Sava nodaļa Harija dokumentu mapē bija atvēlēta vīram, kurš nepiederēja pie Martinesa ģimenes. Tas bija Karls Ramiress. “Subjekta” virssulainis un cilvēks, kurš veic dažādus citus pienākumus. Lai gan Ramiresam bija Argentīnas pase, viņš ļoti līdzinājās Karlam Otto Lunsdorfam, kurš tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā startēja Olimpiskajās spēlēs vācu cīkstoņu komandas sastāvā, vēlāk kļuva par SS leitnantu un specializējās apcietināto nopratināšanā. Ramiresa dosjē bija gandrīz tikpat iespaidīgs kā pašam Martinesam, un pavisam noteikti ziņas bija nākušas no viena avota.

Kerikas jaunkundze novāca traukus un piedāvāja kapteinim Mejam brendiju un cigāru. No šā piedāvājuma viņš pie-

klājīgi atsacījās, tomēr pateicās par gadījumu ar turbulenci. Viņa pasmaidīja.

– Tā neizrādījās tik nopietna, kā bija paredzējis kapteinis, – viņa teica, slēpdama smaidu. – Viņš palūdza, lai informēju jūs, ka tiekat aicināts uz mūsu autobusu, ja esat apmeties Milonga viesnīcā. Tādējādi jūs noteikti varēsiet izvairīties no Boltona kunga. – Harijs iepleta acis. – Tā vīrieša no Bristoles, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka jau iepriekš ir ar jums sastapies.

Harijs nevarēja nepamanīt, ka pavadone vairākkārt uzmet skatienu viņa kreisajai rokai. Smalkā, gaišā svītriņa uz pirksta skaidri liecināja par noņemtu laulības gredzenu. Kapteinis Pīters Mejs no savas sievas Endželas bija šķīries jau vairāk nekā divus gadus. Viņiem bija divi bērni. Desmitgadīgais Džims, kurš cerēja reiz mācīties Epsomas koledžā, un astoņus gadus vecā Sallija, kurai piederēja pašai savs ponijs. Viņam līdzi pat bija fotogrāfija, lai savus vārdus apstiprinātu. Savu gredzenu Harijs īsi pirms došanās projām bija atdevis Emmai, lai noglabā drošā vietā. Citādu rīcību viņa nebūtu atbalstījusi.

– Londona vēlas, lai norunāju tikšanos ar kapteini Meju rīt desmitos no rīta, – teica vēstnieks.

Viņa sekretāre to atzīmēja dienu plānotājā. – Vai man nepieciešams apkopot kādas piezīmes par kapteini Meju?

– Nē, jo man nav ne mazākās nojausmas, kas viņš tāds ir un kālab Londonas amatpersonas vēlas, lai es ar viņu satiktos. Tikai atvediet viņu uz manu kabinetu, tiklīdz viņš būs ieradies.

Harijs pagaidīja, līdz pēdējais pasažieris bija izkāpis no lidmašīnas, un tad pievienojās komandai. Pēc bagāžas pārbaudes viņš izgāja no lidostas un pamanīja minibusu, kas gaidīja ietves malā.

Tā vadītājs Harija somu ielika bagāžas nodalījumā, bet pats Harijs iekāpa autobusā, kur viņu priecīgi sveica Kerikas jaunkundze.

– Vai drīkstu jums pievienoties? – viņš vaicāja.

– Jā, protams, – viņa atvēlēja un pavirzījās tālāk, lai atbrīvotu vietu.

– Mani sauc Pīters, – viņš sacīja, kad abi sarokojās.

– Anabela. Kas jūs atvedis uz Argentīnu? – viņa vaicāja, kad autobuss jau bija ceļā uz pilsētu.

– Šeit strādā mans brālis Diks. Mēs neesam redzējušies jau pārāk ilgus gadus, tādēļ es nolēmu, ka man jāpapūlas. Šī būs viņa četrdesmitā dzimšanas diena.

– Jūsu vecākais brālis? – noteica Anabela un pasmaidīja.

– Ar ko viņš nodarbojas?

– Viņš ir mehānikas inženieris un jau piecus gadus strādā projektā “Paranas dambis”.

– Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.

– Pilnīgi iespējams. Tas atrodas kaut kādā nekurienes vidū.

– Tad jau viņam būs jāpiedzīvo kaut kas līdzīgs kultūršokam, kad viņš ieradīsies Buenosairesā, jo tā ir viena no viskosmopolitiskākajām pilsētām pasaulē. Un pavisam noteikti tā ir mana iemīļotākā apstāšanās vieta.

– Cik ilgi jūs tur paliksiet šajā reizē? – Harijs ievaicājās, vēlēdamies mainīt sarunas tematu, iekams viņa zināšanas par izdomāto ģimeni būtu izsīkušas.

