– Tu neesi pusmūža vīrs, – teica Emma, kad viņi iegriezās pievedceļā. – Tu pavisam noteikti esi aizvēsturisks.

Harijs smiedamies apturēja automašīnu pie Menorhausas un nopriecājās redzot, ka Džesika sēž uz augšējā pakāpiena un viņus gaida.

– Kur Sebastjans? – Tāds bija Emmas pirmais jautājums, kad viņa izkāpa no automašīnas un cieši apskāva Džesiku.

– Vakar viņš neatgriezās no skolas. Varbūt tūdaļ devās uz Beringtonholu un nakšņoja pie tēvoča Džailsa.

– Man likās, ka Džailss ir Londonā, – teica Harijs. – Es viņam piezvanīšu un pajautāšu, vai viņi pievienosies mums vakariņās.

Harijs devās augšup pa kāpnēm un iegāja mājā. Viņš paņēma klausuli un sastādīja vietējo numuru.

– Mēs esam atgriezušies, – viņš sacīja, izdzirdējis Džailsa balsi.

– Esi sveicināts, mājās, Harij! Vai labi pavadījāt laiku Štatos?

– Labāk nemaz nevarēja būt. Emma bija īsta zvaigzne.

Man liekas, Feldmens vēlētos viņu sev par piekto sievu.

– Tas varētu dot zināmas priekšrocības, – noteica Džailss. – Saistības ar tādu cilvēku kā viņš nekad nav ilgas, un Kalifornijā ir visai maigi laulības šķiršanas likumi.

Harijs iesmējās. – Jā, starp citu, vai Sebastjans ir kopā ar tevi?

– Nē, nav gan. Mēs kādu laiku neesam tikušies. Taču esmu pārliecināts, ka nekur tālu viņš nav noslēpies. Kāpēc tu nesazinies ar skolu un nepavaicā, vai viņš joprojām ir tur? Piezvani man pēc tam, kad būsi uzzinājis, kur viņš atrodas. Man ir daži jaunumi.

– Labi, – Harijs atteica, nolika klausuli un sāka meklēt skolas direktora telefona numuru.

– Neuztraucies, dārgā! Viņš taču vairs nav nekāds skolas puika. To tu man pati nemitīgi atgādini, – viņš aizrādīja, pamanījis satraukumu Emmas sejā. – Es esmu pārliecināts, ka visam ir gluži vienkāršs izskaidrojums. – Harijs piezvanīja uz Bīčkroftu viens, viens, septiņi un, gaidot, līdz kāds pacels klausuli, apskāva sievu.

– Runā doktors Benkss-Viljamss.

– Direktor, te zvana Harijs Kliftons. Man žēl, ka jātraucē jūs pēc mācību laika beigām, bet es vēlējos pavaicāt, vai jūs zināt, kur varētu būt Sebastjans.

– Man nav ne jausmas, Kliftona kungs. Neesmu viņu sastapis kopš nedēļas sākuma, kad paziņoju viņam par atstādināšanu.

– Atstādināšanu?

– Diemžēl, jā, Kliftona kungs. Man nebija citas izvēles.

– Bet… ko viņš bija nogrēkojies, lai būtu pelnījis šādu sodu?

– Vairāki nopietni pārkāpumi, tostarp arī smēķēšana.

– Un kādi vēl nopietni pārkāpumi?

– Viņš tika pieķerts savā istabā lietojam alkoholu kopā ar ēdiena izsniedzēju.

– Tas patiešām bija atstādināšanas vērts pārkāpums?

– Es būtu pievēris acis uz šo starpgadījumu, jo bija taču pēdējā semestra nedēļa, tomēr vainu pastiprināja tas apstāklis, ka jaunie cilvēki bija pilnīgi bez drānām.

Harijs apspieda smieklus un nopriecājās, ka Emma nedzird otru runātāju.

– Kad viņš nākamajā dienā ieradās manā kabinetā, es viņam paziņoju, ka pēc zināmām pārdomām un apspriešanās ar viņa internāta vadītāju man nav citas izvēles un ir jāatstādina viņš no mācībām. Pēc tam es viņam iedevu vēstuli un lūdzu, lai viņš aizved to jums. Tagad ir skaidrs, ka viņš to nav izdarījis.

– Bet… kur viņš varētu būt? – vaicāja Harijs, pirmo reizi šās sarunas laikā sākdams nopietni uztraukties.

