Kad nu sievastēvs laimīgi bija sācis saimniekot municipalitātē, vairs nebija neviena svarīga līguma, kuram Martiness nebūtu pielicis roku. Un allaž ar “divdesmit piecus procentus lielu pakalpojuma maksu”. Tomēr nepagāja ilgs laiks, un Martinesam apnika gan Konsuela, gan vietējie politiķi. Viņš sāka lūkoties uz Eiropas pusi, kur notiekošais karš pavēra nebeidzamas izredzes tiem, kas it kā bija pasludinājuši neitralitāti.

Lai gan Martiness bija nosliecies atbalstīt britus, iespēju viņa nelielo kapitālu pārvērst milzīgā piedāvāja tieši Vācija. Nacistu režīmam bija nepieciešami draugi, kuri veiktu piegādes. “Subjektam” bija vēl tikai divdesmit divi gadi, kad viņš pirmo reizi ieradās Berlīnē ar tukšu pasūtījumu grāmatu. Jau pēc pāris mēnešiem viņš devās projām ar neskaitāmiem pieteikumiem – sākot ar Itālijā ražotām caurulēm un beidzot ar grieķu degvielas tankeri. Katru reizi, kad tika slēgts darījums, “subjekts” neaizmirsa piebilst, ka ir tuvos draugos ar SS vadītāju reihsfīreru Henrihu Himleru, turklāt vairākkārt ir personīgi ticies ar pašu Hitleru.

Nākamos desmit gadus “subjekts” gulēja lidmašīnās, kuģos, vilcienos, autobusos un reiz pat zirga pajūgā, jo viņam nācās ceļot pa pasauli, izpildot vācu klientu pasūtījumus.

Viņa tikšanās ar Himleru kļuva aizvien regulārākas. Kad karš jau tuvojās beigām un kļuva skaidrs, ka sabiedroto spēku uzvara ir nenovēršama, reihsmarka zaudēja vērtību, un SS vadītājs sāka maksāt Martinesam skaidrā naudā – čaukstošās britu piecu mārciņu banknotēs, kas vēl bija gluži siltas un tikko nākušas no viltotāju drukātavas ieslodzīto nometnē. “Subjekts” pēc tam šķērsoja robežu un Ženēvā šo naudu noguldīja bankā, kur tā tika konvertēta šveiciešu frankos.

Vēl ilgi pirms kara beigām dons Pedro bija uzkrājis īstu kapitālu. Kad sabiedroto karaspēks jau atradās rokas stiepiena attālumā no Vācijas galvaspilsētas, Himlers piedāvāja viņam iespēju, kāda gadās tikai vienu reizi mūžā. Abi vīri sarokojās, apliecinādami, ka darījums ir noticis, un “subjekts” devās projām no Vācijas ar divdesmit miljoniem viltotu piecu mārciņu naudaszīmēm. Viņam bija piešķirta pašam sava zemūdene un palīgos jauns leitnants no Himlera personiskā kontingenta. Šim virsniekam vairs nekad nebija lemts spert kāju uz dzimtās zemes.

Atgriezies Buenosairesā, “subjekts” par piecdesmit miljoniem peso iegādājās kādu panīkušu banku, tur noglabāja savus divdesmit miljonus mārciņu un gaidīja, kad Buenosairesā ieradīsies izdzīvojušie nacistu varas pārstāvji, lai saņemtu savus pensijas iekrājumus.

Vēstnieks paskatījās uz telegrāfa aparātu, kas atradās tālākajā kabineta stūrī.

Ziņa bija pienākusi tieši no Londonas. Taču, ņemot vērā norādījumus, viņam nāksies lasīt starp rindām, jo visiem bija skaidrs, ka arī Argentīnas slepenais dienests ir saņēmis tieši to pašu ziņojumu savā birojā, kas atrodas tikai simt jardus tālāk.

“Angļu kriketa komandas kapteinis Pīters Mejs šajā sestdienā pulksten desmitos no rīta Lorda kriketa laukumā atklās testa mača pirmo dienu. Man ir divas biļetes uz šo spēli, un es ceru, ka jums varēs pievienoties arī kapteinis Mejs.”

Vēstnieks pasmaidīja. Viņš, tāpat kā jebkurš angļu skolas puika, labi zināja, ka Lorda kriketa laukumā testa mači allaž sākas vienpadsmitos trīsdesmit ceturtdienās. Un Pīters Mejs neatklāj maču. Lai gan… Lielbritānija nekad nebija karojusi ar nāciju, kurā spēlē kriketu.

