– Varbūt man vajadzētu braukt kopā ar viņu, lai nodrošinātos no jebkādām nejaušībām.

– Nē, tā mēs visu tikai sabojātu. Zēns ar “Karalieni Mēriju” atgriezīsies Anglijā, bet mēs izlidosim uz Londonu dažas dienas vēlāk. Tādējādi viņam būs iespēja izslīdēt cauri tīklam, jo britu muitnieki visu uzmanību veltīs mums. Un mēs Londonā ieradīsimies laikus, lai pagūtu uz izsoli.

– Vai tu joprojām gribi, lai piedalos tavā vārdā?

– Jā, es nedrīkstu riskēt un iesaistīt kādu, kurš pie ģimenes nepieder.

– Bet… vai nepastāv iespēja, ka mani kāds varētu pazīt?

– Nē, ja vien tu izsolē piedalīsies, izmantojot telefonu.

Trīsdesmit astotā nodaļa

– Prezidenta kungs, ja jūs būtu tik laipns un nostātos šeit, – sacīja vēstnieks. – Viņas Karaliskā Augstība pie jums pienāks vispirms. Nešaubos, ka jums būs daudz kas pārrunājams.

– Manas angļu valodas zināšanas nav pārāk labas, – atteica prezidents.

– Neraizējieties, prezidenta kungs. Viņas Karaliskā Augstība ir pieradusi pie šādām situācijām.

Metjūss paspēra soli pa labi. – Labvakar, premjerministra kungs! Jūs būsiet nākamais, kuru iepazīstināsim ar princesi, kad viņa būs beigusi sarunu ar prezidentu.

– Vai jūs varētu man atgādināt, kā pareizi jāvēršas pie Viņas Majestātes?

– Jā, protams, kungs! – atteica vēstnieks, neizlabodams premjerministra pieļauto kļūdu. – Viņas Karaliskā Augstība sacīs: “Labvakar, premjerministra kungs!” Pirms sarokošanās jums ir jāpaklanās. – Vēstnieks nodemonstrēja, kā tas būtu darāms. Daži cilvēki, kuri atradās līdzās, sāka izmēģināt šo kustību. Ja nu tas izrādītos noderīgi. – Kad būsiet paklanījies, jūs sacīsiet: “Labvakar, Jūsu Karaliskā Augstība!” Viņa uzsāks sarunu par pašas izraudzītu tematu, un jums tikai jāizvēlas atbilstīgas replikas. No jūsu puses nebūtu pieklājīgi uzdot viņai jautājumus, un jums pie viņas jāvēršas, izmantojot uzrunu “kundze”. Kad viņa pēc sarunas ar jums dosies pie pilsētas mēra, jums vēlreiz jāpaklanās un jāsaka: “Uz redzēšanos, Jūsu Karaliskā Augstība!”

Premjerministrs izskatījās samulsis.

– Viņas Karaliskā Augstība pie mums ieradīsies jau pēc dažām minūtēm, – paziņoja vēstnieks un devās pie Buenosairesas mēra, kurš saņēma tieši tos pašus ieteikumus. – Šajā pasākumā jūs būsiet pēdējais, ar kuru princese tiks oficiāli iepazīstināta.

Vēstnieks nevarēja nepamanīt Martinesu, kurš bija nostājies tikai pāris pēdas aiz pilsētas mēra un kuram blakus atradās Harija Kliftona dēls. Martiness taisnā ceļā devās pie vēstnieka, atstājot Sebastjanu vienu.

– Vai es varēšu sastapt Viņas Majestāti? – Martiness vaicāja.

– Es biju iecerējis Viņas Karalisko Augstību iepazīstināt ar jums. Ja vien jūs paliktu tieši tajā vietā, kur bijāt, Martinesa kungs. Es viņu pavadīšu pie jums, tiklīdz viņa būs beigusi sarunu ar pilsētas mēru. Tomēr baidos, ka uz jūsu viesi šī iepazīstināšana neattieksies. Princese nav pieradusi šādos pasākumos runāt ar diviem cilvēkiem vienlaikus. Jaunais džentlmenis varētu būt tik laipns un pakāpties dažus soļus atpakaļ.

– Protams, ka viņš to darīs, – atteica Martiness, pat nevaicādams Sebastjanam.

– Tagad man patiešām jāiet, lai varam sākt šīs viesības. – Metjūss devās atpakaļ pāri zālienam, izvairīdamies uzkāpt uz sarkanā paklāja, un atgriezās savā kabinetā.