– Nespēju iedomāties. Varu jums vienīgi pateikt, ka internāta pārzinis iedeva viņam trešās klases biļeti līdz Templmīdsas stacijai. Un man likās, ka tā būs pēdējā reize, kad viņu satiksim, bet tajā pašā pēcpusdienā man vajadzēja doties uz Londonu, lai piedalītos “Veco zēnu” sanāksmē. Biju patiesi pārsteigts, kad sastapu Sebastjanu vilcienā.

– Vai jūs pavaicājāt, kālab viņš dodas uz Londonu?

– Es to noteikti būtu izdarījis, – bezkaislīgi atteica skolas direktors, – ja vien viņš nebūtu izsteidzies no vagona, tiklīdz ieraudzīja mani.

– Kāpēc viņam vajadzēja tā rīkoties?

– Laikam jau smēķēšanas dēļ, jo iepriekš es biju viņu brīdinājis, ka vēl viens skolas noteikumu pārkāpums atlikušajās semestra dienās viņam nozīmēs izslēgšanu. Un viņš ļoti labi zināja, ka tādā gadījumā es piezvanīšu uz Kembridžu atbildīgajam ierēdnim. Tiks atsaukta piešķirtā stipendija, un studiju vieta vairs nebūs pieejama.

– Vai jūs tā izdarījāt?

– Nē. Par to jums jāpateicas manai sievai. Ja es būtu rīkojies pēc saviem uzskatiem, Sebastjans būtu izslēgts no skolas un zaudētu mācību vietu Kembridžā.

– Par smēķēšanu, turklāt pat ne skolas telpās?

– Tas jau nebija vienīgais pārkāpums. Viņš bija apsēdies pirmās klases vagonā, lai gan viņam nebija naudas tādas biļetes iegādei. Un pirms tam viņš bija melojis internāta vadītājam, ka taisnā ceļā dosies uz Bristoli. Tas un visi pārējie pārkāpumi pārliecināja mani, ka viņš nav cienīgs mācīties senajā universitātē. Un es nemaz nešaubos, ka man nāksies nožēlot savu iecietību.

– Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējāt? – vaicāja Harijs, pūlēdamies saglabāt mieru.

– Jā, – atbildēja skolas direktors un nolika klausuli.

Harijs atstāstīja Emmai sarunu, izlaizdams vienīgi vietu, kur nāktos pieminēt ēdienu izsniedzēju.

– Kur viņš varētu būt? – Emma satraukti vaicāja.

– Vispirms es piezvanīšu Džailsam un izstāstīšu par notikušo, pēc tam lemsim, ko iesākt tālāk. – Harijs atkal paņēma telefona klausuli, piezvanīja draugam un gandrīz vārdu pa vārdam atstāstīja sarunu ar skolas direktoru.

Džailss kādu laiku klusēja. – Nav grūti iztēloties, kas notika Sebastjana prātā, kad viņš vilcienā sastapa Benksu-Viljamsu.

– Sasodīts, es gan to nevaru! – attrauca Harijs.

– Iedomājies, ka esi viņa vietā, – teica Džailss. – Viņš nosprieda, ka pēc satikšanās Londonas vilcienā ar savu skolas direktoru viņš noteikti tiks izslēgts no skolas un zaudēs mācību vietu Kembridžā. Pieļauju, ka sapratīsi… viņš baidījās atgriezties mājās, jo nāktos tev un Emmai izstāstīt visu patiesību.

– Šī problēma vairs nepastāv. Tagad mums viņš ir jāatrod un viss viņam jāizstāsta. Ja es tūdaļ pat brauktu uz Londonu, vai varētu palikt Smitskvērā?

– Protams, Harij. Taču tam nav nekādas jēgas. Tu labāk paliec Menorhausā pie Emmas. Es došos uz Londonu, un tad viss arī nokārtosies.

– Jums ar Gvinetu taču bija paredzēts pavadīt kopīgu nedēļas nogali. Tu taču nebūsi par to aizmirsis?

– Un Sebastjans ir mans māsas dēls, Harij. Tu taču nebūsi par to aizmirsis?

– Paldies, – tencināja Harijs.

– Es tev piezvanīšu uzreiz pēc tam, kad būšu ieradies Londonā.

– Tu sacīji, ka tev ir kaut kādi jaunumi.

– Tas nebija nekas svarīgs. Nu… vismaz ne tik svarīgs kā Sebastjana atrašana.

Tajā vakarā Džailss ieradās Smitskvērā, un viņa mājas pārvaldnieks sacīja, ka Sebastjans nav uz turieni nācis.

