Trīs kvartālus uz labo pusi, pēc tam vēl divus pa kreisi, un tad viņam vajadzēja nonākt Maija laukumā. Vismaz tā apgalvoja tūrisma ceļvedis. Pēc desmit minūtēm izrādījās, ka tā bijusi taisnība. Karogu mastos plīvoja Apvienotās Karalistes karogi, un Harijam atlika vien nobrīnīties, kāpēc tā.

Viņš pārgāja pāri ielai, kas nemaz nebija tik viegli izdarāms – pilsēta lepojās ar to, ka tajā nav luksoforu. Pēc tam viņš pa Konstitūcijas avēniju devās uz priekšu, brīdi pakavēdamies pie statujas, kas attēloja cilvēku, uzvārdā Estrada. Vēl pēc divsimt jardiem viņam vajadzēja nonākt pie dzelzī kaltiem vārtiem, uz kuriem būs karaliskais ģerbonis.

Pie vēstniecības Harijs bija ieradies deviņos trīsdesmit trijās minūtēs. Viens aplis pa kvartālu. Deviņi četrdesmit trīs.

Vēlreiz. Pat vēl lēnāk. Deviņi piecdesmit sešas. Beidzot viņš iegāja pa vārtiem, šķērsoja oļiem klāto pagalmu, pieveica kādu duci pakāpienu, un tad jau sargi viņam atvēra milzīgas dubultdurvis. Medaļas pie viņu formastērpiem liecināja, ka arī šie cilvēki piedalījušies nesenajā karā. Teksasas reindžeru leitnants Harijs Kliftons labprāt būtu apstājies un ar viņiem parunājies. Tikai ne tajā dienā. Kad Harijs devās sekretāres galda virzienā, jauna sieviete panācās uz priekšu un vaicāja: – Vai jūs esat kapteinis Mejs?

– Jā, esmu.

– Mani sauc Bekija Šova. Es esmu vēstnieka privātsekretāre, un viņš lūdza, lai pavadu jūs uz viņa kabinetu.

– Paldies, – atteica Harijs un sekoja sievietei pa sarkano paklāju līdz pat gaiteņa galam, kur viņa apstājās pie iespaidīgām durvīm, klusi pieklauvēja un, negaidot atbildi, iegāja iekšā. Visas Harija bažas par to, ka vēstnieks varbūt viņu nemaz negaida, izrādījās pilnīgi nepamatotas.

Harijs iegāja plašā, elegantā telpā un ieraudzīja vēstnieku, kurš sēdēja pie rakstāmgalda, kas bija novietots pretī lieliem pusapļa formas logiem. Ekselence Filips Metjūss bija neliela auguma vīrietis ar stūrainu zodu. Likās, ka šis cilvēks teju izstaro enerģiju. Viņš piecēlās un ātriem soļiem devās sveikt apmeklētāju.

– Cik patīkami jūs satikt, kapteini Mej! – vēstnieks sacīja un cieši paspieda Harijam roku. – Vai jūs vēlētos kafiju un arī kādu ingvera cepumu?

– Ingvera cepumu, – atkārtoja Harijs. – Jā, lūdzu.

Metjūss pamāja ar galvu, un viņa sekretāre veikli izgāja no kabineta, aiz sevis aizvērdama durvis.

– Un tagad man nāksies pret jums būt pilnīgi atklātam, veco zēn, – sacīja Metjūss, vedinādams Hariju pie ērtiem krēsliem, kuri bija novietoti tā, lai būtu labi saskatāms rūpīgi koptais vēstniecības zāliens un rožu dobes tajā. Tādas ainavas aiz loga bija raksturīgas dienvidaustrumu Anglijā un

Londonas tuvumā. – Man nav ne mazākās nojausmas, kālab bija nepieciešama mūsu tikšanās. Zinu tikai to, ka parlamentārais sekretārs vēlējās, lai es nekavējoties ar jums satiekos. Tātad lieta ir patiešām nopietna. Viņš nav no tiem cilvēkiem, kuri mēdz velti tērēt kāda cita laiku.

Harijs izņēma no žaketes kabatas aploksni un pasniedza vēstniekam kopā ar biezo mapi.

– Daudz šādu vēstuļu man nav nācies saņemt, – teica viņa ekselence, aploksnes aizmugurē paskatījies uz zīmogu ar ģerboni.

Atvērās durvis. Ienāca Bekija, nesdama paplāti ar kafijas traukiem un cepumiem, un nolika to uz galdiņa starp abiem vīriešiem. Vēstnieks atplēsa un izlasīja vēstuli, taču neteica ne vārda, kamēr Bekija nebija izgājusi no kabineta.

