žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Sauthemptona, – atkārtoja vēstnieks. – Vai viņš jums pateica, kas būs tajā sūtījumā?

– Nē, un es neuzstāju, lai dēls nenojaustu patieso iemeslu, kura dēļ es veicu visu šo garo ceļu.

– Gudrs lēmums.

– Man ienāca prātā, ka varbūt arī es varētu atgriezties ar “Karalieni Mēriju”, tomēr nospriedu, ka tādā gadījumā Martiness drīz vien nojaustu, kāpēc es biju ieradies Argentīnā.

– Piekrītu, – noteica vēstnieks. – Ko tad jūs īsti norunājāt?

– Apsolīju, ka Sauthemptonā sagaidīšu viņu, kad “Karaliene Mērija” ieradīsies ostā.

– Kā jums liekas, ko sacīs Martiness, kad uzzinās, ka esat Buenosairesā?

– Es ieteicu, lai Sebastjans viņam neko nestāsta, jo pretējā gadījumā dons Pedro varētu uzstāt, lai zēns uz Londonu lido kopā ar mani. Viņš piekrita klusēt.

– Tagad, pirms dodaties uz Londonu, man atliek vienīgi noskaidrot, kas īsti atrodas tajā sūtījumā. Un ātri, kamēr neviens vēl nav jūs pazinis.

– Nespēju vien jums pateikties, ser, – teica Harijs. – Es ļoti labi apzinos, ka sagādāju jums problēmas, bez kurām jūs pašlaik itin labi varētu iztikt.

– Vairs par to nedomājiet, Harij. Jau gadiem ilgi es neesmu tik labi juties. Un tomēr būtu prātīgi, ja jūs tagad nemanāmi pazustu, kamēr…

Atvērās durvis, un telpā ienāca princese. Vēstnieks paklanījās, bet karaliskā persona raudzījās uz cilvēku gaisa flotes kapteiņa formastērpā.

– Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar kapteini Meju, Jūsu Augstība? – sacīja vēstnieks, ne mirkli neizrādīdams mulsumu.

Harijs paklanījās.

Princese izņēma iemuti no lūpām. – Kapteini Mej, patīkami ar jums iepazīties! – Ciešāk paskatījusies uz Hariju, viņa piebilda: – Vai mēs esam jau tikušies?

– Nē, kundze, – atbildēja Harijs. – Ja tā būtu, es to nekādi nevarētu aizmirst.

– Cik ērmoti, kapteini Mej. – Viņa sirsnīgi uzsmaidīja Harijam un tad nodzēsa cigareti. – Nu ko, vēstniek. Skandējiet zvanu. Domāju, ir laiks otrajam raundam.

Metjūsa kungs pavadīja princesi pie viesiem, bet Bekija veda Hariju pretējā virzienā. Lejup pa dienesta kāpnēm, cauri virtuvei un uz tirgotājiem paredzēto ieeju.

– Ceru, ka lidojums mājup būs patīkams, kapteini Mej.

Harijs lēnām soļoja atpakaļ uz viesnīcu. Prātā jaucās pretrunīgas domas. Viņam ļoti gribējās piezvanīt Emmai, lai pavēstītu, ka Sebastjans ir sveiks un vesels un pēc dažām dienām atgriezīsies Anglijā.

Ieradies viesnīcā, viņš salika ceļasomā savas mantas, nokāpa lejā pie viesnīcas konsjerža un vaicāja, vai šajā vakarā ir kāds lidmašīnas reiss uz Londonu.

– Diemžēl nu jau būs pārāk vēls, lai jūs tiktu uz kādu Londonas reisu, – viņš atbildēja, – taču varu rezervēt jums biļeti uz Pan Am Ņujorkas reisu pusnaktī, no Ņujorkas jūs varēsiet…

– Harijs!

Pagalam iztrūcies, Harijs apcirtās apkārt.

– Harijs Kliftons. Es taču zināju, ka tas esat jūs. Vai tiešām neatceraties? Mēs tikāmies, kad jūs teicāt uzrunu britu Rotari klubā pagājušajā gadā.

– Jūs esat pārskatījies, Boltona kungs, – Harijs sacīja. – Mani sauc Pīters Mejs, – viņš piebilda, kad garām pagāja Anabela, nesot savu ceļasomu. Harijs piesteidzās pie viņas, it kā tikšanās būtu jau iepriekš sarunāta. – Ļaujiet, es jums palīdzēšu, – viņš piedāvājās, paņēma Anabelas ceļasomu un kopā ar viņu izgāja no viesnīcas.