Telefonsarunā to pastāstījis Harijam, Džailss piezvanīja Skotlendjarda vadītāja palīgam. Šis cilvēks izrādīja patiešām vērā ņemamu iejūtību, tomēr atgādināja, ka Londonā katru dienu dučiem bērnu tiek izziņoti par pazudušiem, turklāt daudzi no viņiem pat krietni jaunāki nekā Sebastjans. Pilsētā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju pūliņi atrast vienu puisi līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē. Tomēr viņš apsolīja, ka izsūtīs brīdinājumus visiem policijas iecirkņiem attiecīgajā rajonā.

Harijs un Emma līdz vēlai naktij palika nomodā. Viņi zvanīja Sebastjana vecmāmiņai Meizijai, viņa krustmātei Greisai, Dīkinsam, Rosam Bjūkenanam, Grifam Haskinsam un pat Perišas jaunkundzei un vēlējās noskaidrot, vai Sebastjans ar kādu no šiem cilvēkiem ir sazinājies. Nākamajā dienā vairākas reizes Harijs runāja ar Džailsu, tomēr viņam nebija nekādu jaunumu. “Adata siena kaudzē,” viņš atkārtoja.

– Kā Emma jūtas?

– Ne pārāk labi. Ar katru stundu bažas par visļaunāko aug augumā.

– Un Džesika?

– Nav nomierināma.

– Tiklīdz parādīsies kaut kādi jaunumi, es tev nekavējoties zvanīšu.

Nākamajā pēcpusdienā Džailss piezvanīja Harijam no parlamenta ēkas, lai pavēstītu, ka steidzas uz Pedingtonu satikties ar kādu sievieti, kurai it kā esot ziņas par Sebastjanu.

Harijs un Emma neatgāja no telefona un gaidīja, ka Džailss piezvanīs stundas laikā. Taču viņš piezvanīja tikai pēc pulksten deviņiem vakarā.

– Saki, ka viņš ir sveiks un vesels, – lūdza Emma, kad bija izķērusi telefona klausuli Harijam no rokas.

– Viņš ir sveiks un vesels, – apstiprināja Džailss. – Tomēr man jāteic, ka šīs laikam ir vienīgās labās ziņas. Sebastjans ir ceļā uz Buenosairesu.

– Ko tu tagad runā? – Emma nesaprata. – Kālab gan Sebastjanam būtu jābrauc uz Buenosairesu?

– Man nav ne jausmas. Varu tev pateikt vienīgi to, ka Sebastjans atrodas uz tvaikoņa “Dienvidamerika” klāja kopā ar Pedro Martinesu, viņa skolas drauga tēvu.

– Bruno, – noteica Emma. – Vai arī viņš dodas uz Argentīnu?

– Nē, tas nav iespējams. Es to zēnu sastapu Ītonskvērā.

– Mēs nekavējoties brauksim uz Londonu, – paziņoja Emma. – Un no paša rīta varēsim doties pie Bruno.

– Domāju, ka šajos apstākļos tā nebūs pati gudrākā rīcība, – iebilda Džailss.

– Kāpēc ne? – Emma noprasīja.

– Ir vairāki iemesli. Un nebūt ne mazākais no tiem ir tas, ka man zvanīja parlamentārais sekretārs sers Elans Redmeins. Viņš vaicāja, vai mēs varētu ierasties pie viņa Dauningstrītā. Rīt pulksten desmitos no rīta. Neticu, ka tā varētu būt vienkārša sakritība.

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

– Labdien, ser Elan, – sveicināja Džailss, kad viņi tika ieaicināti parlamentārā sekretāra kabinetā. – Atļaujiet jūs iepazīstināt! Šī ir mana māsa Emma, bet šis ir manas māsas vīrs Harijs Kliftons.

Sers Elans Redmeins sarokojās ar Emmu un Hariju, pēc tam iepazīstināja viņus ar Hjū Spensera kungu.

– Spensera kungs ir finanšu ministra vietnieks, – sers Elans paskaidroja, – un viņa klātbūtnes iemeslu jūs tūdaļ sapratīsiet.

Visi apsēdās pie apaļā galda telpas centrā.

– Šīs tikšanās iemesls ir ļoti nopietns, – sacīja sers Elans. – Pirms ķeršos pie galvenā, es vēlos jums, Kliftona kungs, sacīt, ka esmu kaislīgs Viljama Vorika cienītājs. Jūsu jaunākā grāmata pašlaik atrodas uz manas sievas naktsgaldiņa, tāpēc man pagaidām nav ļauts to lasīt. Jāgaida, kamēr viņa būs pāršķīrusi pēdējo lappusi.