– Man likās, ka par donu Pedro Martinesu vairs neuzzināšu neko jaunu, bet izskatās, ka jūs pierādīsiet man pretējo. Varbūt tad sāciet no paša sākuma, kapteini Mej.

– Mani sauc Harijs Kliftons, – viņš ierunājās, tad pēc divām izdzertām kafijas tasēm un sešiem apēstiem cepumiem paskaidroja, kālab apmeties Milonga viesnīcā un nav drīkstējis piezvanīt savam dēlam, lai paskaidrotu, kāpēc viņam nekavējoties jāatgriežas Anglijā.

Metjūsa atbilde pārsteidza Hariju. – Vai zināt, Klifton? Ja es būtu saņēmis pavēli iznīcināt Martinesu, tad izpildītu to ar patiesu prieku. Es nespēju ne iztēloties, cik daudzu cilvēku dzīvi viņš ir izpostījis!

– Un es baidos, ka nākamais šajā sarakstā varētu būt mans dēls.

– Tikai ne tādā gadījumā, ja man šajā lietā būs savs vārds sakāms. Mūsu pirmā prioritāte acīmredzot ir saistīta ar jūsu dēla drošību. Otrā… nojaušu, ka seram Elanam ne mazāk būtiskā… ir noskaidrot, kā Martiness grasās izvest tik vērā ņemamu summu no valsts. Tātad, pēc sera Elana domām… – Vēstnieks ieskatījās vēstulē. – Jūsu dēls varētu būt tas cilvēks, kurš noskaidros, kā dons Pedro ieplānojis to izdarīt. Vai tā varētu būt?

– Jā, ser. Tomēr Sebastjans to nevarēs izdarīt, ja man neizdosies ar viņu parunāt tā, lai par to netaptu zināms Martinesam.

– Saprotu. – Metjūss atlaidās krēslā, aizvēra plakstus un salika kopā plaukstas gandrīz kā lūgšanā. – Mēs izstrādāsim kādu viltību, – viņš sacīja, neatvēris acis. – Piedāvāsim Martinesam kaut ko tādu, kas nav nopērkams par naudu.

Vēstnieks pielēca kājās, steidzīgiem soļiem šķērsoja kabinetu, piegāja pie loga un sāka raudzīties uz zālienu, kur vairāki viņa padotie bija aizņemti ar gatavošanos dārza viesībām.

– Jūs teicāt, ka Martiness un jūsu dēls Buenosairesā ieradīsies tikai rīt?

– Tvaikonis “Dienvidamerika” ostā ienāks sešos no rīta. – Es nešaubos, ka jums zināms par ieplānoto princeses Mārgaretas oficiālo vizīti.

– Tad tālab Maija laukumā bija tik daudz Anglijas karogu!

– Viņas karaliskā augstība pie mums viesosies tikai četrdesmit astoņas stundas. – Vēstnieks pasmaidīja. – Princeses Mārgaretas vizīte vainagosies ar dārza viesībām, ko mēs rīkosim viņai par godu pirmdienas pēcpusdienā. Uz tām tiks ielūgti Buenosairesas lielie un varenie. Martinesa lūgto viesu sarakstā nav, ņemot vērā acīmredzamus iemeslus, tomēr viņš neskaitāmas reizes ir uzskatāmi licis saprast, cik ļoti vēlētos šādu uzaicinājumu saņemt. Tagad, lai mans plāns izdotos, mums jārīkojas un ļoti steidzīgi.

Metjūss apcirtās apkārt un nospieda pogu, kas atradās zem viņa rakstāmgalda. Jau pēc dažiem mirkļiem atkal ieradās Šovas jaunkundze, un šoreiz viņai rokā bija planšetmape un pildspalva.

– Es gribu, lai nosūtāt donam Pedro Martinesam ielūgumu uz pirmdienas karaliskajām dārza viesībām. – Ja arī sekretāre bija pārsteigta, tad to nekādi neizrādīja. – Un vienlaikus vēlos viņam nosūtīt arī vēstuli. – Vēstnieks aizvēra acis, un bija skaidri redzams, ka prātā viņš pārskata šās vēstules tekstu. – Dārgais don Pedro! Man ir liels prieks… nē… īpašs prieks pievienot ielūgumu uz vēstniecības rīkotajiem dārza svētkiem, kuros mēs būsim īpaši… Nē, nē! Es jau tikko lietoju šo vārdu! Sevišķi pagodināti ar Viņas Majestātes princeses Mārgaretas klātbūtni. Nākamajā rindkopā. Kā redzēsiet, šis ielūgums domāts Jums un vēl kādam viesim. Nevēlos Jums neko ieteikt, bet varbūt Jūsu tuvākajās aprindās ir kāds anglis, kurš varētu ierasties kopā ar Jums. Manuprāt, Viņas Karaliskajai Augstībai tas varētu šķist atbilstīgi. Gaidu tikšanos ar Jums, Jūsu… un tā tālāk un tā joprojām. Vai izklausījās gana pompozi?

