– Tieši ir, ser Elan. Daudzi atlējumi pēc Rodēna darinātā parauga tika radīti viņa dzīves laikā, galvenokārt ar to nodarbojās Aleksis Ridjē savā Parīzes metāllietuvē. Pēc Rodēna nāves diemžēl… tā uzskatu es… Francijas valdība atļāva arī citās lietuvēs izgatavot ierobežotu daudzumu šādu atlējumu. Tomēr nopietni kolekcionāri tos nevērtē tik augstu kā mākslinieka dzīves laikā tapušos.

– Vai ir zināms, kur pašlaik atrodas šie deviņi oriģinālie atveidojumi?

– Jā gan, – atbildēja direktors. – Trīs apskatāmi Parīzē. Proti, Luvrā, Rodēna muzejā un Medonā. Viens ir Metropolitēna muzejā Ņujorkā, bet vēl viens Ermitāžā Ļeņingradā, savukārt trīs atrodas privātu kolekcionāru rokās.

– Vai ir zināms, kam pieder šīs trīs skulptūras?

– Viena ir barona de Rotšilda kolekcijā, bet otras īpašnieks ir Pols Melons. Trešās skulptūras atrašanās vieta ilgu laiku mums ir noslēpumā tīta. Skaidri zināms ir tikai tas, ka šis atlējums tapis autora dzīves laikā un pirms apmēram desmit gadiem pārdots privātam kolekcionāram. Lai nu kā, šis noslēpuma plīvurs jau nākamajā nedēļā tiks noņemts.

– Neesmu drošs, ka sapratu jūs, ser Džon.

– Pirmdienas vakarā Sotheby’s izsolē nonāks tūkstoš deviņi simti otrajā gadā tapušais “Domātāja” atlējums.

– Un kam tas pieder? – sers Elans gluži nevainīgi vaicāja. – Man nav ne mazākās nojausmas, – atzinās Rotenšteins.

– Katalogā atzīmēts vienkārši “kāds džentlmenis”.

Parlamentārais sekretārs pasmaidīja par šādu izteikumu, bet pavaicāja: – Ko tas nozīmē?

– Ka pārdevējs vēlas palikt anonīms. Bieži izrādās, ka tas ir kāds aristokrāts, kurš negrib atzīt nonākšanu grūtībās un nepieciešamību atteikties no kādas sava senču mantojuma daļas.

– Jūsuprāt, kāda varētu būt šā darba cena?

– To ir grūti pateikt. Jau vairākus gadus tirgū nekas tik nozīmīgs nav parādījies. Tomēr es būtu pārsteigts, ja skulptūra tiktu pārdota par mazāk nekā simts tūkstošiem mārciņu.

– Vai lajam būtu pa spēkam noteikt atšķirību starp šo… – sers Elans ar apbrīnu paraudzījās uz bronzas statuju, kas atradās viņa priekšā, – …un to eksemplāru, kas nonāks izsolē?

– Nekādas atšķirības nav, – atbildēja Teita galerijas direktors. – Vienīgi kārtas numurs. Citādi skulptūras ir pilnīgi identiskas.

Parlamentārais sekretārs vēl vairākas reizes apgāja apkārt monumentālajam darbam, pēc tam uzsita pa masīvo koka pamatni, uz kuras sēdēja “Domātājs”. Tagad viņš skaidri zināja, kurā vietā Martiness noslēpis astoņus miljonus mārciņu. Viņš paspēra soli atpakaļ un ciešāk nopētīja skulptūru. – Vai visi deviņi atlējumi ir novietoti uz vienādām pamatnēm?

– Manuprāt, ne gluži vienādām, bet līdzīgām noteikti. Katrā galerijā un katram īpašniekam var būt personiskais viedoklis par to, kā šo darbu izstādīt. Mēs izvēlējāmies vienkāršu koka pamatni, lai tā harmonētu ar apkārtni.

– Kādā veidā pamatne ir savienota ar skulptūru?

– Tik liela izmēra bronzas statujai parasti izmanto četrus tērauda stiprinājumus, kas iekausēti statujas apakšējās daļas centrā. Vajag tik atbilstošas skrūves, uzgriežņus un četras atbilstīga lieluma atveres pamatnē. Katrs prasmīgs meistars spēj šādu darbu paveikt.

– Tātad, ja kāds vēlas atdalīt skulptūru no pamatnes, ir tikai jāatskrūvē šīs skrūves.

– Jā, domāju, ka tā, – atbildēja sers Džons. – Tikai… kālab tas kādam būtu vajadzīgs?