Goda viešņa sēdēja telpas stūrī, smēķēja cigareti un tērzēja ar vēstnieka sievu. Viņas balti cimdotajā rokā vīdēja elegants ziloņkaula cigarešu iemutis.

Vēstnieks paklanījās. – Mēs esam gatavi, kundze. Ja vien jūs esat gatava.

– Tad tiksim ar to galā, vai ne? – noteica princese un nodzēsa cigareti tuvākajā pelnu traukā.

Metjūss pavadīja viešņu uz balkona, kur viņi uz mirkli apstājās. Skotu gvardes komandieris pacēla zizli, un orķestris sāka spēlēt viešņas pārstāvētās valsts himnu. Visi apklusa. Daudzi, noskatījušies no vēstnieka, ieņēma miera stāju.

Kad pēdējais akords bija izskanējis, Viņas Karaliskā Augstība pa sarkano paklāju lēnām devās uz zālienu, kur vēstnieks viņu vispirms iepazīstināja ar valsts prezidentu Pedro Aramburu.

– Prezidenta kungs! Cik patīkami jūs atkal sastapt, – princese uzsāka sarunu. – Pateicos par sagādāto brīnišķīgo rītu! Man patiešām bija interesanti vērot valdības sēdi un pēc tam ieturēt lenču kopā ar jums un jūsu kabineta ministriem.

– Mums bija liels gods uzņemt tādu viešņu kā jūs, kundze, – Aramburu sacīja, atkārtodams vienu teikumu no tiem, ko bija izmēģinājis iepriekš.

– Un man jāpiekrīt jums, prezidenta kungs, ka jūsu valstī audzēto liellopu gaļa neatpaliek no tās, ko mēs izaudzējam Skotijas Hailendsā.

Abi iesmējās, lai gan prezidents īsti neattapa iemeslu.

Pāri prezidenta plecam vēstnieks pārliecinājās, vai premjerministrs, pilsētas mērs un Martiness atrodas viņiem paredzētajās vietās. Izrādījās, ka Martiness no princeses nespēj ne acu novērst. Vēstnieks ar galvas mājienu deva zīmi Bekijai, un viņa nekavējoties paspēra soli uz priekšu, nostājās aiz Sebastjana un nočukstēja: – Kliftona kungs?

Jauneklis apcirtās apkārt. – Jā? – viņš atteica, pārsteigts par to, ka šajā vietā kāds zina viņa uzvārdu.

– Es esmu vēstnieka privātsekretāre. Viņš vaicāja, vai jūs būtu tik laipns un nāktu man līdzi.

– Vai man jāinformē dons Pedro?

– Nē, – Bekija strikti attrauca. – Tas prasīs tikai dažas minūtes.

Sebastjans neizskatījās pārliecināts, tomēr sekoja Bekijai garām viesiem uzvalkos un kokteiļkleitās. Vēstniecībā viņi iegāja pa sānu durvīm, kuras jau bija atvērtas. Metjūss smaidīja. Viņu iepriecināja tas, ka plāna pirmā daļa bija veiksmīgi realizēta.

– Es Viņas Majestātei nodošu sveicienus no jums, – sacīja princese, un pēc tam vēstnieks viņu pieveda pie premjerministra. Metjūss centās ieklausīties katrā vārdā, ko sacīja princese, gadījumam, ja būtu nepieciešams reaģēt, tomēr laiku pa laikam viņš paraudzījās uz sava kabineta logu un cerēja, ka Bekija tūliņ iznāks atpakaļ uz terases. Tā bija norunātā zīme, ka tēva un dēla tikšanās ir izdevusies.

Kad princese bija pietiekami daudz parunājusi ar premjerministru, vēstnieks pieveda viņu pie pilsētas mēra.

– Patīkami ar jums iepazīties! – sacīja princese. – Vēl tikai pagājušajā nedēļā Londonas mērs man stāstīja, cik ļoti viņam patikusi jūsu pilsēta, kad viņš tajā viesojās.

– Paldies, kundze! – mērs atbildēja. – Ceru, ka nākamgad es varēšu veltīt šādu komplimentu Londonai.

Vēstnieks atkal paraudzījās uz terasi. Bekija joprojām nebija manāma.

Princeses saruna ar mēru nebija ilga. Viņa diskrēti lika noprast, ka vēlas doties pie nākamā viesa. Vēstniekam atlika vien gluži negribīgi paklausīt.

