– Jūs esat ļoti laipns, ser.

– Un tagad ļaujiet man paskaidrot, kālab tik steidzami vēlējos jūs satikt, – sacīja sers Elans, un viņa balss tonis mainījās. – Gribu apliecināt, Kliftona kungs un kundze, ka par jūsu dēla labklāšanos mēs esam tikpat noraizējušies kā jūs, lai gan mūsu intereses ir visai atšķirīgas no jūsējām. Valdība interesējas par tādu donu Pedro Martinesu. Viņš ir sildījis ro-

kas tik daudzās kabatās, ka mums vajadzēja izveidot īpašu nodaļu, lai parūpētos par viņu. Martinesa kungs ir Argentīnas pilsonis, kuram ir dzīvoklis Ītonskvērā, lauku īpašums Šilingfordā, trīs pasažieru kuģi, polo poniji, kuri izmitināti staļļos Gvardes polo klubā Vindzoras Lielajā parkā, un privāta loža Karaliskajā Eskotas hipodromā. Viņš sezonas laikā vienmēr ierodas Londonā, viņam ir daudz draugu un kompanjonu, kuri tic, ka viņš ir lielsaimnieks, liellopu audzētājs. Un kāpēc lai viņi tam neticētu? Viņam Argentīnas pampās pieder trīs simti tūkstoši akru zemes un apmēram pieci simti tūkstoši liellopu. Šī joma ienes viņam vērā ņemamus līdzekļus, tomēr ir tikai aizsegs daudz nekrietnākām aktivitātēm.

– Kādām tieši? – vaicāja Džailss.

– Runājot bez aplinkiem, ser Džails, viņš ir starptautiska mēroga krāpnieks. Konana-Doila radītais ļaunuma iemiesojums doktors Moriartijs, salīdzinājumā ar viņu, izskatās pēc kora zēna. Tagad es pastāstīšu jums mazliet vairāk par šo Martinesa kungu un pēc tam ar prieku atbildēšu uz jautājumiem. Mūsu ceļi pirmo reizi krustojās tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, kad es pēc īpaša norīkojuma strādāju Kara kabinetā. Es atklāju, ka viņam ir darījumi ar Vāciju. Viņam bija ciešas attiecības ar SS vadītāju Heinrihu Himleru, un mums ir zināms, ka vismaz trīs reizes viņš ir ticies ar Hitleru. Kara laikā viņš sapelnīja īstu bagātību, piegādājot vāciešiem visdažādākos izejmateriālus. Un turpināja dzīvot Ītonskvērā.

– Kāpēc jūs viņu nearestējāt? – vaicāja Džailss.

– Tas neatbilda mūsu mērķiem, – atteica sers Elans. – Mums ļoti vajadzēja noskaidrot viņa kontaktpersonas Lielbritānijā, kā arī to, kas viņiem padomā. Kad beidzās karš, Martiness atgriezās Argentīnā un turpināja savu liellopu biznesu. Pēc tam, kad sabiedroto karaspēks iesoļoja Berlīnē, viņš uz Vāciju vairs ne reizi nedevās, bet mūsu valsti apmeklēja visai regulāri un pat sūtīja trīs savus dēlus šejienes skolās, un pašlaik Anglijā mācās viņa meita.

– Piedodiet, ka jūs pārtraucu, – ierunājās Emma, – taču kāda saistība Sebastjanam ar šo cilvēku?

– Tādas nebija, Kliftones kundze, līdz pagājušajai nedēļai, kad Sebastjans negaidīti ieradās Ītonskvēra četrdesmit ceturtajā namā un draugs Bruno uzaicināja viņu tur palikt.

– Es dažas reizes esmu saticies ar Bruno, – sacīja Harijs.

– Un man likās, ka viņš ir brīnišķīgs jauns cilvēks.

– Es nešaubos, ka tieši tā arī ir, – teica sers Elans. – Un tas Martinesa tēlam tikai piešķir papildu pievilcību. Kārtīgs ģimenes cilvēks, kurš mīl Angliju. Lai kā arī būtu, jūsu dēls, otrreiz sastopoties ar donu Pedro Martinesu, ir nevilšus iesaistījies operācijā, kuru mūsu likumsargājošās iestādes ir gatavojušas vairākus gadus.

– Otrreiz? – pārvaicāja Džailss.

– Tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada astoņpadsmitajā jūnijā, – stāstīja sers Elans, ieskatījies piezīmēs, – Martiness uzaicināja Sebastjanu uz Bīčkroftārmsu svinēt Bruno piecpadsmito dzimšanas dienu.