– Vai mēs būtu jau iepriekš tikušies, veco zēn?

Harijs ātri aizvēra dokumentu mapi un paraudzījās uz pusmūža vīrieti, kurš acīmredzami dzīvoja uz kāda cita rēķina. Ar vienu roku viņš bija pieķēries pie tukšā sēdekļa atzveltnes Harijam blakus, bet otrajā turēja sarkanvīna glāzi.

– Diez vai tā varētu būt, – atteica Harijs.

– Es būtu gatavs apzvērēt, ka tomēr esam, – vīrietis sacīja, skatīdamies uz Hariju. – Bet var jau būt, ka esmu jūs sajaucis ar kādu citu.

Vīrietis paraustīja plecus un nedrošā gaitā devās uz savu vietu salona priekšgalā. Harijs atviegloti uzelpoja un jau grasījās atkal atvērt mapi un studēt tālāk Martinesa lietu, kad vīrietis piepeši pagriezās un lēnām nāca atpakaļ.

– Vai jūs esat slavens?

– Tas nu ir pilnīgi neiespējami. – Harijs iesmējās. – Kā redzat, es esmu pilots. Un tāds esmu bijis jau pēdējos divpadsmit gadus.

– Tātad jūs neesat no Bristoles?

– Nē, – atteica Harijs, ķerdamies pie savas jaunās dzīves apraksta. – Es esmu dzimis Epsomā un tagad dzīvoju Jūvelā.

– Pēc mirkļa es atcerēšos, kuru jūs man īsti atgādināt. – Jau atkal vīrietis posās atpakaļ uz savu vietu.

Harijs atvēra mapi, bet vīrietis jau nākamajā mirklī atgriezās trešo reizi, paņēma Harija formas cepuri un iegāzās viņam līdzās krēslā.

– Vai jūs gadījumā nerakstāt grāmatas?

– Nē, – attrauca Harijs pat vēl striktāk nekā iepriekš. Tajā brīdī parādījās Kerikas jaunkundze ar dzērienu paplāti rokās. Harijs paraudzījās uz jauno sievieti ar skatienu, kas pauda: “Lūdzu, glābiet!”

– Jūs man atgādināt kādu rakstnieku, kurš ir no Bristoles. Lai esmu nolādēts, taču nekādi nespēju atcerēties viņa uzvārdu! Vai jūs noteikti apgalvojat, ka neesat no Bristoles? – Vīrietis cieši paraudzījās uz Hariju un tad iepūta viņam sejā dūmu mākoni.

Tobrīd Kerikas jaunkundze atvēra pilota kabīnes durvis.

– Lidotājam gan laikam ir interesanta dzīve…

– Runā kapteinis. Iespējama turbulence, tālab visi pasažieri tiek lūgti atgriezties savās vietās un piesprādzēt drošības jostas.

Salonā atkal atgriezās Kerikas jaunkundze un taisnā ceļā devās uz pirmās klases pasažieru nodalījuma beigām.

– Atvainojiet, kungs, ka nākas jūs apgrūtināt, bet kapteinis lika visiem pasažieriem…

– Jā, es dzirdēju, ko viņš sacīja, – atbildēja vīrietis un slējās kājās, taču vispirms Harija virzienā atkal raidīja biezu dūmu mākoni. – Es tomēr atcerēšos, kuru jūs man atgādināt! – viņš paziņoja un pēc tam lēnām aizgāja atpakaļ uz savu vietu.

Trīsdesmit sestā nodaļa

Otrajā ceļojuma posmā Harijs pabeidza lasīt dona Pedro Martinesa lietu.

Pēc kara “subjekts” dzīvoja Argentīnā un nogaidīja, sēžot uz sava naudas kalna. Himlers pirms Nirnbergas tiesas procesa bija izdarījis pašnāvību, sešiem viņa rokaspuišiem tika piespriests nāvessods. Vēl astoņpadsmit citi saņēma cietumsodu, tostarp arī majors Bernhards Krīgers. Neviens neklaudzināja pie dona Pedro durvīm un nepieprasīja savu apdrošināšanas naudu.

Harijs pāršķīra lappusi un saprata, ka nākamā nodaļa veltīta “subjekta” ģimenei. Viņš brīdi atpūtās un tad turpināja lasīšanu.