– Ja atļausiet, kundze, es iepazīstināšu jūs ar vienu no vadošajiem pilsētas baņķieriem, donu Pedro Martinesu. Domāju, jums būs interesanti uzzināt, ka viņš katru gadu vienu sezonu pavada Londonā.

– Tas patiešām ir milzīgs pagodinājums, Jūsu Majestāte, – teica Martiness un zemu paklanījās, iekams princesei radās iespēja bilst kādu vārdu.

– Kur Londonā atrodas jūsu māja? – vaicāja princese.

– Ītonskvērā, Jūsu Majestāte.

– Cik jauki! Man ir daudz draugu, kuri dzīvo šajā pilsētas rajonā.

– Tādā gadījumā varbūt jūs, Majestāte, būsiet tik laipna un kādu vakaru man pievienosieties uz vakariņām? Un uzaiciniet līdzi, ko vien jūs vēlētos!

Metjūss nespēja vien sagaidīt, kāda būs princeses atbilde.

– Interesanta doma! – viņa bilda un ātri devās tālāk.

Martiness atkal zemu paklanījās. Vēstnieks steidzīgi sekoja karaliskajai viešņai. Kad princese apstājās, lai parunātu ar viņa sievu, varēja mazliet atslābināties. Sadzirdēt izdevās tikai vienu teikumu: – Cik biedējoši nepatīkams cilvēciņš! Kā gan viņš vispār tika pie ielūguma?

Vēstnieks jau atkal pavērās uz sava kabineta logu un atviegloti nopūtās, jo Bekija iznāca uz terases un ar noteiktu galvas mājienu apliecināja, ka viss izdevies. Viņš pūlējās koncentrēties un klausīties, ko princese stāsta viņa sievai.

– Mārdžerij, man izmisīgi gribas kādu cigareti! Kā jums liekas, vai es varētu uz kādu mirkli no šejienes pazust?

– Protams, kundze! Vai iesim atpakaļ uz vēstniecību?

Kad viņas devās projām, vēstnieks pagriezās un paskatījās uz Martinesu. Laimes apreibinātais vīrietis nebija pakustējies ne par collu. Viņa acis joprojām bija pievērstas tikai princesei, un nelikās, ka viņš būtu pamanījis Sebastjanu, kurš tikko atgriezās un klusām nostājās savā vietā dažus soļus aiz muguras donam Pedro.

Tiklīdz princese bija aizgājusi, Martiness pagriezās un ar mājienu aicināja Sebastjanu viņam pievienoties.

– Es biju ceturtais cilvēks, ar kuru iepazīstināja princesi, – dons Pedro palielījās. – Pirms manis bija tikai prezidents, premjerministrs un pilsētas mērs.

– Patiešām liels pagodinājums, kungs! – noteica Sebastjans. – Jūs noteikti esat ļoti lepns.

– Satriekts, – atteica Martiness. – Šī ir viena no manas dzīves izcilākajām dienām. Vai zini, – viņš piebilda, – man liekas, Viņas Majestāte piekrita vakariņot kopā ar mani nākamajā reizē, kad būšu Londonā.

– Es jūtos vainīgs, – teica Sebastjans.

– Vainīgs?

– Jā, kungs. Tam vajadzēja būt Bruno, kurš kopā ar jums dalītos šajā triumfa mirklī. Ne man.

– Kad būsi atgriezies Londonā, varēsi Bruno visu izstāstīt.

Sebastjans vēroja, kā vēstnieks un viņa sekretāre ieiet atpakaļ vēstniecības telpās, un domāja par to, vai viņa tēvs joprojām atrodas tur.

– Šeit es varu būt tikai to brīdi, kamēr princese izsmēķē cigareti, – Metjūss paziņoja, iesteidzies kabinetā, – taču nespēju sagaidīt, kad uzzināšu, kā noritēja jūsu tikšanās ar dēlu.

– Sākšu ar to, ka viņš bija satriekts, – sacīja Harijs un atkal uzvilka pilota formastērpa žaketi. – Kad pateicu viņam, ka no skolas viņš netika izslēgts un septembrī varēs uzsākt mācības Kembridžā, viņš mazliet nomierinājās. Es ierosināju, lai viņš kopā ar mani atgriežas Londonā, bet viņš sacīja, ka esot apsolījis braukt ar “Karalieni Mēriju” un nogādāt kādu sūtījumu Sauthemptonā. Tā kā Martinesa kungs esot bijis tik laipns pret viņu, tas esot mazākais, kā viņš varot atdarīt.