– Tad jau Sebastjanam draud patiešām lielas briesmas, – Emma sacīja parlamentārajam sekretāram.

– Gan jā, gan nē, – atbildēja sers Elans. – Kamēr vien viņš nezina, kāpēc Martiness viņu sūta uz Buenosairesu, no viņa galvas nenokritīs ne matiņš. Ja Sebastjans atskārtīs patiesību jau Argentīnā… un, pēc visa spriežot, viņš ir gudrs, attapīgs zēns… mēs nekavējoties nogādāsim viņu drošībā uz mūsu valsts vēstniecību.

– Kāpēc jūs to nevarētu izdarīt jau brīdī, kad viņš izkāps krastā? – vaicāja Emma. – Mūsu dēls ir daudz vairāk vērts par kaut kādiem desmit miljoniem jebkādās banknotēs, – viņa piebilda un paraudzījās uz Hariju, meklēdama atbalstu.

– Tas liktu Martinesam saprast, ka mums ir zināms par viņa plāniem, – atbildēja Spensers.

– Bet pastāv taču risks, ka noteiktos apstākļos Sebastjans var kļūt par upurjēru. Ja, piemēram, jūs vairs nespētu kontrolēt situāciju.

– Nekas tāds neatgadīsies, kamēr vien notikumu gaita ir paredzama. Mēs esam pārliecināti, ka bez jūsu dēla palīdzības Martiness nespēs pārvest šo naudu. Sebastjans ir mūsu iespēja noskaidrot, kā tieši dons Pedro grasās to paveikt.

– Viņam ir septiņpadsmit gadi, – Emma bezpalīdzīgi noteica.

– Nav daudz jaunāks par jūsu vīru, kad viņš tika apcietināts par slepkavību, vai par seru Džailsu, kad viņš guva vērā ņemamus panākumus sportā.

– Tie taču bija pilnīgi citādi apstākļi! – nepiekāpās Emma.

– Bet pretinieki ir tie paši, – atteica sers Elans.

– Mēs zinām, ka Sebastjans vēlētos palīdzēt, cik vien tas ir viņa spēkos, – sacīja Harijs un satvēra sievas roku, – bet ne jau tas ir galvenais. Risks ir krietni par lielu.

– Jums, protams, taisnība, – sacīja parlamentārais sekretārs. – Ja sacīsiet, ka vēlaties, lai jūsu dēls tiek aizturēts, tiklīdz izkāps krastā, es nekavējoties došu tādu pavēli. Bet, – viņš turpināja, nedodams iespēju Emmai paust piekrišanu, – mums ir plāns. Ja tomēr nebūsiet ar mieru sadarboties, tas būs lemts neveiksmei. – Viņš gaidīja atskanam iebildumus, taču viesi klusēja. – “Dienvidamerika” Buenosairesā neieradīsies vēl piecas dienas. Lai plāns izdotos, mums vēl pirms kuģa piestāšanas krastā jānogādā ziņa mūsu valsts vēstniekam.

– Kālab jūs nevarētu viņam piezvanīt? – vaicāja Džailss.

– Kaut viss būtu tik vienkārši! Starptautiskajā sakaru centrālē Buenosairesā strādā divpadsmit sievietes. Un Martiness viņām visām maksā. Tas pats attiecas arī uz telegrāfu. Sakarnieku pienākumos ietilpst informācijas plūsmā atlasīt katru sīkumu, kas varētu būt noderīgs Martinesam. Informāciju par politiķiem, baņķieriem, biznesmeņiem, pat par policijas iecerētajām operācijām. Tādējādi viņam rodas iespēja izmantot šo informāciju savā labā un iegūt vēl vairāk naudas. Tikai viņa vārda pieminēšana telefona sarunā līdzināsies trauksmes zvanam, un viņa dēls Djego saņems šo ziņu jau pēc dažām minūtēm. Patiesības labad jāteic, ka ir bijuši gadījumi, kad mēs šo situāciju esam izmantojuši savās interesēs un Martinesam iebarojuši viltus informāciju. Tomēr šajā reizē tas ir pārāk riskanti.

– Ser Elan, – ieminējās Spensera kungs, – varbūt pasakiet Kliftona kungam un kundzei, ko esam iecerējuši, un ļausim viņiem pieņemt lēmumu.

Trīsdesmit piektā nodaļa

Viņš iegāja Londonas lidostā un taisnā ceļā devās plāksnītes “Tikai komandai” virzienā.

– Labrīt, kapteini Mej, – sacīja dežurējošais virsnieks, kad bija pārbaudījis viņa pasi. – Kurp lidosiet šodien, kungs?

