– Un tieši tas arī ir iemesls, kālab neviens nepievērsīs uzmanību ne viņam, ne pašai statujai, – paskaidroja dons Pedro. – Dokumenti ir uz Sebastjana Kliftona vārda. Viņam atliek vienīgi tos iesniegt muitas postenī, parakstīt nepieciešamo veidlapu. Pēc tam jau rīkosies Sotheby’s. Un nebūs ne mazākās norādes, ka esam iesaistīti mēs.

– Cerēsim, ka tev ir taisnība.

– Varu saderēt, ka pirmdien Londonas lidostā ap mums ložņās vismaz kāds ducis muitas darbinieku un izkratīs mūsu bagāžu, – turpināja dons Pedro. – Bet viņi atradīs tikai manu iecienīto pēcskūšanās līdzekli, savukārt statuja jau tobrīd būs nogādāta Sotheby’s un mierīgi gaidīs izsoles sākumu.

Sebastjans iegāja vēstniecībā un jutās pārsteigts, ieraudzījis Bekiju, kura stāvēja pie sekretāres galda. – Labrīt, – viņa sacīja. – Vēstnieks gaida tikšanos ar jums. – Vairāk neko nepaskaidrojusi, viņa pagriezās un devās pa gaiteni uz priekšu līdz sera Metjūsa kabinetam.

Sekodams viņai, Sebastjans prātoja, vai arī tagad viņu gaida tikšanās ar tēvu un viņi kopā dosies uz Angliju. Viņš cerēja, ka tā būs. Bekija klusi pieklaudzināja pie durvīm, atvēra tās un pakāpās malā.

Kad Sebastjans iegāja kabinetā, vēstnieks raudzījās ārā pa logu. Izdzirdējis, ka durvis atveras, viņš pagriezās, devās pie Sebastjana un sarokojās ar viņu.

– Priecājos ar jums beidzot iepazīties, – viņš teica. – Es gribēju pats personīgi jums to atdot, – viņš sacīja un nolika uz galda pasi.

– Paldies, ser! – iesaucās Sebastjans.

– Vai jūs nepārbaudītu, lai būtu drošs, ka uz Angliju neizvedat vairāk par tūkstoš mārciņām skaidrā naudā? Es nevēlētos, lai pārkāpjat likumu.

– Diemžēl es visu esmu iztērējis. Man atlikušas vien desmit mārciņas, – atzinās Sebastjans.

– Ja jums nekā cita deklarējama nav, tad iziet muitas kontroli vajadzētu pavisam vienkārši.

– Man vēl jāpiegādā skulptūra dona Pedro uzdevumā un jāparūpējas, lai tā nonāk Sotheby’s. Es par to vairāk neko nezinu, bet dokumentos tai minēts nosaukums “Domātājs”. Tā sver divas tonnas.

– Vairs nekavēšu jūs, – sacīja vēstnieks un pavadīja Sebastjanu līdz durvīm. – Starp citu, Sebastjan, kāds ir jūsu otrais vārds?

– Arturs, ser, – viņš atbildēja, jau izgājis gaitenī. – Šis vārds tika dots, godinot manu vectēvu.

– Novēlu jauku ceļojumu, manu zēn! – Jau nākamajā mirklī Metjūss aizvēra durvis, atgriezās pie rakstāmgalda un pierakstīja trīs vārdus.

Četrdesmitā nodaļa

– Šo oficiālo paziņojumu es vakarrīt saņēmu no Filipa Metjūsa, mūsu vēstnieka Argentīnā, – sacīja parlamentārais sekretārs un visiem pie galda sēdošajiem izsniedza pa kopijai. – Lūdzu, izlasiet to ļoti uzmanīgi.

Saņēmis sešu lappušu garo oficiālo paziņojumu, sers Elans pārējo rīta daļu rūpīgi to lasīja. Rindkopu pēc rindkopas. Viņš zināja, ka meklētais ir paslēpts starp rindām, kas vēstīja par dažādiem nenozīmīgiem faktiem par princeses Mārgaretas oficiālo vizīti Buenosairesā.

Nesapratni raisīja tas, ka vēstnieks uzaicinājis Pedro Martinesu uz dārza svētkiem, bet vēl lielāku pārsteigumu sagādāja viņa iepazīstināšana ar Viņas Karalisko Augstību. “Acīmredzot Metjūsam bijis ļoti pamatots iemesls, lai šādi apietu protokolu. No sirds ceru, ka nebūs nevienas fotogrāfijas, kas šo mirkli padarītu pieejamu apskatei arī pēc gadiem,” nodomāja sers Elans.