– Jā, – atbildēja Šovas jaunkundze un pamāja ar galvu.

– Un, Šovas jaunkundz, es to parakstīšu, tiklīdz jūs būsiet to uzdrukājusi. Parūpējieties, lai šī vēstule un ielūgums nekavējoties tiek nogādāti uz viņa biroju. Tā, lai tie atrastos uz viņa rakstāmgalda, kad viņš ieradīsies nākamajā rītā.

– Kādu datumu man rakstīt, ser?

– Saprātīga pieeja, – uzslavēja vēstnieks un ieskatījās kalendārā, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. – Kādā datumā jūsu dēls izbrauca no Anglijas, kapteini Mej?

– Pirmdienā, desmitajā jūnijā, ser.

Vēstnieks atkal ieskatījās kalendārā. – Rakstiet septīto. Vēlo piegādi allaž varam norakstīt uz pasta rēķina. Tā dara visi. – Viņš apklusa un neteica vairs ne vārda, kamēr sekretāre nebija aizgājusi. – Tā, Kliftona kungs, tagad es jums izstāstīšu, ko esmu iecerējis.

To, kā Sebastjans kopā ar Martinesu nākamajā rītā nokāpa no tvaikoņa klāja, Harijs savām acīm neredzēja, taču Bekija Šova gan. Vēlāk viņa Harijam uz viesnīcu piegādāja ziņu ar apstiprinājumu, ka viņi patiešām ir ieradušies, un lūdza, lai Harijs pulksten divos nākamajā dienā, stundu pirms noteiktā dārza viesību sākuma, būtu Doktora Luisa Agotes ielā pie vēstniecības sānu ieejas.

Harijs sēdēja uz gultas malas un prātoja, vai vēstniekam izrādīsies taisnība un Martiness uzķersies uz viņam pasviestā āķa.

– Kad šis ielūgums tika atsūtīts? – Martiness kliedza, pacēlis kartīti gaisā.

– To vakar no rīta personīgi piegādāja kāds vēstnieka padotais, – atbildēja sekretāre.

– Tas nemaz neizskatās pēc britiem. Viņi nemēdz ielūgumus izsūtīt tik vēlu, – Martiness aizdomīgi noteica.

– Mums piezvanīja vēstnieka privātsekretāre un atvainojās. Viņa sacīja, ka no mums nebija saņēmuši apstiprinājumu par ierašanos un nosprieduši, ka iepriekšējais sūtījums pastā noklīdis. Un vēl viņa brīdināja, ka pasts varbūt piegādās vēl vienu ielūgumu, bet tas neesot jāņem vērā.

– Nolādētais pasts! – izgrūda Martiness. Viņš pasniedza ielūgumu savam dēlam un sāka lasīt vēstnieka vēstuli.

– Kā tu redzi, – sacīja Martiness, – es drīkstu ņemt līdzi kādu viesi. Vai tu vēlētos man pievienoties?

– Tu laikam joko? – noteica Djego. – Tad jau es labāk liecu ceļgalus katedrālē mesas laikā, nekā klanos un zemojos kaut kādās angļu dārza viesībās.

– Tad varbūt es paņemšu līdzi to puiku Sebastjanu. Viņš galu galā ir lorda mazdēls. Nenāks par ļaunu parādīt, ka man ir labas attiecības ar britu aristokrātijas pārstāvjiem.

– Kur viņš ir patlaban?

– Uz pāris dienām es viņam noīrēju numuru Royal viesnīcā.

– Un kādu brauciena iemeslu tu viņam minēji?

– Teicu, ka viņš varēs izbaudīt dažas brīvdienas Buenosairesā, bet pēc tam atgriezīsies Anglijā ar viņam uzticēto sūtījumu, kurš man jānogādā Sotheby’s. Un viņam tiks labi samaksāts.

– Vai tu grasies viņam pateikt, kas būs tajā pakā? – Nenāk ne prātā! Jo mazāk viņš zinās, jo labāk.