– Uz Buenosairesu.

– Lai jums veiksmīgs lidojums!

Pēc somu pārbaudes viņš no muitas posteņa devās uz vienpadsmito izeju. “Neapstājieties, neskatieties apkārt, nepievērsiet sev apkārtējo ļaužu uzmanību,” bija instruējis viņu cilvēks, kurš daudz vairāk bija pieradis strādāt ar slepenajiem aģentiem, nevis rakstniekiem.

Pēdējās četrdesmit astoņas stundas bija aizritējušas vienā vienīgā rosībā, un Emma, lai arī ļoti negribīgi, beidzot bija piekritusi ļaut Harijam piedalīties operācijā “Pēdējais termiņš”. Un kopš tā laika viņa kājas vairs nebija pieskārušās zemei.

Vienu no šīm stundām aizpildīja Lielbritānijas Gaisa flotes kapteiņa formastērpa pielāgošana, otru – fotografēšanās viltotajai pasei, trīs stundas – jaunā dzīves stāsta sacerēšana, ieskaitot arī detaļas par šķirto sievu un diviem bērniem; jaunāko laiku lidmašīnas kapteiņa pienākumu apguvei tika atvēlētas trīs stundas, informācijas iegaumēšanai par Buenosairesu – viena stunda. Kopīgo vakariņu laikā ar seru Elanu viņa klubā Harijs joprojām uzdeva neskaitāmus jautājumus.

Harijs jau dzīrās doties projām no Atēnas kluba, lai pavadītu bezmiega nakti Džailsa mājā Smitskvērā, un sers Elans pasniedza viņam biezu mapi, portfeli un atslēgu.

– Pa ceļam uz Buenosairesu izlasiet visu, kas atrodams šajā mapē, bet pēc tam atdodiet vēstniekam, kurš to iznīcinās. Jums rezervēts numurs Milonga viesnīcā. Mūsu vēstnieks Filips Metjūss jūs gaidīs vēstniecībā sestdien desmitos no rīta. Jūs viņam atdosiet arī šo vēstuli no ārlietu ministra Selvina Loida kunga. Tajā būs izskaidrots, kālab jūs esat ieradies Argentīnā.

Nonācis pie izejas, viņš uzreiz devās pie dežurējošās virsnieces, kas sēdēja pie galdiņa.

– Labrīt, kapteini, – viņa sveicināja, lai gan Harijs vēl nebija paguvis atvērt savu pasi. – Ceru, ka jūsu lidojums būs patīkams.

Viņš devās ārā, pa trapu iekāpa lidmašīnā un iegāja tukšajā pirmās klases salonā.

– Labrīt, kapteini Mej! – sveicināja pievilcīga jauna sieviete. – Mani sauc Anabella Kerika. Es esmu lidojuma pavadone.

Gan uniforma, gan disciplīnas ievērošana lika viņam sajusties atkal kā armijā. Tiesa, šajā reizē pretinieks bija gluži cits. Vai arī – kā bija sacījis sers Elans – tomēr tas pats?

– Vai drīkstu jūs pavadīt uz jūsu vietu?

– Paldies, Kerikas jaunkundz, – viņš patencināja, kad tika vests uz salona tālāko galu. Divas tukšas sēdvietas. Viņš zināja, ka tikai viena no tām būs aizņemta. Sers Elans nebija no tiem, kuri mēdz paļauties uz nejaušībām.

– Lidojuma pirmā daļa ilgs aptuveni septiņas stundas, – sacīja pavadone. – Vai atnest jums kādu dzērienu pirms pacelšanās, kapteini?

– Pateicos! Tikai glāzi ūdens, lūdzu. – Viņš noņēma cepuri un nolika sev blakus uz sēdekļa, pēc tam novietoja portfeli zem sava sēdekļa. Viņš tika brīdināts to neatvērt, kamēr lidmašīna nebūs pacēlusies gaisā, un lasīt dokumentus vien tādā gadījumā, ja būs pilnīgi drošs, ka neviens cits nevarēs tajos ieskatīties. Martiness gan nebija pieminēts nevienā no lappusēm. Viņam bija izvēlēts apzīmējums “subjekts”. Pēc dažiem mirkļiem salonā sakāpa arī pārējie pasažieri, nākamo divdesmit minūšu laikā viņi ieņēma savas sēdvietas, salika mantas tam īpaši paredzētajos plauktos virs sēdekļiem, novilka mēteļus, daži noģērba arī žaketes. Visi iekārtojās, nobaudīja pa glāzei šampanieša, aizsprādzēja drošības jostas, izvēlējās kādu laikrakstu vai žurnālu un gaidīja, kad atskanēs vārdi: “Runā jūsu kapteinis…”

Harijs pasmaidīja, iedomājies, ka lidojuma laikā šim kapteinim piepeši varētu kļūt slikti un pavadone atsteigtos pie viņa, lai lūgtu palīdzēt. Kā gan viņa reaģētu, ja uzzinātu, ka Harijs ir dienējis uz britu tirdzniecības kuģa un vēl arī Amerikas Savienoto Valstu armijā, bet nekad gaisa spēkos?