Tikai ap pusdienlaiku viņš atskārta, kura ir meklētā rindkopa. Viņš lika, lai sekretāre atceļ pusdienlaikā ieplānoto tikšanos. “Viņas Karaliskā Augstība bija tik ļoti laipna, ka pastāstīja man par pirmā pārbaudes mača rezultātiem Lorda kriketa laukumā,” rakstīja vēstnieks. “Kapteinis Pīters Mejs uzrādīja izcilus sasniegumus, tikai žēl, ka pēdējā mirklī viņam nācās izstāties.”

Sers Elans pacēla galvu un uzsmaidīja Harijam Kliftonam, kurš arī bija pieminēts oficiālajā ziņojumā.

“Biju iepriecināts, kad uzzināju, ka Arturs Beringtons atgriezīsies uz otro spēli Sauthemptonā svētdien, divdesmit trešajā jūnijā, jo viņa sasniegtie vidējie rādītāji ir augstāki par astoņi un var radīt lielas izmaiņas Anglijai.”

Parlamentārais sekretārs pasvītroja vārdus “Arturs”, “svētdiena”, “Sauthemptona” un “astoņi”. Pēc tam viņš turpināja lasīt.

“Es aizdomājos, kad Viņas Karaliskā Augstība pavēstīja, ka Teits spēlēs ar piekto numuru un viņai to sacījis pats direktors Džons Rotenšteins.”

Sers Elans pasvītroja vārdus “Teits, “piektais numurs” un “Rotenšteins” un atkal ķērās pie lasīšanas.

“Londonā atgriezīšos ogustā, tieši laikā, lai noskatītos pēdējo spēli Milbenkā. Domāju, ka līdz tam brīdim būsim uzvarējuši deviņu sitienu sērijā. Starp citu, lai uztvertu pēdējo, būs nepieciešama divas tonnas smaga nūja.”

Šajā reizē sers Elans pasvītroja “augustā”, “Milbenkā”, “deviņi” un “divas tonnas”.

Viņš jau sāka prātot, ka tagad ļoti noderētu zināšanas par kriketu. Diemžēl skolā viņš aizrāvās ar airēšanu. Mierināja vien doma, ka sers Džailss ir īsts kriketa speciālists un visu paskaidros.

Visi jau bija pabeiguši oficiālā paziņojuma lasīšanu, lai gan Kliftones kundze vēl izdarīja kādas piezīmes.

– Domāju, ka esmu sapratis, ko mūsu pārstāvis Buenosairesā ir vēlējies mums pateikt, – sers Elans iesāka. – Tomēr ir kādas divas vietas, kas man nav īsti skaidras. Piemēram, Arturs Beringtons. Pat man ir zināms, ka labāko sitēju testa mačos sauc Kens.

– Sebastjana otrais vārds ir Arturs, – paskaidroja Harijs. – Manuprāt, no teksta varam izsecināt, ka viņš svētdien, divdesmit trešajā jūnijā, ieradīsies Sauthemptonā. Pārbaudes spēles nekad nenotiek svētdienās, turklāt Sauthemptonā vispār nav šāda kriketa laukuma.

Sers Elans pamāja ar galvu.

– Un “astoņi” varētu nozīmēt to, cik miljonus mārciņu, pēc vēstnieka domām, mēģinās izvest, – ierunājās Džailss, kurš sēdēja galda tālākajā galā. – Jo Kena vidējais trāpījumu skaits ir augstāks par piecdesmit.

– Ļoti labi, – noteica sers Elans un kaut ko pierakstīja. – Tomēr es nespēju izskaidrot, kālab Metjūss pieļāvis gramatiskas kļūdas, piemēram, “ogustā”.

– Un vēl par Teitu, – piebilda Džailss. – Moriss Teits spēlē ar devīto numuru, nekādā ziņā ne ar piekto.

– Arī mani tas paklupināja, – noteica sers Elans, pats nopriecādamies par savu nelielo joku. – Vai kāds tomēr varētu izskaidrot gramatikas neprecizitātes tekstā?

– Domāju, ka es to varētu, – ierunājās Emma. – Mana meita Džesika ir māksliniece un reiz stāstīja, ka daudzu skulptoru darbiem tiek izgatavoti deviņi atlējumi, katram no tiem tiek piešķirts kārtas numurs, un atlējums tiek arī apzīmogots. Un “ogusts” varētu būt mājiens uz mākslinieka vārdu.