– Jūs tik cieši uzmanāt šo Martinesu? – sacīja Džailss.

– Tā patiešām ir, – apstiprināja sers Elans. Viņš izņēma no dokumentu kaudzes brūnu aploksni, izcēla no tās divas piecu mārciņu banknotes un nolika uz galda. – Un šīs Martinesa kungs jūsu dēlam iedeva piektdienas vakarā.

– Tas taču ir daudz vairāk, nekā Sebastjanam piederējis visas viņa dzīves laikā! – iesaucās Emma. – Mēs viņam katru nedēļu kabatas naudai dodam tikai puskronu.

– Pieņemu, ka Martiness šādu summu uzskatīja par pietiekamu, lai sagrozītu jaunajam cilvēkam galvu. Un pēc tam viņš uzaicināja zēnu pievienoties braucienā uz Buenosairesu. Laika posmā, kad jauneklis bija visvieglāk ievainojams.

– Kā jūs ieguvāt šīs divas nejauši gadījušās banknotes, kuras Martiness iedeva manam dēlam? – vaicāja Harijs.

– Tās nav nejauši gadījušās, – pirmo reizi sarunā iesaistījās Spensera kungs. – Aizgājušo astoņu gadu laikā mēs esam ieguvuši jau vairāk nekā desmit tūkstošus tādu banknošu, pateicoties “drošiem avotiem”, kā tos laikam dēvē policijā.

– Kas ir šie “drošie avoti”? – uzstāja Džailss.

– Vai kādreiz esat dzirdējis par SS majoru Bernhardu Krīgeru? – vaicāja Spensers.

Klusums, kas iestājās pēc šiem vārdiem, liecināja, ka nevienam par šo cilvēku nekas nav zināms.

– Majors Krīgers ir attapīgs un gudrs cilvēks. Pirms iestāšanās SS dienestā viņš bija Berlīnes policijas inspektors, bet galu galā kļuva pat par pretviltošanas nodaļas vadītāju. Kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai, viņš pārliecināja Himleru, ka nacisti varētu destabilizēt britu ekonomiku, iepludinot mūsu valstī ideāli viltotas piecu mārciņu naudaszīmes. Tikai ar noteikumu, ka viņam ļaus izvēlēties izcilākos meistarus ar naudas viltošanu saistītajā arodā. Šos cilvēkus viņš ņēma no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes, kurā pildīja komandanta pienākumus. Viņa lielākais ieguvums bija viltošanas meistars Solomons Smoļjanovs. Dienējot Berlīnes policijā, šo cilvēku viņš bija arestējis un nosūtījis uz cietumu pat trīs reizes. Kad komandai bija pievienots Smoļjanovs, Krīgera cilvēki spēja noviltot divdesmit septiņus miljonus piecu mārciņu banknošu simt trīsdesmit piecu miljonu mārciņu vērtībā.

Harijs aiz cieņas noelsās.