– Paldies! – tencināja Anabela, lai gan izskatījās mazliet pārsteigta.

– Es to darīju ar prieku, – Harijs pasniedza abu ceļasomas autobusa vadītājam un sekoja viņai autobusā.

– Nezināju, ka atpakaļ lidosiet kopā ar mums, Pīter.

“Es tāpat,” Harijam gribējās pateikt. – Manam brālim nācās atgriezties. Kaut kāda problēma ar aizsprosta būvi. Bet pagājušajā naktī mums bija lieliska ballīte. Pateicoties jums!

– Kurp tad jūs devāties?

– Aizvedu viņu uz “Majestātisko”. Jums bija taisnība.

Ēdiens tur patiešām ir sensacionāli labs.

– Pastāstiet! Es allaž esmu gribējusi tur ieturēt maltīti.

Brauciena laikā uz lidostu Harijam nācās izgudrot dāvanu četrdesmit gadu jubilejā (Ingersoll pulksteni) un maltīti no trīs ēdieniem – kūpināts lasis, steiks, protams, un citronu torte. Harijs pats brīnījās par to, cik dzīva ir viņa kulinārā iztēle, un priecājās par to, ka Anabela nevaicāja par vīniem.

Vēl viņš pastāstīja, ka gulēt aizgājis tikai trijos naktī.

– Kaut es būtu paklausījis arī jūsu padomam par iespējām ieiet vannā! – Harijs noteica. – Un būtu to izdarījis, pirms aizgāju gulēt.

– Es nomazgājos pulksten četros no rīta. Jūs varējāt man pievienoties, – viņa sacīja. Tobrīd autobuss piestāja lidostā.

Izejot muitas kontroli un dodoties uz lidmašīnu, Harijs turējās kopā ar komandu. Viņš atkal apsēdās labās puses stūra sēdeklī un prātoja par to, vai rīkojies pareizi. “Varbūt vajadzēja palikt? Bet sers Elans bieži atkārtoja, ka jādodas prom, ja operācija ir apdraudēta.” Harijs nosprieda, ka ir izdarījis pareizi. “Tas balamute tagad staigās pa pilsētu un visiem klāstīs, ka ir redzējis Hariju Kliftonu, kurš izlikās par britu lidkompānijas kapteini.”

Kad pārējie pasažieri bija ieņēmuši savas vietas, lidmašīna izbrauca uz skrejceļa. Harijs aizvēra acis. Portfelis bija tukšs, dokumenti iznīcināti. Viņš aizsprādzēja drošības jostu un gatavojās ilgam, netraucētam miegam.

– Runā kapteinis! Pasažieri drīkst atsprādzēt drošības jostas un pārvietoties pa lidmašīnas salonu.

Harijs atkal aizvēra acis. Viņš jau slīga snaudā, kad izdzirdēja, kā blakus sēdeklī kāds iezveļas.

– Es visu sapratu, – blakussēdētājs sacīja, kad Harijs atvēra vienu aci. – Uz Buenosairesu jūs bijāt aizbraucis, lai veiktu izpēti savai nākamajai grāmatai. Vai man ir taisnība? Nu, man taču ir taisnība, vai ne?

Dons Pedro bija viens no pēdējiem, kas devās projām no dārza viesībām. Turklāt tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka princese vairs neatgriezīsies.

Sebastjans kopā ar viņu iekārtojās Rolls-Royce aizmugures sēdeklī. – Šī bija viena no mana mūža lielākajām dienām, – dons Pedro atkārtoja, bet Sebastjans klusēja, jo nespēja izdomāt neko jaunu, ko vēl piebilst jau daudzkārt pateiktajam. Dons Pedro bija patiešām apreibis. Ja ne no vīna, tad no apziņas par tikšanos ar karalisku personu gan. Sebastjanu pārsteidza tas, ka tik veiksmīgs cilvēks bija viegli iepriecināms. Piepeši Martiness mainīja sarunas tematu.

– Es gribu, lai tu zinātu, manu zēn, ka Buenosairesā tev vienmēr atradīsies darbs. Izvēle ir tikai tavās rokās. Tu varētu kļūt par kovboju vai arī par baņķieri. Ja tā padomā, atšķirība nemaz nav tik liela, – viņš noteica un sāka smieties pats par savu joku.