– Četrdesmit astoņas stundas. Vai jūs pazīstat Buenosairesu, Pīter? Ja ne, jums noteikti būs ļoti interesanti.

– Nē, Buenosairesā es esmu pirmo reizi, – atbildēja Harijs. Pagaidām viss izdevās ideāli.

“Visu laiku koncentrējieties,” sers Elans bija brīdinājis. “Pretējā gadījumā viegli var iekrist.”

– Kādā maršrutā jūs parasti lidojat?

– Transatlantiskie reisi. Ņujorka, Bostona, Vašingtona. – Kāds cilvēks no Ārlietu ministrijas, kura vārdu Harijs nezināja, bija ieteicis šādu variantu, jo tika ietvertas trīs pilsētas, kuras Harijs bija apmeklējis savas grāmatas reklamēšanas braucienā.

– Izklausās jautri. Bet Buenosairesā noteikti izbaudiet arī kaut ko no šejienes nakts dzīves! Argentīnieši prot panākt, ka jenkiji izskatītos konservatīvi.

– Vai varat ieteikt kādu konkrētu vietu, kurp man būtu vērts aizvest savu brāli?

– “Ķirzakā” ir vislabākie tango dejotāji, bet man ir sacīts, ka vislabākā virtuve ir “Majestātiskajā”. Diemžēl pati es nekad neesmu tur bijusi. Mūsu lidmašīnas komanda parasti iet uz “Matadora klubu”, kas atrodas Neatkarības avēnijā. Ja jums un jūsu brālim būs laiks, esat laipni aicināti mums pievienoties.

– Paldies, – teica Harijs, kad autobuss apstājās pie viesnīcas. – Turēšu jūs pie vārda.

Viņš aiznesa Anabelas ceļasomu uz viesnīcu.

– Šī vieta ir lēta un jauka, – viņa sacīja, kamēr abi piereģistrējās. – Ja gribat nomazgāties vannā, taču nevēlaties gaidīt, līdz sasils ūdens, tad labāk šo darbiņu atstājiet uz vēlu nakti vai arī izdariet no paša agra rīta, – viņa vēl piebilda, kad abi iekāpa vienā no liftiem.

Ceturtajā stāvā Harijs atvadījās no Anabelas, izkāpa vāji apgaismotā gaitenī un devās uz četri simti sešdesmit devīto numuru. Un atklāja, ka istaba nav neko daudz labāka par gaiteni. Telpas vidū atradās milzīga divguļamā gulta, no krāna pilēja brūnas ūdens lāses, uz dvieļu pakaramā bija viens vienīgs sejas dvielis. Uz plāksnītes uzrakstītā informācija vēstīja, ka vannas istaba atrodas gaiteņa galā. Harijs atcerējās sera Elana vārdus: “Mēs rezervējām jums numuru tādā viesnīcā, kurā Martinesa vīri nespertu savu kāju.” Tagad Harijs skaidri saprata iemeslu. Šai vietai par menedžeri bija vajadzīga viņa māte, un vislabāk būtu, ja viņa pie šī pienākuma būtu ķērusies jau vakar.

Harijs noņēma savu formas cepuri un apsēdās uz gultas malas. Ļoti gribējās piezvanīt Emmai, bet sers Elans bija nepārprotami piekodinājis – nekādu telefona zvanu, nekādu naktsklubu, nekādu ekskursiju pa pilsētu, nekādas iepirkšanās. Pat no viesnīcas nedrīkstēja iziet ātrāk par brīdi, kad jādodas pie vēstnieka. Viņš iecēla kājas gultā un atlaidās uz spilvena. Domas vijās ap Sebastjanu, Emmu, seru Elanu, Martinesu, “Matadoru klubu”… Kapteinis Mejs ieslīga miegā.

Trīsdesmit septītā nodaļa

Pamodies Harijs vispirms ieslēdza lampiņu, kas atradās pie gultas, un paskatījās pulkstenī. Divi un divdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. Sapratis, ka gulējis drēbēs, viņš klusi nosodījās.

Harijs strauji piecēlās, piegāja pie loga un paraudzījās uz pilsētu. Spriežot pēc satiksmes trokšņiem un mirgojošajām gaismām, naktsmiers tai nebija ne prātā. Viņš aizvilka aizkarus, noģērbās, ierāpās atpakaļ gultā un cerēja, ka atkal ātri aizmigs. Taču domas par Martinesu, Sebastjanu, Emmu, Džailsu, seru Elanu un Džesiku to neļāva. Jo vairāk viņš pūlējās atslābināties un aizgainīt visus no prāta, jo uzstājīgāk viņi atgriezās un pieprasīja uzmanību.