– Patiešām, kālab gan? – atteica sers Elans un atļāvās tikko jaušami pasmaidīt. Tagad viņš zināja, kur Martiness paslēpis naudu un kādā veidā iecerējis to ievest Anglijā. Turklāt nu bija skaidrs arī tas, kā Martiness iecerējis atkal tikt pie saviem astoņiem miljoniem viltoto mārciņu. – Gudrs cilvēks, – viņš noteica un vēl pēdējo reizi uzsita pa dobo bronzas statuju.

– Ģēnijs, – piebalsoja galerijas direktors.

– Nu… tik skaļu vārdu es laikam nelietotu, – iebilda sers Elans. Taisnības labad gan jāteic, ka viņi runāja par dažādiem cilvēkiem.

Četrdesmit pirmā nodaļa

Baltā Bedford minivena vadītājs piebrauca pie Grīnpārkas metro stacijas Pikadili laukumā. Dzinēju viņš atstāja neizslēgtu un divas reizes nomirdzināja priekšējo lukturu gaismas.

Trīs vīrieši, kuri nekad nemēdza nokavēt, ar dažādām mantām rokās izsteidzās no metro stacijas un ātri devās pie minivena aizmugures durvīm. Tās jau laikus bija atslēgtas. Viņi tur ievietoja ogļu krāsniņu, benzīna kannu, darbarīku somu, kāpnes, kārtīgu virves rituli un Swan Westa sērkociņu kārbu. Pēc tam viņi pievienojās savam komandierim.

Ja kāds būtu viņus nopētījis uzmanīgāk, tad būtu pieņēmis, ka viņi ir vienkārši amatnieki. Svētdienā sešos no rīta gan neviens to nedarīja, bet interesanti, ka savulaik šie vīri patiešām pelnījuši iztiku amatniecībā – pirms iesaistīšanās Apvienotās Karalistes Speciālajā dienestā. Kaprālis Krons bija galdnieks, seržants Robertss bija lietuves strādnieks, bet kapteinis Hārtlijs – inženieris konstruktors.

– Labrīt, kungi! – sveicināja pulkvedis Skots-Hopkinss, kad visi trīs vīri bija iekāpuši minivenā.

– Labrīt, pulkvedi! – viņi atbildēja vienā balsī. Minivens devās ceļā uz Sauthemptonu.

Līdz brīdim, kad no “Karalienes Mērijas” tika nolaists traps, Sebastjans jau pāris stundas bija pavadījis uz kuģa klāja. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš izkāpa krastā un ātri steidzās uz muitas punktu. Statujas izvešanai nepieciešamos pavaddokumentus viņš pasniedza gados jaunam virsniekam, kurš tos ātri caurskatīja un tad ciešāk uzlūkoja Sebastjanu.

– Lūdzu, uzgaidiet šeit, – viņš sacīja un iegāja kādā kabinetā. Pēc neilga brīža no tā paša kabineta iznāca gados vecāks virsnieks ar trīs sudraba svītrām uz formastērpa piedurknes. Viņš palūdza Sebastjana pasi un, salīdzinājis fotogrāfiju ar oriģinālu, uzreiz parakstīja nepieciešamos dokumentus.

– Kliftona kungs, mans kolēģis jūs pavadīs līdz vietai, kur sūtījums tiks izkrauts.

Kopā ar gados jauno virsnieku Sebastjans izgāja no muitas punkta un redzēja, kā ceļamkrāns nolaiž strēli “Karalienes Mērijas” kravas telpā. Pēc divdesmit minūtēm tika izcelta masīva koka kaste, kuru Sebastjans nekad iepriekš nebija redzējis. Tā lēnām tika nolaista krastā un novietota sestajā iekraušanas vietā.

Vairāki ostas strādnieki atbrīvoja kasti no ķēdēm, kas to bija turējušas. Autokrāvējs, kurš jau gaidīja savu kārtu, kasti nogādāja četrdesmitajā angārā. Viss process bija aizņēmis četrdesmit trīs minūtes. Virsnieks lūdza, lai Sebastjans vēlreiz kopā ar viņu dodas uz muitas punktu, jo vēl bija jānokārto dažas formalitātes.

Policijas automašīnas sirēna lika piebremzēt Sotheby’s transportam, kurš no Londonas devās uz Sauthemptonu, un apstāties ceļa malā.

Kad minivens bija apstājies, no policijas automašīnas izkāpa divi virsnieki. Pirmais devās uz vadītāja pusi, bet otrs – uz transportlīdzekļa aizmuguri. Otrais virsnieks no kabatas izņēma Šveicē ražotu armijas nazi un spēcīgi iegrūda tā asmeni aizmugures kreisajā riepā. Izdzirdējis šņākoņu, viņš atgriezās policijas automašīnā.

