurā bija trīsdaļīgs uzvalks. “Vecmodīgs,” Emma secināja. Viņš izskatījās pēc tāda, kura vadībā bija ne šī valde vien. Breitveitas jaunkundze, kura sēdēja viņam labajā pusē, bija ģērbusies pirmskara šuvuma tvīda kostīmā, kājās viņai bija biezas vilnas zeķes, bet mati savīti ciešā mezglā uz pakauša, un Emmai neradās ne mazākās šaubas, ka viņa ir vecmeita, turklāt sakniebtās lūpas liecināja, cik reti šās sievietes sejā parādās smaids. Vīrietis, kurš atradās no vadītāja pa kreisi, bija jaunāks par saviem kolēģiem, un viņa izskats atgādināja Emmai, ka Lielbritānija gluži nesen piedalījusies karā. Viņa kuplās ūsas vedināja domāt, ka viņš dienējis Karaliskajos gaisa spēkos.