– Ap tūkstoš deviņi simti četrdesmit piekto gadu, kad sabiedroto karaspēks jau tuvojās Berlīnei, Hitlers pavēlēja iznīcināt tehniku, ar kuras palīdzību tika viltota nauda. Un mums nav nekāda pamata neticēt, ka tas arī tika izdarīts. Dažas nedēļas pirms Vācijas kapitulācijas Krīgers tika arestēts, kad mēģināja šķērsot Vācijas un Šveices robežu. Viņam līdzi bija čemodāns ar viltoto naudu. Divus gadus viņš pavadīja ieslodzījumā Berlīnē, britu okupācijas zonā. Mēs laikam būtu zaudējuši interesi par viņu, ja vien Anglijas banka nesāktu celt trauksmi. Viņi mūs informēja, ka Krīgera čemodānā atrastā nauda patiesībā bija īsta. Toreizējais bankas vadītājs apgalvoja, ka britu piecu mārciņu zīmes viltot nav iespējams nevienam, un par pretējo viņš nebija pārliecināms nekādiem līdzekļiem. Mēs vaicājām Krīgeram, cik šādu piecu mārciņu banknošu ir apgrozībā, taču viņš vispirms prasmīgi sāka risināt sarunas par savu iespējamo atbrīvošanu, kas būtu apmaiņā pret šādu informāciju. Donu Pedro Martinesu viņš izmantoja par savu trumpja kārti. – Spensera kungs iedzēra malku ūdens. – Vienošanās noteica, ka Krīgers tiek atbrīvots, ieslodzījumā izcietis tikai trīs gadus no piespriestajiem septiņiem. Arestants mums pastāstīja, ka Martiness vienojies ar Himleru, ka izvedīs no Vācijas divdesmit miljonus viltotu piecu mārciņu banknošu, nogādās šo naudu Argentīnā un gaidīs turpmākos rīkojumus. Šāds uzdevums nebija grūts cilvēkam, kurš kontrabandas ceļā varēja Vācijā ievest gan tanku, gan krievu zemūdeni. Apmaiņā pret solījumu par vēl vienu gadu saīsināt ieslodzījumu Krīgers pastāstīja, ka Himlers kopā ar citām augstām nacistu amatpersonām, iespējams, pat ar pašu Hitleru, cerēja izbēgt savam liktenim un nokļūt Buenosairesā. Tur viņi varētu dzīvot bez bēdu, izmantojot Anglijas bankas līdzekļus. Kad kļuva skaidrs, ka ne Himlers, ne viņa līdzgaitnieki Argentīnā tomēr neieradīsies, Martinesa īpašumā palika divdesmit miljoni viltotu mārciņu. No tām viņam vajadzēja atbrīvoties. Un tas nemaz nebija tik viegls uzdevums. Sākumā es pieņēmu, ka Krīgers šo stāstu ir sacerējis, lai glābtu savu ādu, taču gadu gaitā aizvien vairāk un vairāk viltoto banknošu parādījās tirgū ikreiz, kad Martiness bija Londonā vai viņa dēls Luiss spēlēja kazino Montekarlo, un mēs atskārtām, cik problēma ir nopietna. To pierādīja arī gadījums, kad Sebastjans iztērēja šo piecu mārciņu banknoti veikalā, taču pārdevējs pat nenojauta, ka tā nav īsta.

– Pirms diviem gadiem, – iestarpināja sers Elans, – es ar Čērčila kungu pārrunāju šo problēmu, pieminot Anglijas bankas nostāju. Viņš nāca klajā ar ģeniālu ieteikumu, ka visīsākajā laikā jāievieš jaunas piecu mārciņu banknotes. Protams, šāda mēroga pasākums nenotiek vienā naktī. Kad Anglijas banka beidzot paziņoja par jaunu piecu mārciņu banknošu ieviešanu, Martinesam bija skaidrs, ka palicis pavisam nedaudz laika, lai atbrīvotos no viltotajām naudaszīmēm.

– Un tad šie āksti no Anglijas bankas paziņoja, – emocionāli turpināja Spensera kungs, – ka visas vecās piecu mārciņu banknotes, kuras bankā tiks iesniegtas līdz tūkstoš deviņi simti piecdesmit septītā gada trīsdesmit pirmajam decembrim, tiks nomainītas ar jaunām. Tagad Martinesam atlika vien kontrabandas ceļā ievest savas viltotās banknotes mūsu valstī, kur Anglijas banka priecīgu prātu tās apmainītu pret legālām. Pēc mūsu aprēķiniem spriežot, pēdējo desmit gadu laikā Martinesam izdevies atbrīvoties no pieciem līdz desmit miljoniem šās naudas. Tomēr viņam joprojām ir apmēram astoņi, bet varbūt pat deviņi miljoni Argentīnā. Kad bijām sapratuši, ka ar bankas nostāju nekas nav darāms, mēs pagājušā gada budžetā iestrādājām papildinājumu ar īpašu mērķi, proti, apgrūtināt Martinesa uzdevumu. Kopš pagājušā gada aprīļa neviens nedrīkst legāli ievest Lielbritānijā vairāk par tūkstoti skaidras naudas. Un nesen viņš atklāja, ka ne pats, ne arī viņa sabiedrotie nevarēs šķērsot robežu, ja muitas ierēdņi nebūs pārbaudījuši bagāžu.

– Diemžēl mums joprojām nav skaidrs, kas Sebastjanam darāms Buenosairesā, – teica Harijs.

– Mums ir iemesls uzskatīt, Kliftona kungs, ka jūsu dēls ir ievilkts Martinesa tīklā, – paskaidroja Spensers. – Mēs domājam, ka dons Pedro viņu izmantos, lai Anglijā nelegāli ievestu pēdējos astoņus vai deviņus miljonus viltoto banknošu. Tomēr mēs nezinām, kā tas notiks un kur tas būs.