Minivena vadītājs atvēra logu un neizpratnē paraudzījās uz policistu. – Man likās, ka ātruma ierobežojumu es nepārkāpu, virsniek!

– Nē, kungs! Jūs patiešām to nepārkāpāt. Es tikai vēlējos jūs informēt, ka jūsu auto kreisā aizmugures riepa ir bojāta. Vadītājs izkāpa no minivena un kādu brīdi neticīgi raudzījās uz saplakušo riepu.

– Ziniet, virsniek, es neko tādu pat nepamanīju.

– Tā parasti notiek, ja gaiss pa atveri izplūst lēnām, – policists noteica, un tajā brīdī viņiem garām pabrauca balts Bedford minivens. Viņš salutēja un noteica: – Bija prieks palīdzēt, kungs! – Pēc tam viņš pievienojās savam kolēģim patruļmašīnā un aizbrauca.

Ja Sotheby’s autovadītājs būtu palūdzis apskatīt policista apliecību, tad izlasītu, ka viņš ir no Metropoles policijas Ročesterrovā. Tātad viņš atradās jūdzēm tālu no vietas, kur bija spēkā viņa pilnvaras. Diemžēl sers Elans bija atklājis, ka tikai daži policijas virsnieki, kas savulaik kalpojuši viņam Speciālajā dienestā, tagad strādāja Hempšīras policijas spēkos, turklāt ne katrs svētdienas rītā nekavējoties varēja ierasties vajadzīgajā vietā.

Dons Pedro un Djego tika aizvesti uz Ministra Pistarīni vārdā nosaukto starptautisko lidostu. Sešas milzīgas ceļasomas muitas kontroles punktā netika pārbaudītas un pēc tam tika nogādātas lidmašīnā, kas devās uz Londonu.

– Es allaž esmu devis priekšroku ceļošanai ar Anglijas gaisa kuģiem, – dons Pedro sacīja, kad viņam tika ierādīta vieta pirmās klases nodalījumā.

Boeing Stratocruiser gaisā pacēlās pulksten piecos un četrdesmit trijās minūtēs. Tikai dažas minūtes vēlāk, nekā bija paredzēts lidojumu sarakstā.

Baltā Bedford vadītājs iestūrēja spēkratu ostas teritorijā un taisnā ceļā brauca uz četrdesmito angāru, kurš atradās doku tālākajā galā. Nevienu minivena pasažieri ne mazākajā mērā neizbrīnīja tas, ka pulkvedis Skots-Hopkinss labi zina, kurp jādodas. Viss bija izpētīts un pārbaudīts jau pirms četrdesmit astoņām stundām. Viņš bija no tiem, kuri pat sīkumus neatstāj neievērotus un nepaļaujas uz nejaušībām.

Kad minivens apstājās, pulkvedis iedeva kapteinim Hārtlijam atslēgu. Pēc pakāpes otrs augstākais virsnieks izkāpa no transportlīdzekļa un atslēdza angāra dubultdurvis. Pulkvedis iestūrēja minivenu plašajā angārā. Telpas centrā bija novietota masīva kaste no koka.

Inženieris aizslēdza durvis, un no auto izkāpa arī pārējie trīs viņa biedri, ņemdami līdzi aprīkojumu.

Galdnieks pret kasti atslēja kāpnes un uzrāpās līdz augšai, kur ar īpaši tādam nolūkam paredzētu āmuru vilka naglas ārā no kastes vāka, tikmēr pulkvedis aizgāja uz angāra tālāko malu, kur iepriekšējā naktī bija novietots neliels ceļamkrāns, un ar to piebrauca pie kastes.

Tad inženieris no minivena aizmugures izcēla smago virves rituli, izveidoja cilpu vienā galā un pārsvieda to sev pār plecu. Viņš nostājās sāņus un gaidīja, kad varēs sākt bendes pienākumu izpildi. Galdniekam bija vajadzīgas astoņas minūtes, lai no biezā koka vāka izrautu visas tajā sadzītās naglas. Visbeidzot viņš nokāpa lejā un kastes vāku nolika zemē. Viņa vietu uz kāpnēm ieņēma inženieris, kuram pār kreiso plecu joprojām karājās virves cilpa. Sasniedzis kastes augšējo malu, viņš noliecās un ieslīdēja kastē, pēc tam resno virvi droši izvēra zem abām “Domātāja” rokām. Daudz labprātāk viņš būtu izmantojis ķēdes, taču pulkvedis bija aizrādījis, ka tādējādi varētu skulptūru sabojāt, bet tas nekādā gadījumā nav pieļaujams.