Puspiecos no rīta Harijs jau gandrīz padevās un sprieda, ka vajadzētu nomazgāties vannā, taču piepeši viņu pieveica miegs. Pamodies viņš izlēca no gultas un atvilka aizkarus. Rīta saules stari jau slacīja pilsētu. Pulkstenis rādīja desmit pāri septiņiem. Viņš sajutās netīrs, un doma par ilgu, patīkamu mazgāšanos karstā vannā lika viņam pasmaidīt.

Viņš centās atrast kādu peldmēteli, taču viesnīca bija sarūpējusi vien plānu dvieli un nelielu ziepju gabaliņu. Harijs izgāja gaitenī un devās līdz vannas istabai. Uz durvju roktura bija uzkarināta zīme “Aizņemts”. Harijs dzirdēja, ka iekšā kāds šļakstinās ar ūdeni, un nolēma pagaidīt, lai neviens nepagūtu ieņemt viņa vietu rindā. Kad apmēram pēc divdesmit minūtēm durvis beidzot atvērās, Harijs aci pret aci atradās ar vīrieti, kuru bija cerējis nekad mūžā vairs nesatikt.

– Labrīt, kapteini! – Boltons sveicināja, durvīs aizstādamies priekšā Harijam un nedodams iespēju ieiet vannas istabā.

– Labrīt, Boltona kungs, – Harijs atņēma sveicienu un centās aizspraukties vīrietim garām.

– Ne tik strauji, veco zēn, – vīrietis teica. – Būs nepieciešams stundas ceturksnis, lai no vannas izplūstu ūdens un pēc tam vēl piecpadsmit, lai to atkal piepildītu. – Harijs neatbildēja, jo cerēja, ka Boltons uztvers klusēšanu kā mājienu un dosies projām. Tā nenotika. – Jūsu ideālais dubultnieks, – uzstājīgais nekauņa sacīja, – raksta detektīvromānus. Dīvainākais ir tas, ka es atceros, kā sauca to detektīvu. Viljams Voriks. Bet, sasodīts, autora uzvārdu es nekādi nespēju atcerēties! Lai gan mēles galā ir.

Kad bija dzirdams, kā pēdējās ūdens straumītes iztek no vannas, Boltons negribīgi pakāpās malā un beidzot ļāva Harijam iekļūt vannas istabā.

– Lai gan mēles galā ir, – ejot pa gaiteni, Boltons atkārtoja.

Harijs aizvēra un aizslēdza durvis. Viņš tikko bija paguvis atgriezt ūdens krānu, kad pie durvīm atskanēja klaudzināšana.

– Cik ilgi jūs tur paliksiet?

Beidzot vannā bija pietiekami daudz ūdens, lai varētu tajā iekāpt. Aiz durvīm Harijs dzirdēja sarunājamies divus cilvēkus. Vai varbūt pat trīs?

Ziepju gabaliņš neticami ātri tika izlietots, un noslaucīties viņam arī kārtīgi neizdevās, jo dvielis bija neiedomājami mazs un gandrīz tūdaļ kļuva nepatīkami slapjš.

Viņš atvēra durvis un aiz tām ieraudzīja rindā neapmierinātus viesnīcas iemītniekus, bet pūlējās nedomāt par to, cikos pēdējais no viņiem būs gatavs doties uz brokastīm. Kerikas jaunkundzei bija taisnība – vajadzēja iet mazgāties, kad viņš pamodās pusnaktī.

Atgriezies savā istabā, Harijs veikli noskuvās un apģērbās. Piepeši viņš atskārta, ka neko nav ēdis kopš maltītes lidmašīnā. Viņš aizslēdza numuru, ar liftu nobrauca pirmajā stāvā un pāri vestibilam devās uz brokastu telpu. Pirmais cilvēks, kuru Harijs tur pamanīja, bija Boltons, kas sēdēja viens pats un zieda marmelādi uz grauzdiņa. Harijs pagriezās un ātri devās projām, iedomājies par apkalpošanu numurā, taču šai idejai bija ļoti īss mūžs. Tikšanās ar vēstnieku bija paredzēta tikai desmitos, un Harijs no savām piezīmēm zināja – lai aizietu uz vēstniecību, viņam būs nepieciešamas desmit vai piecpadsmit minūtes. Harijs labprāt dotos īsā pastaigā un uzmeklētu kādu kafejnīcu, taču sera Elana instrukcijas strikti liedza jelkādu lieku parādīšanos uz ielas. Tomēr Harijs nolēma no viesnīcas iziet nedaudz agrāk un ļoti lēnā solī. Viņš apmierināti secināja, ka Boltons neuzglūn ne vestibilā, ne liftā, ne arī gaitenī, tālab pamest viesnīcu izdevās, atkārtoti nesastopot šo cilvēku.