– Jūs esat patiešām laipns, kungs, – atbildēja Sebastjans. Tiesa, viņam būtu gribējies pastāstīt, ka viņš tomēr varēs kopā ar Bruno mācīties Kembridžā. Bet nācās klusēt, lai nevajadzētu paskaidrot, kā viņš to uzzinājis. Vēl Sebastjans sāka prātot par to, vai tiešām tēvs veicis visu to ceļu pāri puspasaulei tikai tālab, lai pavēstītu šos jaunumus… Dons Pedro pārtrauca viņa apceres, izņemot no kabatas žūksnīti ar banknotēm. Viņš noskaitīja deviņdesmit mārciņas un sniedza tās Sebastjanam.

– Man allaž licies, ka priekšapmaksa ir pati labākā.

– Bet, kungs… es taču vēl neko neesmu izdarījis.

– Es zinu, ka tu pildīsi, ko esi apņēmies. – Un šie vārdi Sebastjanam lika justies vēl vainīgākam par savu mazo noslēpumu. Ja auto nebūtu apstājies pie dona Martinesa biroja ēkas, jauneklis būtu aizmirsis par tēva padomu.

– Aizved Kliftona kungu uz viesnīcu, – dons Pedro instruēja šoferi. Pagriezies pret Sebastjanu, viņš sacīja: – Trešdien pēcpusdienā pēc tevis atbrauks mašīna un aizvedīs uz piestātni. Izpriecājies labi Buenosairesā! Šai pilsētai ir ļoti daudz piedāvājumu jaunam cilvēkam.

Harijs nebija no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka rupjības ir iekļaujamas viņu leksikā vai grāmatās. Viņa dievticīgā māte to noteikti nebūtu atbalstījusi. Tomēr pēc Teda Boltona sešu stundu garā monologa par savu dzīvi un uzskatiem Harijs beidzot neizturēja.

Viņš atvēra acis, izslējās sēdeklī taisnāk un vaicāja: – Boltona kungs, kāpēc jūs vienreiz nevācaties projām?

Par lielu atvieglojumu Harijam, Boltons piecēlās un paklausīgi devās atpakaļ uz savu vietu, vairs nesacījis ne vārda. Harijs gandrīz tūdaļ iegrima miegā.

Sebastjans nolēma paklausīt dona Pedro padomam un pilnībā izmantot savas pēdējās divas dienas Buenosairesā, jo strauji tuvojās brīdis, kad būs jākāpj uz “Karalienes Mērijas” klāja un jāatgriežas mājās.

Nākamajā rītā pēc brokastīm viņš četras piecu mārciņu zīmes samainīja pret trijiem simtiem peso, pēc tam izgāja no viesnīcas, lai sameklētu “Spāņu pasāžu”, kur cerēja iegādāties dāvanas. Viņš nopirka mātei piespraužu komplektu ar bāli sārtiem rodonīta kristāliem, un pārdevējs apgalvoja, ka tādu nav iespējams iegādāties nekur citur pasaulē. Cena gan likās gluži vai satriecoša, taču Sebastjans paturēja prātā, ko mātei viņa dēļ nācies izciest šajās pēdējās nedēļās.

Viņš pastaigas solī gāja atpakaļ uz viesnīcu, un skatienu piesaistīja kāda glezna galerijas skatlogā. Viņš iedomājās par Džesiku un iegāja iekšā, lai apskatītos tuvāk. Pārdevējs apgalvoja, ka jaunajam māksliniekam esot gaidāma spoža nākotne un šāda darba iegāde uzskatāma par labu ieguldījumu. Un, jā, viņš pieņemot Anglijas naudu. Sebastjanam atlika vien cerēt, ka arī Džesikai par Fernando Botero darbu “Trauks ar apelsīniem” būs tāds pats viedoklis kā tirgotājam.

Vienīgā lieta, ko viņš iegādājās pats sev, bija izcila ādas josta ar īpašo rančo īpašniekiem raksturīgo sprādzi. Tā nebija lēta, taču viņš nespēja noturēties pretī kārdinājumam to nopirkt.

Kādā ielas kafejnīcā viņš ieturēja pusdienas un apēda pārāk daudz argentīniešu liellopu gaļas un izlasīja vecu The Times numuru. Dubultās dzeltenās līnijas tagad būs redzamas visās lielākajās britu pilsētās. Sebastjans nespēja noticēt, ka arī viņa tēvocis Džailss balsojis par šāda lēmuma pieņemšanu.