Martinesam bija četri bērni. Pirmdzimtais Djego tika izslēgts no Herovas par to, ka bija piesējis kādu jauno skolēnu pie zvērojoši karsta radiatora, un atgriezās dzimtenē, neieguvis izglītību. Tur viņš pievienojās savam tēvam un pēc trim gadiem ar izcilību ieguva grādu kriminālajās nodarbēs. Lai gan Djego mēdza valkāt laba drēbnieka pašūtus smalki svītrotus uzvalkus, lielākoties viņam tomēr būtu vajadzējis ģērbties cietumnieka tērpā, ja vien tēva algu sarakstā nebūtu atrodami neskaitāmi daudzu tiesnešu, policistu un politiķu uzvārdi.

Viņa otrais dēls Luiss no zēna gluži viegli pārtapa par bagātu izpriecu meklētāju – pēc tam, kad vienu vasaru brīvdienas bija pavadījis Rivjērā. Tagad viņš lielāko laika daļu pavadīja Montekarlo pie ruletes galdiem, izmantojot sava tēva piecu mārciņu banknotes un tādējādi mēģinot tās pārvērst citā valūtā.

Katru reizi, kad Luisam kabatā ieplūda Monako franki, tie ātri vien atrada ceļu uz dona Pedro kontu Ženēvas bankā. Tomēr veco Martinesu joprojām kaitināja tas, ka lielāku peļņu no šādām operācijām guva kazino, nevis viņš.

Trešais dēls Bruno nebija kauls no viņa kaula, jo daudz vairāk īpašību bija pārmantojis no mātes nekā no sava samaitātā tēva. Tomēr Martiness labprāt draugiem atgādināja, ka viņa dēls septembrī uzsāks mācības Kembridžā.

Par ceturto bērnu – meitu Mariju Teresu – daudz ziņu nebija. Viņa joprojām mācījās Roudīnas skolā un visas brīvdienas pavadīja kopā ar savu māti.

Harijs pārtrauca lietas materiālu studēšanu, kad Kerikas jaunkundze atnesa viņam vakariņas, taču arī maltītes laikā domas par to nolādēto vīru nekādi nevēlējās pazust no prāta.

Pēckara gados Martiness nodarbojās ar savas bankas kapitāla papildināšanu. Fermeriem draudzīga ģimenes banka pārvaldīja kontus, ko atvēra fermeri, kuriem piederēja zeme, taču nebija skaidras naudas. Martinesa metodes bija skarbas, toties efektīvas. Viņš fermeriem aizdeva naudu pret nesamērīgi lieliem procentiem, tādēļ beigās parādnieki aizņēmumu dzēsa, atvēlot bankai zemes platību.

Ja klients nespēja bankā ieskaitīt ceturkšņa maksu, viņam tika nosūtīts dokuments par to, ka tiks zaudētas tiesības izpirkt ķīlu zīmi. Tika dots arī deviņdesmit dienu ilgs laiks, lai nokārtotu atlikušo parādu. Ja klientam to izdarīt nebija pa spēkam, un visbiežāk tieši tā arī bija, banka konfiscēja klientam piederošās platības un pievienoja tās jau tāpat milzīgajam Martinesa īpašumam. Ja kāds iedrošinājās žēloties, tad viņu drīzumā apciemoja Djego un veica šā cilvēka sejas īpašu korekciju. Tas Martinesam iznāca daudz lētāk un krietni efektīvāk nekā advokātu algošana.

Augļotāja un liellopu audzētāja Martinesa labo tēlu, kuru viņš tik cītīgi pūlējās uzturēt Londonā, bojāja tikai viņa sieva Konsuela, kas tomēr bija nonākusi pie secinājuma, ka viņas tēvam jau no paša sākuma bijusi taisnība, un iesniegusi tiesā prasību par laulības šķiršanu. Process norisinājās Buenosairesā, un Londonā Martiness visiem jautātājiem stāstīja, ka diemžēl Konsuela nomirusi no vēža. Un tad jau vairs nebija jābaidās no kādu apkaunojošu sīkumu nākšanas atklātībā, jo visam pāri pletās sabiedrības līdzjūtība.

Pēc tam, kad Konsuelas tēvam neizdevās atkārtoti kļūt par mēru – Martiness bija atbalstījis opozīcijas kandidātu –, viņa pārcēlās uz dzīvi kādā mazā ciematā netālu no Buenosairesas. Senjora saņēma ikmēneša pabalstu, kurš nebija tik liels, lai viņa varētu atļauties bieži doties uz galvaspilsētu iepirkties, nemaz jau nerunājot par iespēju ceļot uz ārzemēm. Par lielu apbēdinājumu Konsuelai, tikai viens no viņas dēliem izrādīja interesi par māti un sazinājās ar viņu, taču zēns dzīvoja Anglijā.