– Nevaru sacīt, ka pašlaik man saprotams vairāk nekā iepriekš, – teica sers Elans. Pārējo sejas izteiksmes liecināja, ka viņš nebūt nav vientuļš šajā ziņā.

– Tam jābūt Renuāram vai Rodēnam, – paskaidroja Emma. – Tā kā astoņus miljonus mārciņu noslēpt eļļas gleznā nekādi nebūtu iespējams, tad man ir aizdomas, ka tie noglabāti divas tonnas smagā Ogista Rodēna skulptūrā.

– Tālāk. Vai vēstnieks dod mājienu, ka sers Džons Rotenšteins, Teita galerijas direktors Milbenkā, varētu man pateikt, kurā skulptūrā?

– Viņš to mums jau ir pateicis, – Emma triumfējoši piebilda. – Viens no tiem vārdiem, kuru jūs nebijāt pasvītrojis. – Emma nespēja noslēpt smaidu. – Mana nelaiķe māte to būtu pamanījusi daudz ātrāk par mani, pat uz nāves gultas gulēdama.

Harijs un Džailss pasmaidīja.

– Un kurš vārds tas bija, Kliftones kundze?

Emma atbildēja uz viņa jautājumu, parlamentārais sekretārs pacēla telefona klausuli un pateica: – Piezvaniet Džonam Rotenšteinam uz Teita galeriju un norunājiet man tikšanos šovakar pēc galerijas slēgšanas laika. – Sers Elans nolika klausuli un uzsmaidīja Emmai. – Vienmēr es esmu aizstāvējis uzskatu, ka ierēdniecībā būtu nepieciešams nodarbināt daudz vairāk sieviešu.

– Es ceru, ka šajā izteikumā jūs pasvītrotu vārdus “vairāk” un “sieviešu”.

Sebastjans stāvēja uz “Karalienes Mērijas” klāja un, pārliecies pār reliņiem, raudzījās, kā Buenosairesa aizvien vairāk attālinās un drīz sāka izskatīties pēc sīkas līnijas, ko arhitekts uzskicējis uz papīra lapas.

Īsajā laikā no dienas, kad viņš tika atstādināts no mācībām Bīčkroftā, bija atgadījies tik daudz… Tomēr Sebastjans joprojām nebija sapratis, kādēļ tēvs veicis tik tālu ceļu, ja vēlējās tikai pateikt, ka mācību vieta Kembridžā nav zaudēta. “Vai tad nebūtu daudz vienkāršāk piezvanīt vēstniekam, kurš, pēc visa spriežot, labi pazīst donu Pedro? Un kālab vēstnieks personīgi pasniedza man pasi, ja Bekija vienkārši varēja to iedot jau sekretariātā? Un, vēl dīvaināk, kālab vēstniekam vajadzēja zināt manu otro vārdu?” Buenosairesa bija izgaisusi skatienam, bet Sebastjans joprojām nebija atradis atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem.

Domas pievērsās nākotnei. Pirmais pienākums – tieši tas, kuram viņš tik laipni tika izvēlēts, – bija pārliecināties par dona Pedro skulptūras drošu nogādāšanu caur muitas punktu. Sebastjans bija nolēmis neaizbraukt no ostas, kamēr Sotheby’s nebūs skulptūru paņēmuši.

Pagaidām viņš alka atslābināties un izbaudīt ceļojumu. Viņš grasījās izlasīt dažas “Virsnieku un džentlmeņu” atlikušās lappuses un cerēja, ka lainera bibliotēkā varēs atrast arī pirmo sējumu.

Ceļā uz mājām bija jāpadomā arī par to, kādi panākumi viņam būtu jāsasniedz savā pirmajā mācību gadā Kembridžā, lai atstātu iespaidu uz māti. Pēc visām viņai sagādātajām sirdssāpēm tas bija mazākais, ko viņš varēja darīt.

– “Domātājs”, – bilda Teita galerijas direktors sers Džons Rotenšteins. – Daudzi kritiķi to uzskata par vienu no ikoniskākajiem Rodēna darbiem. Tas bija iecerēts kā daļa no “Elles vārtu” sērijas, un sākotnēji tam tika dots nosaukums “Dzejnieks”, jo mākslinieks vēlējās izrādīt cieņu savam varonim Dantem.

Sers Elans apgāja apkārt lielajai skulptūrai. – Palabojiet, ja saku nepareizi, ser Džon, bet… vai šis ir piektais no deviņiem atlējumiem?