Lidmašīna traucās pa skrejceļu. Harijs savu portfeli atvēra tikai tad, kad viņi jau bija pacēlušies gaisā un kapteinis bija devis atļauju atsprādzēt drošības jostas. Sameklējis biezo mapi, Harijs ķērās pie tās satura studēšanas, gluži tāpat kā būtu gatavojies eksāmenam.

Dokumenti izrādījās tikpat aizraujoši kā Iana Fleminga romāns. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Harijs šoreiz bija izraudzīts Džeimsa Bonda lomai. Lappusi pēc lappuses šķirot, Harija priekšā izpletās Martinesa dzīve. Pārtraucis lasīšanu pusdienu dēļ, viņš nevilšus nodomāja, ka Emmai bijusi taisnība – nevajadzēja atļaut, lai Sebastjans paliek iesaistīts jel kādos darījumos ar šo vīru. Risks bija pārmēru augsts.

Ar sievu Harijs bija vienojies, ka tūdaļ vedīs Sebastjanu mājās, ja jutīs, ka pār dēla galvu savelkas pārāk biezi briesmu mākoņi un viņa dzīvība būs apdraudēta. Harijs paraudzījās pa logu. Torīt viņam un Viljamam Vorikam vajadzēja doties uz ziemeļiem, lai uzsāktu grāmatas reklamēšanas braucienu, taču viņš lidoja uz dienvidiem. Viņš bija ļoti gaidījis tikšanos ar Agatu Kristi Yorkshire Post literārajās pusdienās, tomēr tagad viņš bija ceļā uz Dienvidameriku un cerēja, ka izdosies izvairīties no tikšanās ar donu Pedro Martinesu.

Harijs aizvēra mapi, ielika to atpakaļ portfelī, paslidināja zem sola un ieslīga snaudā, tomēr “subjekts” no viņa neatkāpās. Četrpadsmit gadu vecumā Martiness bija pametis skolu un kļuvis par mācekli miesnieka veikalā. Pēc dažiem mēnešiem viņš atlaists kāda nenoskaidrota iemesla pēc. Dodoties projām, viņš paņēma līdzi vienīgi kautķermeņa sadalīšanas prasmi. Bezdarbnieka dienās “subjekts” pamanījās veikt sīkus likuma pārkāpumus, tostarp arī zādzības un laupīšanas, kā arī aizrāvās ar spēļu automātiem. Visa tā rezultātā viņš tika apcietināts un sešus mēnešus pavadīja cietumā.

Tur viņš nonāca vienā kamerā ar kriminālo autoritāti Huanu Delgado, kurš aiz restēm bija pavadījis vairāk gadu nekā brīvībā. Pēc iznākšanas no cietuma Martiness pievienojās Huana bandai un drīz vien kļuva par vienu no viņa uzticamākajiem palīgiem. Kad Huans kārtējo reizi tika apcietināts un nogādāts aiz restēm, Martinesam bija uzticēta atbildība par viņa noziedzīgo impēriju. Tolaik viņam bija septiņpadsmit gadi, un viņš bija stingri nostājies uz noziedzības ceļa. Tomēr liktenim patika izspēlēt gluži negaidītu pavērsienu. Martiness iemīlējās Konsuelā Torresā – operatorē, kura strādāja starptautiskajā telefonu centrālē. Konsuelas tēvs, vietējais politiķis, kurš mērķēja uz Buenosairesas mēra vietu, pilnīgi skaidri lika saprast, ka nevēlas, lai noziedzīgās pasaules pārstāvis kļūtu par viņa znotu.

Konsuela tēva iebildumus neņēma vērā, apprecējās ar Pedro Martinesu un dzemdēja viņam četrus bērnus, turklāt pat Dienvidamerikā par īsti pareizu uzskatītā secībā – vispirms bija trīs zēni, pēc tam meita. Sievastēva cieņu Martinesam beidzot izdevās iegūt tad, kad viņš ar prāviem naudas līdzekļiem palīdzēja tam nodrošināt uzvaru vēlēšanās un nokļūšanu mēra krēslā.